LEONS AMOLIŅŠ

Viens no pašiem redzamākajiem Latvijas mūziķiem - komponists, diriģents, pedagogs un politiķis. Strādājis ar gandrīz visiem Latvijas profesionālajiem muzikālajiem kolektīviem, jo diriģenta darbs viņa mūziķa dzīvē ieņēmis varbūt pat lielāku vietu nekā komponēšana.
Leona Amoliņa ievērojamās darbaspējas raksturo jau tas fakts, ka J.Vītola Latvijas Valsts konservatoriju viņš absolvējis trīs specialitātēs: vispirms kordiriģēšanas, pēc tam simfonisko un operas orķestru diriģēšanas nodaļu un pēc tam vēl kompozīcijas nodaļu.

Leons Amoliņš dzimis 1937.gadā Rīgā. No 1981. līdz 1992.gadam strādājis kā diriģents Latvijas Nacionālajā operā, pie tam piecus gadus bijis operas galvenais diriģents (1986. – 1990.), uzstājies koncertturnejās Vācijā, Francijā, Austrijā, Šveicē, Čehijā, Slovākijā un Polijā. Viņa vadībā iestudētas 10 operas un 9 baleti, diriģējis operā apmēram 500 izrādes. Kā viesdiriģents uzstājies koncertos ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Liepājas simfonisko orķestri, ar Sankt-Pēterburgas, Tomskas, Novosibirskas, Omskas, Ļvovas simfoniskajiem orķestriem. Pirms tam strādājis kā diriģents ar Latvijas Valsts Akadēmisko kori “Latvija”, Latvijas Radio kori, un ar daudziem pašdarbības koriem. Pēdējos gados aktīvāk pievērsies politiķa un pedagoga darbībai. Leona Amoliņa dzīvē piepildījies arī katra latviešu diriģenta sapnis – kāpt uz lielās Dziesmu svētku estrādes diriģenta podesta: viņš 1998. un 1990.gadā bija Dziesmu svētku simfonisko orķestru virsdiriģents.

Pašreiz Leons Amoliņš ir Rīgas Domes deputāts (kopš 1997.gada, kā partijas “Tēvzemei un Brīvībai” biedrs), Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētājs (kopš 1996.gada), J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents kordiriģēšanas katedrā. Savam sirdspriekam vada J.Mediņa mūzikas koledžas simfonisko orķestri un Ogres pilsētas skolotāju kamerkori. Nav pametis savu iemīļoto sporta veidu – basketbolu un spēlē Latvijas senioru valsts izlases komandā.

Savā daiļradē Leons Amoliņš pievērsies galvenokārt vokālajai mūzikai, sacerējis monooperu “Tālumu balsis” pēc japāņu rakstnieces Tomie Oharas stāsta “Viņu sauca O-Ena” motīviem, kora un solo dziesmas, vairākas kantātes un mesas, simfoniskus skaņdarbus un virkni kamermūzikas darbu. Leona Amoliņa skaņdarbos jūtama izcila izpratne par muzicēšanas specifiku visdažādākajos aspektos: orķestra darbos tā ir lieliska instrumentācija, kamermūzikā – saspēles veidošanas prasme, vokālajā mūzikā – dažādu balsu iespēju pārzināšana, balsu saskaņu un salikumu izjūta. Viņa mūzikā izceļas noskaņu krāsainība, kas radīta ar izteiksmīgu harmonisko valodu, tembru krāsām, žanra elementiem. Viņa daiļrade ir dziļas un smalkas jūtu pasaules izpausme, kas dominē pār konstruktīvi filozofisko domāšanas veidu. Satura ziņā vadošās tēmas viņa mūzikā ir pārdomas par morāles un ētikas problēmām un apcere par cilvēka dzīves jēgu un sūtību, mazo formu skaņdarbos – daudzveidīgu noskaņu vērojumi dabā un cilvēka dvēselē un to atspoguļojums mūzikā.

 

Galvenie skaņdarbi

2000.

  • “Vecas Rīgas likteņdziesmas”, cikls jauktam korim un sitaminstrumentu ansamblim,
    Ojāra Vācieša vārdi
  • “Zvaigžņu stundas”, duets flautai un tenoram, Rabindranata Tagores vārdi
  • Variācijas divām klavierēm par senu zvanu tēmu, 2.redakcija (1.redakcija – 1984.)

1999.

  • “Dvēseļu atgriešanās”, piemiņas mesa soprānam, jauktajam korim un simfoniskajam orķestrim, A.Līces vārdi
  • Variācijas divām klavierēm par senu zvanu tēmu, 2.redakcija (1.redakcija – 1984.)

1997.

  •  “Itī dziesmiņas”, kantāte zēnu korim ar klavieru pavadījumu, M.Čaklā vārdi

1996.

  • “Tālumu balsis”, monoopera soprānam un simfoniskajam orķestrim,
    pēc japāņu rakstnieces T. Oharas stāsta “Viņu sauca O-Ena” motīviem, L. Amoliņa librets
  • “Birutai un Emīlam”, simfoniska poēma (veltījums dzejniecei B.Skujeniecei un komponistam E. Dārziņam)

1994.

  • “Missa veris”, sievieu korim

1990.

  • Mesa zēnu korim un kamerorķestrim
  • Sonāte – dialogs, divām flautām (veltījums D.Krenbergai un I.Sneibim)
  • “Mierinājums”, dziesmu cikls soprānam un klavierēm, A.Ahmatovas dzeja, L.Brīdakas atdzejojums

1989.

  • “Par mēnesi”, dziesmu cikls basam un klavierēm, V.Lindseja dzeja, K.Skujenieka atdzejojums
  • “Trīs dziesmas”, jauktam korim, M.Zālītes dzeja.

1988.

  • “Quasi serenata”, pūtēju kvintetam

1986.

  • “Pusnopietnas dziesmiņas pērnajam rudenim”, vokālais cikls, latviešu dzejnieku vārdi
  • “Manas mājas”, bērnu dziesmu cikls, M.Čaklā vārdi
  • “Zemes mātes dziesmas”, cikls vīru korim, tautasdziesmu vārdi

1985.

  • Koncertbalāde čellam un simfoniskajam orķestrim
  • Stīgu kvartets, viendaļīgs

1984.

  • “Zvanu dziesma”, kantāte korim un soprānam, D.Dreikas vārdi
  • “Lūgums ugunij”, kantāte trim solistiem, divām klavierēm un instrumentālam ansamblim, G.Kroļļa vārdi
  • Klavieru trio
  • Dziesmu cikls soprānam, alta flautai un klavierēm, P.Verlēna vārdi
  • “Zodiaka zīmes”, vokālais cikls, A.Līces vārdi
  • “Piecas dziesmiņas pērnajam rudenim”, vokālais cikls, M.Melgalva vārdi

1983.

  •  “Mūsu māšu vārdi”, cikls korim, M.Čaklā vārdi
  • “Meža mātes dziesmas”, cikls sieviešu korim, tautasdziesmu vārdi

1982. 

  • “Circenīša naktsdziesmiņas”, cikls zēnu korim ar F.Bārdas dzeju
  • “Maestoso festivo”, četriem mežragiem

Ligita Ašme, oktobris, 2001
foto: Edmunds Mickus