Ieraksti

Kompozīcijas

Revijas

INDRA RIŠE (dzim.1961) ir komponiste, kuras daiļrade reprezentē divu nelielu Eiropas valstu - Latvijas un Dānijas mūzikas kultūru saites, savstarpējas ietekmes un auglīgu mijiedarbi.

Beigusi Jāzepa Vītola Latvijas Konservatoriju kā pianiste (1985), Indra Riše sāk pievērsties kompozīcijai. 24 gadu vecuma top pirmais nozīmīgākais opuss klavierēm.

Viņu nemitīgi urda vēlme gan tagad, gan toreiz, kad sarakstīts pirmais jaundarbs - pilnveidoties, meklēt, mainīties. Dzīvot metamorfozēs.

"Metamorfozes" - tā tiek nosaukts ari Indras Rišes pirmais orķestra darbs, ar kuru viņa noslēdz savu otro studiju loku Latvijas Konservatorijā prof. Pētera Plakida kompozīcijas klasē (1990). Aizvien retāk viņa koncertē kā pianiste. Aizvien lielāku vietu ieņem jaunrade.

1993. gads. I. Riše iegūst Dānijas Kultūras Ministrijas stipendiju un dodas uz Kopenhāgenu, kur Karaliskajā Dānijas Mūzikas Akadēmijā 3 gadus turpina pilnveidoties kompozīcijā pie Niels Rosing-Schow, bet elektro-akustiskajā kompozīcijā pie Ivara Frounberga, kļūdama par pirmo sievieti Dānijā, kura beidz pilnu kompozīcijas kursu. Viņas izglītībā būtiska loma ir ari elektroniskās un kompjūtermūzikas kursiem Kalifornijas Universitatē Berkelejā (CNMAT Summer Workshop in New Technologies for Music Performance and Composition, University of California, U.S.A.), (1995).

1999. gadā piedalījusies kā studente  IRCAM Vasaras Akadēmijā (Summer Academy), Parīzē.

Latvijā klausītāji uztver viņas stila evolūciju, piedēvējot to citu mūzikas kultūru ietekmēm. Dānija un citur, kur spēlētas I. Rišes kompozīcijas - Krievijā, Zviedrijā, ASV, Vācijā Austrijā, Itālijā, Anglijā u. c., savukārt, sajūt īpatnējo ziemeļnieciski paskarbo, lakonisko un nesamāksloto izteiksmi, intonatīvo savdabību, piedēvējot to latviskumam. Komponiste itin kā būtu nostājusies kaut kur vidu, ļaudamās pasaules vējiem, un tajā pašā laikā, gluži kā zemniece pārliecinoši turēdamās pie savas zemes saknēm, cauri laikmetiem pārmantotām garīgajām vērtībām un pie dzimtas zemes skarbā maiguma. I. Rišes daiļradē prevalē kamermūzika. Viņa allaž ir devusi priekšroku viena vai nedaudzu instrumentu individualizētam, personiskam skanējumam, tiekusies ietvert savas izjūtas dabas balsīs un poētiskos tēlos, kas tik raksturīgi latviešu mākslai, dzejai, mūzikai kopumā. I. Rišes mūzikas valoda reizēm liekas pastūraina un paskarba, meditatīva, atturīgi smeldzīga vai vienkārši liriski skaista. Viņa uzticas savai izjūtai un tās patiesumam. Necenšas sevi samākslot, padarot par avangardisti. Viņas mūzikā nav tukšu frāžu, melīga patosa, pašmērķīga tehnoloģisma. I. Riše komponē ari elektronisko mūziku, taču tai tāpat strāvo cauri kamermūzikai raksturīgais personiskums un tieksme pēc tuvuma. Varbūt tāpēc komponistei tik nozīmīgas ir atsauces uz bērnību un pasakām - bērnišķība ir emocionāli īsta un gudra. Komponiste pati deklarē mūziku kā komunikācijas līdzekli. Jo dabiskāka un precīzāka ir mūzikas valoda, jo tiešāk un spēcīgāk tā uzrunā klausītāju.