Darbs Operas un baleta teātrī

Gandrīz trīsdesmit gadus - no 1940. līdz 1969. gadam - H.Mednis bijis Operas un baleta teātra kormeistars, no 1963. līdz 1969. gadam - galvenais kormeistars. Uz Operu H. Mednis tiek aicināts 1940. gadā, kad Operas kora iepriekšējais kormeistars Teodors Kalniņš aiziet strādāt uz Radiofona kori. Iespēju strādāt Operā H. Mednis uzskata par pagodinājumu un Dieva dāvanu, sakot, ka tā bijusi pasaules atklāšana no otras puses un jauns pakāpiens dramaturģijas izpratnē: "kā vest uz virsotni, kā izsvērt pareizās kulminācijas, kā taupīt spēku garajos skrējienos".
Šīs iemaņas vēlāk īpaši noder, iestudējot lielformas skaņdarbus ar koriem Skaņupe un Tēvzeme.

"Darbs operā mana mūža gājumā ienāca kā ļoti svētīgs posms. Tur gandrīz trīsdesmit gadus biju saskarsmē ar pasaules labāko mūziku. Stipri bagātinājos mūzikas izpratnē." [lit. - 12]

"Ar Operas kori bija citi sagatavošanās tempi. Iestudēšanas laikā cilvēki strādāja ar aizrautību, ar lielu atdevi dziedāja pirmizrādēs un vēl kādu laiku pēc tam, bet tad tā jaunrades uguntiņa apdzisa. Viņi savu darbu darīja godīgi taču ne ar tādu sajūsmību, kāda raksturīga pašdarbības koru dziedātājiem.

Pašdarbnieks ir jūsmotājs, viņam dziesma nepieciešama, lai kontaktētos ar tāpat domājošiem cilvēkiem, lai dziesmā rastu mierinājumu dzīves sarežģījumos. Dziesmā viņš meklē un arī atrod garīgu līdzsvarotību savai dzīvei. Darbojoties korī, dziedātājs redz, kā liels dzejnieks ir viņa domas un jūtas izteicis un kā varbūt vēl lielāks komponists tās skaņās ietērpis, un tad nāk klāt tā fantastiskā paša dziedātāja sajūta, ka arī viņš šajā jaunrades procesā var pielikt klāt savas dvēseles starojumu. Māksliniecisku gandarījumu daudzreiz esmu guvis no Operas kora, bet visu līdzšinējo dzīvi manai dvēselei spēku devuši manas latviešu dziedātājtautas centieni pēc garīguma. [lit. - 12]