Ievadvārdi

Programma

Mākslinieki

Norises vietas

Presei

Par festivālu

Festivāla vēsture

Aina Kalnciema

Atbalstītāji

Kontakti

L'Arpeggiata, baroka ansamblis

 L’Arpeggiata

Vadītāja: Kristīna Pluhara

L’Arpeggiata ir baroka mūzikas ansamblis, kuru vada Austrijā dzimusī arfiste un lautiste Kristīna Pluhara. Kopš dibināšanas 2000. gadā l’Arpeggiata ir izpelnījies ārkārtīgu klausītāju un kritikas atzinību. Kolektīva uzmanības centrā ir 17.gs. itāļu mūzika. Tā izpildījumu raksturo pārgalvīgas instrumentālas improvizācijas, bagātīgs skanējums, kas rodas, kopā skanot dažādiem stīgu instrumentiem, un vokālais stils, ko spēcīgi ietekmējušas tautas muzikālās tradīcijas. Ansambļa l’Arpeggiata filozofija ir savest kopā mūziķus ar visdažādāko māksliniecisko pieredzi projektos, kurus atjautīgi izstrādājusi Kristīna Pluhara rūpīgā muzikoloģiskās izpētes darbā – un gara brīvībā. Ansambļa izteikti individuālais skanējums un stils, kas izaug ap bagātīgu stīgu instrumentu kodolu, ir nepārprotami atpazīstams. Ansambļa dalībnieki – izcili Eiropas solisti – apvienojas ar spilgtiem baroka un tradicionālās mūzikas dziedātājiem.Ansambļa iegūtie apbalvojumi:  Echo Klassik Preis balva 2009., 2010. un  2011. gadā Vācijā, Edisona balva 2009. gadā Holandē, VSCD Musiekprijs balva 2008. gadā.   Pastāvīga kritiķu atzinība par ierakstiem: Cannes Classical Awards, žurnāla International Opera Magazine Platīna balva, žurnāla BBC Magazine Mēneša CD atzinība u.c.Jaunais 2012. gada albums Los Pajaros perdidos („Pazudušie putni”) ir veltīts Latīņamerikas tautas un baroka mūzikai.Franču filma Tous les Soleils („Visas saules”), kas iznāca uz ekrāniem 2011. gadā (režisors Filips Klodēls), tapusi albuma La Tarantella mūzikas iespaidā.

Jaunā programma  “Mediterraneo”
 
 
                                                                                                                                                                     Jūra nešķir kultūras, bet apvieno tās.
 
“Olīvkoku robeža” un mūsu muzikālais ceļojums
 
Olīvkoku izplatības vieta ir vispāratzīta aptuvena robeža, kas iezīmē Vidusjūras reģiona aprises.  Tādēļ dažkārt tiek runāts par “Olīvkoku robežu”. Pavisam neliela Francijas daļa, Turcija un Ziemeļāfrikas zemes pieder pie šā reģiona, bet Portugāle un Jordānija tiek uzskatītas par tā sastāvdaļām kulturālu un klimatisku iezīmju dēļ, kaut arī šīs valstis neatrodas Vidusjūras piekrastē.
 
Šīs programmas sākumpunkts bija dziesmas  un tarantellas canti greci-salentini, kuru muzikālās saknes ir Itālijā, bet kuras grieķu valodā dzied Salento pussalā  daudzus gadsimtus dzīvojošie grieķi. Šis valdzinošais dienviditāļu un grieķu  kultūras sakausējums pamudināja mūs doties muzikālā ceļojumā pa Vidusjūras reģionu un meklēt arī citas sakarības. Mūsu maršruts ved no Dienviditālijas  uz austrumiem  - Grieķiju un Turciju – un uz rietumiem – uz Spāniju (Maljorku un Kataloniju) , kā arī – uz Portugāli.
 
Canto greco-salentino
 
Grieķi sāka apmesties Itālijas dienvidos astotajā gadsimtā p.m.ē. Šajā kolonizācijas procesā grieķu kultūra tika eksportēta uz Itāliju un sajaucās tur ar vietējām kultūrām.  Romieši sauca teritoriju, kurā ietilpa Sicīlija, Kalabrija un Apūlija, par Magna Graecia, jo to biezi apdzīvoja grieķi. Daudzas no jaundibinātajām grieķu pilsētām strauji kļuva bagātas un ietekmīgas, piemēram, Neapole (Neapolis – “Jaunā pilsēta”), Sirakūzas, Taranto, Bari un daudzas citas.
 
No m.ē. 8. līdz 11. gs. Dienviditālija vēlreiz  nonāca stiprā grieķu ietekmē, kad izveidojās etnolingvistiskā kopība, kas pastāv vēl šodien. 727. gadā Bizantijas imperators  Leons III pavēlēja Austrumromas impērijas provincēs  iznīcināt visus svēto tēlus un simbolus. Tas izraisīja lielus nemierus, kuru priekšgalā atradās mūki, kas nevēlējās pakļauties imperatora ediktam.  Sekoja Pirmais svētbilžu grautiņu periods, kas turpinājās vairākus gadu desmitus un strauji izvērtās par asiņainu pilsoņu karu. Lai glābtos no šā slaktiņa, tūkstošiem mūku pameta impērijas austrumu provinces un devas uz Itālijas dienvidu reģioniem – Kalabriju un Sicīliju  - kur viņi dibināja neskaitāmus klosterus. Šie jaunapgūtie reģioni ātri kļuva par plaukstošiem grieķu kultūras centriem, kur valdīja arī ekonomiska un sociāla labklājība, jo līdztekus lūgšanai un askēzei mūki nodarbojās arī ar lauksaimniecību, vīna un eļļas ražošanu.
 
Šim pirmajam imigrācijas vilnim drīz sekoja nākamais, kas bija ilgstošāks. 867. gadā imperators Vasilijs I ieņēma troni Konstantinopolē. Viņš bija nolēmis karot ar arābu iebrucējiem gan Rietumu, gan Austrumu impērijā. Lielas teritorijas Itālijas dienvidos bija sagrābuši arābi, kas savos iebrukumos izlaupīja pilsētas un laukus.  Mūki bija spiesti atstāt Sicīliju un Kalabriju un meklēt patvērumu Salento pussalā.  Lielākā daļa viņu apmetņu radās Taranto apvidū, kur dziļās aizas un klintis ļāva izveidot aizsargātus ciematus. Šīs migrācijas rezultātā  starp Otranto un Gallipoli izauga apmēram 40 ciemati.
 
Vienpadsmitā gadsimta sākumā no Eiropas ziemeļiem ieradās jauni iebrucēji – dažu desmitgažu laikā normaņi likvidēja Bizantijas impērijas ietekmi Dienviditālijā, izveidoja tur unitāru valsti un ieviesa feodālismu. Jaunie valdnieki bija Romas katoļi, nevis pareizticīgie, taču viņi atstāja mierā grieķu iedzīvotājus. Kaut gan reliģisku konfliktu nebija, līdz 15.g.s. sākumam pareizticīgo klosteri bija pilnīgi izzuduši un to vietā nākuši  franciskāņu un dominikāņu mūki.  Pēc Trentas koncila 1563. gadā arī  grieķu katoļu garīdzniecību aizstāja katoļu priesteri, spiežot pareizticīgos noturēt savus dievkalpojumus un liturģiju latīņu valodā, kuru tie nesaprata.  Rezultātā grieķiski runājošo iedzīvotāju daļa pamazām saruka, it īpaši ciematos pie Jonijas jūras.
 
1945. gadā  Grecia Salentina –Apūlijas dienvidu ciematos  (“Itālijas zābaka papēdis”) joprojām dzīvoja kādi 40 000 iedzīvotāji, kuri brīvi runāja griko dialektā. Vēl ir arī Kalabrijas griko reģions, kurā ir deviņi ciemati neaizsniedzamajos Bovēzes kalnos, kā arī četri rajoni Redžo di Kalabrija pilsētā.
 
Pēc II Pasaules kara sarežģīto sociāli ekonomisko apstākļu, kā arī radio un TV, skolu un preses ietekmē griko dialekta pratēju skaits turpināja samazināties. Tagad tajā runā galvenokārt vecākā paaudze mājas apstākļos. Tomēr pēdējā laikā interese par griko izcelsmi, vēsturi, tradīcijām un valodu atkal atjaunojas, un to uztur vecās tradicionālās dziesmas. Itālijas parlaments atzinis griko par etnisku un valodas minoritāti.
 
Nosaukums “griko” nozīmē ne tikai Salento un Kalabrijas grieķiski runājošos iedzīvotājus, bet arī viņu valodu. Šodien grieķu dialekts katrā ciematā atšķiras, un tajā ievīti arī  Salento vai Kalabrijas dialektu vārdi, kas tam piešķir īpašu muzikalitāti
Griko mūzikas tradīcija atspoguļo dienvidu Itālijas  mūzikas stilu, harmoniju un melodiskumu, bet tajā jūtama arī turku un arābu ietekme. Var atšķirt šādas galvenās muzikālās formas: ninna nanna (šūpuļdziesma jaundzimušajām, piemēram Kristus bērnam), matinata un serenata (jauno mīlētāju rīta un vakara dziesmas), stornello (kareivīgs izaicinājums uz zemnieku kautiņu), moroloja (dziedājums, pavadot bēru procesijas), tarantella un pizzica.
 
Tarantellas fenomens ir mūzikas terapijas forma,  - ticējums, ka tā dziedē zirnekļa sakostu cilvēku  ir spēkā vēl joprojām Grecia Salentina reģionā. Ir trīs dažādas tarantellas formas:
 
1. Pizzica tarantella
Tā atrodama rakstiskos avotos, kas saglabājušies no viduslaikiem līdz mūsdienām kā individuāla vai kolektīva dziedinoša deja, kas tika uzskatīta par vienīgo līdzekli pret tarantula kodumu . Nevar izslēgt paņēmumu, ka tā cēlusies no grieķu mīta par Arahni. 29. jūnijā  – svētā Pāvila dienā – sirdzēju procesija gāja uz kapelu grieķu ciematā Galatinā, lai dejotu tarantellu baznīcas laukumā un tās iekšienē, tā apvienojot pirmatnējos un kristiešu rituālus.
 
2.  Pizzica de core (della gioia)
Šo deju izpilda tautas svētkos, kāzās, kristībās un dažādās ģimenes svinībās. Agrāk to dejoja viens pāris, bet tagad to dejo divās rindās vai kā kadriļu. Deja pauž prieku, mīlestību, cerēšanos un kaisli.
 
3. Pizzica scherma (danza dei coltelli)
Šo deju dejo naktī no 15. uz 16. augustu  svētā Roko svētkos Torrepaduli ciematā Lečē. To dejo divi vīrieši, un kādreiz viņi turēja rokās īstus nažus. Dejai bija vajadzīgi vislabākie tamburello spēlētāji, jo tā turpinājās stundām ilgi, visu nakti. Šodien nažu vietā ir rādītāja un vidējais pirksts, kas simbolizē draudošu ieroci. 
 Kustības, žesti un mīmika, aizsardzības un uzbrukuma pozas atbilst zināmam goda kodeksam. Šo deju izmantoja, lai izšķirtu strīdus un hierarhijas problēmas čigānu un zirgu mijēju vidē.

Fado


Vārds “fado”  radies no latīņu vārda “fatum” (liktenis vai dievišķā griba). Daži pētnieki tā izcelsmi saista ar viduslaiku “cantigas de amigo” (burtiski, “dziesmas par draugu”). Šis apzīmējums tiek lietots, runājot par mīlas liriku, kuras paraugi saglabājušies no  13.gs. 20. gadiem. Turpmāko 500 gadu laikā tika sacerēts vairāk nekā  1300 cantigas de amigo. Daudzas no tām atrodamas  portugāļu dziesmu antoloģijā “Cancioneiro Colocci-Brancuti”, kura tagad glabājas Lisabonas Nacionālajā bibliotēkā, un antoloģijā, kas tika atrasta Vatikāna bibliotēkā. Abas šīs antoloģijas tika pārrakstītas Itālijā 1525. gadā pēc humānista Andželo Koloci  (Angelo Colocci) ierosmes.
Fado piedzīvoja savu pirmo Zelta laikmetu Portugāles pilsētās Lisabonā un Koimbrā deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Tur tās galvenokārt dziedāja strādnieki un jūrnieki; tajā laikā tā bija ne  tikai dziesma, bet arī deja, kuru pavadīja sitamie instrumenti un kurā varēja saklausīt Āfrikas ritmu ietekmi. Brazīlijas dziesmu veidi “lundum” un “modinha”, kas bija ļoti populāri deviņpadsmitā gadsimta Lisabonā, arī ietekmēja fado attīstību. 19.gs. beigās Āfrikas ritmu iespaids zuda, un žanrs ieguva savu tagadējo formu, kurā dziedātājs vai dziedātāja izpilda skaņdarbu tradicionālā portugāļu ģitāras un fado ģitāras pavadījumā.  Parasti šīs dziesmas stāsta par nelaimīgu mīlestību, sociālām likstām, par nostaļģiju pēc pagājušām dienām vai ilgām pēc labākiem laikiem, un visas šīs emocijas raksturo portugāļu jēdziens  “saudade”. Fado ietver arī arābu mūzikas elementus ar dažādajām minora atslēgām, vokālās ornamentācijas mākslu un  dīvainajām melodiskajām līnijām.
Fado dziedātāja -  fadista  - uznācienu Lisabonā tradicionāli sagaida ar aplausiem, bet Koimbrā klausītāji parāda savu atzinību nevis ar aplausiem, bet ar skaļu krekšķēšanu.
 
Kristīna Pluhara (Christina Pluhar), Parīzē, 2012.g.

MEDITERRANEO:

Maurizio Cazzati (1616-1678)            Ciaccona
Traditionnel (Canto greco-salentino)         Are mou Rindineddha
Traditionnel (Italie)                    Stu’ criatu (Tarantella del Gargano)
Athanasius Kircher (1601-1680)            Tarantella napolitana, Tono hypodorico

Traditionnel (Italie)                    Pizzicarella mia (Pizzica)

Henry de Bailly (17ème siècle)            Y soy la locura

Improvisation                        La Dia Spagnola
Traditionel (Catalogne)                La dama d’Arago
Traditionnel (Italie)                    La Carpinese (Tarantella del Carpino)
Improvisation                        Canario

Girolamo Kapsberger (1580-1651)            Toccata L’Arpeggiata
Anonyme ((17ème siècle)                Tres Sirenas
Traditionnel (Italie)                    Silenziu d’amuri
Benedetto Ferrari (17ème siècle)            Son ruinato

Traditionel (Catalogne)                De Santanyi vaig partir
Traditionnel (Canto greco-salentino)         Oriamu Pisulina
Traditionnel (Italie)                    Pizzica di San Vito (Tarantella)

Diego Pisador (Espagne, 16ème siècle)        Los delfines
Anonyme 17eme                    Homo fugit velut umbra (Tarantella)
Andrea Falconiero (1585-1656)            La Suave Melodia
Traditionnel (Italie)                    Lu Passariellu (Tarantella Pugliese)

 

Baha muzikas fonds, Hipokrata iela 35-32, LV-1079, Riga, Latvija, talr.: 29208181, e-pasts: bachfestival@inbox.lv