Ievadvārdi

Programma

Mākslinieki

Norises vietas

Presei

Par festivālu

Festivāla vēsture

Aina Kalnciema

Atbalstītāji

Kontakti

La Fenice
Francija, baroka ansamblis

La Fenice ir mūziķu grupa, kuru sapulcējis kornetes virtuozs Žans Tuberī (Jean Tubéry), pateicoties viņu kopīgajai aizrautībai ar krāšņo baroka laikmeta Venēcijas mūziku, kas ļauj viņiem veiksmīgi atklāt tās pārsteidzošo vitalitāti.

La Fenice ar lielu pietāti izturas pret skaņdarbu oriģinālo partitūru, it īpaši vokālās mūzikas jomā, kur instrumentācija papildina tekstu ar savu simbolismu. Tādējādi ansambļa sastāvs, kurā ietilpst starptautiski atzīti Eiropas solisti, kas regulāri koncertē ar vislabākajām agrīnās mūzikas grupām, mainās atbilstoši katrā koncertā atskaņotajai mūzikai.

La Fenice saņēmuši divas augstākās godalgas starptautiskos konkursos. Kopš tā laika viņi bijuši uzaicināti uz ievērojamākajiem franču mūzikas festivāliem, tādiem kā Ambronē, la Chaise Dieu, Haut Jura, Limožas, Lurdas, Nantes (Printemps des arts, La FolleJournée ), Parīzes ( festival d'Ile de France, festival d'art sacré, les grands concerts sacrés, koncertzālē Cité de la musique ), Sablé sur Sarthe, St Michel en Thiérache, Versaļā, kā arī uz festivāliem visā Eiropā ( Bāzelē, Brēmenē, Brigē, Glazgovā, Insbrukā, Lisabonā, Milānā, Oslo, Palermo, Utrehtā, Vīnē, utt. ) un pasaulē (Savienotajās Valstīs, Ekvadorā, Japānā...)

Ansambļa ieraksti tādās firmās kā Ricercar, Opus 111, Naïve, Virgin Classics un K617 regulāri ierindojas mūzikas preses aptauju augšgalā (Choc no Monde de la Musique, Diapason d'Or, 10/10 no Répertoire, 5 zvaigznes no Goldberg...). Divi no tiem saņēmuši Charles Cros akadēmijas Lielo balvu 2003.gadā.

Ansambli La Fenice atbalsta Francijas Kultūras ministrija, Sensas pilsēta Francijā Sens (Francija), Burgundijas Reģionālā padome, Jonnas departamenta padome un ievērojama franču valsts finansu pakalpojumu aģentūra (Caisse des Dépôts et Consignations)

Žans Tuberī (Jean Tubéry)
Francija, kornete

Jean TuberyPēc blokflautas studijām Tulūzas un Amsterdamas konservatorijās Žans Tuberī, 17.gadsimta itāļu mūzikas entuziasts, nolēma pievērsties kornetei, vienam no visatbilstošākajiem instrumentiem, kas piešķir jaunu dzīvi šim konkrētajam repertuāram.

Viņš turpināja mācīties šā instrumenta spēli pie Brūsa Dikija (Bruce Dickey) Schola Cantorum Basiliensis Bāzelē, Šveicē, kur saņēma diplomu kā izpildītājs. Kopš tā laika viņš uzstājies ar dažādiem ansambļiem, tādiem kā Clemencic Consort (ar Renē Klemansiku), Ensemble Clément Janequin (Dominique Visse), Les Arts Florissants (William Christie), Collegium Vocale de Gand (Philippe Herreweghe), Concerto Vocale (René Jacobs), Hesperion XXI (Jordí Savall), Huelgas Ensemble (Paul van Nevel), Cantus Cölln (Konrad Junghänel), Elyma (Gabriel Garrido), La Petite Bande (Sigiswald Kuijken), Il Giardino Armonico, u.c.

Tad viņš nodibināja La Fenice ansambli, ar kuru izcīnīja pirmās godalgas Briges un Malmes starptautiskajos senās mūzikas festivālos 1990. un 1992. gadā. Viņš ierakstījis skaņdarbus pie dažādām firmām, piemēram, kā Ricercar, Accent, Erato, Harmonia Mundi, Sony Classical, Virgin, Opus 111, Naïve kā arī nacionālajiem radio un televīzijas tīkliem visā Eiropā un Japānā.

Mākslinieka ierakstu sērija skaņu ierakstu kompānijai Ricercar «Monteverdi mantojums » guvusi plašu mūzikas preses atzinību un franču žurnālā Répertoire des disques compacts raksturota kā «svarīgākais notikums 17. gadsimta mūzikas pasaulē».

Žans Tuberī māca kornetes spēli Conservatoire Supérieur-CNR Parīzē un bijis uzaicināts pasniegt meistarklases Lionas un Luksemburgas nacionālajās konservatorijās kā arī Eiropas vokālās mūzikas centrā, Mannes koledžā Ņujorkā, Konektikutas Vasaras mūzikas skolā, Schola Cantorum Basiliensis, Oksfordas universitātē un Trosingenas mūzikas skolā Vācijā.

Programmas apraksts

Il Camino de Santiago (Svētā Jago ceļš - it.val.)

Mūzika, kas skan uz Kompostelas Svētā Žaka ceļa

Svētceļojumi kādreiz bija galvenais muzikālās iedvesmas avots. Tie atstāja ietekmi galvenokārt uz populārajām reliģiskajām dziesmām, tomēr tikpat lielā mērā arī uz mācīto vīru rakstiem.

Eiropas ļaudis, kas devās pa Svētā Žaka ceļu, gāja pa ceļu, kas veda uz tālām zemēm. Svētceļojuma ilgo pārgājienu laikā un garajos vakaros viņi izklaidējās un mūzikā cildināja savu likteni. Svētceļojumi arī ļāva ceļotājiem bagātināties gan savstarpēji, gan arī sastopoties ar to zemju iedzīvotājiem, kuras viņi šķērsoja.
Piemēram, franču svētceļnieki kādā no savām vispazīstamākajām romancēm apliecināja lielo uzmanību un dzīvo interesi, ko izraisīja viņu dziesmas:

«Vīri, sievas un meitas
no malu malām mums sekoja,
Lai dzirdētu melodiju,
Ko dzied brašie franču svētceļnieki

Tikpat lielā mērā arī spāņu klasiskajā literatūrā var atrast daudzas norādes par svētceļnieku dziesmām, it īpaši, kad tiek runāts par ubagiem. Savā Atjautīgajā idalgo, Lamančas donā Kihotā Servantess /Cervantès/ rakstīja tā: «Es redzēju sešus svētceļniekus ar ceļaspieķiem, šos svešzemniekus, kas lūdz dāvanas dziedādami»; Lopess de Ubeda /Lopez de Ubeda/, Picara Justina autors, piemin tos, kuri «bļāva kā Burgundijas ubagi».

Kas attiecas uz ietekmi, ko uz svētceļnieku dziesmām atstāja Spānijas iedzīvotāji, tās nozīmi skaidri apliecina lielais skaits spānisko tēmu un melodijas, kas saglabājušās daudzās Eiropas zemēs.

Diemžēl tikai ar dažiem izņēmumiem (piem., Codex Calixtinus no Kompostellas Svētā Žaka katedrāles, kas tika pārkopēts XII gadsimtā un kurā ir saglabājušies vairāki viduslaiku svētceļnieku dziesmu paraugi) Svētā Žaka svētceļnieku pirmie muzikālie darbi gandrīz visi ir zuduši.

Rakstīto liecību skaits arvien palielinās, sākot ar XVI gadsimtu.

Tās ir apkopotas dziesmu grāmatās, galvenokārt franču izdevumos. Lielākoties tikai dažas no tām mums ir pieejamas kā literāri teksti, bet citām ir pat sava mūzika. No otras puses, ir saglabājušies daudzskaitlīgi dažu dziesmu varianti, un tas pierāda šo dziesmu plašo popularitāti svētceļnieku pasaulē, kā to apliecina arī romance «Kad mēs pametām Franciju».

Dziesmu tēmas bija dažādas.

Pirmajā vietā ir jāliek liriskās dziesmas, kas sacerētas par godu Apustulim un kas cildina taisnos, un jo īpaši cenšas aizlikt kādu vārdu pie Kristus.
Otro dziesmu tipu veido atstāstījumi par Apustuļa brīnumiem, ko viņš darījis savu pielūdzēju labā. Galvenokārt tie ir apraksti, kas ietērpti romances veidolā, pārveidoti daudzās valodās un skan dažādā muzikālā pavadījumā, turklāt katrai melodijai vēl ir savi varianti.
Trešajā vietā ierindojamas dziesmas, kas ir veltītas svētceļojumiem kā tādiem: tajās apdziedātas ceļojuma grūtības un briesmas, pārvarētais ceļa posms, svētceļnieku izjūtas ceļojuma laikā, tāpat arī pati Svētā Žaka pilsēta, relikviju pielūgsme utt.

Un beidzot mēs sastopam arī zinātniska rakstura muzikālas kompozīcijas, kuras ir sacerējuši meistari, kas bijuši piederīgi galvenokārt Svētā Žaka katedrālei (XII gadsimta komponists Gijoms no Akitēnas /Guillaume d'Aquitaine/, daudzi XVI un XVII gadsimta itālieši - Pjetro Kerone /Pietro Cerone/, Buono Čiodi /Buono Chiodi/, utt.).
Tagad ar muzikāliem izteiksmes līdzekļiem no jauna iezīmēsim Kompostelas ceļu, kāds tas bija XVII gadsimtā, - no Strasbūras līdz Sv. Žaka pilsētas vārtiem.

(Marjons Pakjērs /Marion Paquier/)

Atpakaļ

Baha muzikas fonds, Hipokrata iela 35-32, LV-1079, Riga, Latvija, talr.: 29208181, e-pasts: bachfestival@inbox.lv