Ar mākslu un Andri, 04.03.2007
Ilze Vītola, Latvijas Avīzes pielikums MĀJAS VIESIS

Patiesībā rakstīšana nav īstais veids, kā attēlot Kristīni Opolais. Tas drīzāk ir jāredz. Kāda majestātiska stāja, kā skaistajā, noslēpumainajā sejā mainās izteiksme, kā kustības pauž raksturu, temperamentu, enerģiju... Tam visam vieta uz skatuves prožektoru gaismā. Un ja vēl daba devusi tādu balsi! Taču Kristīnes ceļš līdz operdziedātājai, izrādās, bijis īsts barjerskrējiens. Lai par to parunātos, tiekamies Latvijas Nacionālajā operā. Lūdzu, lai Kristīne paņem līdzi kādas sev tuvas lietiņas. Visbūtiskākā no tām ir grāmata – Marijas Kallasas atziņas.
– Šī grāmata man vienmēr ir līdzi. Tur ir Kallasas interpretācija par ārijām, ko viņa ir dziedājusi. Viss, kas saistīts ar Kallasu, man dod māksliniecisko barību. Tas ir kas īpašs. Kad dzirdu viņas balsi, zūd nogurums, rodas spēks, un es saprotu, kāpēc dziedu. 
Kallasa dziedāja, dziļi pārdzīvojot lomas. Arī pašas liktenis bija traģisks. Žēl, ka viņai nebija bērnu. Bet ģeniāliem cilvēkiem bieži ir vienīgi māksla. 
Jautāju, vai Kristīne pati varētu upurēties tikai mākslai. Kristīne teic, ka viņai nav tiesību tā rīkoties. 
– Esmu ticīgs cilvēks un saprotu, ka man jādibina ģimene. Un es gribu bērnus. Esmu vienīgā meita ģimenē, ja man nebūs bērnu, kāpēc mamma mani laida pasaulē?
Kristīnes mamma Tatjana Opolais jaunajiem aktieriem pasniedz vokālo mākslu. Tētis Roberts tagad strādā uz sauszemes, taču ilgu laiku bijis bocmanis, Kristīnes vārdiem, īsts jūras vilks. 
Kā gan mazai Rēzeknes meitenei ienāk prātā kļūt par operdziedātāju?
– Bērnībā biju pārliecināta, ka būšu baletdejotāja. Tētis mammai atveda skaistus peņuārus, kādus toreiz nevarēja dabūt. Es tiem nogriezu apakšmalu, uzvilku un dejoju. Tāda dūšīga meitene lidoju no gultas. 
Visi Kristīnes sapņi ir saistīti ar mākslu, un viņa rīkojas. Zina, ka kaut kas reiz būs, nezina tikai – kas. Deviņu gadu vecumā sāk zīmēt seriālus. Kā viņa to izgudrojusi? Tolaik taču seriālus vēl nerāda. Jā, viņa zīmē reālu dzīvi. Daža laba seriāla notikumi risinās 500, 600 sērijās. Sižets, piemēram, tāds – sešpadsmitgadīga meitene kaut kur aizbrauc, tad viņa mācās, cīnās pa dzīvi, iemīlas. Turklāt rodas mīlas trīsstūris. Kristīne zīmē no rīta līdz vakaram. Ģimene dzīvo kopmītnēs vienā istabiņā. Tad redz, kur viela seriāliem! 
Seriālu posmam beidzoties, viņa ķērās pie portretu zīmēšanas. Lai gan neviens nav mācījis, kā tas darāms, Kristīne profesionāli ieēnojusi sejas. Četrpadsmit gados Kristīne sāk rakstīt dziesmu tekstus:
– Naktī pēkšņi cēlos augšā un ar zīmuli uz sienām rakstīju par nelaimīgu mīlestību, par kaislību. Biju salasījusies romānus. Arī seriālu ēra bija sākusies. Sevišķi mani iespaidoja "Verdzene Izaura". Man Izauras bija ļoti žēl, viņa bija tik neglīta. Un es arī bērnībā biju tik neglīta!
Nevar būt! Pārtraucu mākslinieces stāstījumu. Kristīne turpina: – Jā, skolā mani apsaukāja! Jau no bērnudārza laikiem biju iemantojusi kompleksus. Piemēram, par kājām. Reiz viens puika man pacēla svārkus uz augšu, un visi to redzēja. Kā drīkst mani aiztikt? Lielā šokā iedunkāju viņu tā, ka puikam bija jāguļ slimnīcā. Toreiz man bija lielas nepatikšanas.
Apspriežot bērnu dienu izskatu, mazliet novirzījāmies no mākslas ceļa. Vārdu sakot, Kristīne raksta dziesmu tekstus un klausās mūzikas ierakstus. Tīnas Tērneres balss iepatīkas tik ļoti, ka Kristīne sāk viņu kopēt. Vēl viņa izpaužas vietējā modeļu aģentūrā. Tur jātrenējas aerobikā, jāparāda arī aktrises spējas. Un te nu ir klāt lielais brīdis – Kristīne pirmo reizi dzied publikai, turklāt dziesmai ir pašas vārdi un mūzika (jāpaskaidro, ka skolai ir mūzikas novirziens).
– Sapratu, ko nozīmē – būt uz skatuves. Vai biju nobijusies? Ko jūs! Es izgāju tā – oh! Zālē visi aplaudēja. Un es zināju, ka būšu dziedātāja.
Beidzot deviņpadsmit gadu vecumā daudzās Kristīnes radošās izpausmes rada vienu ceļu. Vasarās viņa brauc uz Rīgu mācīties dziedāt pie Regīnas Frīnbergas, kura tolaik bija Latvijas Mūzikas akadēmijas pasniedzēja. 
– Sākās mana cīņa. Bija ļoti grūti, tā bija cita dziedāšanas maniere. Teicu, ka negribu būt slikta operas dziedātāja. Tomēr pasniedzēja domāja, ka man izdosies, un es iestājos Mūzikas akadēmijā. Lilija Greidāne, bijusī operas soliste, mani paņēma savā klasē. Lai gan sekmes bija labas, man piedāvāja pāriet uz maksas studijām vai, citiem vārdiem, palūdza izstāties. Tas bija tik liktenīgi. Varu vien pateikties prorektoram Arvīdam Lustem, kurš toreiz pasmējās: ej pa taisno uz operu! Un es tieši tā arī izdarīju.
Kristīne aiziet uz operu, un viņu pieņem operas korī. Divus gadus viņa nenokavē nevienu mēģinājumu, nevienu izrādi. Daudzi domā, ka ar jauno koristi kaut kas nav kārtībā. Arī mēģinājumos, kur Kristīnei nav jāpiedalās, viņa sēž un skatās. Reiz operas direktors un režisors Andrejs Žagars jautā, ko Kristīne dara "Dēmona" mēģinājumā. Kristīne atbild, ka mācās Tamāras lomu. – Tamāru? Jūs taču to nenodziedāsiet! – Žagars ir tiešs.
– Nodziedāšu, es teicu. Un pēc gada uznācu uz skatuves un nodziedāju! Ja man kāds saka: tu to neizdarīsi – tas man ir kā grūdiens attīstīties. Vai arī, kad sākas intrigas un jūtu, ka kādam nepatīku, tas man dod tādu cīņas sparu! Kad visi ir mīļi un smaida, tad šķiet, kaut kas nav tā kā vajag, – nosmejas Kristīne, pārmet krāšņo šalli pār muguru un stāsta tālāk: – Žagaram patīk mērķtiecīgi cilvēki. Kad viņš saprata, ka varu dziedāt, aizsūtīja uz konkursu Austrijā. Tiku līdz finālam. 
Priecīgs par šādu rezultātu, Andrejs Žagars piedāvā Kristīnei arī pašu operā nodziedāt konkursa programmu. Tajā pavasarī viņas balsi ievēro arī diriģents Andris Nelsons. Rudenī uzticēta pirmā izrāde kā galvenajam diriģentam, un viņš vēlas jaunu komandu. Tajā nonāk arī Kristīne, dzied korī, bet viņai ir svarīgi būt uz vienas skatuves ar Inesi Galanti. Nu varam pāriet pie Kristīnei ne mazāk svarīgā – pie harmonijas ar LNO galveno diriģentu Andri Nelsonu. Kāpēc tā notiek, ka diriģenti ieskatās dziedātājās?
– Diriģentu var saprast vai nu diriģente, vai dziedātāja. Andris ir maksimālists, darbs viņam ir pirmajā vietā. Un es to pieņemu. Viņš arī zina, kā man ir. Bez mūzikas man nav laimes, bet arī bez Andra man laimes nav. 
Kristīne uzvelk melnas laka kurpītes un dodas uz mēģinājumu. Palūdzam, vai nevaram iet līdzi. Varam. Kāpjot uz operas augšstāvu, Kristīne stāsta, ka pašlaik mācās divas lomas – Mimī no "Bohēmas" un Violetu no "Traviatas". Neesot viegli, varot jau arī tik daudz nestrādāt, bet tā esot liela laime dziedāt, kad Andris Nelsons diriģē. Arī ārzemju dziedātāji, kas strādājuši ar Nelsonu, atzīstot, ka diriģents devis viņiem it kā jaunu elpu. Ceturtajā stāvā ejam garām lielam foto ar Kristīni Opolais Čo-Čo-Sanas lomā. Jautāju, vai, pirmo reizi pārkāpjot opernama slieksni, viņa varēja iedomāties tik spožu karjeru?
– Jā, zināju, ka dziedāšu galvenās lomas, – Kristīne nopietni saka. 
Jau koridora galā skan pazīstams soprāns. Kristīne aicina mēģinājumu telpā un sasveicinās ar koncertmeistari Ilzi Grīnbergu un operdziedātāju Inesi Galanti. Viņa ir beigusi mēģinājumu un mazliet pukojas, ka "Madame Butterfly" ir tik daudz teksta, vēl vairāk esot tikai Vāgnera operu varoņiem. Un nu varam baudīt Kristīnes Opolais balsi, emocionāli mēģinot Mimī lomu no Pučīni operas "Bohēma". Viņas partnerus dažādās balsīs dzied koncertmeistare. Bet lomas tapšanas sarežģītību noprotam pēc koncertmeistares sacītā: – Mēs liksim mazu punktējumu. Un tev būs šūpojošas triolītes. Mūzika kļūst arvien sērīgāka un dziedājums traģiskāks, līdz iestājas klusums, un koncertmeistare nosaka: – Un viss, Mimī nomirst...
Interesanti, kura loma Kristīnei ir vistuvākā? Vēl arvien – Toska. Ar "Toskas" iestudējumu LNO saistīta ne tikai iemīlēšanās, bet arī starptautiskās karjeras sākums. Vēl arī slavenību fotogrāfa Marko Borggrēves atzinums. Fotografējot Kristīni, viņš teicis: "You are Toska" (tu esi Toska – no angļu val.). Kristīne atceras: – Sākumā nesapratu. Atbildēju: – Jā, es dziedu Tosku. – Tad Marko paskaidroja, ka viņš zina gan, ka dziedu Toskas lomu, bet viņam šķiet, ka es pati esmu Toska. Pučīni operā Glorija Toska arī ir operas dziedātāja, ļoti kaislīga. Viņa ziedo sevi mīlestībai un dziedāšanai. Kad viņai grib atņemt kā vienu, tā otru, Toska mirst. Es negribu teikt, ka esmu Toska un darītu tāpat, bet tajos laikos, tajā situācijā...
Bet šajā situācijā Kristīnes Tosku gaida Grieķijā. Savā ziņā senču zemē, jo Kristīnes mātes tēvs bijis grieķis. Ar sajūsmu Kristīne stāsta, ka viņa dziedās tieši tajā operteātrī, kas pirmais vēra durvis viņas dievinātajai Kallasai. Un Kallasa arī dziedājusi tieši "Tosku". No Atēnu operas grieķu operdziedātājai pavēries ceļš uz pasaulslaveno operteātri "La Scala" Milānā. Un arī Kristīnei Opolais 2008. gadā paredzēts dziedāt "La Scala". 
Tagad ir viņas zvaigžņu brīdis. Kristīne pamāj ar galvu:
– Jā, tas ir visgrūtāk, jo jānoturas. Mana karjera sākās strauji. Man vispār dzīvē viss notiek tādiem rāvieniem. Es jau esmu pieradusi, ka nekas nenotiek pakāpeniski un loģiski. 
Neloģiski atgadījās arī pērn, kad Kristīne debitēja uz Berlīnes Valsts operas skatuves, protams, ar Toskas lomu Dž. Pučīni operā "Toska".
Stāsta opermīļi Dace un Dainis Geidmaņi: – Izrāde bija nonākusi līdz kulminācijai – Toskas ārijai. Operas pazinēji jau klusībā izgaršoja tuvojošos muzikālo baudu. Te pēkšņi baritonam "aiziet" ciet balss un viņš pārtrauc izrādi. Tas nebija glīti, jo viņa varoni tik un tā nodur. Publika sāk kliegt, ka Toska taču var dziedāt. Bet kā lai viņa dzied, ja izrādes emocionālā stīga jau ir izpostīta? Kristīne Opolais iznāca un nodziedāja savu āriju tik spoži, tik emocionāli, ka operteātris dunēja no ovācijām. Mēs raudājām gan aiz prieka par savu dziedātāju, gan tāpēc, ka Dainim atņēma fotokameru. Viņš tā gribēja iemūžināt šo mirkli. 
***
KRISTĪNE OPOLAIS
dzimusi 1979. gadā,
studējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas vokālajā nodaļā,? LNO kora māksliniece kopš 2001. gada, soliste kopš 2003. gada, ? 2005. gadā saņēmusi Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu par izciliem sasniegumiem mākslā


Resursi www ...

Atpakaļ...

 
2008  2007  2006  2005  2004  2003  2001