EAMUAXHGFELJ

Malkas vagoni un patriotisms, 04.03.2004
Ieviņa LIEPIŅA, NRA

Aleksandrs Antoņenko rītvakar saņems Lielās mūzikas balvas sudraba statueti.


Reiz no kādas žurnālistes par skatuves huligānu nodēvētais dziedātājs Aleksandrs Antoņenko rītvakar kāps uz Operas skatuves, lai saņemtu Latvijas Lielās mūzikas balvas sudraba statueti, ko izpelnījies par nopelniem 2003. gadā. Tiekamies gan arī citā sakarībā: viņa galveno lomu garajam sarakstam pievienojusies arī Kavaradosi Dž. Pučīni operā Toska, kuras pirmizrāde – 13. martā.


Par balvu Aleksandrs ir priecīgs: "Negaidīju, ka man, tik jaunam puisim, varētu piešķirt tādu nopietnu apbalvojumu." Kaut gan daudz kas esot atkarīgs arī no vides: "Ja nebūtu mana virzošā spēka – skolotājas Margaritas Gruzdevas, būtu grūti." Aleksandrs ir no tiem, kas nav sevi apbirdinājuši ar zvaigžņu putekļiem. Arī intervijas laikā viņš dzīvi žestikulē un stāsta, ka režisors Dmitrijs Bertmans no Maskavas Helikonoperas veidojot Tosku kā īstu kriminālstāstu. Lai būtu uzskatāmāk, dziedātājs nometas uz grīdas, ilustrējot, ka viņa Kavaradosi vajadzēšot dziedāt, guļot arī uz vēdera. It kā neērti, bet… "Visu var izštukot!" viņš līksmi iesaucas.


Sieviešbalss un mīlētāji


"Skolā apsaukāja: man esot babskij golos, jo spiedzu diskantā. Februārī – 12 gadus pēc skolas absolvēšanas – salidojumā tikos ar klasesbiedriem. Pēkšņi visi tie, kas ņirgājās par manu ticību un balsi, pret mani izturējās tik ieinteresēti, ka nodomāju: vai viņi tēlo vai arī viņus izmācījusi dzīve un viņi prot cienīt savu līdzcilvēku?"


Paradoksāli, bet… 1998. gadā Operā viņš debitēja tieši ar babskij golos jeb briljanti nodziedāto Oberto lomu Hendeļa Alčīnā. "Pirms tam piecus mēnešus degunu biju apsildījis Operas korī, mācījos piektajā kursā Mediņos un jutos ārkārtīgi lepns, sak, vēl neesmu mācījies akadēmijā, bet esmu jau solists Operā! Pēc Alčīnas tiku pie dona Otavio, sekoja Ļenskis. Nesapratu, kas notiek, bet ar balsi kļuva sliktāk: aparāts protestēja soprāna un tenora vienlaicīgam lietojumam. Pusotra gada pagāja, kamēr atguvu zaudēto. Tagad ar savu tenoru esmu apmierināts."


Vai mīlētāji neapnīk? "Nu, ko tu! Viņi ir tik dažādi! Alfredo iemīļotā mirst, turklāt to, ka Violeta melojusi par atraidīšanas iemeslu, viņš uzzina tikai pie viņas nāves gultas. Bet Hozē ir tik gļēvs, ka pelnījis gan Eskamiljo pļaukas, gan to, ka Karmena viņu pamet. Savukārt dons Otavio ir tik labs, ka kļūst pat aizdomīgi. Un tagad ir Kavaradosi, kuru Bertmans rāda kā zaķpastalu. Par savu ādu viņš trīc vienmēr... Vai tā ir mīlestība? Nu, padomā: vienkāršs gleznotājs ietekmīgam policijas priekšniekam atņem viņa sievu – operas prīmu. Drīzāk tas ir gandarījums par laupījumu, ne mīla," šāda tēlu psiholoģiskā izpēte Aleksandram pielipusi kopš laika, kad četrreiz pārlasījis Jevgeņiju Oņeginu dažādās versijās, lai tiktu klāt Ļenska būtībai.


Latvijas patriots


1. septembrī Aleksandrs kļūs štata solists Diseldorfas operā, kur viņu saistīs līgums par 22 izrādēm. Darba kārtībā – Rūdolfs Bohēmā, dons Otavio Donā Žuanā, Ļenskis Jevgeņijā Oņeginā, bet visvairāk – Hozē Karmenā. Turklāt šo lomu viņa izpildījumā vēlas dzirdēt arī Drēzdenes Semperoper un Klāgenfurtes operteātris. ÆPlus vēl Trubadūrs Bregencas festivālā, kur dziedāšu nelielo Ruīza lomiņu, toties Manriko būs pats Roberto Alanja... Bet es nejūtos kā sapnī nonācis, drīzāk kā trīs malkas vagonus saņēmis, un tagad tie jāizkrauj divās glītās kaudzēs: Rīgas teātri pamest nevēlos."


Izrādās, kaut dzimis Rīgā, Aleksandrs ir ukrainis: "Tēti padomju laikos represēja, piecus gadus viņš pavadīja cietumā par to, ka Baltkrievijā izdeva Bībeles. Vienīgā republika, kas viņu pieņēma, bija Latvija. Te viņš satika manu mammu – arī ukrainieti."


Tagad vecāki jau trīs gadus dzīvo Amerikā, bet Aleksandrs sevi uzskata par Latvijas patriotu: perfekti runā latviski, krieviski, nedaudz itāliski un angliski, protams – ukrainiski. Nesen piedzīvojis netīkamu vārdu apmaiņu ar sievieti, kas vākusi parakstus par iespēju krievu bērniem skolā mācīties savā dzimtajā valodā. Aleksandrs savu parakstu liedzis. "Kad beidzu vidusskolu un iestājos Mediņskolā, runas kultūra, skatuves kustība, itāļu valoda, mūzikas vēsture bija jāmācās latviski. Es gadu nesapratu ne rīta, ne vakara, bet tad arī aizgāja – 4. kursā jau automātiski visu pierakstīju latviski. Tas taču ir pilnīgi normāli! Bet šī kundze – parakstu vācēja – mani nosauc par ukraiņu fašistu!"


Brīvs par 400 procentiem


Ukrainā Aleksandrs pavadījis bērnības vasaras: "Mājas – baltas, ar koši ziliem lodziņiem, gaišiem jumtiem. Daba krāšņa: tumši zaļa zāle, spilgti zilas debesis. Smiltis – kā zelts... Un tumšbrūni ķirši. Ja apmācies, naktīs valda akla tumsa, ja skaidra – zvaigznes spīd nedabiski spoži." Kas tipisks ukraiņiem? "Ukrainis ir labs saimnieks, kurš perfekti prot sakārtot savu dzīvi: atrod laiku darbam, saimniecībai, atpūtai. Tā daru arī es – man patīk uzņemt viesus un gardi viņus pamielot: vienmēr vāru boršču. Bet atpūtai noder lasīšana, turklāt pilnīgā klusumā."


Ilgus gadus Aleksandram bijis savdabīgs ieradums: pirms katras uzstāšanās vilcis jaunas un noteikti melnas zeķes. "Tagad to sakrājies tik daudz, ka vairs nepērku, – pietiek daudziem mēnešiem," smej Aleksandrs, bet tūlīt kļūst apcerīgs. "Pirms atbildīgiem brīžiem palīdz lūgšana – gan tikai tad, ja sirdsapziņa tīra, tikai tad Viņš ir kopā ar mani. Un jūtos brīvs par visiem 400 procentiem!"



***


Vizītkarte


Aleksandrs ANTOŅENKO


Dzimis 1975. gada 26. jūnijā Rīgā, 2. slimnīcā, pulksten 10.10…


1998 – absolvējis Jāz. Mediņa mūzikas koledžu


Kopš 1998 – Latvijas Nacionālās operas solists


1993, 1996 – Latvijas mūzikas koledžu vokālo nodaļu konkursu laureāts


2002 – korporācijas Tālavija profesora Paula Saksa Atzinības balvas laureāts


2003 – Latvijas Lielā mūzikas balva


Viesojies Izraēlā, Polijā, Igaunijā, Krievijā, Honkongā


Regulāri piedalās lielas formas vokāli simfonisko darbu atskaņojumos


Atpakaļ...

 
2008  2007  2006  2005  2004  2003  2001