JAUNUMI

Pagrieziens pusceļā un «Lux Aeterna», 15.02.2005
Vita Krauja, Latvijas Avīze

Pārsteigums
Sv. Jāņa baznīca Rīgā slīgst Ziemassvētku laika mijkrēslī. Ļaužu pilnā dievnamā klusums, kuru tūlīt piepildīs mūzika. "Zāle klausījās, elpu aizturējusi, un, pēdējam akordam izgaistot, baznīcu pāršalca ovāciju vētra, pavisam neraksturīgi latviešu publikai, kura baznīcās pēc koncertiem nez kādēļ aplaudēt nemēdz," pēcāk teiks Mūzikas akadēmijas rektors Juris Karlsons.
Par šo skaņdarbu "Lux Aeterna" komponistam Pēterim Butānam nu piešķirta 2004. gada Lielā mūzikas balva, ko viņš līdz ar pārējiem desmit laureātiem uz mūsu Baltā nama skatuves svinīgā ceremonijā saņems šā gada 4. martā. Lielā mūzikas balva – vienīgais valsts godinājums nopietnajai mūzikai. Pēterim Butānam tik augsta atzinība pirmo reizi mūžā. Viņš pats teic: "Laikam arī pēdējo, jo nav vairs laika ieskrieties, skrejceļš pamazām beidzas." Bet ne maz ir iespēts. 1991. gadā radītais Stīgu kvartets guvis atzinību ārzemēs. Pamanītas arī ar trīs komponistu Pēteru vārdiem saistītās "Variācijas par Pētera Vaska tēmu. Veltījums Pēterim Plakidim" – darbs stīgu orķestrim, sitaminstrumentiem un klavierēm. 1999. gadā sākusies P. Butāna sadarbība ar kori "Latvija". 2. Garīgās mūzikas festivālā pirmatskaņota mesa "Libera me, Domine", 2000. gadā – oda ar M. Zālītes vārdiem "Latvija, tu, kas esi". Bet "Kora simfonija" tenoram, basam, jauktajam korim un orķestrim radās 2002. gadā, komponista sešdesmitajā dzimšanas dienā.
No Daugavpils puses
Lielās mūzikas balvas ieguvēja komponista stāžs ir piecpadsmit gadi. Apmēram uz pusi īsāks nekā citiem viņa amata brāļiem laikabiedriem. Jo studēt kompozīciju Mūzikas akadēmijā (toreizējā Konservatorijā), turklāt klātienē, viņš sāka četrdesmit četru gadu vecumā. Tas bija pirms divdesmit diviem gadiem. "Mans profesors Pēteris Plakidis bija mazliet jaunāks par mani," atminas laureāts.
Pēteris Butāns dzimis 1942. gadā Daugavpilī. Viņa māsa ir savulaik zināmā dziedātāja Valentīna Butāne, kura piecdesmitajos gados sadarbojās ar pašiem pirmajiem estrādes ansambļiem. Grūtu apstākļu dēļ vecāki no laukiem pārcēlušies uz Daugavpili, kur tēvs izgājis pilnu klavieru mācekļu skolu pie meistara, kurš pēc tautības bijis vācietis. Pētera Butāna tēvs zinājis visu ar klavierēm saistīto – sākot no instrumenta skaņošanas līdz galdnieka darbiem un pulēšanai. Tēvam ļoti gājusi pie sirds vijoles spēle. Un kurš gan vislabāk varētu izpildīt pavadījumu, ja ne paša puika?
1960. gadā Pēteris Butāns pabeidza Daugavpils mūzikas vidusskolu, bet 1965. gadā Latvijas Valsts konservatorijas Imanta Kokara vadīto kordiriģēšanas nodaļu. Par diriģentu gan netika strādājis nevienu dienu, bet vēlme pašam šo to uzrakstīt orķestrim radusies ik pa laikam. Dzīvē darbalauks izveidojies plašs – bijis Daugavpils Pedagoģiskā institūta mūzikas katedras asistents, Daugavpils mūzikas vidusskolas teorētisko priekšmetu pedagogs, kultūras nama pūtēju orķestra diriģents.
Strādājot ar Daugavpils kultūras nama pūtēju orķestri, attīstījusies interese par jaunradi, kas izpaudās kā dažādu stilu un žanru skaņdarbu aranžējumi pūtēju orķestrim. Pētera Butāna vadītie kolektīvi ne vienreiz vien bijuši Dziesmu svētku skatēs uz goda pjedestāla.
Vēlīnā atklāsme
"…Saņēmos, uzrakstīju kā mācēdams mazu koncertīno soprānu saksofonam ar orķestri… Pats nezinu, kāpēc tieši tādu…" nu šo liktenīgā pagrieziena brīdi atminas komponists. "Bet uzrakstīju visu glītas partitūras veidā un laikam ar iedzimtu provinciāļa nekaunību devos uz Mūzikas akadēmiju."
…Līdz šim nezināmā komponista partitūra klīdusi augstskolas gaiteņos, līdz nonākusi pie Pētera Plakida. Sev par brīnumu Pēteris Butāns izturējis konkursu un pa otram lāgam ticis uzņemts augstskolā. Sēdējis vienā auditorijā ar toreiz pavisam jaunajiem Hariju Bašu, Juri Kulakovu… Četrdesmit astoņu gadu vecumā Pēteris Butāns pabeidza kompozīcijas nodaļu, turklāt ar labām atzīmēm. Par to laiku viņš stāsta minstinoties – acīmredzot tieksme komponēt mitusi viņā kā neīstenota, varbūt neapjausta vēlme kopš jaunības… Bet, no otras puses – ja būtu sācis to mācīties jaunos gados – varbūt šī lieta sen būtu apnikusi? Atšķirībā no daža laba jaunā, ko vēl var locīt, pusmūža vīram nācās izsist veco pamatu zem kājām.
1993. gadā Pēteris Butāns kļuva par Latvijas Komponistu savienības biedru. Par viņa mūziku teic, ka tā mākslinieciski atklāj sava laika dzīvi visā tās daudzveidībā. Viena no svarīgākajām vadlīnijām daiļradē ir intensīvi garīguma atjaunotnes meklējumi, saistot tos gan ar latviešu folkloras un tajā atspoguļotās dzīves ziņas, gan ar kristīgās baznīcas ilglaicīgās vēstures gaitā gūtā ētiskā un filozofiskā pasaules skatījuma un mākslinieciskās pieredzes saskari.
Liktenīgā tikšanās
Par Pētera Butāna skaņdarbu "Lux Aeterna" radiokora diriģents Sigvards Kļava teic: "Te galvenā vērtība un atšķirība no citu komponistu daiļrades ir tā, ka Butāns spējis būt atvērts un netraģisks savā garīgumā, emocijās. Tas ir liels notikums latviešu mūzikā, kad tu spēj klausītāju vest līdzi konkrētā emocionālā pārdzīvojumā. Esam paspējuši ar radio kori dziedāt šo opusu arī starptautiskai auditorijai. Un tā, pat ļoti izlutināta, šo mūziku pieņēma. Man grūti vārdos izteikt tās ovācijas, kas atskanēja pēc Pētera Butāna opusa "Lux Aeterna". Publikas atsaucība nozīmē to, ka skaņdarbs nedzīvo kaut kādā savā čaulā, nerunā tikai profesionāļiem saprotamā mūzikas valodā, bet ir vispārcilvēcisks, un tas ir ārkārtīgi augsts mākslas rādītājs."
Pēteris Butāns atminas, kā rudens dienā saticis radiokora diriģentu Sigvardu Kļavu, kurš teicis, ka viņam esot ļoti neskaidra, izplūdusi ideja skaņdarbam par mūžīgo gaismu. (Lux Aeterna – latīņu val.) Skaņdarba tapšana izvērtās visas vasaras garumā. Iestudēšanas laikā Sigvards Kļava šo to lūdzis pamainīt tik ieinteresēti, ka komponists to darījis ar prieku un jau pieradis, ka ik pa laikam viņa mājās Tukumā atskanējis Sigvarda Kļavas zvans.
Var jau būt, ka veiksme slēpās divu mūziķu vienādā izpratnē par to, kādai jābūt radošai sadarbībai. Pēteris Butāns: "Man ir pretimnākošs raksturs. Bet ar šādu sadarbību saskāros pirmo reizi. Biju pieradis pie citas diriģentu pieejas – uzrakstīts ir, nu tad pie tā arī turamies, kā nu tev, komponist, iznācis, tā arī dziedāsim vai spēlēsim… Bet Sigvards bija ļoti cilvēciski radoši ieinteresēts iznākumā."
Kad atlido mūza
Kad apvaicājos par pašu radīšanas procesu un esmu tikusi līdz jēdzienam "iedvesma", Pēteris Butāns mani aši pārtrauc vai pusvārdā: "Nē, nē, jāstrādā ir tā, kā uz darbu ejot." Un viņš ar sev raksturīgo humoru atminas kādu zināmu pastāstiņu. Nomiruši divi komponisti. Viens ražīgāks, otrs – vieglākas dzīves tīkotājs. Debesīs satikuši mūzu. Liderīgākais vaicājis: kāpēc tu pie mana amata brāļa vienmēr nolaidies biežāk nekā pie manis? Mūza atteikusi: aplaimoju jūs vienādu skaitu reižu. Vienīgā starpība: kad es nolaidos lejā, tavs amata brālis sēdēja pie klavierēm, bet tu – krogā vai pie meitenēm…
Mūzika ir visa Pētera Butāna dzīve. Idejas viņš briedina ilgi: staigā, domā, sēž pie teksta, pie klavierēm. Samīca skaņdarba daļas, bet teksts izsauc asociācijas formai, atskaņotājiem. Galvenajos vilcienos jājūt arhitektonika, sīkumi var mainīties.
Noslēpums
Pēteris Butāns sevi sauc par strādājošu pensionāru. Maizi pelna Tukuma mūzikas skolā, uz klavierēm pavadot bērnus, kuri spēlē vijoli, pūš flautu. Pārējā laikā raksta pats. Kad nu galīgi neveicas, ķeras pie kādas Dostojevska, Tolstoja vai Agatas Kristi grāmatas. Pašreiz topošo partitūru viņš tur noslēpumā. Atklāj vien, ka būs skaņdarbs korim un instrumentālam ansamblim. Viņi – idejas autors un komponists – meklējot kompromisus, jo ne jau uzreiz teksts un mūzikas stilistika sader.



Atpakaļ...

 
2008  2007  2006  2005  2004  2003  2001