Liriski dramatiskā strāvojumā Šajā koncertsezonā Jaunais Rīgas kamerorķestris ir uzstājies vairākkārt ar mērķtiecīgām un saturīgām programmām, ietverot Volfganga Amadeja Mocarta 40.simfoniju sol minorā, Dmitrija Šostakoviča Pirmo klavierkoncertu, Antona Arenska Variācijas par Čaikovska tēmu. Veidojies arī jauns cikls "Vokālās lielformas ar Jauno Rīgas kamerorķestri", kurā skanēja F.Ā.Feihtnera dziesmu spēle "Cefāls un Prokrisa" un Roberta Liedes Orķestra dziesmu cikls ar Ojāra Vācieša vārdiem. Nesen Mazajā Ģildē izskanējušā koncertā bija pienākusi kārta Roberta Šūmaņa lirikai. Klausītāju atsaucība bija liela, ko noteica gan izvēlētā programma, gan Jaunā Rīgas kamerorķestra un tā mākslinieciskā vadītāja un diriģenta Viestura Gaiļa mākslinieciskās kvalitātes.

Jāteic, ka koncertorganizāciju ilgstoši nīdētais un apietais modelis - uvertīra, instrumentālais koncerts un simfonija, izrādījies neiznīcināms, dzīvotspējīgs un ir tas, ko klausītāji patiešām gaida: nepretenciozi viegli izskanēja R.Šūmaņa Uvertīra, iezīmējot dižā meistara lirikas modeli, kurā saklausīju arī kādu "Vēberisku" vaibstu. Šī uvertīra droši liekama blakus spilgtāko 19.gs. pirmās puses uvertīru virknei, tā apliecinot šī žanra dzīvotspēju arī šodien. Vien atzīmējama, ka Uvertīra ir viena daļa no trijdaļu cikla (Skerco un Fināls) un ietverta op.52, kas pie mums gan skanējis reti.

Skaidrs, ka lielu sarīkojuma apmeklētāju daļu saistīja programmas nākamais numurs - Klāras Vīkas - Šūmanes Klavierkoncerts (pirmatsakņojums Latvijā). Jāatceras, ka šogad aprit 160 gadi, kopš Rīgā Vāgnera zālē ir uzstājusies Klāra Vīka - Šūmane. Ja šī darba partitūra nebūtu ieinteresējusi, pārliecinājusi un iedvesmojusi pianistu Venti Zilbertu un diriģentu Viesturu Gaili, tad droši vien, ka šī skaistā romantiskās mūzikas mazāk pazīstamā lappuse tā arī paliktu neatvērta. Ne tikai vēlme atskaņot šo darbu un tā sevi apliecināt, bet atbilstošas toņa kvalitātes, pianisma kultūra, profesionālisms parādījās Venta Zilberta sniegumā. Koncerta visas trīs daļas tika atskaņotas attacca. Klausoties šo opusu, nevar beigt apbrīnot K.Vīkas - Šūmanes talantu, kas savu izpausmi guvusi jau 14 gadu vecumā, kad tapis šis darbs, kurā diezgan daudz arī "Šopēnisku vaibstu".

Īsts jūtu saviļņojums, uzbrāzmojums bija saklausāms programmas pēdējā darbā R.Šūmaņa "Reinas" simfonijā. Kā cilvēka dzīves plūdums vētraini nemierīgs tas "plosījās" simfonijas 1.daļā. Vācisks miers, stabilitāte, noteiktība, harmonisks līdzsvars caurstrāvoja nākamās divas simfonijas daļas, balstītas tautas mūzikas intonācijā. Majestātiski cēla raisījās simfonijas ceturtā daļa, iezīmējot gotisko Ķelnes katedrāli. Azartisks spriegums uzbangoja finālā (5.daļa). Roberta Šūmaņa simfoniskā mūzika Rīgā neskan pārāk bieži, bet varbūt ir vērts biežāk tajā ieklausīties? Paldies Jaunajam Rīgas kamerorķestrim un maestro Viesturam Gailim par šo lielisko iespēju. Arī klavierkoncertu repertuārs tapis bagātāks ar vienu zīmīgu darbu, un kas gan lai zina, varbūt, ka Klāras Vīkas - Šūmanes opuss pamudinās kādu latviešu komponisti sacerēt jaundarbu?

Jaunā Rīgas kamerorķestra spēle kļūst mobilāka, krāšņaināka un spilgtāka, kas, protams, ir tā mākslinieciskā vadītāja Viestura Gaiļa ilga, rūpīga, profesionāla darba rezultāts.

Silvija Braže
2004.gada 10. martā

Svaigi, spilgti, ar jaunībai vien piemītošu aizrautību un kūsājošu enerģiju noritēja Jaunā Rīgas kamerorķestra koncerts diriģenta Viestura Gaiļa vadībā. Pēdējo divu nedēļu laikā kolektīvs sniedza divas atšķirīgas, kvalitatīvas koncertprogrammas, ietverot gan klasikas, romantikas gan arī XX gadsimta komponistu opusus. Kamerorķestra spēles tradīcijas Rīgā ir senas, Vāgnera zāle šādiem koncertiem ir diezgan piemērota, jo šajā steigas, nemiera laikā klausītāji alkst mieru, harmoniju, spēju sakārtot domas, un tā realizēšanai nav nepieciešamas milzu halles un grandiozi projekti. Šoreiz pievērsīšos 8. novembra koncertam. Jau sākumā pārliecināja K.V. Gluka uvertīras operai "Ifigēnija Aulidā" atskaņojumos ar skaistu iezīmētu heroisko un liriski idillisko tēlu pretstatu, skaidru dramaturģijas attīstību. Koncerta programmā bija ietverts Mocarta 5. Vijoļkoncerts. "Kopš man ir laiks sakārtot dažus no maniem vijoļkoncertiem, es atzīstu, ka Vācijā mums labāk šķiet, ka koncerts ir garāks, bet es domāju - labāk īsāks un lakoniskāks!" Tā izteicies V.A Mocarts kādā vēstulē, kas datēta ar 1775. gadu. Orķestris emocionāli, jūtīgi atbalstīja solisti ar vijīgi plastisku frāzējumu: Soliste Ilze Kirsanova - orķestra vijoļu grupas koncertmeistare, J. Vītola LMA studente pārliecināja koncerta 2. un 3. daļas atskaņojumā. Varbūt ne tik "saspiestu" toni un lielāku atraisītību varēja vēlēties skaņdarba 1. daļā.
 
L. Bēthovena 1. Simfonijā neapšaubāmi iezīmējas komponista daiļrades būtiskākie vaibsti - varoņtēlu un lirisko tēlu kontrasti, Bēthovenam vien piemītošā jūtu un ritma enerģiju - impulsīva un brāzmaina, te atkal mierīga un rimta. Šī darba interpretācija izdevās veiksmīga un šķiet, ka bija atbilstoša raksta sākumā minētām orķestri raksturojošām īpašībām.
 
Jaunā Rīgas kamerorķestra darbība ir mērķtiecīga profesionāla, par ko liecina arī 24. oktobra programma, kurā skanēja 6. Respīgi, Ā. Koplenda un P.Čaikovska mūzika. Orķestra sastāvs ir ļoti jauns - tie ir J. Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas topošie mūziķi. Lietišķs, precīzs, skaidrs un tajā pašā laikā emocionāls ir profesora Viestura Gaiļa žests. Attaisnojās arī tradicionālais koncerta modelis - uvertīra, instrumentāls koncerts ar solistu un simfonija. (8. novembrī). Bet par kolektīvu - gribas cerēt, ka tā darbība būs labs balsts kamerorķestra spēles tradīciju stiprināšanā.

Silvija Braže, Spilgts akcents kultūras dzīvē
2002.g.novembī

…Īpaši atzīmējama koncerta otrā daļa: 20. gadsimta mūzikas dažkārt racionāli atturīgā un vairāk plastiskā, nekā jutekliskā izteiksmība (I. Stravinska un M. Ravēla darbi) un arī brīžiem spilgti temperamentīgā (M. de Falja) mūzika atklājās tik nevainojami, ka nācās domāt par šīm kā par diriģenta Viestura Gaiļa interpretācijas un darba visbūtiskākajām iezīmēm. Te pievienojama arī korektā diriģēšanas maniere, kurā nav ārēju efektu, bet ir galvenais: mūzika it kā raisās un veidojas pati no sevis, smalkās niansēs eleganta un dabiska.

Cik labi, ka mums beidzot ir teicams kamerorķestris! - gavilē īstas mūzikas izslāpušas dvēseles. Bez šādas muzikālās vienības ne vien liela daļa muzikālā mantojuma paliktu dzīvā veidā neatskaņota un nedzirdēta, bet arī Rīgas koncertdzīvei pietrūktu kaut kā ļoti būtiska, normālai kultūras eksistencei nepieciešama…

Zane Gailīte
Brīvā Latvija Nr.47 2000.g.9.decembrī

…Tikpat saistoši, cik skatīties uz skatuves notiekošo, bija vērot orķestra spēli. Tik dzīvu saikni orķestrim ar skatuvi nekad vēl nebija nācies izjust. Tā nebija tikai solistu ansambļa pavadīšana, nedz arī tikai līdzdzīvošana operas sižetam. Tas bija daudz kas vairāk - līksma kopāradīšana, neslēpjot prieku par to, ka iznāk, ne arī vēlēšanos no visas sirds, lai iznāk vēl labāk…

Gundega Saulīte
Aija, 3.-9.5.2000

…Nelielais orķestra sastāvs veido īpašu dabas elpas un noslēpumainu nianšu gaisotni, uzbur krāsainu sapņu pili…

Uģis Vilciņš
Neatkarīgā Rīta avīze, 2000.g.7.februāris

Precīzs un dzīvīgs orķestris V.Gaiļa vadībā saistoši un aktīvi ieveda operas darbību jau ar pirmajām taktīm, nemaz nerunājot par "tenku izplatīšanu" dona Bazīlio ārijas instrumentālajā pavadījumā un būtisku lomu daudzās citās komiskās situācijās...

Inese Lūsiņa
laikraksts "Diena" 16.11.1999.