Latviešu diriģents Edgars Tons Latviešu diriģents Edgars Tons
 

Atmiņas, raksti un izteikumi

Ļeņingradas Kirova teātra galvenais diriģents Boriss Haikins par E.Tonu:

“1950.gada novembra beigās Maskavas Lielajā teātrī notika Vissavienības jauno diriģentu konkurss, kura uzvarētājiem piedāvāja praktizēties Maskavas un Ļeņingradas akadēmiskajos teātros. Konkursa dalībnieku vidū bija jauni cilvēki, kas ātri ieņēma ievērojamu vietu mūzikas dzīvē: J.Hamalejs, Dž.Dalgats. Taču vislielāko iespaidu uz konkursa žūrijas locekļiem atstāja Edgars Tons. Viņš diriģēja ļoti pārliecinoši un sevišķi mierīgi. Ja gadījās kādas grūtības, neskaidrības, jaunais diriģents, nezaudējot nedz ārējo, nedz arī iekšējo līdzsvaru, to noskaidroja. Runāja skaidri, lakoniski ar toni, kas nepieļauj iebildumus. Šīs īpašības uzeiz ieinteresēja žūriju. Teica, ka E.Tonam ir diriģenta raksturs, kas pareģo lielu nākotni.

Es biju laimīgs, kad uzzināju, ka man tiek piedāvāts vadīt Edgara Tona stažēšanos. Jo tuvāk es viņu iepazinu, jo vairāk apstiprinājās pirmais konkursa iespaids. Vēl viņam piemita ārkārtīgi augstas ētiskās īpašības. Pagāja īss laiks, un E.Tons kļuva ne tikai mans labākais audzēknis, bet arī liels draugs, par kādu palika līdz viņa pāragrajai nāvei.”

B.Haikin O mojom učeņike//E. Tons. Vospominaņija, statji, materiali - M.:1974.,str. 20-22 (sokr.)

***

Jūlijs Vanags “Trīc skartās stīgas”-(atmiņu dzirkstis par Edgaru Tonu):

“Edgara raksturu (“es pierādīšu, ka to varu!”) spilgti iezīmē kāds gadījums.

Reiz kāds viņa skolas biedrs sācis gausties, ka grūti esot iekļūt augstskolā, tur ceļu aizšķērsojot bargi eksaminatori, tiem nevarot izlauzties cauri...
Edgars iesaucies:
- Saderam, ka es jau šoruden iestāšos augstskolā!
- Blēņas...
- Deram!
- Nu jau tik un tā par vēlu!... Pēc dažām dienām beidzas dokumentu iesniegšanas termiņš...
- Redzēsim!
Edgars Tons tomēr paguvis nokārtot vajadzīgās formalitātes, izturējis iestājpārbaudījumus un veselu gadu līdztekus mācībām un darbam mūzikas laukā studējis universitātes Ekonomikas fakultātē...

Brālis Oto stāsta:

-Toreiz mēs dzīvojām abi vienā istabā, taču es reti dabūju Edgaru redzēt: vakaros viņš spēlēja Teodora Vēja vadītajā orķestrī un parasti no darba pārnāca vēlu naktī, kad es jau gulēju, bet rītos dažkārt aizsteidzās mācībās tik agri, ka es vēl nebiju pamodies.
Tas, protams, nenāca veselībai par labu. Un pēc gada Edgars teicis:
- Diezgan!
Un pārtraucis studijas.
Ekonomikas zinātne viņam nebija vajadzīga. Taču savu viņš bija panācis: pierādījis, ka spēj, ja vien vēlas, iestāties universitātē un studēt, spēj sekmīgi nest dubulto mācību un darba slodzi...

(J.Vanags “Trīc skartās stīgas”- atmiņu
dzirkstis par Edgaru Tonu//žurnālā “Karogs”,R.: 1971, 1.num., 79-89.lpp.)

***

Krievu komponists Dmitrijs Šostakovičs, atceroties E.Tona darbu pie operas “Katrīna Izmailova” pirmizrādes Rīgā:

“Ar lielu prieku strādāšu ar šo operas trupu, kas iestudē manu operu. Jau pirmais mēģinājums atstāja labu iespaidu. Gan orķestra skanējums, gan solistu dziedājumi bija augstā līmenī. [...] Latvijas operas un baleta galvenais diriģents Edgars Tons neapšaubāmi ir apdāvināts liela mēroga mūziķis. Gan kopumā ņemot, gan arī detaļās viņš savu darbu veic ļoti labi.[...]

Tas bija mans pirmais radošās sadarbības solis ar talantīgo, nē, lielisko Latvijas operteātri, kas, manuprāt, ir viens no labākajiem operu kolektīviem visā mūsu valstī.[...] E.Tons teicami pārvalda operas mūziku. Sarežģīto partitūru viņš izlasīja ļoti iejūtīgi, aizrautīgi. Katra tās detaļa, katra līnija rūpīgi un izteiksmīgi tika aiznesta līdz klausītājam. Izrādē diriģents panāca retu visu komponentu - solistu, kora un orķestra - savstarpējo vienotību un saliedētību.”

(D. Šostakovič o vremeņi i o sebje
sost. Jakovlev M., M.:1980, str. 263-269)

***

A.Kēnigsbergs, atceroties F.Erkela operas “Lāslo Hunjadi” pirmizrādi Ļeņingradas Kirova teātrī:

“Izrādes dienā (1965.gada 30.aprīlī) visa opertrupa bija īpaši satraukta: pirmo reizi Padomju Savienībā tika uzvests F.Erkela skatuves darbs, šim gadījumam bija speciāli uzaicināti viesi no Ungārijas. Taču galvenā kormeistara un galvenā režisora uztraukums palika direktoru ložā - izrāde sākās, un viss bija atkarīgs tikai no E.Tona. Viņš, veiksmīgi pārvarot sarežģītas koloratūras, katru dziedātāju vadīja ar sava zizļa galiņu.

Pēc izrādes beigām viesi uzkāpa uz skatuves un nolasīja Ungārijas valdības apsveikumu. Uzmanīgi turot rožu buķeti, kura ērkšķi dūrās pirkstos, E.Tons smaidīja un klanījās. Pēc šī operas iestudējuma, kuru diriģents uzskatīja par diezgan vieglu, viņš bija noguris vairāk nekā pēc Rīgas pirmizrādēm.”

V. Kenigsberg Talantlivij sovetskij dirizor//,//E. Tons. Vospominaņija, statji, materiali - M.:1974.,str. 26

***

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Gurijs Antipovs:

“Katram diriģentam ir savi žesti un mīmika, kas jau ar diriģēšanas tehniku nemaz nav saistīta, taču tās izteiksmība bez vārdiem satur kādu aizrādījumu. Tāda piemita arī Edgaram Tonam. Ja kāds no solistiem dziedāja netīri, mākslinieks taisīja skābu seju, bāza rādītājpirkstu ausī un ar to veica attīrošu kustību. Pēc tādas mīmiskās etīdes solista sejas izteiksme parasti kļuva tikpat skāba... Bija vēl daži žesti, kurus E.Tons izmantoja izrādes laikā, stāvot pie pults. Tajās vietās, kur solista balss skanēja ne uz elpas, diriģents ar roku rādīja uz savu diafragmu.

G. Antipov Vospitatel vokalistov //E. Tons. Vospominaņija, statji, materiali - M. Muzika:1974.,str.76

***

Vēstule pēc 1966.gada vieskoncertiem Polijā:

“Es Jums ļoti pateicos par diviem brīnišķīgiem vakariem! Es dzirdēju koncertu vakar, es biju arī šodien - tas bija vienreizējs koncerts! Šostakovičs - ģēnijs, bet Jūs - liels, ģeniāls diriģents-mākslinieks! Vēlreiz liels Jums paldies!

Joanna Vnuka
Krakovas mūzikas liceja audzēkne, kura mācās diriģēšanu.”

Raksti

Kritiķis - draugs un palīgs (E.Tons):

[...]Mākslā ir svarīgi ne tikai tas, ko pasaka, bet arī kā pasaka. Bieži šķietami maza, nesvarīga tēma, skatīta caur mākslinieka prizmu, kļūst nozīmīga un liela. Šie ko un kā ir mākslinieciskās personības pamats, veiksme vai kļūme, labais vai ļaunais. Lai kritiķis varētu izpildīt savu galveno uzdevumu - veicināt mākslas attīstību un augšupeju, - viņam ir jāizprot, ko mākslinieks grib teikt un kā viņam to izdevies pateikt. Bez šādām izpratnes spējām nevar būt nopietnas kritikas. Jēdzieniem “man patīk” un “man nepatīk” nav mākslā analītiskas vērtības, tie ir subjektīvās gaumes izpausme, un tā nedrīkst runāt profesionāls kritiķis, īpaši ar plašu auditoriju. Arī kritiķim jāzina, ko viņš grib teikt, un kā to pateikt. Ja novērtējums ir profesionāli augstvērtīgs un idejiski pareizs, tad ir arī mākslinieciskā darba pareizs atspoguļojums. Iepazīstoties ar recenzijām par koncertiem, izrādēm vai komponista jaunradi, esmu vienmēr domājis par lielo atbildību, dziļajām un vispusīgajām zināšanām, par idejisko skaidrību, smalkjūtību un, beidzot, par talantu, kas nepieciešams recenzentam. Presē mūzikas kritiķis ne tikai informē daudzu tūkstošu lielo lasītāju saimi par notikumiem mūzikas dzīvē, bet vēl vairāk - viņš to orientē, vada un audzina. Lielum lielais lasītāju vairums kritiķa izteiktās domas uzskata par autoritatīvām un pieņem kā objektīvu patiesību. Recenzējamais mākslinieks, savukārt, meklē rakstā atbalsi saviem mākslinieciskajiem nodomiem, gaida kritiku, kas viņam palīdzētu pilnveidoties kā māksliniekam. Tātad mūzikas kritiķa uzdevumi ir ļoti svarīgi un grūti.[...]

(“Literatūra un Māksla” 1960.g. 10.decembris, 3.lpp.)

Izteikumi

“[...] Mākslas mēraukla attīstās līdz ar pašu mākslu, bet pareizi to lietot iespējams tad, kad esi spodrinājis un pārbaudījis savu spriestspēju ar visaugstākajiem mākslas paraugiem. Tas ir izšķiroši, jo arī viduvējība var kļūt par vērtējuma etalonu, ja ilgi esi ar to vaigu vaigā. Tādēļ tik svarīgi redzēt visa jaunā būtību, to neikdienišķo, kas rada neatvairāmo mākslas valdzinājuma spēku.[...]”

  • “Opera vispirmām kārtām nozīmē mūziku”.
  • “Tas nav pianists, bet kaut kāda rakstāmmašīna!”
  • “Lieli mērķi veido lielus māksliniekus”
  • “Mums nav štata vietu “labs cilvēks”, mums vajadzīgi tikai labi mūziķi”.
  • Par krievu valodu pirmajās stažēšanas dienās Ļeņingradā:”...ar to valodu man ir tā, ka daždien iztieku ļoti labi, bet dažreiz tā sametas, ka nesaprotu, kā galā tikt... Man šeit jāpiedalās arī sēdēs pie direktora... Vienu sēdi nosēdēju, - pusi, ko runāja, nesapratu...”
  • Ž.Heinei-Vāgnerei:”Labāk dziedāt piecus gadus, atdodot sevi visu un izjūtot dzīves pilnvērtību, nekā daudzu gadu garumā izšķiest savus spēkus tādām lomām kā Mimī!”
  • Uz jautājumu “kura simfonija ir vismīļākā?” atbild:”Vismīļākā man ir tā, pie kuras strādāju”.
  • Ja ieraksts nav paticis:”Tas neder. Skaties, lai viss tiktu izdzēsts!”
  • Intervijā L.Vidulejai:”Man patīk klasiskā un mūsdienu mūzika. Vismazāk interesē romantisms. Neciešu asarainu mākslu.”
  • Pirms operas “Karmena” izrādes, kad solista G.Antipova spoguļa priekšā tapa tāds ļoti šaržēts Cunīgas grims, ienāca E.Tons, brīdi skatījās un tad teica: ”Ko tu dari! Tu taču izskaties pēc mēnesnīcas otrās puses!”
  • Runājot par uzpūtīgiem solistiem: ”Kas kļuva iedomīgs, tas tikai parādīja, ka viņš ir muļķis, - bet kam tad vajadzīgs dumjš dziedātājs?”
  • Par komponistu S.Franku: “Lūk, tas ir cilvēks, kas prot dziedāt!”