Latviešu diriģents Edgars Tons Latviešu diriģents Edgars Tons
 

DARBS OPERĀ

Edgars Tons - 50. gadi

Opera vispirms nozīmē mūziku, - tāds bija Edgara Tona credo - operas estētikas galvenais princips, kas noteica mākslinieka daiļrades un viņa iestudējumu raksturu.

1950. gada 19.februārī, kad divi Rīgas operetē nostrādātie gadi bija jau aiz muguras, E.Tons debitēja Rīgas operteātrī ar paša spēkiem iestudēto G.Doniceti operas Dons Paskvāle pirmizrādi. Viņa uzstāšanos kritiķi atzīmēja kā sekmīgu, taču bez īpaša spožuma. Uzņemts par Leonīda Vīgnera asistentu, jaunais diriģents vadīja Š.Guno Faustu, N.Rimska-Korsakova Nemirstīgo Kaščeju, P.Čaikovska Jolantu u.c. repertuāra izrādes. Tad sekoja viņa uzvara Vissavienības diriģentu konkursā un divi stažēšanas gadi Ļeņingradā. Tur E.Tons diriģējamo operu sarakstu papildināja ar M.Musorgska Borisu Godunovu, N.Rimska-Korsakova Pleskavieti, P.Čaikovska Pīķa dāmu un D.Kabaļevska Tarasa dzimtu. Divu gadu praksi latviešu diriģents noslēdza ar E.Napravņika operas Dubrovskis pirmizrādi.

Edgara Tona atgriešanās Rīgas operas un baleta teātrī 1952.gadā iezīmēja jaunu laikmetu Latvijas Baltā nama dzīvē, tā repertuārā un mākslinieciskajā izaugsmē. Jau tajā pašā gadā viņš latviešu publikai piedāvāja P.Čaikovska operas Jevgēņijs Oņegins atjaunoto pirmizrādi. Taču par E.Tona pirmo būtisko veiksmi tika atzīts Alfrēda Kalniņa Baņutas jauniestudējums 1953.gada oktobrī. Jaunajam diriģentam tas bija patiesi sarežģīts uzdevums : operas plašie ansambļi, dramaturģijas diktētie asie kontrasti, īpatnēja ritmika - viss komponista skaņuvalodas lokanais stils prasīja gan izpratnes dziļumu, gan izkoptu profesionālu māku.

Ā.Skultes balets Brīvības sakta

Tās pašas sezonas pavasara pusē operteātris piedzīvoja vienu no nozīmīgākajiem notikumiem visā pēckara gadu darbības desmitgadē: skatītāju vērtējumam tika nodots diriģenta E.Tona, režisora K.Liepas un scenogrāfa A.Lapiņa veidotais M.Zariņa operas Uz jauno krastu iestudējums. E.Tons bija īpaši atsaucīgs latviešu operu un baletu ieceru īstenošanā. Līdzās operai Uz jauno krastu, M.Zariņa Zaļās dzirnavas un Ā.Skultes balets Brīvības sakta (attēls pa kreisi) tapa ciešā sadarbībā ar diriģentu (skat. Pedagogs) . Izrādēm tas ne tikai nodrošināja panākumus uz Rīgas skatuves, bet izpelnījās atzinību 1955.gadā Maskavā, Latviešu operas un baleta teātra mākslas reprezentācijā Latvijas republikas kultūras dekādes ietvaros.

1954.gadā Edgars Tons kļuva par Rīgas operteātra galveno diriģentu. Šajā gadā pēc vairākiem latviešu skatuves darbu iestudējumiem klausītājus priecēja Ž.Ofenbaha opera Hofmaņa stāsti, kuru galvenais diriģents interpretēja sevišķi aizrautīgi. Tāpat arī režijā bija sagatavoti kādi saistoši momenti: piemēram, otrā cēliena finālā vizināšanās pa Venēcijas kanāliem, pāri skatuvei virzoties tiltiem, mainoties apkārtnes ainavām un populārās barkarolas mūzikas fonā radīja lielisku brauciena ilūziju. Taču E.Tona vadītās izrādes nebūt nebija bagātas ar šādiem vizuālajiem efektiem, tieši otrādi - viņš allaž centās atbrīvoties no visa, kas klausītāju varēja atvirzīt no galvenā - mūzikas uztveres. Katrai topošajai iecerei māksliniekam bija pārdomāts konkrēts izrādes risinājuma plāns: Iekams iestudē operu, diriģentam tā ir ne tikai jādzird, bet arī jāredz,- teica E.Tons.

1955.gadā E.Tona vadībā opera gatavojās latviešu mākslas un mūzikas dekādei Maskavā. Tur Krievijas galvaspilsētas skatītāju uzmanībai tika piedāvāta A.Kalniņa operas Baņuta un Ā.Skultes baleta Brīvības sakta izrādes, atzinīgi tika novērtēts arī M.Zariņa skatuves darbs Uz jauno krastu. Tās bija izrādes ar noteiktu mērķi - tautas kultūras reprezentāciju,- un bija iestudētas ļoti labvēlīgos apstākļos.

Piecdesmito gadu otrajā pusē Operas galvenā diriģenta vadībā skatuves gaismu ieraudzīja divi latviešu oriģināldarbi: Jāņa Mediņa opera Sprīdītis un M.Zariņa Zaļās dzirnavas, taču par Vissavienības mēroga panākumu kļuva R.Vāgnera operu Tanheizers un Loengrīns (dir.R.Glāzups) pirmā parādīšanās uz skatuves pēckara gados. Iestudējot šos darbus, teātra galvenais diriģents mēģināja ne tikai kuplināt operu repertuāru un atsākt kādreizējās R.Vāgnera tradīcijas, bet arī pārvarēt padomju laika aizspriedumus, jo tika uzskatīts, ka operu leģendāri fantastiskajam sižetam piemīt bīstama mistikas nokrāsa. Ņemot vērā to, ka tā laika kultūrvēsturiskajos apstākļos šīs operas izvēle zināmā mērā bija eksperiments, izrāžu režija bija izturēta klasiskā (t.i. bez īpašiem jaunievedumiem). Abās operās tika labi uztverts vispārējais kādreizējā Rīgas operas galvenā diriģenta skaņumākslas raksturs, sevišķi orķestra priekšnesumā, kaut gan operas orķestris un koris partitūras pilnvērtīgam skanējumam skaitliski bija par mazu.

E.Tona atgriešanās pie R.Vāgnera mūzikas notika 1963.gadā, kad skatītāju vērtējumam piedāvāja operu tetraloģijas Nībelungu gredzens trešās operas Valkīras uzvedumu. Valkīra - viena no tām vācu opermeistara izrādēm, kur īsta darbība notiek orķestrī. Ne velti pats autors par to mēdza teikt: Neskatieties, bet gan klausieties! Šīs operas specifika, likās, bija diriģentam izprasta. Lai mūzikas stihijai iestudējumā būtu neierobežota vara, viņš ar kolēģiem (režisoru K.Liepu un skatuves mākslinieku A.Lapiņu) atteicās no dekorācijām šā vārda tiešajā nozīmē. Pateicoties šādam labākajās vāgneriskajās tradīcijās izturētajam risinājumam, izrāde tika novērtēta atzinīgi, jo, salīdzinājumā ar operas tā laika interpretācijām, Rīgas Valkīras lakoniskajā inscenējumā bija daudz jauna. Neraugoties uz vairākiem partitūrā izdarītajiem īsinājumiem, izrādes vadītājs bija panācis R.Vāgnera mūzikas mākslinieciski augstu izpildījuma pakāpi, savdabīgu laikmetīgu skatuvisku atveidojumu un izrādes vispārējo uztveramību.

Operteātra trupas profesionālā varēšana, mūzikas gaume un radošie meklējumi spilgti izpaudās piecdesmito gadu izskaņas iestudējumā - R.Štrausa operā Salome. E.Tons savu uzmanību pievērsa darbam, kam kopš 1923.gada bija nozīmīga vieta Rīgas opernama izrāžu vidū. Un tomēr desmitgades beigās šī opera ar savu parādīšanos bija šķietami pārkāpusi aprobēto darbu loka barjeras, par ko liecināja šaubu izteikumi pēc pirmizrādes: Vai tā paliks repertuārā? Iestudējuma tālākā gaita un arī sabiedriski estētisko uzskatu virzība uz klasiskā un mūsu gadsimta kultūras mantojuma padziļinātu apguvi šīs negāciju ēnas izkliedēja, un Salome cauri gadu desmitiem savu nozīmi tomēr saglabāja. Inscenējumu veidoja saskanīgs ansamblis. E.Tons, kas bija šīs mūzikas spārnots, atrada sev teicamu domubiedru Drāmas teātra režisora A.Jaunušāna personā. Visaizraujošākais, kaut arī ļoti grūtais galvenā diriģenta un solistes Ž.Heines-Vāgneres kopīgais darbs noritēja pie Salomes lomas. Vadoties no R.Štrausa mūzikas, operas galvenā varone bija skatīta nevis kā ļauna, garīga krople, asinskārs radījums, bet gan kā sieviete, kuru pārņēmušas visas cilvēciskās kaislības. Tāpat izrādes vadītājs kolosālu nozīmi piešķīra ansambļu izstrādājumam. Viņš uzskatīja, ka šo mērķi ir iespējams sasniegt gan rūpīgā darbā, gan arī tradīciju pārmantojumā, kas nepieciešams katram teātrim.

Sešdesmitajos gados operu repertuārā strauji ienāca divdesmitā gadsimta krievu (mazāk - latviešu) komponistu darbi. Desmitgadi atklāja S.Prokofjeva operas Laulības klosterī pirmais iestudējums Rīgā (196?.g.) Tas bija laikmetīgās komiskās operas sekmīgs inscenējums. Tomēr daudz nozīmīgāka veiksme visam teātrim kļuva šī autora monumentālās operas Karš un miers grandiozais uzvedums (1961.g.), kas radās E.Tona, K.Liepas un A.Lapiņa sadarbībā. Šajā izrādē diriģents bija panācis maksimāli rūpīgu un dramatiskajā atklāsmē dziļu mūzikas interpretāciju. Šo pašu operas mākslinieku trijotne 1961./62.gada sezonas izskaņā sagatavoja I.Dzeržinska operas Cilvēka liktenis, bet 1963.gadā - D.Šostakoviča Katrīnas Izmailovas pirmizrādi. Šīs operas ceļš līdz Rīgas skatuvei izvērtās par riskantu plaša vēriena uzdevumu, kura panākumi attaisnoja Latvijas operas mūziķu pūles.

 

Edgars Tons un Dmitrijs Šostakovičs (1963)Katrīna Izmailova piederēja pie tiem krievu autoru darbiem, kuri pēc 1958.gada 28.maija CK lēmuma (Par kļūdu labojumiem... operu vērtējumā) piedzīvoja atdzimšanu. D.Šostakoviča darbu tagad varēja izrādīt ne tikai ārzemēs, bet arī Krievijā un visā Padomju Savienībā. E.Tons un režisors K.Liepa Maskavā apmeklēja šīs izcilās mūsdienu operas autoru, lai kopā ar viņu apspriestu paredzēto iestudējumu. Kad darbi jau tuvojās noslēgumam, autors pats ieradās Latvijas galvaspilsētā un piedalījās operteātra mēģinājumos. Kādu laiku atrodoties Rīgā, lielais krievu skaņumeistars par Balto namu uzrakstīja savus iespaidus (skat.Atmiņas), kur pauda sajūsmu par Latvijas operas un īpaši par tās galvenā diriģenta darbu.

Tikpat ievērojams notikums teātra dzīvē 1964.gada nogalē bija pasaulslavenā angļu komponista B.Britena operas Pīters Graimss parādīšanās uz Rīgas operskatuves. Pirmo reizi darba inscenējumā E.Tons sastapās ar režisoru J.Zariņu un skatuves mākslinieku E.Vārdauni. Par operas skatuvisko tapšanu J.Zariņš teica: Ļoti tuvs man bija diriģents Edgars Tons, kas patiesi bija cīnītājs par jaunām idejām operā vispār, mākslinieks ar augstiem kritērijiem, augstu profesionālisma mērauklu. Viņš prata operā “dabūt mūziku”, viņš “iepotēja” mūzikas frāzi dziedonī un mācēja to pakāpeniski izaudzēt. Tons varēja ne vien atšifrēt tēla raksturu, bet arī to vokāli “iestrādāt solistā”. Edgars Tons un Bendžmins Britens (1964)Operas galvenā diriģenta darba kolēģis piezīmēja, ka pēc tikšanās ar B.Britenu, E.Tons par komponista mākslu iedegās vēl vairāk, izjuzdams tās pasaules mēroga diapazonu. Notika kaut kas līdzīgs “Katrīnas Izmailovas” iestudējuma procesam, kad teātrī bija ievērojams liels radošs pacēlums autora klātbūtnē. Izrāde ieguva skaudra dramatisma izteiksmi, sagādāja milzīgu gandarījumu gan operas melomāniem, jaunās laikmetīgās mūzikas piekritējiem, gan arī tās izveidotājiem.

Sešdesmito gadu vidusposms teātra mākslinieciskajā attīstībā tika atzīmēts kā visa pēckara perioda kulminācija. E.Tona radošā darbība šajā laikā bija īpaši intensīva un panākumiem bagāta. 1965.gadā tika iestudēts M.Zariņa trešais oriģināldarbs operas žanrā - “Beggar’s story”- Nabagu opera. Atjautīgas daudzkrāsainības caurstrāvotā mūzika E.Tona rokās skanēja dzīvi un interesanti. Uzvedums tapa kā laikmetīgas operas vēl viens eksperiments, kas liecināja, ka teātrī tika uzturēta radošā dzirksts un gatavība atbalstīt skaņradi viņa jaunrades meklējumos. Šis gars bija E.Tona personībā.

1966.gada septembrī pirmizrādi piedzīvoja operteātra ilggadējā galvenā diriģenta pēdējais uz opernama skatuves iestudētais darbs - Jāņa Mediņa Uguns un nakts. Doma par šo uzvedumu E.Tonam radās 1965.gadā, kad autors pirmo reizi pēc gariem emigrācijas gadiem viesojās dzimtenē. Tā bija pēdēja sadarbība arī Baltā nama inscenētāju radošajai trijotnei: E.Tonam, K.Liepam un A.Lapiņam, kas sešdesmitajos gados apliecināja sevi vairākos veiksmīgos iestudējumos. Diriģents dziļi saklausīja J.Mediņa mūzikas skaistumu un dramatisko izteiksmību, viņa vadībā atklājās tās krāšņums, valdzinājums un spēks,- rakstīja prese.

Sešdesmitie gadi bija intelektuālisma uzplūdu laiks. Edgars Tons sevi atklāti pasludināja par laikmetīgās mūzikas piekritēju, apgalvodams, ka vairāk par visu neciešot asarainu mākslu, par kādu viņš dēvēja romantiķu darbus. Šeit viņš zināmā mērā nonāca pretrunā pats ar sevi - nav noslēpums, ka viņš aizrāvās ar Dž.Verdi, H.Berlioza, R.Vāgnera mūziku, bet Ž.Bizē operu Karmena diriģēja ar vislielāko aizrautību (kaut gan tā ir tipiski romantiskā mūzika).

E.Tona darbības laikā notika arī vairākas opertrupas viesturnejas. 1955.gadā E.Tona vadībā opera gatavojās latviešu mākslas un mūzikas dekādei Maskavā. Tur Krievijas galvaspilsētas skatītāju uzmanībai tika piedāvāta A.Kalniņa operas Baņuta un Ā.Skultes baleta Brīvības sakta izrādes, atzinīgi tika novērtēts arī M.Zariņa skatuves darbs Uz jauno krastu. Edgars Tons un Marģers Zariņš (50. gadu beigas)Tās bija izrādes ar noteiktu mērķi - tautas kultūras reprezentāciju,- un bija iestudētas ļoti labvēlīgos apstākļos. Pirmās plāna viesizrādes notika 1957.gadā Kijevā. Tām tika sagatavots liels izrāžu klāsts: N.Rimska-Korsakova Teiksma par neredzamo gradu Kitežu, P.Čaikovska Mazepa, R.Vāgnera Tanheizers, Ž.Ofenbaha Hofmaņa stāsti, A.Kalniņa Baņuta un baleta iestudējumi R.Glāzupa vadībā. Par spīti galvenā diriģenta uztraukumam, Kijevas publika Latvijas opertrupas mākslu uzņēma ar ovācijām.

Sakarā ar Latvijas operteātra kapitālā remonta nepieciešamību 1958.gadā rudenī visai Rīgas opernama mākslinieku sastāvam bija jādodas triju mēnešu garā turnejā. Pirmo mēnesi E.Tona opera pavadīja Ivanovā (Krievijā), tad pēc neliela pārtraukuma pusotru mēnesi nodzīvoja diriģenta dzimtajā pilsētā - Ļeņingradā. Krievijas pilsētās blakus A.Kalniņa Baņutai E.Tona diriģēja R.Vāgnera Tanheizera izrādi, bet otrais operas diriģents R.Glāzups - Dž.Verdi Otello. Par nākošo viesizrāžu naglu 1961.gadā Ļeņingradā kļuva R.Štrausa opera Salome.

Septiņpadsmit gadus Edgars Tons bija saistīts ar Rīgas opernamu, un šajā laikā viņš to ievadīja ļoti plašā un nozīmīgā darbības lokā, auglīgi izmantodams tā laika kultūrai raksturīgās internacionālo sakaru iespējas un nodibinādams plašus kontaktus ar Maskavas un Ļeņingradas mākslas pārstāvjiem, teātriem, vienmēr interesēdamies par aizvien pieaugošajiem mākslas sakariem ar ārzemēm un būdams lietas kursā par visu jauno pasaulē. Erudītā galvenā diriģenta domas un uzskati opernama mākslinieciskās padomes sēdēs bija zelta vērti un allaž vērā ņemami. Par to liecina šajā nodaļā aprakstīto izrāžu tapšana. Idejas par minēto operu inscenējumiem (dažreiz pat riskantiem) dzima E.Tona prātā. Diriģenta izvēlēto darbu nozīme bijusi nenoliedzama gan teātra, gan klausītāju mūzikas gaumes izaugsmē.

Ieceres prasīja no operteātra galvenā diriģenta ne tikai lielu darbu iestudējuma sagatavošanā, bet arī milzīgu sasprindzinājumu izrādēs. Vērojot E.Tonu diriģēšanas laikā, bija saprotams, kāpēc viņš tika uzskatīts par galveno personu operas uzvedumā. No pirmās līdz pēdējai notij viņš ar noteiktu, vīrišķīgu un reizē elegantu žestu droši un intensīvi vadīja izrādi, ne mirkli nezaudēja visa darba pavedienu un katra tēla līniju. Viņa profesionālā varēšana sniedzās pāri operas muzikālā izpildījuma ietvariem - E.Tons kontrolēja visu, kas notika uz skatuves un orķestrī. Diriģents dzīvoja līdzi katram dziedātājam viņa tēlā, izjuta katras solopartijas emocionālās attīstības nianses. Viņu skāra absolūti viss: partiju sadale, kontrabasu sastāvs orķestrī, skatuves strādnieku skaits, solista vokālā pozīcija un koristu privātstundas.

Ikviena opera teātra galvenā diriģenta rokās guva maksimāli noteiktu un skaidru formas arhitektoniku. Cik bieži diriģenti aizraujas ar atsevišķām partitūras detaļām, saārdot dramaturģijas viengabalainību! Edgaram Tonam bija svešs šāds traktējums. Te liela nozīme bija viņa tieksmei pēc paātrinātiem tempiem, kas neļāva attīstībai izplūst un tajā pašā laikā padarīja izrādes skanējumu dinamisku, piešķīra tam dzīvu pulsējumu. Nav nejaušība arī tas, ka viņa interpretācijās visdziļāk atklājās tie skati, kur mūzikas attīstība sasniedz sevišķi augstu dramatisku kāpinājumu.

Blakus pastāvīgajam operas diriģenta darbam, E.Tons meklēja arī citus - jaunus un efektīvus līdzekļus operas trupas mākslinieciskajai izaugsmei un klausītāju ieinteresēšanai. Ar viņa iniciatīvu un līdzdalību Latvijas operas Baltajā zālē vairākus gadus tika rīkoti operas un baleta mākslinieku svētdienas pēcpusdienas koncerti, kuros piedalījās dziedātāji un orķestranti. Izveidojās trīs stīgu kvarteti un vairāki citi kameransambļi. Šajos koncertos, kas ieinteresēja kā klausītājus, tā arī atskaņotājus, tika propagandēti dažādu laikmetu komponistu mazāk pazīstami darbi. Koncertus atklāja E.Tona ievadvārdi.

Tikpat aktīvi diriģents sekoja jaunu operas solistu sagatavošanai un mākslinieciskajai izaugsmei (skat.Pedagogs). Viņš darbojās pēc principa lieli mērķi veido lielus māksliniekus, un šī E.Tona stratēģija paaugstināja viņa opertrupas māksliniecisko līmeni - izmainīja Rīgas operas seju. Tas kļuva ne tikai viens no progresīvākajiem teātriem visā Padomju savienībā. Diriģenta pūļu rezultātā izveidotais repertuārs līdzinājās pasaules operteātru piedāvāto izrāžu sarakstam.

E.Tona aiziešanas īsteno traģismu teātris izjuta pakāpeniski: pēc viņa nāves operas repertuārs vairs netika aktīvi atjaunots - trūka citā riskantu progresīvu ideju atbalstītāja un tik erudīta mūziķa - patiesi vienreizēja operas diriģenta. Edgars Tons, kam atzinības durvis jau bija pavērušās uz ārzemēm, drīz būtu kļuvis pasaules mēroga personība, ja nāve nepārtrauktu mākslinieka spožo darbību. Edgara Tona darbības pēkšņo apraušanos visasāk izjuta Latvijas operas un baleta teātris, - vieta, kam diriģents veltīja visas savas pūles, kur viņa darbība sita augstu vilni.