Latviešu diriģents Edgars Tons Latviešu diriģents Edgars Tons
 

Dzīves ceļš

Ar diriģenta Edgara Tona vārdu saistītas viena no nozīmīgākajām Latvijas mūzikas kultūras vēstures lappusēm. Viņš nedzīvoja ilgi, taču diriģenta darbība bija ārkārtīgi aktīva un daudzpusīga.

Lielāko sava mūža daļu E.Tons strādāja par operas diriģentu, viņa darbības laikā Latvijas operteātris sasniedza īstu uzplaukumu, tā repertuārs bija sevišķi daudzpusīgs: tika atjaunotas R.Vāgnera un R.Štrausa ilgi neizrādītās operas, pirmo reizi Padomju Savienībā tika uzvesta B.Britena opera “Pīters Graimss”, kā arī latviešu komponistu skatuves darbi. E.Tons īstenoja daudzu reti skanošu oratoriālu darbu koncertizpildījumus.

Šī latviešu diriģenta vadībā orķestris un operas trupa sniedza vieskoncertus un viesizrādes Maskavā, Ļeņingradā, Lietuvā un Igaunijā. Pateicoties viņam 1955.gadā operteātrim tika piešķirts akadēmiskā teātra nosaukums, bet 1965.gadā viņa vadītajam orķestrim - Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas kolektīva goda nosaukums. Savukārt, pašu mākslinieku Padomju Savienības valdība apbalvoja ar Darba Sarkanā Karoga ordeni un Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu (1956), bet pēc sešiem gadiem viņš kļuva par Latvijas PSR Tautas mākslinieku. Par S.Prokofjeva operas “Karš un miers” un D.Šostakoviča “Katrīna Izmailova” iestudējumu E.Tons saņēma Latvijas PSR Valsts prēmiju.

E.Tona darbība bija daudzpusīga: viņš bija divu Latvijas dziesmusvētku virsdiriģents, Latvijas konservatorijas operklases vadītājs un simfoniskā orķestra diriģēšanas speciālās klases pedagogs. Apskatot opermākslas attīstības jautājumus, diriģents publicējās presē. Viņa spalvai pieder vienpadsmit avīžu un žurnālu rakstu, kā arī vairākas intervijas un pārrunas.

Latvijas atskaņotājmākslas attīstībā E.Tona operdarbība, darba metodika ar dziedātājiem un uzskati izveidoja stabilu pamatu; viņa pēdās gāja un joprojām iet gan skolnieki, gan kolēģi.

Edgars Tons piedzima 1917.gada 17.janvārī Petrogradā, kur kara vētrās bija nokļuvuši viņa vecāki. 1920.gadā visa Tonu ģimene (tēvs Oto, māte Minna, mazais Edgars un viņa vecākais brālis Otis) atgriezās Rīgā, kur tēvs nodibināja privātu transporta uzņēmumu.

Ģimenē mīlēja mūziku; Edgara Tona tēvs pēc dzirdes spēlēja vijoli un klavieres. Jau pirmajos pamatskolas gados pats Edgars sāka apgūt klavierspēli K.Bezbartes privātajā studijā. Tur notika arī bērnu orķestra nodarbības, kurās dažādus bērnu mūzikas instrumentus - bungas, klabekļus, trijstūrus, šķīvjus, dzeguzi, lakstīgalu u.c. spēlēja studijas audzēkņi. Jaunā mūziķa instruments bija bērnu trompete (diatoniskā, ar ventili katrai skaņai). Šai svētdienas studijā viņš mācījās sešus gadus. Tika spēlēti J.S.Baha skaņdarbi, J.Haidna, V.A.Mocarta, L.v.Bēthovena sonātes, Šopēna pirmā balāde, E.Grīga klavierkoncerta pirmā daļa u.c. Mācoties Rīgas pilsētas pirmajā pamatskolā, Edgars Tons dziedāja bērnu korī pieredzējušā pedagoga un mūzikas entuziasta J.Milzarāja vadībā. Muzicēšana tika izkopta arī mājās: jaunākais brālis pie klavierēm pavadīja vecākā vijoļspēli un tēva dziedāšanu.

Pirmajā ģimnāzijā, kur E.Tons no 1930. līdz 1933.gadam turpināja savu izglītību, darbojās skolēnu orķestris trombonista K.Freidenfelda vadībā. Diriģents noskatīja muzikālākos zēnus un katram pēc dotībām, izskata un garuma piedāvāja iemācīt spēlēt kādu orķestra instrumentu. Sākumā E.Tons ar orķestri uzstājās pie sitaminstrumentiem, bet vēlāk orķestra vadītājs jaunā mūziķa garā auguma dēļ ieteica apgūt kontrabasa spēli. (Dažus gadus vēlāk tāds pats liktenis piemeklēja komponistu Artūru Grīnupu, kurš arī mācījās pirmajā ģimnāzijā).

1934.gadā, septiņpadsmit gadu vecumā Edgars Tons iestājās Latvijas konservatorijas V.Kumberga kontrabasa klasē un 1938.gadā pabeidza to ar izcilību. Studiju gados viņš daudz muzicēja pirmās ģimnāzijas un mūzikas biedrības Harmonija orķestrī, bet vasarās pārmaiņus koncertēja ar Ventspils, Ķemeru vai arī Rīgas simfonisko orķestri V.Berdjajeva, T.Hannikainena, Jāņa Mediņa, T.Reitera un citu diriģentu vadībā.

Vecāki vēlējās, lai Edgars, pabeidzis ģimnāziju, ietu tēva pēdās. Tāpēc, nepārtraucot gaitas konservatorijā, E.Tons divus gadus studēja Latvijas Universitātes tieslietu un ekonomikas fakultātē. (Mākslinieka jaunības draugs rakstnieks Jūlijs Vanags 1971.gada žurnāla “Karogs” rakstā “Trīc skartās stīgas” sniedza savu šī fakta iemesla versiju - skat. Atmiņas.) Tomēr šīs studijas mūziķi nespēja saistīt, un viņš nolēma tās pārtraukt. Mācoties divās augstskolās, jaunais kontrabasists atrada spēkus pa vakariem strādāt T.Vēja vadītajā estrādes orķestrī viesnīcas Roma restorānā un divus gadus privāti apgūt solodziedāšanu pie baritona E.Krūmiņa.

1939.gadā E.Tonu iesauca armijas dienestā, kur viņš pūtēju orķestrī divus gadus spēlēja altu, tenoru un baritonu.

1940.gadā, sakarā ar Rīgas Radio simfoniskā orķestra sastāva paplašināšanos, kontrabasistu E.Tonu uzņēma spēlēt savu mīļāko instrumentu. Darbs profesionālajā kolektīvā, ko vadīja Jānis Mediņš, jaunajam orķestrantam bija ļoti auglīgs. Turklāt orķestris sadarbojās ar tādiem tā laika izciliem diriģentiem kā H.Ābendrots, Ē.Kleibers, L.Blehs u.c. Strādājot orķestrī, Edgars Tons ar šo noslēpumaino skaņu milzi iepazinās visos sīkumos - no virtuves puses , no bungām un orķestra bedres dziļumiem. Vērojot daudzu un dažādu - labu un viduvēju - diriģentu darbu, zinātkāro kontrabasistu arvien vairāk ieinteresēja diriģenta profesija. Parādījās domas, ka mūziku, ko viņi izpildīja, var atskaņot daudz interesantāk, daudz tuvāk domai, kādu iecerēja mūzikas radītājs - komponists.

Kad pēc Otrā pasaules kara 1945.gadā Latvijas konservatorijā nodibināja orķestra klasi, viens no pirmajiem tajā stājās Edgars Tons. Otrreiz sākās studijas mūzikas augstskolā, kas, tāpat kā pirmo reizi, apvienojās ar aktīvu mūziķa darbību. Pirmais pedagogs diriģēšanā (no 1945.g. līdz 1947.g.) E.Tonam bija Pēteris Barisons, bet vēlāk - Leonīds Vīgners. Instrumentācijas māksla tika apgūta Jāņa Ivanova klasē, kompozīcija - pie Ā.Skultes (viņa vadībā students komponēja variācijas klavierēm, tokātu, kora, solodziesmas un citus skaņdarbus). Cieņa pret mūzikas autora ideju, stilu un rokrakstu kļuva par vienu no topošā diriģenta mākslas augstākajiem principiem. Šo cieņu viņš asināja sava prasīgā pedagoga Leonīda Vīgnera ietekmē. Tieši Vīgners kļuva par pirmo autoritāti, kas jaunajā diriģentā pūlējās izveidot savu mūzikas unterpretēšanas manieri.

1946.gadā, būdams otrā kursa students, E.Tons veiksmīgi piedalījās konkursā uz vakanto diriģenta vietu Rīgas operetes teātrī un pārņēma izrāžu vadīšanu. Nepilnu divu gadu laikā operetes mākslinieciskais vadītājs sagatavoja B.Aleksandrova Kāzas Maļinovkā, Ž.Ofenbaha Perikolu, I.Kālmāna Monmantras vijolīti un citas pirmizrādes. Tomēr šis amats mākslinieku neapmierināja - svešs bija operetes žanrs, un meklējošais mūziķis atkal atsāka kontrabasista darbu Filharmonijas simfoniskajā orķestrī, bet vasarās Rīgas parkos diriģēja mazo simfonisko orķestri.

1948.gadā Leonīds Vīgners E.Tonu uzaicināja strādāt par savu asistentu Latvijas operas un baleta teātrī. Kopš 1949.gada Edgars Tons jau darbojās kā patstāvīgs diriģents, un ar to sākās liela un nozīmīga darba cēliens.

1950.gadā E.Tons absolvēja Latvijas konservatorijas Leonīda Vīgnera operas un simfoniskā orķestra diriģēšanas klasi un saņēma diplomu ar izcilību. Tajā pašā gadā notika arī Vissavienības jauno diriģentu konkurss Maskavā, kurā starp septiņpadsmit diriģentiem Edgars Tons bija viens no laureātiem. Viņa darbs ar orķestri, interpretēšanas maniere un muzikalitāte atstāja uz žūriju vislabāko iespaidu. Talantīgajam diriģentam no Latvijas tika dota iespēja papildināt zināšanas praksē Valsts Ļeņingradas Kirova akadēmiskajā operas un baleta teātrī. Uz diviem gadiem atstājot Rīgas opernamu un dzīvesbiedri, E.Tons devās stažēties uz savu dzimto pilsētu pie diriģenta B.Haikina (skat. Atmiņas). Strādājot Ļeņingradā, jaunais diriģents guva iespēju klausīties ne tikai opertrupas mēģinājumus, bet arī filharmonijas orķestra programmu gatatošanas procesu .J.Mravinska vadībā. Savukārt, Kirova teātrī E.Tonam bija uzticēts gan diriģēt B.Haikina vadītās izrādes un palīdzēt sagatavot D.Kabaļevska operas Tarasa dzimta pirmizrādi, gan patstāvīgi iestudēt E.Napravņika operu Dubrovskis.

1952.gadā atgriežoties Rīgā, nobriedis erudīts mākslinieks turpināja darbu Operas un baleta teātrī. 1954.gadā viņam jau uzticēja operas galvenā diriģenta pienākumus, kurus viņš dedzīgi veica līdz pat savai nāvei. Trīspadsmit gadu laikā teātris viņa vadībā auga ar katru gadu un tika uzskatīts par vienu no radoši interesantākajiem muzikālajiem teātriem Padomju Savienībā. Tieši repertuāra izvēlē un sagatavošanā visskaidrāk atklājās E.Tona nopietnie jaunrades centieni, mākslinieka konsekvence, neiecietība pret viegliem panākumiem, izpaudās ticība trupai, vadītāja vēriens un drosme (skat. Darbs operā).

No 1952. līdz 1961.gadam opernama mākslinieciskais vadītājs pasniedza diriģēšanu Valsts konservatorijā. Uzsākot strādāt par mācībspēku, E.Tons meklēja iespējas saviem audzēkņiem strādāt diriģēšanas laukā. Vadīdams arī operas klasi, atbildīgas partijas un lomas viņš mēdza uzticēt topošajiem dziedoņiem, tādējādi veicinot viņu māksliniecisko izaugsmi (skat. Pedagogs).

Tāpat operas vadītājam secen negāja arī kordiriģenta darbs. Sākot ar 1958.gadu, viņš kādu laiku vadīja Rīgas vīru kori Dziedonis (lai iegūtu praksi darbā ar kori) un citus pašdarbības korus. Divpadsmito (1955.gadā) un četrpadsmito (1965.gadā) dziesmusvētku rīkotāji uzaicināja E.Tonu uzņemties virsdiriģenta pienākumus. Tā, 1955.gadā Lielajā dziesmusvētku estrādē viņa vadībā skanēja M.Zariņa Miera maršs, J.Vītola Mežezers, latviešu tautasdziesma E.Melngaiļa apdarē Jo dziedāja, jo skanēja un čuvašu tautasdziesma Jēk.Mediņa apdarē Gans, savukārt, desmit gadus vēlāk E.Tons diriģēja P.Barisona Dziesmai šodien liela diena, A.Holminova Dziesma par Ļeņinu, M.Zariņa Dziesma par draudzību un latviešu tautasdziesmu J.Cimzes apdarē Rīga dimd. Tomēr E.Tona lielā mīlestība un īstenais darbības lauks bija un palika opera, simfoniskais orķestris, vokāli instrumentālu darbu iestudēšana.

Diriģenta darbs simfoniskās mūzikas novadā gandrīz trīs gadus bija cieši saistīts ar Latvijas radio un televīzijas simfonisko orķestri. No 1964.gada līdz 1967.gadam līdztekus darbam operas un baleta teātrī viņš bija šī kolektīva mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Mērķtiecīgi strādājot mēģinājumos un veicot dažādus organizatoriskus pasākumus, diriģents krasi izmainīja orķestra darba māksliniecisko seju. Tas kļuva spējīgs ar panākumiem koncertēt ne tikai Latvijā, bet arī Ļeņingradā, Maskavā, Viļņā, Kauņā un Tallinā.

No 1954.gada līdz pat pāragrajai nāvei 1967.gada 8.maijā, Operas un baleta teātra galvenais diriģents sagatavoja ap trīsdesmit operu un baletu pirmuzvedumu. Turklāt, pateicoties tieši viņam Latvijas publika varēja ne tikai dzirdēt un redzēt operas dzelzs repertuāru - Dž.Verdi, Dž.Pučīni u.c. darbus, bet arīdzan iepazīties ar S.Prokofjeva, D.Šostakoviča, R.Vāgnera, B.Britena, Jāņa Mediņa tikko uzrakstītajām vai nepelnīti aizmirstajām kompozīcijām. Ja viņa darba tempam nepaguva tikt līdzi teātra uzvedumu daļa, dekoratori un režisori, tad savas ieceres mērķtiecīgais diriģents realizēja operu koncertuzvedumos. Šādā veidā Latvijas mūzikas izpildītājmākslas vēsturē iegāja H.Berlioza dramatiskās leģendas Fausta bojāeja, I.Stravinska operas oratorijas Ķēniņš Ēdips, Dž.Verdi Rekviēma uzvedumi E.Tona vadībā. Diriģents ne tikai veiksmīgi strādāja ar Latvijas radio un televīzijas orķestri, (sniegdams ar to koncertu Maskavas konservatorijas Lielajā zālē), bet ar lieliem panākumiem koncertēja kā viesdiriģents Padomju Savienībā (Maskavā, Ļeņingradā, Viļņā, Kauņā, Tallinā) un Polijā (1966.gadā ar Ļubļinas, Krakovas un Lodzas, bet 1967.gadā - ar Varšavas filharmonijas orķestri), uzstājās kopā ar poļu, rumāņu, austrāliešu solistiem. Polijā E.Tona vadībā skanēja D.Šostakoviča Piektā un Devītā simfonija, S.Prokofjeva Otrā svīta no baleta Romeo un Džuljeta, P.Čaikovska Sestā simfonija, V.A.Mocarta klavierkoncerts C dur (K-467), L.v.Bēthovena Piektais klavierkoncerts un uvertīra Koriolāns, J.Brāmsa Pirmais klavierkoncerts, Ž.Sibēliusa Somija, O.Respīgi Balāde par gnomiem. E.Tona koncerti pulcināja publiku, guva plašu rezonansi presē un jūsmīgas klausītāju atsauksmes. Tika plānoti vieskoncerti Holandē un Anglijā, līdz pēkšņā nāve neizjauca mākslinieka ieceres.

Īslaicīgi latviešu diriģents darbojās pedagoģijas jomā. Par viņa darbu, erudīciju, muzikalitāti un riskanto garu liecināja un joprojām liecina atstātie ieraksti, publikācijas, atmiņas (skat.Diriģētie darbi, Atmiņas).

Neraugoties uz tik plašo darbības lauku, mākslinieka intereses neaprobežojās tikai ar mūziku. Viņš bija brīnišķīgs autovadītājs, fotogrāfs un sportists (vēl konservatorijas gaitās viņš kļuva par sporta biedrības Daugava biedru): skolā nodarbojās ar basketbolu, vēlāk - ar tenisu, un, pat braucot uz viesizrādēm, vienmēr atrada laiku tenisa kortiem un šaham, bet mājās - rakņāties dārzā. E.Tons brīvi runāja vāciski un angliski, aizrāvās ar literatūru, dramatisko teātri, režijas mākslu; viņa dzīvesbiedre - pazīstama J.Raiņa Latvijas Dailes teātra aktrise Dina Kuple - strādājot pie savām lomām teātrī un kino, no vīra saņēma ne mazāk vērtīgākus ieteikumus par izrāžu režisoru padomiem.

E.Tona nāve radīja traģisku lūzumu operteātra gaitā. Piecdesmit gadu vecumā, radošo spēku pilnbriedā, brīdī, kad viņam jau sāka vērties durvis starptautiskajai koncertdarbībai, kad autoritāte Vissavienības mērogā bija droša un stabila. Bija zaudēts ne tikai laikmetīgās un latviešu mūzikas entuziasts, ne tikai pieredzējis diriģents, bet arī patiesi mīļš cilvēks un kolēģis. E.Tonu teātrī dēvēja par lordu viņa mazliet distancētās laipnības, patiesās labsirdības un atturīgā smalkuma dēļ. Viņš bija taktisks diplomāts, kas prata panākt vienošanos mākslas, teātra labā ar ikvienu, no kura šīs intereses bija atkarīgas.

E.Tona darba stils bija mierīgs, līdzsvarots, žests pat šķietami pasauss, bet skaidrs un precīzs. Viņam bija ideāla tā sauktā diriģenta uztakts, jeb frāzes sākuma mājiens. Ar to viņš panāca momentālu orķestra kopskaņu. No mūziķiem mākslinieks prasīja augstu profesionālismu un pilnīgu atdevi darbam. Mums nav štata vietu “labs cilvēks”, mums vajadzīgi tikai labi mūziķi - tāds bija viņa neapgāžamais credo, kad vajadzēja nostiprināt orķestra sastāvu, un dažkārt konkursa kārtībā atteikties no viena otra prasībām neatbilstoša orķestranta. Tā bija principialitāte mākslas vārdā, kas E.Tonam bija sevišķi raksturīga, un kas liecināja par to, ka vairāk par visu mākslinieks mīlēja mūziku, un šai mīlestībai veltīja ne tikai savu talantu, bet arī dzīvi.