Latviešu diriģents Edgars Tons Latviešu diriģents Edgars Tons
 

Edgars Tons - Pedagogs

Edgara Tona daiļradē tiešs pedagoga darbs laika ziņā ieņēma īsu periodu. No 1952.gada viņš strādāja par mācībspēku Jāzepa Vītola Latvijas konservatorijas operas klasē, bet no 1956.gada līdz 1961.gadam - par vecāko pedagogu gan operas gan arī simfoniskā orķestra diriģēšanas klasē. Orķestra diriģentu nodaļa Latvijas konservatorijā darbojās nepastāvīgi: tās pirmais izlaidums notika 1950.gadā (četru absolventu vidū bija pats Edgars Tons), otrajā - (1961.gadā) konservatoriju absolvēja trīs viņa audzēkņi: J. Lindbergs, C. Kriķis, J. Kaijaks. Piekrītot strādāt konservatorijā, diriģents nedomāja šo darbu īpaši izvērst -, viņš vienkārši atbalstīja piedāvājumu palīdzēt likvidēt orķestra diriģentu trūkumu Latvijā.

Operas galvenais diriģents bija ļoti mērķtiecīgs pedagogs gan darbā pie studentu diriģēšanas tehnikas izveides, gan mācību repertuāra izvēlē. E.Tons mēdza sākt strādāt ar Vīnes klasiķu (J.Haidna, V.A.Mocarta un L.v.Bēthovena) partitūrām: - īpaši viņu simfoniju lēnajām daļām, ko uzskatīja par labu līdzekli jauno diriģentu tehnikas pilnveidošanai. Sevišķa uzmanība tika veltīta roku kustības sākumam - uztaktij. Pārliecinošs bija paša pedagoga diriģēšanas piemērs - jau no pirmajām taktīm viņš spēja maksimāli savākt orķestri. Arī no saviem audzēkņiem viņš prasīja lakonisku, skaidru žestu, kas varētu vadīt daudzu orķestra mūziķu spēli. Visos diriģēšanas mākslas jautājumos E.Tons sniedza ne tikai teorētiskus pamatus - vislabākais paraugs bija viņa paša diriģēšanas maniere, darbs mēģinājumos. Tāpat pedagogs rūpējās, lai jauno mūziķu apmācība neaprobežotos tikai ar teoriju un diriģēšanu klasē, jau studiju sākumā viņš gribēja savus audzēkņus pieradināt pie skatuves, pie orķestra diriģenta pults, pie koncertiem un izrādēm.

Tomēr arī pedagoga amatā E.Tons palika uzticīgs opernama mākslinieciskais vadītājs, un viens no svarīgākajiem teātra galvenā diriģenta un pedagoga pienākumiem bija Latvijas operas kadru komplektēšana. Spēcīgs solistu sastāvs, rūpīgi sagatavota opertrupa, viņaprāt varēja pārvarēt jebkuras grūtības, veikt jebkuru uzdevumu. Domādams par jaunu Rīgas operas kadru sagatavošanas svarīgumu, E.Tons pastāvīgi sekoja Latvijas konservatorijas vokālās katedras darbam, pats tajā vadīja operas klasi, apmeklēja audzēkņu vakarus, koncertus. Par talantīgākajiem studentiem operas diriģents interesējās, sākot ar viņu pirmajiem soļiem. Daži no tiem jau studiju laikā tika uzaicināti dziedāt Latvijas operā: piemēram, V.Pilāne, E.Zvirgzdiņa, L.Andersone, K.Zariņš, M.Kravčonoks, G.Antipovs, R.Zelmane. Meklējot apdāvinātus dziedātājus, diriģents gāja arī uz mākslinieciskās pašdarbības skatēm. Tā profesionālo mūziķu gaitas sāka M.Andermanis un A.Savčenko. Taču par īstu E.Tona atradumu kļuva ilggadējs Latvijas operas tenors Kārlis Zariņš, kas savu spožo solista karjeru sāka E.Tona vadītajā vīru korī Dziedonis - toreiz kādas rūpnīcas strādnieks ar labu balsi un absolūto dzirdi.

Jau konservatorijas operas klasē E.Tons no jauniem vokālistiem prasīja padziļinātu muzikalitāti, filigrānu frāzes slīpējumu, dažādu stilu - jo sevišķi laikmetīgās mūzikas - izpratni, un, protams, pareizu vokālo metodi, kuras nozīmi diriģents vērtēja ļoti augstu, daudz arī pats spēdams palīdzēt ar padomu. Viņš nebaidījās riskēt, uzaicinot topošus dziedātājus piedalīties kādā no viņa rīkotajiem koncertiem (piem., Dž.Verdi Rekviēmā debitēja K.Zariņš un G.Antipovs), šādi katram no viņiem iedvesdams ticību saviem spēkiem.

Tāpat E.Tons stimulēja jaunus solistus vokāli pilnveidoties. Absolvējot Latvijas konservatoriju, K.Zariņš pēc E.Tona ieteikuma devās uz Bulgāriju stažēties pie slavenā vokālā pedagoga I.Josifova, bet pēc tam E.Tons panāca I.Josifova vizīti Rīgā 1961./62.gada sezonā, lai jaunie solisti varētu saņemt viņa vērtīgos padomus un paaugstināt savu profesionālismu. Ar E.Tona atbalstu 1962.-1964.gadā Itālijā stažējās J.Zābers. Tieši profesionālisms, pēc diriģenta uzskata, varēja dot solistiem iespēju dziedāt tēlā, kas divdesmitā gadsimta opermākslā ir pats galvenais priekšnoteikums, jo vokālās partijas skanējums sevī ietver arī galvenos skatuviskās izteiksmes elementus.

Īpaši atzīmējama opernama galvenā diriģenta nopietnā pieeja un atsaucība latviešu operas un baleta radīšanā. Konservatorijas studiju laikā E.Tons bija iepazinies ar kompozīcijas un instrumentācijas tehniku un kā operas galvenais diriģents deva vērtīgus padomus jauniem operu komponistiem. Edgara Tona pūles un operas specifikas izpratne tika vērsta uz to, lai palīdzētu komponistiem dziļāk apgūt operas žanra nianses. Tā, Ā.Skultes balets Brīvības sakta (otrā redakcija), M.Zariņa operas Uz jauno krastu un Zaļās dzirnavas tapa ciešā komponistu un diriģenta sadarbībā. Un ne vienā vien vietā autoriem bija jāpiekāpjas diriģenta argumentu priekšā: Mūzika nemīl liekvārdību, doma jāpasaka skaidri, īsi, saprotami, jo liekas taktis neļauj virzīt uz priekšu darbību, garlaiko klausītāju un traucē izrādei, kaut arī mūzika pati par sevi varbūt nemaz nav tik slikta. Šajā ziņā galvenajam diriģentam ar komponistiem bieži vien bija jāizcīna īsta cīņa, jo ne katrreiz tik viegli varēja pierādīt un pārliecināt, kas no uzrakstītās mūzikas būtu svītrojams. Bija jāatteicas ne tikai no nederīgā, bet arī no liekā, jānovērš stilistiski negludumi vai neizdevusies, raksturam neatbilstoša instrumentācija. Piemēram, Zaļajās dzirnavās pēc E.Tona priekšlikuma saīsinātas vietas padarīja izrādi muzikāli vienotu. Tikai šāda komponista un atskaņotāja vienošanās skaņdarbiem varēja nodrošināt vislabākās sekmes.

Kopējs darbs pie topošām kompozīcijām operteātra galveno diriģentu saistīja ne tikai ar minētajiem skaņražiem, bet arī ar J.Ķepīti, N.Grīnfeldu un citiem autoriem. Daudzas stundas tika pavadītas kopā ar Felicitu Tomsoni, strādājot pie operas Pūt, vējiņi (pēc J.Raiņa lugas) radīšanas. Edgara Tona operas specifikas izpratne un pūles tika izmantotas, lai palīdzētu latviešu skaņumeistariem dziļāk apgūt operas žanra nianses, kā arī skatuves darbības un mūzikas attīstības vienošanās noslēpumus.

Latvijas operteātra diriģenta mākslā smēlās ne tikai Latvijas konservatorijas sienās topošie mūziķi - no tik erudītas personības mācījās visi, kas ar viņu strādāja: simfoniskā orķestra un operas mākslinieki. Šeit jāatceras, ka pie pults stāvošais diriģents bija beidzis Latvijas konservatorijas kontrabasa klasi, tad divus gadus dienjis armijā, spēlējot altu, tenoru un baritonu pūtēju orķestrī - tas nozīmē, ka labi tika pārvaldīta stīgu un pūšaminstrumentu spēles tehnika.

Edgars Tons darbojās arī kordiriģēšanas laukā - kādu laiku vadīja Rīgas vīru kori Dziedonis, bija divpadsmito un četrpadsmito dziesmusvētku virsdiriģents (skat. Dzīves ceļš). Vēl zinātkārais mūziķis divus gadus privāti izglītojās dziedāšanā pie baritona Edvīna Krūmiņa, taču ne tamdēļ, lai kļūtu par dziedātāju, - viņu kā operas diriģentu interesēja vokālā tehnika, un viņš mācījās tik ilgi, līdz izprata šīs mākslas principus. Apveltīts ar vokālā skanējuma izjūtu, kā arī zinot vokālās tehnikas noslēpumus, E.Tons gandrīz vienmēr nekļūdīgi varēja pateikt dziedāšanas trūkumu cēloni un konkrēti norādīt, kā to novērst. Lai panāktu katras vokālās frāzes psiholoģiski pareizu, emocionāli bagātu un tehniski nevainojamu atklāsmi, operas ansambļu mēģinājumos viņš ne tikai izanalizēja katru tēlu, katru partiju, bet arī palīdzēja dziedātājiem atrast visizteiksmīgākās balss intonācijas un krāsas, kas vislabāk atbilstu tēla izpausmes loģikai.

E.Tons bija teicams audzinātājs metodiķis darbā gan ar vokālistiem un kori, gan ar orķestri. Viņš saprata mākslinieku psiholoģiju, strādāja ar apbrīnojamu iecietību un reizē ar mērķtiecīgu lietpratību, rūpīgi slīpējot mūzikas frāzi un izkopjot stila izjūtu, kad vajadzēja ievadīt jaunu mākslinieku teātra darbā. Tas notika saudzīgi, izvairoties no jebkura uzdevuma, kas būtu pāragrs un jaunā dziedātāja balsij varētu nodarīt ļaunumu. Turpretī pieredzējušākiem solistiem viņš nebaidījās dot arī grūtākus uzdevumus, kas sākotnēji likās sniedzamies pāri ierastajai amplitūdai, jo citādi progress nebija iespējams. Mēģinājumos diriģents bija mazrunīgs, toties aizrādīja konkrēti un lakoniski. Izrādes laikā vai pēc tās E.Tons nekad nepārmeta kļūdas, bet darīja to vēlāk, neaizvainojot mākslinieka patmīlību, taču būdams patiess, atklāts un atsevišķos gadījumos arī taktiski nesaudzīgs.

Daudz laika un enerģijas tika veltīts ar izbraukumu koncertiem, teātra viesizrādēm saistītajam organizatoriskajam darbam, tā saucamajām ražošanas apspriedēm, individuālajām pārrunām ar māksliniekiem un daudziem citiem jautājumiem (skat. Darbs operā, Dzīves ceļš). Ar savu prasmi mierīgi, nosvērti, principiāli un savaldīgi atrisināt vissarežģītākos jautājumus, diriģents un pedagogs iemantoja cieņu visur, kur darbojās.

Būdams muzikāli vispusīgi izglītots, E.Tons ar savu personību un darba stilu mācīja visus, kas bija viņam apkārt - bet ne tikai savus studentus, kolēģus un mūziķus. Rīgas opernama repertuārā ietverdams labākās un interesantākās mūsdienu izrādes (skat. Darbs operā), diriģents arī klausītājus gribēja iepazīstināt ar jauniem un interesantiem operžanra paraugiem, tādējādi paplašinot viņu redzesloku un izsmalcinot operas mīļotāju gaumi.