Latviešu diriģents Edgars Tons Latviešu diriģents Edgars Tons
 

Simfoniskā orķestra diriģents

Visu savu dzīvi (jau no bērnības) Edgars Tons bija cieši saistīts ar orķestri - sākumā gan kā atskaņotājmākslinieks, vēlāk - jau pie diriģenta pults. Bet pirms ņemt rokā diriģenta zizli, tika uzkrātas plašas zināšanas un praktiskas iemaņas dažādās izpildītājmākslas jomās, kas palīdzēja ar vērīgu aci iedziļināties orķestra darba procesā un uzmanīgi sekot daudzu un dažādu diriģentu darbam.

Simfoniskās mūzikas novadā E.Tons tieši strādāja tikai trīs gadus - no 1964.gada (kad viņu nozīmēja par Latvijas radio un televīzijas simfoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju) līdz viņa pēkšņajai nāvei, taču jaunā diriģenta darba maniere spēja radikāli mainīt šī orķestra darba stilu.

Noskaidrojis vadītā sastāva mākslinieciskās iespējas, E.Tons tam izvirzīja drosmīgu un grūtu uzdevumu - sagatavoties 1964.gada vieskoncertiem Ļeņingradā. Uzdevums spēja mobilizēt visu kolektīvu. Rezultātā, Latvijas radio un televīzijas orķestrim E.Tona vadībā tika piešķirts Latvijas Republikas Nopelniem bagātā kolektīva goda nosaukums. 1966.gadā orķestri uzaicināja koncertēt Maskavas konservatorijas Lielajā zālē. Tur E.Tons diriģēja J.Ivanova Vienpadsmito simfoniju, M.Zariņa oratoriju Mahagoni, un I.Stravinska Ķēniņu Ēdipu.

Strādājot ar simfonisko orķestri E.Tons pārdomāti izraudzījās repertuāru (skat.Diriģēto darbu saraksts), kas palīdzēja novērst mākslinieku sastāvam raksturīgos trūkumus. Tajā bija ietverti tādi tehniski sarežģīti un mūzikas ziņā izsmalcināti skaņdarbi kā K.Debisī, O.Respīgi, R.Štrausa, I.Stravinska kompozīcijas. Īpaša uzmanība tika veltīta J.S.Baha, G.F.Hendeļa, V.A.Mocarta un L.v.Bēthovena partitūrām. Bez tam orķestris sagatavoja un atskaņoja J.Ivanova, Ā.Skultes, M.Zariņa, R.Grīnblata, Ģ.Ramana, Im.Kalniņa un citu latviešu komponistu mūziku.

E.Tons visās detaļās pārzināja orķestra darbu. Viņa vadītajos mēģinājumos vienmēr valdīja mierīga, lietišķa atmosfēra, diriģents allaž bija nosvērts un taktisks. Viņš nekad nepārtrauca orķestra spēli nejaušas kļūdas dēļ, nelika atkārtot to, kas reiz jau bija izdevies. Edgara Tona interpretācijās valdzināja mākslinieciskās gaumes estētiskā skaidrība, stingrība un zināma atturība. Pats daudzus gadus spēlējot orķestros, Latvija radio un televīzijas orķestrī diriģents īpaši centās izkopt ansambļa izjūtu. Tas interpretācijās ieviesa vieglu, nepiespiestu muzicēšanas dabiskumu, bet uz stabila ritma fona - pat šķietami improvizatorisku brīvību (piemēram, atskaņojot M.Zariņa Partitu baroka stilā, kas balstās uz džeza mūzikas praktiskajiem izteiksmes līdzekļiem, Tons brīžiem pat nediriģēja!).

Atskaņojot simfonisko mūziku, E.Tons nekad necentās akli sekot pastāvošajām izpildījuma tradīcijām, bet ar savu, mūsdienu cilvēka mērauklu tiecās atrast sev raksturīgo niansi un tuvināt to mūzikas radītāja iecerei. Interpretējot seno mūziku, diriģents nepieturējās pie vispārpieņemtiem un moderniem traktējumiem, bet gan rūpējās par skaņdarba gara saglabāšanu. Tā, akcentēdams laikmeta stīgu, G.F.Hendeļa Mesiju diriģents atskaņoja autora orķestrācijā - bez pūšaminstrumentiem.

L.v.Bēthovena mūzikai E.Tons noņēma romantiskā traktējuma slāni, diriģēja to temperamentīgi, bet iekšēji stingri, centās saglabāt kompozīciju klasiskās formas un noteiktību. Izcilā mākslinieka mūzikā viņš pasvītroja tās dinamiku un vīrišķīgo spēku, kā arī gaišo, saulaino liriku. Pieeja pēcbēthovena kompozīcijām diriģentam bija dažāda. Taču, neraugoties uz deklarēto nepatiku pret romantisko mākslu, E.Tons to ne tikai daudz diriģēja, bet arī saglabāja un izcēla tās raksturīgos vaibstus, uzsvēra krasos kontrastus. Viņa repertuārā ietilpa visu deviņpadsmitā gadsimta nacionālo skolu paraugi. Diriģents spēja parādīt F.Šūberta mūzikas skanīgumu un dziļumu, F.Mendelszona un K.M.Vēbera partitūru fantastiskās lappuses, R.Šūmaņa darbu temperamentīgumu un lirismu, H.Berlioza un R.Vāgnera nevaldāmo romantiku. Diriģents nebija vienaldzīgs pret J.Brāmsa daiļradi (viņa koncertprogrammās parasti tika iekļauti komponista koncertžanra darbi), no Francijas skaņumākslas īpaši piesaistīja S.Franka darbi,- viena no mūziķa mīļākajām kompozīcijām bija viņa simfonija d moll. Par šo komponistu diriģents teica: Lūk, tas ir cilvēks, kas prot dziedāt!

Divdesmitā gadsimta mūzikā E.Tonu valdzināja visnotaļ krāsainas - nevis grafiskas - kompozīcijas, spilgtas tēlainības pilnas, ar skaidru žanrisku pamatu. Šeit jāmin K.Debisī, M.Ravela, M.de Faljas, O.Respīgi partitūras. Sevišķi viņu aizrāva pēdējā komponista Balāde par gnomiem, kuru viņš ne tikai pirmatskaņoja Latvijā, bet propagandēja arī ārzemēs. No mūsdienu komponistu skaņdarbiem E.Tona individualitātei vistuvākais bija S.Prokofjeva un I.Stravinska skaņuraksts. Īpašu spožumu un eleganci E.Tona rokās ieguva R.Štrausa kompozīcijas. J.Ivanova simfonijās E.Tonam izdevās atveidot staltu un stingru kompozicionālu formu, atklāt skaņraža mūzikas vitālo spēku un vīrišķīgo dinamismu. It sevišķi tas sakāms par komponista Ceturtās, Devītās, Desmitās un Vienpadsmitās simfonijas priekšnesumu.

Ja viņa darba tempam nepaguva tikt līdzi operteātra uzvedumu daļa- dekoratori un režisori,- tad mērķtiecīgais diriģents savas ieceres realizēja koncertuzvedumos. Īpaši tika novērtēts viņa G.Fr.Hendeļa oratorijas Mesija, Dž.Verdi Rekviēma, H.Berlioza dramatiskās leģendas Fausta bojāeja un I.Stravinska operas-oratorijas Ķēniņš Ēdips traktējums. E.Tona diriģenta māksla priecēja un priecēs klausītājus gan ar atmiņām par viņa koncertos dzirdēto, gan platēs un skaņulentēs ierakstīto mūziku, - mūziku, kas diriģentam bija izprasta, dziļi pārdzīvota un aiznesta līdz klausītājiem.