Latviešu diriģents Haralds MednisLatviešu diriģents Haralds Mednis
 

Haralds Mednis par dziesmu, skaistumu un Gaismas pili

"Kad bija jādzied Gaismas pils un Jāņu vakars
un viss tūkstošbalsīgais koris sauca:
Medni! Medni! - tā bija mana zvaigžņu stunda."

"Viens ir skaidrs, - ja nebūtu saglabājušies Dziesmu svētki, Latvijas nebūtu."

Par latviešiem bieži saka - dziedātājtauta. Dziedātprieks ikvienā mājo jau kopš dzimšanas. Un liels ir tas diriģents, kas prot saudzēt un attīstīt šo prieku ikvienā: "Es nekad neesmu atraidījis nevienu dziedātgribētāju, nekad neesmu teicis: ,,Tev labi neskan." Tas aizvaino cilvēku un noslēdz viņa dvēseli skaistumam. Lai arī no sākuma skan sliktāk, galvenā ir vēlēšanās no sirds dziedāt. Mūzikas iepazīšana atraisīs cilvēka emocionālo dzirdi, ar laiku arī intonācija kļūs skanīgāka. Tieši vēlēšanās dziedāt veido mūsu tautas dziedāšanas patieso zemes slāpi un saknes. Tās skaistās balsis lai ir zvārguļi. Mūsu tauta savas dziesmas radīja tieši tā, ne jau ar profesionāļiem. Un tā ir celtne, kuru visiem spēkiem vajag saglabāt." [lit.- 5]

Augumā neliels, reālajā dzīvē reizēm neveikls un nepraktisks, tomēr dziesmas un dziedātāju priekšā stalts un temperamentīgs. Tāda ir H.Medņa pārvērtība un "tā ir dziesma, kas to dara un mans pienākums pret koristiem. Viņi man uzticas un gaida no manis, es nedrīkstu viņus pievilt un nedrīkstu noplicināt komponista darbu. Kad, sacīsim, diriģēju J.Vītola "Gaismas pili", tad tā jau nav tikai mūzika un teksts. Tikai kora dziedājumā no notīm Gaismas pils pārtop mākslas tēlā. Kad Vītols komponēja "Gaismas pili", tad viņš noteikti vizuāli apjauta šo mākslas tēlu un mans radošais pienākums ir ikreiz, dziedot "Gaismas pili", it kā pielikt arī savu plecu, lai tā drīzāk spētu celties. Reālajā dzīvē esmu diezgan tūļīgs un nepraktisks, patiesi dzīvoju savā radošajā darbā, tad es spēju pārtapt it kā citā cilvēkā." [lit.- 5]

Tātad, diriģentam būt, nozīmē pārtapt un atdzimt līdz ar katru jaunu skaņdarbu. "Diriģents ir mākslinieks, kas visu savu cilvēka mūžu veltījis skaņu mākslai. Viņš rūpīgi pēta komponista radīto skaņu partitūru, cenšoties atklāt tā vienreizīgo valdzinošo skaistumu un spēku. Ja skaņdarbs veltīts cilvēku balsu vijumam korī, tad skaņas burvībai pievienojas vārda spēks un cilvēku prieks par vienotu domu un skaistā ideāliem. [lit.- 5]

Par diriģenta sūtību H. Mednis uzskata dziedātāja personības veidošanu un spēju panākt viņa "es" atbrīvotību patiesības uztverei: "Daudzi diriģenti savos jaunības gados grib ātrāk sevi padarīt dzirdētu un redzētu, un tad gadās, ka viss viņu darbs aiziet pa Zvārguļu ceļu. Bet ir vajadzīgi gadi, ne tikai katra diriģenta atsevišķi mūža gadi, bet vesels laikmets.[…] Tas ir grūts, bet gandarījuma pilns mūžs, ja tu savā dziedātājā jūti Cilvēku, kam esi vajadzīgs. Diriģentam jājūt, ka viņš ir nepieciešams ne tikai Jānim, Pēterim, bet tautai. Ja viņš ir drošs profesionālajā varēšanā, tad stingri jāpiedomā, vai katru dzīves mirkli vari būt īsti patiess. Tas ir visgrūtākais." [lit.- 12]

Šķiet, H. Medņa lielākā pārliecība ir - galvenais cilvēka dzīvē ir skaistums, ko spēj sniegt mākslas pasaule: "Mūsu gadsimta cilvēks ir zinošs, sevī uzņēmis milzumdaudz paaudžu paaudzēs uzkrātā izziņas materiāla. Zinātne un tehnika mūsdienu sabiedrībai palīdz dzīvot un strādāt daudz labākos apstākļos, nekā to varēja mūsu tēvi un vectēvi. Un tomēr arī šodien spēkā ir vecā patiesība: lai cilvēka mūžs būtu skaisti, harmoniski vadīts, nepieciešams pievērsties kādai no mākslām. Ikvienā no mums taču slēpjas tieksme sevi izteikt - dziesmā, dejā, zīmējumā, skulptūrā vai kustībā… Bet, ja cilvēkam pietrūkst gribas vai laika to izdarīt, tad mūžs būs gan varbūt gudri dzīvots, bet pelēcīgs, visbeidzot pašam par sūru nastu.

Māksla dara cilvēku redzīgu, atklāj mūžam daudzveidīgo skaistumu dabā, māca saskatīt un vērtēt cilvēkos neskaitāmas mūzas radītās vērtības un, visbeidzot, palīdz iepazīt pašu vērtību radītāju - cilvēka dvēseli. [lit. - 14]

"Cilvēkam vajag būt saskarsmei ar skaistuma pasauli un šī mākslas nozare - dziedāšana - ir vispieejamākā visiem, ja tik vien ir balss. Vai balss ir skaista vai sevišķi skaista, - tas ir dabas dots talants. Bet ilgas pēc skaistuma ir visiem. Un tas, kam daba vismazāk ir devusi, visvairāk izjūt tās ilgas. Ir nepieciešams ļaut cilvēkam izteikt sevi dziesmā. Domāju, ka koros nevar būt tikai lakstīgalas, jo ko gan tad lai dara citi putni. Ja tik mani kāds dziedātājs korī netraucē, es tomēr ceru, ka nākotnē varēšu viņam palīdzēt, un pēc kāda laika viņš dziedās itin labi. Un kam gan ir lielāks gandarījums - vājiniekam, ja viņš var koppulkā dziedāt, vai talantīgajam, kuram tā dziedāšana viegli padodas? Dziesmu svētki nedrīkst iet pa lakstīgalu ceļu. Esmu pārliecināts, ka vienas tās tautas svētkus neuzturēs. Profesionālai varēšanai nereti pietrūkst garīguma, emocionālās atdeves tāpēc, ka viņiem tas viegli nāk. Lielos tautas svētkos arī vienkāršam cilvēkam jāpasaka savs vārds." [lit. - 13]

Tieši skaistumu H. Mednis min kā vienu no iemesliem, kāpēc koris un dziesma ir viņa īstā pasaule: "Esmu kopā ar cilvēkiem, kas grib rast skaistumu sevī, savā dzīvē. Un viņi domā, ka es varu palīdzēt. Viņi paši man palīdz ar savu lielo gribu, uzticēšanos. Viņu uzliek man pienākumus, tādus pienākumus, kuri man patīk." [lit. - 13]

Skolotāja gaitās gūtā atziņa, ka mūzika palīdz veidot pilnvērtīgu, garīgi bagātu, skaistumu un patiesību mīlošu cilvēku kopumu, Dziesmu svētkos gūst apstiprinājumu tūkstošu tūkstošās dziedošās balsīs. Dziesmas vienotājas spēks atvaira ļauno, ved tautu Gaismas ceļa mūžam nerimtīgajā gaitā. Tieši šī Gaismas ceļa tēls - Jāzepa Vītola Gaismas pils - kļuvusi par H. Medņa likteņdziesmu. Maestro saka, ka ar to saistītas trīs kulminācijas. 1938. gada dziesmu karā ar šo dziesmu Lazdonas koris izcīnījis uzvaru. 1980. gada dziesmu svētkos tā tiek dziedāta trīs reizes, it kā "pāraugot citās dimensijās". Trešā kulminācija - 1985. gada dziesmu svētki, kuros diriģents tika atstumts kā vecs un dziesmai nederīgs. Tomēr lielais kopkoris neļāva savam Maestro palikt skatītāju rindās un tūkstošbalsīgais "Medni! Medni! Gaismas pili!" lika diriģentam radīt patiesu svētku mirkli, par kuru viņš vēlāk teiks - tā bija mana zvaigžņu stunda. "Es laikam tad nepiederēju sev. Es gāju. Un tas bija risks - bez mēģinājumiem diriģēt Gaismas pili, kas piecus gadus netika kustināta." [lit.- 11]

Jautāts, kur viņš smeļas spēku, H. Mednis atbild: "Ja es nebūtu no zemes nācis, varbūt nolūztu. Grūtā brīdī man jātiek dārzā un jāsāk rakt, lai domāšana noskaidrotos. Un tad manī ieplūst zemes spēks. Grieķiem pieder teiciens: ja pretinieks tevi pacēlis no zemes, tu esi zaudētājs. Neļauj atraut no zemes nost. Tā arī mūsu mazajai tautiņai pie zemes jāturas." [lit.- 11]