Latviešu diriģents Leonīds VīgnersLatviešu diriģents Leonīds Vīgners
 

“RUPJĀ VEIDĀ MĀKSLAS NAV ”

Lūk, viena būtiska Leonīda Vīgnera dzīves atziņa, domu grauds, kurš izsaka Lielā Meistara būtību nenogurstoši cīnīties, radoši meklējot smalkumus jebkurā mākslas jomā.

“Es esmu universāls” (Leonīds Vīgners 1998.gada februārī). Un patiešām, raugoties uz Meistara daudzpusīgo personību, varam tikai apbrīnot šī cilvēka talanta un garīgo spēju robežas. Lūk, neliels viņa māksliniecisko darbības veidu pārskats:

  • operas diriģents
  • operas suflieris
  • operas režijas līdzveidotājs
  • kordiriģents
  • simfoniskā orķestra diriģents
  • komponists
  • ērģelnieks
  • pedagogs
  • lielu diriģentu asistents
  • sitaminstrumentu nodaļas absolvents

Leonīds Vīgners kā daudzpusīga radoša mākslinieciska personība reizēm izpaudusies it kā neordināri, piemēram, mākslinieciskā darbība operas teātrī Vīgnera mūžā atklājas kā ārkārtīgi krāsaina, jo iekļauj ne tikai diriģenta zināšanas, bet visas mākslinieciskās vadīšanas un dramaturģiskās iemaņas. Šīs zināšanas par režiju ir iemantotas diendienā klātesot mēģinājumos un izrādēs sufliera būdā, un kas vēl interesanti, iepazīstoties ar Mihaila Čehova (1891.-1955.) darbu teātrī. Čehovs Rīgā ( 1933., 1934.) organizēja režijas studijas. Tagad Vīgners ar nožēlu atcerējās, ka nav varējis pilnvērtīgi apmeklēt šīs nodarbības un saņemt režisora diplomu.

Daži interesanti, vērā ņemami fakti saistās ar bieži minēto sufliera darbu. Par suflieri Leonīds Vīgners sācis strādāt 1936.gadā, darot to bez atlīdzības. Visaugstākajā līmenī - suflējot ne vienkārši tekstu, bet iedziedot frāzi jau vajadzīgajā skaņu augstumā. Par šādu “tehniku” dziedātāji esot bijuši sajūsmā. Savukārt Vīgnera domās jau bijis iecerēts zinātnisks rakstu darbs (varbūt grāmata) par šāda veida suflēšanas tehniku muzikālajos teātros. Šī iecere pamesta, sākot nopietnas asistenta gaitas pie operas galvenā diriģenta Leo Bleha. Ar Leo Blehu (Leo Blech; 21.4.1871. Aachen - 25.8.1958. Berlin) četros gados Vīgneram bija radusies ļoti laba sadarbība (runa ir par laika posmu no 1937.-1941.gadam). Par to liecina vīru kora “Dziedonis” korista vēstules citāts:

“18. novembrī Māras (Doma) baznīcā dziedājām “Svētceļnieku kori” no operas “Tanheizers” un kantāti “Tēvijai” ar solistu Artūru Vanagu. Šajā laikā Rīgā no Vācijas bija ieradies slavenais diriģents Leo Blehs. Pārliecinājies par mūsu operas augsto profesionālo līmeni, viņš ierosināja uzvest Vāgnera operu “Parsifāls”. Uzvedums bija grandiozs, bija nepieciešams papildinājums masu skatos korī, un Leo Blehs uzaicināja mūs papildināt operas kora sastāvu. Leo Bleha un Leonīda Vīgnera tālākās darbības gaitā mums vēlreiz bija tā lielā laime uzstāties operā - piedalījāmies operas “Fausts” uzvedumā Fausta bojāejas dienā. ( Vēstules autors acīmredzot šeit domājis Fausta bojāejas skatu - D.K.). Leo Bleha un Leonīda Vīgnera kopdarbību vērojot, pamanīju, ka pasaulslavenais diriģents griežas pie Vīgnera - viņš bija ievērojis jaunā diriģenta absolūto dzirdi un spēju ātri orientēties partitūrās (izcēlums mans - D.K.) Koncertu repertuāros līdzās klasiķu darbiem drīz sāka parādīties arī Leonīda Vīgnera - komponista dziesmas. Izcilais meistars Leonīds Vīgners kora mākslā ir sasniedzis augstāko līmeni - pašdarbības kori viņa darba rezultātā pacēlās profesionāla snieguma virsotnēs”. (Augusts Heinrihsons - korista atsauksmes un vēstules par Leonīdu Vīgneru. “Likteņdziesma”, 1.grāmata. Rīga, 1996.g.269.-270.lpp.)

Varbūt tieši visas minētās lielās daudzpusības dēļ Vīgneru par asistentu vēlāk tika izvēlējušies arī citi lielie diriģenti, piemēram, profesors Hermanis Ābendrots (Hermann Abendroth ; 19.1.1883. Frankfurt am Main - 29.5.1956.Jena.)

Izcilais vācu diriģents bija uzticējis realizēt operas iestudējumu zem Ābendrota vārda Leonīdam Vīgneram. Vīgners pilnībā bija sagatavojis Ludviga van Bēthovena operas “Fidelio” iestudējumu 1944.gada aprīlī.

“Bija man ar Ābendrotu fenomenāla darīšana. Es sagatavoju viņam “Fidelio”. Nebiju pārliecināts, vai būs labi, vai nē, tāpēc sarunāju, ka braukšu pie viņa pēc norādījumiem. Aizbraucu uz Vāciju, bet karš savukārt darīja visu, lai mums būtu grūtāk tikties. Ābendrota dzīvoklī bija trāpījusi bumba, pats viņš aizbraucis uz provinci. Es pakaļ. Beigu beigās sameklēju viņu, bet izrādījās, ka viņš nav no tiem runīgajiem, un tā padzērām kafiju, bet viņš man neko konkrētu tā arī neizstāstīja. Domāju - kas nu būs. Sāku visus solistus ņemt stingri, stingri, man bija ļoti veikls un attapīgs vācu režisors (domāts H. Nīdekens-Gebhards, Leipcigas operas galvenais režisors - D.K.) un iztaisījām to operu. Atbrauca Ābendrots un pēc mēģinājuma bija skaidrs, ka esmu viņam visu pareizi iztaisījis. Furors bija liels. Spieda man roku. Un tā pēc būtības bija ar visiem diriģentiem, ar kuriem man izdevās strādāt” (no sarunas ar Leonīdu Vīgneru 1998.gada 12.maijā).

Pēc “Fidēlio” pirmizrādes Abendrots uzaicināja Vīgneru par savu asistentu nākamajā operas sezonā iecerētajām veselām septiņām vācu komponistu operām, bet frontes situācijai mainoties, visi šie nodomi izjuka. Pamazām Leonīds Vīgners ieguva ne tikai lielo, autoritatīvo diriģentu, bet arī nākošo studentu uzticēšanos.

“Nav nācies sastapt operdziedoni, kas, stāstot par izaugsmi, ar vissiltākajiem vārdiem nepieminētu Leonīdu Vīgneru - zinošo, prasīgo, vairumis bargo, bet ikviena panākumos ieinteresēto konservatorijas operas klases vadītāju. Daži no viņiem šobrīd jau skatuves gaitas noapaļojuši, citi turpretī tās vēl tikko kā aizsākuši. Viņš devis skatuves muzicēšanas izpratni, viņš devis pirmo repertuāra bagāžu tikko konservatoriju beigušajiem jaunajiem solistiem, nereti arī jau gatavas pirmās lomas, kā tas bija ar Jāņa Sproģa Alfredo un Elgas Brahmanes Violetu, daudzu citu solistu pirmajiem skatuves tēliem”. (V.Briede. “Rīgas Balss” 1986.g.14.novembrī: “Operdziedoņu paldies”, LPSR Tautas skatuves māksliniekam Leonīdam Vīgneram -80.)

Savus studentus Vīgners tika “dresējis” (tas ir diezgan raksturīgs profesora Leonīda Vīgnera vārds) pašaizliedzīgi un nenogurdināmi, katru sīkumu, katru zilbi ietērpjot īstajā tembrālajā skanējumā, kas rodas tekstu, zemtekstus un noskaņu apzinoties. Ilggadējā Vīgnera audzēkņu atbalstītāja operas klasē pianiste Silvija Deidule stāsta:

Ar profesoru Māri Vilerušu (1992)“Reizēm pat tad, ja profesors saka: “Labi”, viņa klātbūtne vien liek izjust - nu nav taču vēl labi, vajadzētu vēl un vēl labāk”. (Uģis Vilciņš. “Padomju Jaunatne”,1986.gada novembris: “Nekad no pusceļa”.)

Leonīda Vīgnera prasīgums pret sevi un citiem ir kļuvis par leģendu. Dziedātājs Sergejs Martinovs, piemēram, atceras tipisku gadījumu, kad viņš kā konservatorijas sagatavošanas kursa students iesaistīts operas klasē ar pavisam nelielu lomiņu - sardzes priekšnieks Dž. Verdi operā “Rigoleto”, ticis “slīpēts un pilnveidots” veselas divas stundas! “Jānodzied bija tikai viena neliela frāze. Leonīds Vīgners šīs divas stundas strādāja tikai ar mani. Citi sāka protestēt - jauniņais taču vēl tikai sagatavošanā, strādājiet ar mums! - Kas man par daļu - profesors atcirta. - Viņam tā frāze jānodzied! Kad, mocīdamies ar savu uzdevumu, biju zaudējis teksta apjēgu, Maestro noprasīja : “Ko īsti dziedi? Nodziedi latviski!” (operu gatavoja oriģinālvalodā). Nodziedāju. Ar Edmundu Goldšteinu 1987. gadā - "Latvijas mūzikas bieds" - L. Vīgnera komentārs bildeiPēc divām stundām profesors izteica šādu uzslavu - Vai nu man sāk izdoties, vai arī visi jau esot pie manis pieraduši… .

Vīgners savā darbā netaupīja ne sevi, ne citus. Vienmēr zinādams, ko grib, “izvilka” no dziedātājiem visu nepieciešamo. Vīgneram pilnībā piedēvējams apzīmējums “TEĀTRA CILVĒKS” . Viņš var dot padomus jebkuram skatuves darbiniekam - režisoram, scenogrāfam, dramatiskajam aktierim, vadīt iestudējumu. Profesora milzīgā autoritāte nevis noslāpēja studenta individualitāti, bet gan atraisīja to. … Maestro konservatorijā jebkurā brīdī varēja ienākt klasē un sākt ar tevi strādāt. Ja neko nesaprati, biji kā apmaldījies, viņš allaž prata izvirzīt mērķi, apgaismot ceļu, pa kuru jāiet”. (Sergejs Martinovs intervijā Uģim Vilciņam rakstā “Nekad no pusceļa”.)

Vīgners visiem liek apjēgt vislielāko patiesību, ka MĀKSLAS PRIEKŠĀ TU ALLAŽ BŪSI TIKAI SKOLNIEKS. Un nevienu ceļu uz īstu mākslu nevar sākt no pusceļa, allaž ir jānoiet viss ceļš, ikreiz no sākuma līdz beigām. Jaunu partitūru saņemot, mākslinieks atkal ir zinātkārs nezinītis apslēpta brīnuma priekšā, ikreiz kā zirgs pie jauniem vārtiem.

Lūk, arī savos ļoti, ļoti cienījamos gados Vīgners ir autoritāte jaunajiem dziedātājiem. Kā spilgtu piemēru varētu minēt viņa nodarbības ar jauno operas solistu Krišjāni Norveli, kurš ir iemantojis sirmā meistara, manuprāt, lielāko uzticību - sakot par Krišjāni : “Mans draugs.”

Man gandrīz gadu vairākkārtīgi intervējot sirmo Meistaru (1997.-1998.g.), ir izdevies būt klāt arī viņa nodarbībās ar Krišjāni Norveli. Vīgners strādāja pie visa, ar ko saistīts priekšnesums. Dziesmas satura atklāsmē parasti iedziļinājās kopā ar koncertmeistari Silviju Deiduli. Vienmēr uzsverot faktu, ka ievads orķestrī vai šajā gadījumā klavierēs ir dziedājuma raksturotājs, pirmais tēla atklājējs. Nedaudz ieskicēšu Meistara teikto, piemēram, strādājot pie Čaikovska solodziesmas “Snovo kak prežģe…” (Rothauza teksts). …vientulība… - pavadītājam jābūt tēla izteicējam, ievadītājam.

  • Akcentiņš - vientuļš, melodisks.
  • Ievads - raksturo!

Dziedātājs savukārt piekrīt - “jā, pareizi! “

Vīgners, vēršoties jau vairāk pie dziedātāja: “Kur ir melodija? Čaikovski jādzied brīvi!

Čaikovskim katra nots - vesela pasaule!!!

  • Vajag pārdzīvot ne notis, BET MŪZIKU!”

Vīgners turpina: “Ir vajadzīga ne iemācīta, bet izdzīvota melodija.

Dzejnieks - labā roka, Mūziķis - kreisā roka

  • Diriģents - ne maisās, bet pārdzīvo!
  • Kreisā roka - ne pulsējums, bet dzīvinošā lieta. Katru reizi, frāzi atkārtojot - krāsa savādāka.
  • Jūtīgi, jūtīgi, jūtīgi.
  • Dziedi, bet uzrunā klausītāju.”

Šīs Vīgnera prasības varētu dēvēt par katra iestudējuma vadmotīvu.

  • “Siltu tekstu, apgarotu!”

Mācoties romanci “Solovej”, strāvo arī humora dzirkstis: “Par ko tu dziedi, par kumodi? Tu dziedi grūtsirdīgi, it kā vēders nav kārtībā.”

  • “Jādzied melodija, ne atsevišķas notis,
  • Dziedi, nemēģini izkaisīt pasāžas (kadencē),
  • Tekstu - daiļskanīgāk!
  • Frāzējumi - ne skaldot,
  • Arī ritmiskā puse jāveido muzikāli.”

Meistars ļoti tēlaini skaidro dramaturģisko pusi: “Tas nav vienkārši putniņš - tas ir kaut kas smaržīgs.”