Latviešu diriģents Leonīds VīgnersLatviešu diriģents Leonīds Vīgners
 

III NODAĻA

“DZEJNIEKS - LABĀ ROKA, MŪZIĶIS - KREISĀ ROKA ”

1. No L.Vīgnera saitēm ar kori.

Par Leonīda Vīgnera pirmajiem diriģēšanas soļiem vēsture min faktus: “Pamanījis Leonīda tieksmi pēc mūzikas, Vīgneru Ernests savam dēlam jau agri sniedz iespējas uzstāties publikas priekšā. Sešu gadu vecumā Maskavas konservatorijas zālē zēns diriģēja tēva vadītās mūzikas skolas audzēkņu ansambli, bet vēl pēc diviem gadiem Leonīds stājās pie diriģenta pults Maskavas Lielā teātra orķestra, kora un solistu priekšgalā, kuri viņa vadībā atskaņoja Šūberta balādi Meža ķēniņš“.
(V.Vēriņa. “Leonīds Vīgners”. "Latv.ZA vēstis”, 1996.g., 50.sēj., 80.lpp.)

Pats Vīgners stāsta: “Ar kordiriģēšanu bija tā. Visiem lieliskajiem koriem diriģenti bija komponisti, speciāli diriģenti tolaik nebija. Es toreiz interesējos tikai par operu. Visur biju klāt, iegaumēju visu, ko vien varēju iegaumēt. Tad vīru korī “Dziedonis” mainīja diriģentu. Meklēja, meklēja, bet kuru kolektīvs grib, tas aizņemts. Izšķīrās par Ādolfu Ābeli, bet beigās izrādījās, ka arī viņš aizņemts, un viņš teica: “Es jums pateikšu vienu vārdu, vienu diriģentu, viņš gan līdz šim nav diriģējis, bet ir vienīgais, par kuru es galvoju. Vīgners, lūdzu!”. (Izcēlums mans - D.K.) Atnāk pie manis, stādās priekšā. Sāku pilnā kaklā smieties - ko, es diriģents korim? Ne prātā man nav nākusi tāda doma. Viņi - mēs jau arī šaubījāmies, bet Ābele teica. Apsolījos aiziet uz mēģinājumu un apskatīties, kādas tās lietas ir. Iedams smēju pie sevis - tas tik tāds humors ir. Bet visi tik nopietni nostājas... . Saku - dziedāsim, turu notis vienā rokā, uzdodu toni, paceļu roku un pēc pirmā mājiena uz leju sāku viņus kritizēt. Šiem mutes vaļā. Un tā es bez kādām mācībām vienkārši paņēmu listi un sāku diriģēt un diriģēju līdz šai dienai. Kā es to daru tagad, tā darīju ar pirmo vēzienu pie Dziedoņa“.
(L.Vīgners. “Likteņdziesma”, 1. grāmata. Rīga,1996.g.,228.-229.lpp.)

“Trīsdesmitajos gados Dziedāšanas biedrībā darbojās koris “Dziedonis”. Dziedāšanas biedrība bija kārtīga biedrība, ar savu statusu un savu karogu, tās koristiem bija īpašas cepurītes - gluži kā studentiem. Darbojās arī dāmu komiteja, kas rūpējās par saviesīgiem pasākumiem. Mēģinājumu laikā koristi atļāvās spēlēt šahu, dambreti, malkoja kafiju, un dziedāšana palika otrā plānā. Jauno diriģentu Vīgneru tas neapmierināja un kaitināja, jo viņš gribēja strādāt ar pilnu atdevi, gribēja izveidot kori par augstvērtīgu muzikālu vienību. Biedrības valdes prasību ievērot statūtus, kuros bija paredzēti minētie izklaides elementi, Leonīds Vīgners atteicās pildīt, jo par galveno uzskatīja dziedāšanu. Nopietnus plānus nevarēja realizēt arī nepilnā sastāva dēļ. Tā paša iemesla dēļ nācās arī atteikties no koncertturnejas pa Skandināvijas valstīm. Attiecībām saasinoties, Vīgners uzteica darbu un no “Dziedoņa” aizgāja. Pēc kāda laika uzzinājām, ka Vīgners nodibinājis jaunu kori, un mēs, jaunie dziedātāji, kam Vīgnera darba stils bija iepaticies, nolēmām pāriet uz jaundibināto kori. Leonīds Vīgners bija ļoti savdabīga personība -izņemot mūziku, nekas cits viņu neinteresēja.(Izcēlums mans - D.K.) Taču korim vajadzēja nosaukumu, vajadzēja domāt par regulārām koristu iemaksām. Tam visam Vīgners pretojās, ar lielām pūlēm panācām, ka koris tiek nosaukts par “Vīgnera vīru kori”, - bez nosaukuma tas nevarēja pastāvēt. Vīgners strādāja fanātiski, nesavtīgi, ar milzīgu entuziasmu, strādāja ar katru koristu atsevišķi. Uz kora pirmo koncertu konservatorijas zālē bija ieradušies autoritatīvi mūzikas kritiķi un komponisti (Zālītis, Graubiņš, Brusubārda), vēlēdamies redzēt, ko jaunais diriģents spēj. Liels bija mūsu prieks, kad atsauksmes izrādījās cildinošas. Īsā laikā koris iemantoja popularitāti. Saņēmām piedāvājumus uzstāties radiofonā , valsts svētku koncertos.”
(Augusts Heinrihsons. “Likteņdziesma”, 1.grāmata. Rīga,1996.g.,269.lpp.)

Kad pēc kara nodibinājās Arodbiedrību padomes koris ar Vīgneru priekšgalā, galveno šā kora pamatu izveidoja dziesmuvarieši (“Dziesmuvara” - Ādolfa Ābeles koris).

“1947.gadā Vīgners bija nodibinājis jaunu kori. Tas bija jauktais koris un saucās “Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes kultūras nama koris”. Mēs bijām liecinieki Leonīda Vīgnera lielā talanta izaugsmei. Viņš mums bija autoritāte, mēs viņu dievinājām. Viņa mācīšanas stils un metode bija vienreizēja un aizraujoša. Tēlaini un pārliecinoši viņš izskaidroja koristiem kārtējo skaņdarbu - gan mūziku, gan tekstu, likdams lietā savas muzikālās dotības. “Dziesma jājūt ar sirdi”, viņš mēdza sacīt un tad meistarīgi demonstrēja, kā iznāk, ja dzied ar sirds izjūtu, un kā dziesma skan bez tās. Mūsu apziņā virknējās brīnišķīgi mūzikas tēli, kas vēl šodien nav pagaisuši, un izraisa patīkamas emocijas. Tās bija pērles, ko viņš mums dāvināja mēģinājumu laikā, ko dažkārt mēs arī nemācējām novērtēt. Ne jau vienmēr mēģinājumi noritēja gludi. Gadījās, ka Vīgnera pacietības mērs bija pilns un lūza, ja koris nepakļāvās viņa rokas žestam, ja nebija tīrskanības - šajā ziņā viņš bija ļoti prasīgs un nepiekāpīgs, katrs netīri iedziedāts tonis viņa ausīm bija neciešams. Un tad grīda nodrebēja no viņa kājas piesitiena. Vīgnera temperamentam izpaužoties, ne reizi vien notrīcēja flīģeļa stīgas zem viņa plaukstas un pār mūsu galvām nobira stipru vārdu lavīna. Jā, viņš bija ļoti prasīgs, centās izdabūt no mums visu, ko spējām. Visu sevi vajadzēja atdot korim - pārējam Vīgnera acīs nebija nozīmes. Koncertos viņa diriģēšanas prasme panāca tādu efektu, ka dziesmas nācās atkārtot pat reizes trīs. Viņa interpretācijā nepārprotami skanēja “Lauztās priedes”, “Pastardiena”, “Buhenvaldes zvani”, turklāt atkārtojumā katrs izpildījums bija atšķirīgs.(Izcēlums mans - D.K.) Dažkārt Vīgners īpaši demonstrēja publikai kora spējas - uzdeva toni un pats nogāja malā, ļaujot korim dziedāt bez diriģenta. Korim atlika sekot viņa suģestējošam skatam, kas izteica vairāk par roku žestiem un panāca dziļu skaņdarba atklāsmi, izsaucot publikas ovācijas”. (Vilmas Heinrihsones atmiņas par Leonīdu Vīgneru. “Likteņdziesma”, 1. grāmata.Rīga,1996.271.-276.lpp.)

“Leonīds Vīgners vadīja sieviešu palīdzības korpusa sieviešu kori, kurā dziedāja arī viņa kundze Aina. Mēs bijām tikai 32 dziedātājas. Vīgners ļoti klausījās uz dikciju, lai katrs vārds būtu saprotams, varbūt arī tādēļ mūs koncertos publika uzņēma ar sajūsmu. Bija dziesmas, kuras nācās atkārtot pat vairākas reizes. Mēs dziedājām dažādu novadu tautas tērpos. Tā kā korī bija labi otrie alti, mēs dziedājām arī vīru kora dziesmas. Balsis mums nostādīja dziedātāja Helēna Cinka - Berzinska. Dziedājām arī radiofonā - gandrīz katru mēnesi. Mūsu koncertos piedalījās tādi dižgari kā Mariss Vētra un citi operdziedātāji. Mēs nedrīkstējām koncertā turēt rokā notis - Vīgners teica, ka tad jau viņš neesot vajadzīgs”.
(Citāts no Ellas Šēres - Baueres atmiņām. “Likteņdziesma”, 1. grāmata.Rīga,1996.g.304.-305.lpp.)

“Ar spēkavīra sparu un bērna viennozīmīgo pārliecību viņš darījis to, pie kā sirds bijusi piesieta”.
(Arvīds Darkevics. “Dzimtenes Balss”, 1981.g. 12.nov.)

Kāda cita raksta virsraksts - “Atmini sauli”: “Dzelžains gribasspēks, neizmērojama erudīcija, plašas, vispusīgas zināšanas mūzikā, literatūrā, filozofijā, milzīgas darbaspējas vienmēr no jauna uzpilda Leonīda Vīgnera radošās potences. Traks temperaments, spēja uz diametrāli pretējām spēcīgām emocijām dusmu un prieka brīžos. (Izcēlums mans - D.K.) Valdonīgs, mazliet patmīlīgs, mazliet godkārīgs (bet tas ir nepieciešami), taču nekad divkosīgs un liekulīgs.”
(L.Lukševica. “Cīņa”, 1981.g.10.novembris).

2. Recenzijas par kora “Mūza” darbību.

“Ar jauno kori Rīgas mūzikas dzīvē parādījies spirgts, jauns rosinātājs spēks”.
(J.Vītoliņš. “Cīņa”, 1948.g.6.jūnijs).

“...Pagājušo svētdien LPSR Valsts konservatorijas zālē klausījāmies kārtējo LRAP kultūras nama jauktā kora koncertu, priecājoties par māksliniecisko gatavību, kādu ansamblis diriģenta Leonīda Vīgnera vadībā parādīja M.Gļinkas, V.Muradeli, D.Šostakoviča, A.Kalniņa, E.Melngaiļa un citu komponistu darbos. Profesionālās gatavības laba pārbaude bija programmā uzņemtā A.Kalniņa dziesma “Būsim jauni”. Šīs dziesmas diapazona, tīrskanības, ansambļa saliedētības un muzikālā izpildījuma grūtības koris godam veica. ... Plašā un atbildīgā koncertā koris jau guvis profesionāla ansambļa līmeni”.
(“Literatūra un Māksla”, 1952.g.26.oktobris).

“Kora izpildījumu raksturoja ļoti tīra intonācija, elastīgas dinamiskas kustības, ritma precizitāte un kora dziesmas satura smalks iztulkojums. (Izcēlums mans - D.K.) ...Kora koncerts ar savu meistarīgo priekšnesumu bija labs stimuls mūsu mākslinieciskās pašdarbības koriem (domāts Igaunijas PSR koriem) turpmāk strādāt vēl nopietnāk sava mākslinieciskā līmeņa celšanā.
(I.Vasiste. “Sirp ja vasar”, 1953.g.29.maijs).

“... Kad atceros kultūras nama jauktā kora uzstāšanos sava izcilā diriģenta L.Vīgnera vadībā, tad vairāk un vairāk manī nostiprinās pārliecība, ka šis ievērojamais koris ar savu māksliniecisko līmeni nemaz neatpaliek no profesionālajiem koriem, bet reizēm pat daudzus no tiem pārspēj”.
(V.Muradeli. “Sovetskaja Latvija”, 1953.g.5.decembris).

“L.Vīgnera vadītā kora nevainojamā intonācija, līdz pilnībai izslīpētās detaļas, dziesmu priekšnesumi pārliecina. Tas ir rūpīga, apzinīga darba rezultāts”.
(A.Darkevics. “Cīņa”,1955.g.9.jūnijs).

Ir lasāmas arī pamācošas recenzijas. Un tieši tās palīdz (varbūt diskutējot) bagātināt priekšstatu par L.Vīgneru kā diriģentu:

“Atzīmējams vīru kora “Dziedonis” koncerts, kurā atskanēja arī dažas jaunas, galvenokārt J.Norviļa dziesmas. Kora balsu sastāvs šogad šķita vājāks nekā agrāk, apsveicama kora rosība.

Diriģents Leonīds Vīgners interesants dziesmu tulks, viņa interpretējumiem arvien ir personīgā nots, bet nebūtu ļauni, ja Vīgners prastu atbrīvoties diriģēšanas tehnikā no dažām nevajadzīgām ārišķībām.”
(Jēkabs Vītoliņš. “Mūzikas apskats”, Rīga, 1937.g.janvāris, N.3,87.lpp.).