Latviešu diriģents Leonīds VīgnersLatviešu diriģents Leonīds Vīgners
 

IV NODAĻA

Vārds un mūzika.

“VAJAG PĀRDZĪVOT NE NOTIS, BET MŪZIKU”

Šī bilde ar Leonīda Vīgnera parakstu 1981. gadā veltīta Edmundam GoldšteinamLeonīds Vīgners bieži vien dažādās intervijās stāstījis par Dziesmu svētkiem, kad Jāzepa Vītola “Gaismas pils” dziedāta trīs reizes pēc kārtas, bet katru reizi citā interpretācijā. Tas mani ļoti ieinteresēja, jo diriģentam, strādājot ar vokālo vai vokāli instrumentālo mūziku, viens no svarīgākajiem darba uzdevumiem ir veidot mūzikas un vārda attiecības - to saskaņu. Protams, arī instrumentālajā mūzikā frāzi var bagātināt ar savu jēdzienisku nozīmi, virzot sacerējuma pamatdomu un emocionālo saturu.

Ko Leonīds Vīgners izvirza par primāro vokālajā mūzikā?

Meistars tieši caur vārdu meklē pamatojumu muzikālajam risinājumam klasiskajās kompozīcijās. To skaidri apliecina viņa paša izlolotās un komponētās kora un solo dziesmas.

Leonīds Vīgners:

  • “Teksts iedvesmo, un uzreiz nāk mūzika”.
  • “Koris cildina ne tikai komponistu, bet arī dzejnieku”.
  • “Iedvesmotība ir garīgā pasaule”.
  • “Man nāk apgaismotība, un es fantazēju. Rodas daudzi jaunvārdi - veidojas valoda. Kad nāca ģeniālie dzejnieki, viņi ņēma un valodu “liesmoja”, un tā radās poēzija.” (Izcēlums mans - D.K.)

Meistars runā par “tautisko elpu”, kad “vārds ir pirmajā vietā, un tad muzikālā stīga sāk vibrēt un izkrāšņot tā tekstuālo ideju. Tas ir, it kā vienkāršs teksts pāriet dzejā. Kā, savienojoties vīram ar sievu, rodas bērni. Mūzika ieslejas teksta saturā!” (1998.g.19.februārī).

Paraugam Vīgners nodzied tautas dziesmu

“Kas tie tādi,
kas dziedāja
bez saulītes vakarā”.

Vārdi caur jēdzienisku ritmiku pāriet melodijā. Dziedātājam un diriģentam savs sniegums jāveido ārkārtīgi izteiksmīgi.

Leonīds Vīgners:

  • “No viena vārda var iztaisīt tūkstoš niansējumu!”
  • “Sirdī burti pārdzīvoti, prātā burti pierakstīti”.
  • “Nevajag gudrot - vajag izdzīvot!”

Par to, cik svarīgs ir priekšnesuma izteiksmīgums, liecina jaukais Meistara stāsts par lauku meiteni, kura svētdienas rītā bijusi baznīcā un klausījusies mācītāja runā. Pārnākusi mājās, viņa stāsta mājiniekiem ar tādu sajūsmu par mācītāju un par to, kā viņš runājis:

“Mammucīt, (Vīgners augstā reģistrā parodē meitenīti) mācītāja kungs tik skaisti runāja, man tā patika, daži raudāja, un tas bija tik skaisti. Mī - lī -īt!”
“Bet par ko viņš runāja.” - taujā mājinieki.
“To es nezinu, bet tas,viņš runāja, bija tik skaisti!”
“Lūk, kas notiek, ja mācītājs ir mākslinieks. Tā ir tā DZĪVINOŠĀ BŪTĪBA!” (1998.g. 19.februārī).

Tad vārds pierāda savu milzīgo spēku un ietekmi, jo ir izrunājams bezgala daudzās intonācijās, tembrālās krāsās, paužot runātāja vai dziedātāja garīgumu - sapratni un jūtu bagātību. To veido arī apkārtējā vide, klausītāji, pat gadalaiks.

Šodien, vērojot Vīgneru darbā ar dziedātājiem, klausoties viņa koristu atmiņas, paša Meistara stāstījumus, rodas priekšstats par to, ir strādāts pie vārda būtības atklāsmes, veidots izpildījums, cik liela ir vārda izrunāšanas, Meistara vārdiem - “izdzīvošanas” - nozīme skaņdarba satura veidošanā.

Meistars bieži atkārto: “Tembrāli jādomā”. Tas nozīmē -”ar jēgu jādzied!” Tembrs veidojas, paklausot dziedamā kopsatura un konkrētā vārda jēgai.

Aktīvās darbošanās laikā Vīgners saņēmis daudz pārmetumu savas neatlaidības, spītības dēļ, pat vienas takts precīzai iemācīšanai, veltot šķietami pārāk daudz laika un enerģijas. Bet rezultāts allaž ticis sasniegts, dziedājumam iegūstot bagātinātu jēgu, ne tikai intonatīvi tīru, skaidrā dikcijā korekti veidotu priekšnesumu. Vīgners domā savās kategorijās, kur domas paviršībai nav vietas.

Kā veidojās Vīgnera - interpreta personība, vislabāk liecina viņš pats, atcerēdamies klasiskās kora balādes “Gaismas pils” lasījuma veidošanu kopā ar Jāzepu Vītolu. Vīgners atradis savu, raitāku tempu dziesmas sākumā, salīdzinot ar pierasto. Atmiņās viņš šo tempa raitumu akcentē un saista ar Ausekļa teksta primāro kompozicionālo nozīmi. Vīgners runā par izveidojušos Jāzepa Vītola “Auseklīša” un Ausekļa “Gaismas pils” dialogu.

L.Vīgners saka: “Tas bija Auseklis, bet pirmais bij' Vītola “Au-sek-lī-tis”. Tādos gadījumos es runāju ar Vītolu un teicu: “Profesor, mums ir… arvārdusakot, šeit tā un tā, un tā”.

Vītols atbild: “Leo (par Leo viņš mani sauca), taisi tā, kā tu domā”.

Es saku: “Tas ir… (pauze) …es domāju par Ausekli”.

Vītols: “Taisi, kā tu domā. Viss būs labi. Es visam piekrītu”.

Vīgners: “Man viņš atļāva visu, tādēļ, ka es viņam paskaidroju, kas tur ir ap to lietu. Vītols rakstīja klasiski, bet es diriģēju Ausekli pilnīgi ačgārni, tempa ziņā pilnīgi citādi. Nekādas patvaļas man nebija, bet kaut ko es vienmēr izdomāju. Bet ne radikāli uzreiz” (1998.g.10.martā).

“Abi ģeniāli - Vītols un Auseklis. Es taisīju gan vienu, gan otru - ar tempiem, izpildījumu, no viena autora atstājot būtību, tikai mainot pulsāciju.

Vispirms jājūt!

Un es “Gaismas pili” diriģēju trīs veidos:

1) Vītolu,

2) Ausekli,

3) Vītola Auseklīti.

Beigās Vītols bij’, Auseklis bij’. Vot! Lūdzu!”

“Es nekad pie atkārtojumiem nediriģēju tā, kā pirmo reizi. To sauc par interpretāciju.”

Jāzepa Vītola “Gaismas pils” interpretāciju Leonīda Vīgnera sniegumā šodien apliecina jau vienīgi reti skaņu ieraksti. Latvijas Radio fondos atrodas tikai divi Meistara diriģēti “Gaismas pils” ieraksti no 1948.g.,1950.g. Dziesmu svētkiem. (Diemžēl LMA fonotēkā ir palicis vienīgi strīpots ieraksts.).

Tādējādi šie divi 1948.g.un 1950.g.Dziesmu svētku “Gaismas pils” ieraksti atspoguļo savā ziņā leģendāru interpretāciju. Šīs Leonīda Vīgnera interpretācijas būtību īpaši paspilgtina audiālais salīdzinājums ar citu diriģentu muzikālajām versijām.

Piemēram, Imanta Kokara interpretācijā divos ierakstos:

1. Ar Rīgas kamerkori “Ave Sol” 1972.gadā, stereo 33 cm -03357-6,

2. Ar LV Konservatorijas mācību kori 1987.gadā, stereo C 10 27145 004.

Skaņdarbs vairāk izpaužas balādiski, kā rimtais, spēcīgais frāžu vijums. Pie tam šīm muzikālajām frāzēm piemīt diezgan augsts estetizācijas slieksnis. Imanta Kokara lasījumā pirmām kārtām mēs klausāmies Jāzepa Vītola episki balādisko risinājumu. Tādēļ vidusdaļa “…asiņainas dienas ausa…” interpretēta vairāk kā kontrastējoša daļa, lai ienestu darbīgumu balādiskajā “Gaismas pils” izpratnē.

Savukārt Teodora Reitera kora vēsturiskā ieraksta uzņemšana (restaurācija) paša diriģenta Teodora Reitera vadībā skaņu platē (1979.g. M 10-41437-8) apliecina principiāli citu Jāzepa Vītola “Gaismas pils” izpratni.

Šī “Gaismas pils” ir saglabājusies kā ļoti atvērti dramatiska, pat varētu teikt - nervoza. Iespējams, ka šādu dziesmas lasījumu ietekmēja Teodora Reitera darbības laiks (30.-40.g. mija).

Leonīda Vīgnera 1950.gada Dziesmu svētkos ierakstītā šīs dziesmas versija pēc būtības ir tuva šīs balādes dramatiskai izpratnei, proti, kā Vīgners pats vairākkārt ir teicis: “Es diriģēju Ausekli”. Vīgners iziet no teksta pašas dziļākās atskārsmes, tādēļ jau pirmā frāze :”Kurzemīte dievzemīte…” dveš ar lēnu, nesteidzīgu svētu pašapziņu, cēlumu, lepnumu. Muzikālā frāze “…Kur palika sirmie dievi… “ Leonīda Vīgnera ieskaņojumā ir kļuvusi par nemiera pilnu jautājumu, nevis par vērojuma turpinājumu. Gribu izteikt hipotēzi, ka šī Leonīda Vīgnera dramaturģiskā pieeja kora dziesmai nāk no viņa bagātās mākslinieciskās teatrālās pieredzes. L. Lukševica, atceroties sava skolotāja Leonīda Vīgnera teikto, ir rakstījusi: “Dziesmā, oratorijā, kantātē vārdiem ir pirmā nozīme un diriģentam ir jābūt šī teksta režisoram.” (L.Lukševica. “Atmini sauli”, “Cīņa”, 1981.g.10.novembrī).

Citiem vārdiem, Maestro diriģē “Gaismas pili” it kā diriģējot operu, kurai ir savs dramaturģiskais nervs, savs dīglis, savs izvērsums un savs slēdziens. “Gaismas pils” - celsies augšā.

Kā īpaši zīmīgu piemēru visā minētajā kontekstā gribu minēt basu frāzi vidusdaļas beigās: “…Tur guļ mūsu tēvu dievi…”, kas Vīgnera lasījumā skan kā tāda fundamentāla atziņa, kā krīvu lēmums, kā krīvu norādījums, bet svarīgi, ka frāzes beigās Vīgners pagarina pēdējo skaņu, tādējādi ietverot šajā skanējumā visas brīvības ilgas, ilūzijas, nepiepildītību un liek gan dziedātājiem, gan klausītājiem par to domāt, un ne tikai padomāt, bet varbūt uz brīdi izsāpēt.

Līdzīgā veidā Leonīds Vīgners paceļ vārda un skaņas risinājuma tēmu, pēc būtības dziesmas kodola jautājumu, arī Emīla Dārziņa slavenajā vīru kora dziesmā “Mūžam zili”.

Kādā intervijā Vīgners nosvērti paziņoja: "Es diriģēju nevis Emīla Dārziņa “Mūžam zili”, bet gan Kārļa Skalbes “Nemieru!” (1998.g.).

Pirmais dzejoļa oriģinālvariants ir bijis ar tieši tādu nosaukumu “Nemiers”. Vēlāk cenzūras iespaidā šis nosaukums pārtapis par “Mūžam zili”. Un Leonīds Vīgners šo Skalbes domu ir pārtvēris tieši savā izpratnē un savu dziesmas lasījumu veidojis tieši šajā skatījumā. Šāds viedoklis pilnīgi maina arī Emīla Dārziņa kora dziesmas interpretāciju. “Mūžam zili” - elēģiski, distancēti, ar kontrastējošu vidusdaļu. Bet Kārļa Skalbes “Nemiers” kļūst par atslēgu, ar kuru “atslēdzam vaļā šo mūziku” pavisam savādāk.

Šī prasība - atrast dziedātajam vārdam mūzikā pamatojumu - ir arī profesora Leonīda Vīgnera nodarbībās ar operdziedātājiem.

Leonīds Vīgners pats atzīst, ka dziesmu diriģējot, ir ņēmis no katra dziesmas radītāja, komponenta kodolu. Ļoti svarīgs jautājums, kas nostājas jebkura diriģenta priekšā, ir jautājums par pulsa izjūtu. Tas ir jautājums par pulsa izjūtu, ritma izjūtu, plašāk domājot - par mūzikas pulsējumu.

Teodors Kalniņš 1933.g. žurnālā “Mūzikas apskats” (1933.,Nr.3. 90.-91.lpp.), atbildot uz diriģenta jautājumu - kā noteikt dziesmas tempu, ja nav dots metronomiskais tempa apzīmējums - rakstīja:

“ Laimīgi, es domāju, tiksim pāri šķērslim (saku šķērslim tamdēļ, ka vienu otru reizi šāda “neapzīmēta” dziesma dara raizes viņas izpildītājam), ja pieturēsimies tādā gadījumā pie dzejas satura un viņas deklamācijas. Piemēram, ja dzejas saturs prasa mierīgu deklamāciju, arī muzikālais izpildījums jāiztur apmēram tādā pat ātrumā, ja ir palēninājumi vai paātrinājumi pēc satura tekstā, arī mūzikā varam to pielietāt. Tāpat muzikālais saturs cieši saistīts ar dzejisko, viņi viens otru papildina, bet tomēr noteicējs šinī tempa jautājumā lai būtu pēdējais - dzejas saturs, tas vedīs pie īstā mērķa - pareizas tempa uztveres.”

L.Vīgners: “… pulss ir ne metronoms, bet pulsējums. Metronoms - nedzīvs. Pulsācija - dzīva.

Skaties! Stāstu kaut ko tautai. Elastīgi, stāstījums ir pulsējošs. Pulsā ir sešdesmit, bet katrreiz savādāk, it kā 60, IT - KĀ - 60, bet… savādāk! Tas ir pulsējums.

Visu manu dzīvi man bija pulsācija. Lūk, tā ir. Iemācīt to nevar. To sauc par DEGSMI.”(1998.g.19.februārī).

Visas šīs prasības, kas izteiktas, liecina tieši par vārda un skaņas nozīmi - ļauj saskatīt Leonīda Vīgnera darbā ārkārtīgi lielo vārda jēgu, jeb jēdzību (kā teiktu profesors Vīgners). Šo aspektu, vārda un mūzikas saiknes milzīgo nozīmi Vīgnera nodarbībās, esmu jau aplūkojis sava darba I nodaļas beigās. (Skat. L.Vīgnera nodarbības ar Kr. Norveli).