Latviešu diriģents Leonīds VīgnersLatviešu diriģents Leonīds Vīgners
 

II NODAĻA

Operas diriģents

“NE KOPĒT, BET PĀRŅEMT DZIRKSTI”

Profesionāls, vispusīgi izglītots mūziķis ar ērģelnieka, komponista, sitamo instrumentu speciālista un orķestra diriģenta diplomiem kabatā - 1936.gadā Vīgners sēžas pie Latvijas Nacionālās Operas sufliera pults. Nākamais solis - diriģenta asistents. Spriežot pēc ziņām publikācijās, pilntiesīgs Operas diriģents Vīgners kļūst tikai 1939.gada 30.aprīlī (Operas arhīvā gan atrodams cits datums - 1939.gada 1.jūlijs). Būdams diriģenta asistents (“pie Leo Bleha četrus gadus” - L.V.),kad bija vajadzība, kāds nevarēja vai bija kur aizbraucis, Vīgners diriģēja operas. Pats Maestro stāsta: “30.gados jau diriģēju operas. Orientējos zibenīgi”. (L.Vīgners 1998.g. februārī.) Blehs uzticējās Vīgneram, jo Vīgners nekad nesabojāja oriģināliestudējumu. “Viņi spēlēja tā, kā pie Bleha” (L.V.). Maestro pirmā debija notika 1937.gada 30.aprīlī ar A.Borodina operu “Kņazs Igors”.

Par operu Meistarā interesi raisījis viņa pedagogs Emīls Kupers. “Tiekšanās uz operu Leonīda Vīgnera biogrāfijā izteikta jo spilgti. Šī “saindēšanās” ar skatuvi sākusies jau agros jaunekļa gados, mūža divdesmito gadu sākumā, kad diriģents Emīls Kupers raisīja savā studentā interesi par darbu operteātrī”. (V.Briede “Rīgas Balss”. 1981.gada 10.novembrī).

Latvijas Nacionālajā operā atrodams fakts - “Vīgners mācījies pie Šnēfogta Georga (somu diriģenta), kurš darbojies Rīgā 1901.-1909.g.,1911.-1913.g., arī pēc Pirmā pasaules kara operā strādājis no 1929.-1931.gadam. Kādu laiku bijis Konservatorijas diriģentu klases vadītājs”.

“Es esmu diriģējis vairāk nekā vajag”.(L.V.).

Latviešu pianiste un mūzikas vēsturniece Vita Vēriņa raksta , ka “Leonīds Vīgners daudz mācījās no ilggadējā Berlīnes Valsts operas diriģenta. Piedaloties mēģinājumos, jaunais mūziķis apguva plašu repertuāru, iepazina L.Bleha darba stilu un metodes. Iestudējumos Blehs neatkāpās “no savām kardinālajām prasībām - iekšēji patiesa, formāli vesela, harmoniska, visās detaļās izstrādāta priekšnesuma”. (J.Zālītis. “Manonas Lesko” pirmizrāde -“Jaunākās ziņas” 1938.gada 26.marts). 1940.gadā Vīgners jau darbojās kā pilntiesīgs diriģents līdzās L.Bleham, J.Kalniņam, T.Reiteram, O.Karlam “(skat. “Izmantotā literatūra” Nr.5).

Operā Leonīds Vīgners nostrādāja līdz 1949.gada 9.jūlijam. LKP politiskā spiediena dēļ Vīgneram no operas bija jāaiziet.

Leonīds Vīgners un Nacionālā opera - tā būtu vislielākā divu milžu brālība!

Opera kā visdaudzpusīgākais mūzikas žanrs , un Leonīds Vīgners kā daudzpusīgs, inteliģents mākslinieciskais vadītājs!

“Es esmu universāls”, šodien saka Meistars. Arī opera ir universāla. Opera bijusi viņa lielais aicinājums, jo kā gan citādi viņš spētu, pat no algas atteikdamies, “līst” sufliera būdā, 3 profesionāla mūziķa diplomus kabatā glabādams, tā iepazīstot operas būtību visās dimensijās - no skatuves grīdas līdz “šņorbēniņiem”, no diriģenta pults līdz “ūdens” prospektam, caur putekļiem līdz zvaigznēm. Bet pie diriģenta pults bija meistari - gan tiešie, gan netiešie skolotāji - Teodors Reiters, Leo Blehs.

“Caurām dienām dzīvoju pa operu. Visas operas es zināju galvā… Vēlāk man tas noderēja”.(L.V. 1998.gada februārī)

Aizraušanās ar operu liecina arī par Vīgnera cilvēkdabu, jo operu dramaturģiski muzikālajā pamatā lielākoties ir liriska “degsme” (Meistara iecienīts vārds), iejūtīga varoņu psiholoģijas izpratne, ar ko tikai Dieva izredzētie diriģenti var rotāties. Un to nevar pierādīt, nemīlot dziedātājus un mūziķus. Taču mīlestība aicina palīdzēt, uzupurēties otra labā, tāpēc šis no malas šķietamais bargums un neatlaidība, mīlamo “pilnīgu darot”. Šo īpašību var droši nosaukt par Vīgnera “metodes” pamatu, jo tehnoloģiju var apgūt katrs.

Tas nav Meistara egoisms, bet sevis apliecināšana otra labad. Kad Dievs dāvā talantu, viņš prasa šo dāvanu arī atpelnīt.

Pirmā nopietnā spēku pārbaude un apliecinājums bija Dž. Rosīni operas “Seviļas bārddzinis” iestudējums ar pirmizrādi 1942.gada 25.septembrī. Tad nāca Alfrēda Kalniņa “Baņutas” Maskavas dekādei paredzētā iestudējuma atjaunojums, patiesībā Leonīda Vīgnera jauniestudējums saglabājušās dekorācijās un tērpos 1945.gada 17.februārī.

Pēc tam top ilgi “dzīvojošais” Meistara “Karmenas” jauniestudējums, “Kņaza Igora “, “Traviatas”, “Aīdas” atjaunojumi. Atkal Rīgā skan “Zemnieka gods”, “Pīķa dāma”, 1948.g. - jauns “Pajaci”, lieliska “Bohēma”, Gētes cienīgs “Fausts”. Kur slēpjas šo izrāžu panākumi un pievilcība?

Vija Briede raksta: “ … pašaizliedzīgā un labestīgā attieksme pret mūziku, ko viņš bija izvēlējies. Katru iestudējamo darbu Leonīds Vīgners it kā paņēma savā paspārnē un izrādēs centās to mākslinieciski aizstāvēt.” (V.Briede. Latviešu operteātris. Rīga, 1987.,105.lpp.)

Viņš rūpīgā uzticībā ievadīja skatuves gaitās daudzus jaunos solistus, izcēla spilgto Artūra Frīnberga talantu R. Leonkavallo operas “Pajaci” izrādē, Augusti Klinku, korī “piedzimušo” Pēteri Grāveli, “nobriedināja” spožo Annas Ludiņas personību.

Vēlreiz Vija Briede: “Leonīds Vīgners pie pults bija tik izteiksmīgs, ka, viņu redzot, ikvienam dziedātājam kļuva viegli atraisīties savam skatuves uzdevumam. Leonīds Vīgners rosināja dzīvu tēla izjūtu, un tā bija pati vērtīgākā viņa īpašība , kas diriģentiem tik spilgti izpaužas ļoti reti.”(Turpat, 105.lpp.)

L.Vīgnera metodes pamatā ir tēvišķa un neatlaidīga mācīšana, virzīšana iestudēšanas gaitā, par ko varam pārliecināties vēl pēdējos gados Mūzikas akadēmijas operas klasē. Bezierunu prasība pēc perfektas izrunas , kas vienlaikus “strādina” elpu un palīdz saglabāt domas mērķtiecību, neļauj “vāvuļot” ar viltus tembriem, jo skatuviskais pārdzīvojums - skatītāju gaidītais galamērķis - rodas no domas skaidrības, izpaužoties psiholoģiskajā balss tembrā un skatuviski fiziskajā darbībā. Viņš prasa no operas solistiem visu to pašu, ko jūtīgs un gudrs režisors drāmas teātrī.

Jaunajiem solistiem vajadzētu allaž atcerēties, ka opera ir dziesma ar vārdiem! Tad klausītāji no operas nebēgtu, bet tur pulcētos bieži un kuplā skaitā.

Vēl viena panākumu atslēga - Vīgners nav ļāvies modes “bombardējumiem”, gan intuitīvi, gan savā inteliģencē uzticēdamies mākslas garīgās patstāvības pamatiem. Iztapdams modei, mākslinieks kļūst par viendienīti. Mode ir viduvējību pīļu dīķis, mākslinieku purvs.

“Ars longa, vita brevis est!”

Līdz 1940.gada sezonai, kad Vīgners oficiāli pieaicināts par diriģentu, atsevišķas izrādes, bet citu iestudētas, viņš jau bija diriģējis. Ar Verdi “Rigoleto” viņš gatavojas savai debijai, bet sasteigtais iestudējums lielu atzinību vēl negūst.

1944.gadā vācu pieredzējuša viesdiriģenta H. Ābendrota paspārnē rūpīgi izlolota un sagatavota L.Bēthovena “Fidelio” izrāde, ko pirmizrādē gan diriģē cienījamais viesis, nāk ar Leonīda Vīgnera kā operas diriģenta publisku atzīšanu. H.Ābendrota paļāvība Vīgnera varēšanai stāsta par neparastu skolotāja uzticību skolniekam. Taču, visvairāk, šķiet, viņš guvis, Leo Bleham asistējot un tiešā tuvumā izrādēs strādājot.

Kad atnāk 1944.gada rudens ar pilnīgi izjukušu operas trupu, jo apmēram 90% bija darbinieku emigrējuši uz Rietumiem, Leonīds Vīgners ar milzīgu enerģiju “vāc” kopā Rīgā palikušos mūziķus, solistus un kora dziedātājus, atrod jaunus, gan ar mazu pieredzi, bet operas darbu mīlošus, pašaizliedzīgus, kas goddevīgi strādā Leonīda Vīgnera iepriekšējos gados teicami iepazītu operu atjaunojumos.

Pierādās un zeļ briedumu sasniegušā Meistara princips - muzikālo materiālu visās detaļās pakļaut kopīgam dramaturģijas mērķim. Vispirms literārā pirmavota saprašana, lomas teksta satura iepazīšana, tad - psiholoģiski pamatots dziedājums, ko veido balss tembrālās iespējas, kas domājošam un tehniski varošam dziedonim var būt pa spēkam.

Meistars vienmēr virzījis solistus uz skatuvisko daudzpusību, jo, kā viņš saka, “operā ir 3 galvenās lietas - rečitējošais, muzikālais, skatuviskais.” Galu galā - visas ir galvenās.

Nebija viegli tikt galā ar kompartijas ieliktiem neprofesionālajiem teātra vadoņiem, bet Vīgnera profesionālā pārliecība un mākslas mīlestība bija tie trumpji, kas ļāva atplaukt Baltajam namam un veidot laikā noturīgus veco izrāžu atjaunojumus un jauninscenējumus.

Īstākais Leonīda Vīgnera skolotājs operas mākslā bija Leo Blehs.

Lieliskais operas režisors Jānis Zariņš savā grāmatā “Mans darbs teātrī” raksta: “Operas darbā man iznāca saskarties ar ievērojamo vācu operdiriģentu Leo Blehu, kurš no 1906.g. līdz 1935.gadam skaitījās Berlīnes operas mūzikas direktora postenī un bija ieguvis sev tādu popularitāti, ka pat Hitlers neuzdrošinājās viņu kā ebreju likvidēt un atļāva Vāciju atstāt. 1937.gadā Blehs pārcēlās uz Latviju. Nākošā gada sākumā varējām jau parādīt publikai mūsu pirmo kopdarbu - Verdi “Aīdas” jauniestudējumu. Tas bija monumentāls un spožs uzvedums, ko veidojām kopā ar P.Rožlapu, skatuves meistaru J.Auniņu. Blehs ļoti slavēja skatuves noformējumu un izteica man komplimentus par zvēresta un tiesas ainas izkārtojumu , tik savdabīgi veidotas viņš tās nekur neesot redzējis. Ar Leo Blehu mums nodibinājās cieši un radoši kontakti. Sirmajam meistaram bija savi darba paņēmieni - viņš bieži pats sēdās pie klavierēm, atšifrēja katra tēla mūzikā izteiktās emocionālās noskaņas un rakstura īpašības, iedzīvināja ritmus un tempus. Orķestrī disciplīna bija bezierunu, tomēr smalkjūtīga, Blehs vienkārši pakļāva visu savai varai. Pēc izrādēm un mēģinājumiem viņš izsniedza solistiem zīmītes, kurās uzskaitīja viņu kļūdas. Tās bija labākās zāles un iedarbojās bez publiska aizvainojuma, pie tam - katram tika pateikts, lai pārdomā, un nebija jātērē laiks ar liekām diskusijām un skaidrošanu. Pie Leo Bleha īstu meistarskolu izgāja jaunais diriģents Leonīds Vīgners, kas prata novērtēt Bleha darbu, un tas viņam laikam nekad mūžā nav bijis jānožēlo.” (J.Zariņš. Mans darbs teātrī. Rīga,1974.,100.-101.lpp.)

Leonīds Vīgners pats, būdams Leo Bleha asistents, mācīdamies no lielajiem diriģentiem, veicinājis savā laikā arī savu studentu ienākšanu operā. Un interesanti, ka daži no viņa audzēkņiem, tāpat kā pats Vīgners, sācis savas gaitas teātrī - proti, apguvuši operu no visdažādāko profesiju viedokļa. Piemēram, lieliskais (citāts no L.V.) Rihards Glāzups.

Leonīds Vīgners par viņu: “Glāzups - fenomenālākais, viņš diriģēja ļoti labi, sevišķi itāļu operas - nesasniedzams, labākais par visiem.” (Leonīds Vīgners 1998.gada 2.aprīlī.)

Arī Rihards Glāzups savas diriģenta gaitas operā sācis no pirmā pakāpiena (operas sufliera amata), lai pakāpeniski uzkāptu pa krāšņajām Pučīni “Turandotas” kāpnēm. Pa vidu Rihards Glāzups bija galvenā kormeistara palīgs, tad diriģenta asistents pie profesora Leonīda Vīgnera un Maskavas Lielā teātra diriģenta Mihaila Žukova. (1.(14) 1. 1901. Maskava - 8.11.1960. Turpat), kurš Rīgā bija nokļuvis 40.gadu beigās kā krievu mūzikas iestudēšanas veicinātājs, kas toreizējos ultimatīvajos kultūrpolitiskajos apstākļos bija obligāta parādība.(Starp citu, iespējams, ka Glāzupa darba kontakts ar Leonīdu Vīgneru un Mihailu Žukovu bija tik vērtīgs, ka 50. un 60.gados Glāzupu aicināja kā N.Rimska - Korsakova operas “Kiteža” iestudēšanas darba autoritāti uz Maskavas Lielo teātri.)