Latviešu diriģents Leonīds VīgnersLatviešu diriģents Leonīds Vīgners
 

IEVADS

1. Patiesa interese par Leonīdu Vīgneru man radās brīdī, kad kā diriģents - jaunpienācējs pārkāpu Mazās Ģildes Bellakorda zāles slieksni un vaigu vaigā saskāros ar Maestro lolojuma - kora “Mūza” dziedātājiem un ilgus gadus ar kori strādājošo Tālivaldi Bērziņu. Jau ar pirmajām mana darba minūtēm bija jūtama Meistara, jeb pareizāk “ Šefa” (tā koristi laiku laikos tika dēvējuši savu patronu), “ klātbūtne “:

  • “Mūs šefs sasēdināja tā un tā … “.
  • “Par intonācijas pareizību viņš cīnījās tā… “.
  • “Ar šefu mēs pat Mocarta ‘’Rekviēmu’’ īsā laikā tikām iemācījušies no galvas”.
  • “Savus jaunākos kolēģus - kormeistarus viņš TĀ dresēja… “.
  • “Pie vienas takts varēja strādāt visu mēģinājumu un galu galā panāca vēlamo rezultātu”.
  • “Šefs piespieda soprānus augstā tesitūrā tēlaini izdziedāt melodiju pp dinamikā”.

Tādu nostāstu par Vīgneru bija daudz, un tas lika man jo īpaši par visu to domāt, urdīt urdīja mani uzzināt, kas tad īsti slēpjas zem šī pretenciozā vārda “ŠEFS”.

Radās nepieciešamība izpētīt viņa darba stilu, paņēmienus, ar kādiem tikusi panākta mākslinieciskās iztēles iedzīvināšana dziedātājos. Šos jautājumus esmu vēlējies izcelt, uzsvērt kā sava darba mērķi, tā konceptuālo līniju, galveno pētniecisko gultni. Ko nozīmē Leonīda Vīgnera muzikālā intuīcija? Kā Meistars panācis tik augstu muzikālo kvalitāti? Kāda ir šī diriģenta kā mūzikas dramaturga izpratne? Kā šī izpratne apliecina sevi operā, operas iestudēšanas procesā, un kā baletā? Jautājumu bija vesela gūzma.

2. Interesējos par literatūru, kur būtu izvērsti L.Vīgnera darba un dzīves apraksti un konstatēju, ka rakstītāju (nopietnā - argumentētākā, dziļākā plāksnē) ir bijis visai maz. Monogrāfijas par Leonīdu Vīgneru pagaidām nav.

Galvenā literatūra par Vīgneru:

  • A.Klotiņš par Leonīdu Vīgneru krājumā “Latviešu mūzika” III, Rīga,1964., 186.-202.lpp.
  • V.Vēriņa par Vīgneru žurnālā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas vēstis” 50.sēj., 1996., Nr.1, 80.-88.lpp.
    (raksts balstīts uz Dr.art. Sofijas Vēriņas arhīva materiāliem).
  • A.Rode. Leonīds Vīgners. LMA diplomdarbs. Rīga,1989.
  • V.Briede “Latviešu operteātris”. Rīga, 1987.
  • S.Smiļģe. “Likteņdziesma”, 1.grāmata, kordiriģentu likteņstāsti, Rīga,1996.
  • J.Zariņš. “Mans darbs teātrī”. Rīga,1974.

Daudz recenziju, avīžu rakstu Leonīda Vīgnera jubilejas reizēs.

Rakstu būtība no vienas puses vienkārši ir statistika, uzskaitījums, bet no otras - raksti liek domāt, veidot priekšstatu par Leonīdu Vīgneru kā par sevišķu personību, kuru izsaka vārdi, jēdzieni: - “Dižozols”, “Dzimtas dzīvais ozols”... Tas pasvītro Vīgnera autoritāti. Dižozols ir ne tikai autoritāte - spēks, sīkstums, spēcīgas saknes, kupla lapotne, milzums zīļu. Atrašanās ozola tuvumā jau dabā vien nozīmē enerģijas smelšanu. Tikai Liels cilvēks, apveltīts ar milzīgu garīgu spēku, var nesalaužams stāvēt visās vētrās taisns un nelokāms, spītīgi stalts jau veselu gadsimtu. Lai arī kā Vīgners nebūtu “pātagots”, viņš ir spējis atkal atliekt muguru un droši skatīties acīs dzīves negācijām.

“Šim ārkārtīgi darbīgajam mūziķim, kā arī visai Vīgneru dzimtai šis gadu skaits (domāts 75) vēl neapliecina nedz garu mūžu, nedz vecumu. Jo viņa ciltskoks nav lieliskais bērzs vai kļava, bet gan spēcīgi sīkstais ozols, kas, jo vecāks, jo kļūst varenāks”. (Arvīds Darkevics “Dzimtenes Balss” Nr.46, 1981.g.12.novembrī.)

Vēl izmantoju savā darbā intervijas ar koristiem, dziesmu ierakstus, taču pats galvenais - man bija tā laime, Meistara teikto vārds vārdā pierakstīt. Nekāds atstāstījums vai analīze nebūs pārāki par šo viedo tiešumu.

Vēlos izteikt pateicību Latvijas Nacionālās operas arhīva vadītājai Mudītei Sardiko par lielo atsaucību šo materiālu sarūpēšanā un studiju iespēju piedāvāšanā.

Paldies Latvijas Radio mūzikas raidījumu redakcijas redaktorei Intai Pīrāgai par iespēju izmantot fonda ierakstus šī maģistra darba izstrādes laikā.

Kāpēc gribu rakstīt par Leonīdu Vīgneru?

Lielisku diriģentu ir daudz, skolotāju maz.

Kas ir Vīgners Latvijai - lūk gan, ko vajag rakstīt. Par latvisko mentalitāti, par latviskās dzimtas jušanu pasaules mūzikā ir jāraksta, tāpēc viņš nav viens no daudzajiem, bet Latvijai savs.

Latviešu tautas dziesmas gēns Vīgnerā ir tik spēcīgs un skaidrs, ka spēj tulkot visu tautu mūzikas ģēnijus.

Kāpēc par Vīgneru jāraksta?

Lai mūziķi nekļūtu par naudaskāriem amatniekiem, bet par māksliniekiem. Lai viņiem būtu latviskais pašlepnums līdzi mākslinieka pašlepnumam.

3. Gribu stāstīt par Maestro Leonīdu Vīgneru RONDO formā, ievērojot šīs muzikālās formas izvērsuma principus, kādu tēmu uz brīdi pārtraucot, lai atkal pie tās atgrieztos interesantākā brīdī.

Manas sarunas ar Meistaru risinājušās viņa dzīves 93.gadā, kad daudzi patiesi notikumi viņa stāstījumā jau ieguvuši leģendu neparasto pievilcību.

Dažkārt atbildes uz vienu un to pašu jautājumu mēdz būt pretrunīgas atkarībā no Meistara mainīgā garastāvokļa un pašsajūtas, kas, protams, šai vecumā, kad laupītas brīvas kustēšanās spējas, ir pašsaprotami. Uz tādu būtiski svarīgu jautājumu “Kur Jūs mācījāties diriģēšanu ” - viena atbilde skan - “Nekur nemācījos, pacēlu rokas un sāku diriģēt”. Pēc pieciem mēnešiem tomēr seko skaists stāstījums par studijām. Lūk - “Mācījos pie visiem, kur vien varēju. Visur, kur bija draugi. No rokas mutē, no mutes gaisā”.

Varu tikai apbrīnot šī ģeniālā cilvēka milzīgo gribasspēku, ar kādu viņš sevi uztur pie optimistiskām, darbīgām, radošām domām, kuru augļi redzami jau šodien, bet plānošana sniedzas vismaz 2003.gadā.

Par savu veselību runājot, viņš saka - “Tik traki jau nav, jo es esmu entuziasts; esmu garīgi veselīgs, bet fiziski - nekā… “.

Stāstos par tālajām dienām allaž virmo omulība, asprātībām bagāta degsme un tēlainība, kas bagātīgi papildināta ar, diemžēl, pierakstīt neiespējamu sejas, acu, mutes, roku izteiksmīgu un kustīgu valodu. Īpaši, ja ir runa par kaut ko apsveicami labu. Gluži pretēji tiek apveltīts kāds muzikāli neizdevies notikums - “Bleķis”. Tad Meistara seja savelkas daudz, daudz mazās krunciņās, un mute zīmē tādu glezniņu, it kā ēstu ko ļoti skābu.

Darbs pie Vīgnera vienmēr norit īpaši labā gaisotnē - dzerot kafiju un līdz pēdējam kumosiņam notiesājot galdā liktos našķus. Meistars ir ļoti viesmīlīgs, un rūpējas, lai viņa ciemiņš justos labi un nebūtu izsalcis. - “Tu ēd” - viņš saka, un tad nelīdz nekādas atrunas. Pat šādos gadījumos Meistars reti ir piekāpīgs.

Mūsu sarunas parasti norit, mājastēvam sēžot savā krēslā pie loga. Tur viņš jūtas vislabāk, jo visapkārt saaugušas nošu grāmatu, programmiņu, fotogrāfiju kaudzes. Šie materiāli bieži tiek pārcilāti un rediģēti. Būtiska ikdienas prasība Vīgneram ir avīze. Plaukti gar sienām ir pārblīvēti ar dažāda rakstura mūzikas zinātnes un teorijas grāmatām latviešu, krievu, vācu valodās. Daudz enciklopēdiju, visādu vārdnīcu, avīžu rakstu un notis, notis, notis, notis - kaudzēs gaitenī uz grīdas, plauktos blakus istabās, zem flīģeļa utt. Viena siena rotājas ar neskaitāmu skaņu plašu raibajām muguriņām. Tur ir viss, kas koncertbraucienos pa dažādām bijušās Padomju Savienības pilsētām piesaistījis Meistara uzmanību, vienmēr izmantojot iespēju iegriezties nošu un skaņuplašu veikalos. Pats Vīgners stāsta, ka mājās braucot, koferi bijuši pilni ar šiem labumiem. Pašā lielākajā vērtē bijušas afišas un programmiņas no katra koncerta. Visus darbus Vīgners darījis fanātiski, aizrautīgi, šo koncertu piemiņu krāšanu ieskaitot. Maestro esot izstrādājis īpašu paņēmienu (“Mana sistēma”) vēsturisko materiālu vākšanai.

Braucot uz koncertu, pirmais jautājums, no vilciena izkāpjot, bijis - Lūdzu man divas afišas un programmas. Ja atbilde bija -“ Mēs tās vēlāk”, Maestro nepadevies - “Nē, prom neiešu, kamēr nebūs”. Vienmēr bijis jāprasa no sākuma, beigās neviens vairs nelicies zinis.

Atgriežoties pie iepriekš pieteiktās idejas par rondo formu kā šī maģistra darba struktūras principu, vēlētos šeit īsi izskaidrot priekšā stāvošā teksta sakārtojuma būtību:

refrēns - tie ir nodaļu virsrakstu pamatā liktie mākslinieciski ētiskie un estētiskie jautājumi, kas L.Vīgneru raksturo ļoti spilgti un principiāli;

kā epizodes - “vēsākā” stilā pasniegtas dokumentācijas nodaļas, piemēram, L.Vīgnera operiestudējumu faktoloģisks pārskats u.tml., Tādējādi es vēlējos uz šādas kontrastu dramaturģijas pamata būvēt, attīstīt, izsvērt, pilnīgot daudzās L.Vīgneru kā diriģentu - mākslinieku veidojošās, apliecinošās, pētnieciskās gultnes.