Latviešu diriģents Leonīds VīgnersLatviešu diriģents Leonīds Vīgners
 

Leonīds Vīgners: MANS SVĒTĪJUMS LATVIETĪBAI

L. Vīgnera uzrunas ieraksts Lielās Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijai 1999. gada 28. februārī
(wav 1339K)

L. Vīgnera - mūzikas interpeta talants. Dziedoņu atmiņas.

Ko viņš saprot ar šo vārdu dzīvē, ko mūzikā?

Kā viņa paša dzīves gājums to pierāda? Vai ar tautiskās prievītes valkāšanu vienmēr un visur? Arī! Lai atgādinātu, kas mēs esam, no kurienes nākam.

“Es stāvu un krītu par mākslu - LATVIETĪBU.” Jau pirmajā mūsu nopietnajā tikšanās reizē Meistars teica šos vārdus 1998.gada Dziesmu svētku sakarā.

Vīgnera diriģētās “Gaismas pil(i)s” atceroties, retajos ierakstos klausoties, lasot par viņa māksliniecisko darbību, redzam, ka viņa “latvietiskā” darbošanās ir kā sūtība un bijusi ļoti daudzkrāsaina. Šeit nav runas par skābputras ēšanu skalu uguns gaismā vai staigāšanu tautastērpā un pastalās.

“Latviskums nenozīmē trallināšanu.”

Lai kur arī būtu, Vīgners mākslas valodā cildina latvietību, veido latvietību, sākot ar sevi un beidzot ar katru koristu Dziesmusvētku skatuvē. Vīgners ir par mākslu, ko veido latvietis savā zemē Latvijā, par Latvijas mākslu, kuru nav kauns rādīt, ar kuru var lepoties tepat, Amerikā, Japānā un Venecuēlā, par latviešu tautasdziesmām, kuras “apbrīno inteliģenti cilvēki visā pasaulē.”

Vīgners: “Nu lūk! Visa pamatā - senā vēsture. Kā varēja būt, pats fantazēju.

Mātes… katra saprata savādāk… no cilts uz cilti… Baltijas jūra mūs apstādināja, no Indijas nākot… Mātes auklē un dzied, suminā līdz… Cik bija apdāvināta māte, tik bija apdāvināta tautas dziesma… Atcerējās ļoti daudz. Pilna galva…”

Ja tevī dzīvs latviskais gēns, tev asaras saskries acīs, tautasdziesmu dziedot vai klausoties. Pat priecīgo, gavilējošo - tik dvēseliski pilna tā ir. Latvisko gēnu, pašapziņu vajag atmodināt, tāpēc tautasdziesma jādzied. Rūgti skan Meistara satraukums par nelielo tautasdziesmu skaitu Dziesmu svētku programmās.

“Vai manas sāpes jums vairs nesāp līdz?” - viņš kā Raiņa Jāzeps šodien jautā.

Leonīds Vīgners audzis un veidojies reizē ar Latviju, latviešu klasikas uzplaukuma laikā. Viņa šodienas atmiņās ar pielūgsmes pilnu cieņu dominē Auseklis (jo sevišķi), Rainis un Aspazija, Skalbe, aristokrāti mūzikā - Emīls Dārziņš, Jānis Zālītis, Jāzeps Vītols, pie kura viņš kompozīciju mācījās. Viņu iespaidā ieaudzinātā mākslas vērtību sistēma Vīgneram svarīga līdz šai dienai, tā laika augstvērtīgā mākslinieciskā kultūra ir viņa dzīves balsts.

Vīgners: “Tā laika dzejnieki, mūziķi, kuri faktiski fantazēja, lika priekšā klausītājam no dzirdes un atmiņas paņemtu kodolu - tautasdziesmu. Vēlāk izvērsti to veidoja Melngailis, muzikālais talants, noskaitot tautasdziesmu, to ievienoja muzikālā pulsējumā. Tā iznāca vienota esamība, kur mūzika ievienojās dzejā. Pēc tam tās nonāk līdz mūsu tautas dvēselei, bet tautas dvēsele - TĀ IR MŪSU KOPĪGĀ ESAMĪBA LATVIEŠIEM!

Bet pa ceļam nāk pārvērtības. Pamatdoma paliek, bet pulsējums i drusciņ izmainās. Tas atkarīgs no tā “elementa”, kurš viņu uztver, dabā dzirdot, un nodod tālāk atklātībā tautai… Tauta iejūsminās no dzejnieka, no dzejojuma, no dziedājuma, un notiek zināmas pārvērtības vispār! Kā nu kurš atsevišķi no tautas dvēseles to uzņem, cik tauta ikreiz ir talantīga, cik viegli iespaidojama, un tad iznāk atkal zināmi saīsinājumi, tamdēļ, ka visu to garo dzejojumu nevar paturēt prātā. Bet KODOLU VAR! Šis kodols tad arī pārvēršas tautiskā dziesmā. (Visbiežāk šis kodols var būt astoņtaktīgs)… Tā pārnāk uz ģimenēm, kur tēvs vai māte iešūpo, ieucina, iežūžo savu lolojumu, un murminā un skaidri runā dzejojumu. Mazais to piesavinājās milzu apjomā! Un tā ar visām pārvērtībām nonāk pie mūziķiem, un tie to lietu pieraksta - i dzejojumu, i skanējumu… kur nav sākuma, ne robežu, ne beigu. Tā bija ļoti aizkustinoša, aizgrābjoša tautasdziesmu radīšana.

Tad parādījās lieli dzejnieki. Es pieredzēju viņu mūžīgo skandinājumu. I runājot, i komponējot… Melngailis…Viņš ir faktiski beidzamā latviešu tautas dvēsele. Bet mēs, kamēr viņš bija dzīvs, nemācējām novērtēt.

Bet tagad novērtējums ir kas? - Tās ir viņa grāmatas, kur sakopoti visi viņa darbošanās elementi.

Un beigās arī anekdotes. Viss kas tur bija. Kādreiz viņa stāstījums bija rupjš, to vajag atmest nost, bet ideja - ģeniāla! Bet tauta ļoti daudz ko nesaprata. Kad viņš bija virsdiriģents, viņš savas dzejiskās asprātības lietoja i vietā, i nevietā, i faktiski nevietā priekš parastajiem cilvēkiem, kuri ne visai labi saprata humoru. Reiz tā saucamais “asprātīgais” pēc kāda svētku koncerta pasniedza Melngailim papīrā kā pušķi ietītu slotu… Tā bija atriebība par aizrādījumu mēģinājumā, par trāpīgu humoru, dziedātājam adresētu no Melngaiļa. Diriģents, lai panāktu augstvērtīgu māksliniecisku sniegumu, bija vienkāršā valodā noraksturojis šo koristu… Jā, katram ir savs humors, sava humora izpratne, humora jēdzība… Viņiem nebija saskarsmes ar viņa dvēselīgo talantu.”

Tautasdziesma un Emīlis Melngailis (komponists aizstāvēja savu vārdu “Emīlis”) ir Vīgnera latvietības simboli. Viņš sākās tieši Melngaiļa cīņās par latvietību iedvesmots.

“Melngailis veidoja latviešu kultūru, ES AR’! Viņš savā veidā, es savā.”

“Svētnīcu vai balagānu!” - tā ir izvēle, ko piedāvā Em. Melngailis. Abi izšķiras par pirmo. Tā, lūk, stāsts par Melngaili ir stāsts arī par viņu pašu, Leonīdu Vīgneru.

Iepazinies ar 1998.gada Dziesmu svētku repertuāru, Leonīds Vīgners ir sāpīga žēluma un sašutuma pilns, jo tajā nav iekļautas daudzu latviešu klasiķu kordziesmas.

“…Ne Zālīša dziesmas, ne Ābeles dziesmas, Voldemāra Ozoliņa nav! Norviļa nav! Visi tie labi mūsu komponisti. Pielika klāt trīs grandiozas dziesmas vīru korim… Šie taču ir latviešu dziesmusvētki! Bet tur ir Grīgs, Guno, Vēbers… Citur, lūdzu, ar sajūsmu!…Bet ne jau latviešu dziesmusvētkos. Sirds kāpj pa muti laukā. Latvieši nedzied latviešu komponistu dziesmas!” Un sirmais Meistars rūgti smejas.

“Ak tu Die’s!”

“Repertuārs mums ir pasaules mēroga - MILZU! Salīdzinot ar tiem komponistiem, kuri veidoja pasaules kultūru viduslaikos un tā tālāk.”

Būtu grēks šīs Vīgnera domas vēlreiz neatkārtot, jo šodien tās ir zelta svarā.

Tā Meistars visu mūžu bijis latvietības esamības un nākotnes uzturētājs, apzinīgi šai problēmai pieslējies un tās vārdā nesavtīgi darbojies. Šodien viņam patiesi sāp latviskā garīguma pagrimums.

Bet ir pienācis paradoksāls laiks, kad jāaizstāv vēl nesen tik stiprais latviešu garaspēks.

Leonīda Vīgnera māksla nav skarba, bet senā latviskā izpratnē - DAIĻA, jo viņš pats ir darbīgs, un, galvenais, nesavtīgs.

“Skaista pļava, kad nepļauta,
Vēl skaistāka, kad nopļauta,
Ij’ tad bija vēl skaistāka,
Kad sameta kaudzītē”.

Šī tautasdziesma neapliecina tikai daiļumu, bet vairāk gandarījumu par labi padarītu darbu, kas VEIDO DAIĻUMU.

Tā arī ir tā Vīgnera metode - grūts kopīgs darbs līdz vienkāršībai un skaidrībai, visiem saprotami un iemīlami.

Vīgnera metode nav jātulko, nav jāatšifrē, tā ir tik mērķtiecīgi vienkārša un skaidra, ka par to tikai jāstāsta, par to jāatgādina katram, kas grib plūkt laurus uz mūzikas skatuves.

Es gribu, lai atklājas Vīgnera darbošanās ģeniālā vienkāršība, lai beidzas runas par viņu kā sarežģītu un despotisku diriģentu. Jā, viņš ir neikdienišķs, bet šī neikdienišķība ir viņa tēvišķās darba spējas, uzsveru - “tēvišķās”, - komponista un izpildītāju apliecināšanas vārdā, un vienlaikus - pašapliecināšanās. Vīgners lej sviedrus, lai parādītu, izpildītu varēšanu - reta uzupurēšanās un nesavtība.

Vīgnera DIRIĢENTA METODE ir - būt režisoram un skolotājam mūzikā, bet tas nozīmē, prasīt no izpildītāja DAUDZPUSĪBU.

Šo melno darbu dara literatūrā, filosofijā un mūzikā dziļi izglītots cilvēks, jo no nekā nekas nerodas.

Vīgnera “Bībeles” pamatā ir cilvēciskās gara vērtības cildinātāja latviešu tautasdziesma. Sirsnīgi liriska un kareivīga vīrišķība. Spēks, lai mīlētu un paceltu, nevis uzvarētu.

Vīgners allaž tiecies būt nācijas turētājs, glābējs, modinātājs. Viņš iet caur garīgi bagātu pagātni uz garīgi bagātu nākotni. Viņš nenogurstoši cīnījies, lai glābtu Dziesmu svētku tradīcijas un noturētu Latvijas identitāti vismaz ik piec-gadus dziedot. Arī šobrīd Maestro savu dzīvi un darbu definē ar “Svētījumu Latvietībai”.

Labi izprasdams mākslas stāvokli mūsu valstī šodien, Meistars jautā: “Nu, ko tas nozīmē - diriģēšana?” Un pats atbild:

“Tā ir laba lieta…
tā ir vidēja lieta…
tā ir slikta lieta…
tā ir “šuftošana”…
arvārd’sakot - viss ir …”

Jeb citiem vārdiem sakot, svarīgākais diriģentam ir IZDZĪVOT!

Uz visos laikos mākslinieku interesējošo jautājumu, kur tad slēpjas diriģenta noslēpums, profesora Leonīda Vīgnera atbilde skan:

“Nekāda noslēpuma nav. 1% -TALANTS, 110% - BEZJĒDZĪGI.”

DOMU PĒRLES

(domu graudi no sarunām ar prof. Leonīdu Vīgneru)

  • Ritmiskā puse jātaisa muzikāli, NE ritmiski dzelžaini. I TĀ - I TĀ.
  • Es stāvu un krītu par MĀKSLU - LATVIETĪBU.
  • Ģenialitāte lido gaisā. Pilns gaiss.
  • Vieglā mūzika aizved tautu ellē.
  • “SIRDĪ - burti pārdzīvoti, PRĀTĀ - burti pierakstīti!”
  • MĀKSLU NEvajag gudrot - vajag IZDZĪVOT!!!
  • Vajag pārdzīvot ne notis, bet mūziku!
  • Melodijai ir jābūt ne iemācītai, bet izdzīvotai.
  • Dzejnieks - labā roka, Mūziķis - kreisā roka.
  • Čaikovskim katra nots - vesela pasaule.
  • Diriģents - ne maisās, bet pārdzīvo.
  • Gudrību var pierakstīt. Bet izdarīt?
  • Koris cildina ne tikai komponistu, bet arī dzejnieku.
  • Garīgā pasaule ir iedvesmotība.
  • Garīgais valda miesīgo un veicinā to.
  • Jādzied tā, ka katrs tonis ir zelta vērts.
  • Apgarotība neprasa ACCELERANDO! Steiga gan.
  • Jādzied melodija, ne atsevišķas notis!
  • Katru reizi atkārtojot - krāsa savādāka.
  • Domāt citādāk - tas nozīmē domāt muzikāli.