Latviešu diriģents Teodors KalniņšLatviešu diriģents Teodors Kalniņš
 
Biogrāfiskās ziņas.
 

   
  Visas mūsu skaņās balsis
Vienā vainagā Jūs vijāt.
Jaunu daili, jaunus spārnus
Mūsu kopu dziesmai devāt.
Paldies Jums par drošu roku,
Paldies Jums par dižo garu.
Latvju zemes dziedātājs
Sirdī glabās Jūsu vārdu.
   
  Mirdza Ķempe

Teodors Kalniņš 6 gadu vecumā (1896)

Teodors Kalniņš dzimis 1890. gada 23. novembrī Igaunijā ( Tērbatā ). Viņa tēvs te strādāja dzelzceļa dienestā, bet māte pabeidza vecmāšu skolu pie Tērbatas universitātes. Šeit pavadīti bērnības gadi, kad Teodors it labi runāja igauņu valodā. T. Kalniņa mātei bija skaista balss un mājās tika bieži dziedāts, vēlāk šī māksla tika mācīta arī Teodora jaunākajai māsai. Mūziku vecāki mīlēja, bet mazais Teodors prata vecākus izbrīnīt.

Māsa atmiņās raksta, ka reiz vecāki zēnu paņēmuši līdzi uz baznīcu. Kad sākušas skanēt ērģeles, puisēns laidis vaļā tādu brēcienu, ka steigšus bijis jāatstāj dievkalpojums.

Aizritēja daži gadi, un, mainoties tēva darba vietai, ģimene nonāca Daugavpilī, bet pēc tam Rīgā, kur topošais diriģents 1898. gadā uzsāka mācības Nikolaja ģimnāzijā.

Pēc mātes nāves 1902. gadā materiālie apstākļi ģimenē pasliktinājās un skola bija jāatstāj. Tieši šai laika posmā interese par mūziku kļuva arvien nopietnāka, un tas arī noteica tālākās jaunā mūziķa gaitas.

1904. gada rudenī T. Kalniņš iestājās Rīgas Ķeizariskās mūzikas skolas vijoļspēles klasē ar mērķi – kādreiz iestāties Pēterburgas konservatorijā. 1909. gadā viņa sapnis arī piepildījās. T. Kalniņš ieradās Pēterburgā, taču pārāk lielā konkursa dēļ konservatorijā iekļūt neizdevās. Vēstulē savai nākamajai sievai 1910. gada 7. septembrī T. Kalniņš raksta: “Tātad ar konservatoriju man tā izgāja. Par šo laiku manī sakrājies milzīgs spēks! Varu strādāt ar vislielāko pacietību. Ja viss ies kārtīgi, domāju par šo pusgadu daudz, daudz panākt. Esmu pusceļā, man jāstrādā, jātop par dzīvei derīgu.”

Teodors Kalniņš - Pēterburgas mūzikas skolas audzēknis (1911)

Tāpēc jaunais vijolnieks divus gadus turpināja mācīties privāti pie konservatorijas profesora J. Nalbandjana, kurš labi novērtēja jaunā mūziķa spējas, it īpaši priecājoties par viņa “vijolnieka pirkstiem”. Taču pārpūles dēļ radās mazs pirkstu iekaisums, un T. Kalniņam uz visiem laikiem bija jāatsakās no vijoļspēles. Pēkšņi jaunā mākslinieka dzīve draudēja apgriezties ar kājām gaisā. Bet T. Kalniņš nezaudēja galvu un laiku un 1914.gadā iestājās Z. Handšina ērģeļu klasē, kā arī pievērsās kompozīcijas teorijai. Arī šis solis tomēr bija liktenīgs, un naudas trūkuma dēļ pēc gada studijas nācās pārtraukt un atgriezties Rīgā.

Visu šo Pēterburgas laiku vasaras mēnešos T. Kalniņš regulāri strādāja ar Bebru brīvbibliotekas kori un tā nostiprinājās viņa interese par kordiriģēšanu.

1916. gadā jauno mūziķi iesauca karadienestā un aizsūtīja uz Kazaņu, bet pēc pāris mēnešiem pārcēla uz Latviešu strēlnieku rezerves pulku Valmierā, kur vēlāk strēlnieku simfoniskajā orķestrī spēlēja pirmo vijoli. Nodibinoties strēlnieku korim, tā vadību uztic Teodoram. Drīz pēc tam sākās vāciešu iebrukums Rīgā un T. Kalniņš kopā ar orķestri aizbrauca uz Novgorodu.

T. Kalniņš ar Hermīni Unguri 1916. gadā Pēterpilī1916. gada pavasarī Pēterburgā T. Kalniņš salaulājās ar Hermīni Unguri.

Padomju varas laikā Latvijā 1918. gadā dažus mēnešus T. Kalniņš strādāja kā dziedāšanas skolotājs pamatskolā, tagadējās Latvijas Mūzikas Akadēmijas telpās.

1919. gada martā tika iesaukts Sarkanajā Armijā, kur dienēja smagā krasta artilērijā Mangaļsalā, kā vecākais novērotājs. Atkāpjoties no Rīgas krīta gūstā un uz sešām nedēļām nonāca Citadeles cietumā.

Turpmākais laiks pēc atbrīvošanas bija saistīts ar kormeistara darbu Operā un Reitera korī, var teikt sākās T. Kalniņa ceļš pretī saulei.