
|
|
|
Visas
mūsu skaņās balsis
Vienā vainagā Jūs vijāt.
Jaunu daili, jaunus spārnus
Mūsu kopu dziesmai devāt.
Paldies Jums par drošu roku,
Paldies Jums par dižo garu.
Latvju zemes dziedātājs
Sirdī glabās Jūsu vārdu. |
|
|
|
Mirdza
Ķempe |

Teodors Kalniņš dzimis 1890. gada
23. novembrī Igaunijā ( Tērbatā ). Viņa tēvs te
strādāja dzelzceļa dienestā, bet māte pabeidza
vecmāšu skolu pie Tērbatas universitātes. Šeit
pavadīti bērnības gadi, kad Teodors it labi runāja
igauņu valodā. T. Kalniņa mātei bija skaista balss un
mājās tika bieži dziedāts, vēlāk šī māksla tika
mācīta arī Teodora jaunākajai māsai. Mūziku vecāki
mīlēja, bet mazais Teodors prata vecākus izbrīnīt.
Māsa
atmiņās raksta, ka reiz vecāki zēnu paņēmuši
līdzi uz baznīcu. Kad sākušas skanēt ērģeles,
puisēns laidis vaļā tādu brēcienu, ka steigšus
bijis jāatstāj dievkalpojums.
Aizritēja
daži gadi, un, mainoties tēva darba vietai, ģimene
nonāca Daugavpilī, bet pēc tam Rīgā, kur topošais
diriģents 1898. gadā uzsāka mācības Nikolaja
ģimnāzijā.
Pēc
mātes nāves 1902. gadā materiālie apstākļi ģimenē
pasliktinājās un skola bija jāatstāj. Tieši šai
laika posmā interese par mūziku kļuva arvien
nopietnāka, un tas arī noteica tālākās jaunā
mūziķa gaitas.
1904.
gada rudenī T. Kalniņš iestājās Rīgas Ķeizariskās
mūzikas skolas vijoļspēles klasē ar mērķi
kādreiz iestāties Pēterburgas konservatorijā. 1909.
gadā viņa sapnis arī piepildījās. T. Kalniņš
ieradās Pēterburgā, taču pārāk lielā konkursa
dēļ konservatorijā iekļūt neizdevās. Vēstulē
savai nākamajai sievai 1910. gada 7. septembrī T.
Kalniņš raksta: Tātad ar konservatoriju man tā
izgāja. Par šo laiku manī sakrājies milzīgs spēks!
Varu strādāt ar vislielāko pacietību. Ja viss ies
kārtīgi, domāju par šo pusgadu daudz, daudz panākt.
Esmu pusceļā, man jāstrādā, jātop par dzīvei
derīgu.

Tāpēc jaunais vijolnieks divus
gadus turpināja mācīties privāti pie konservatorijas
profesora J. Nalbandjana, kurš labi novērtēja jaunā
mūziķa spējas, it īpaši priecājoties par viņa
vijolnieka pirkstiem. Taču pārpūles dēļ radās
mazs pirkstu iekaisums, un T. Kalniņam uz visiem laikiem
bija jāatsakās no vijoļspēles. Pēkšņi jaunā
mākslinieka dzīve draudēja apgriezties ar kājām
gaisā. Bet T. Kalniņš nezaudēja galvu un laiku un
1914.gadā iestājās Z. Handšina ērģeļu klasē, kā
arī pievērsās kompozīcijas teorijai. Arī šis solis
tomēr bija liktenīgs, un naudas trūkuma dēļ pēc
gada studijas nācās pārtraukt un atgriezties Rīgā.
Visu
šo Pēterburgas laiku vasaras mēnešos T. Kalniņš
regulāri strādāja ar Bebru brīvbibliotekas kori un
tā nostiprinājās viņa interese par kordiriģēšanu.
1916.
gadā jauno mūziķi iesauca karadienestā un aizsūtīja
uz Kazaņu, bet pēc pāris mēnešiem pārcēla uz
Latviešu strēlnieku rezerves pulku Valmierā, kur
vēlāk strēlnieku simfoniskajā orķestrī spēlēja
pirmo vijoli. Nodibinoties strēlnieku korim, tā vadību
uztic Teodoram. Drīz pēc tam sākās vāciešu
iebrukums Rīgā un T. Kalniņš kopā ar orķestri
aizbrauca uz Novgorodu.
1916. gada pavasarī Pēterburgā T.
Kalniņš salaulājās ar Hermīni Unguri.
Padomju
varas laikā Latvijā 1918. gadā dažus mēnešus T.
Kalniņš strādāja kā dziedāšanas skolotājs
pamatskolā, tagadējās Latvijas Mūzikas Akadēmijas
telpās.
1919.
gada martā tika iesaukts Sarkanajā Armijā, kur
dienēja smagā krasta artilērijā Mangaļsalā, kā
vecākais novērotājs. Atkāpjoties no Rīgas krīta
gūstā un uz sešām nedēļām nonāca Citadeles
cietumā.
Turpmākais
laiks pēc atbrīvošanas bija saistīts ar kormeistara
darbu Operā un Reitera korī, var teikt sākās T.
Kalniņa ceļš pretī saulei.
|