Teodora
Kalniņa darbība Latvijas studentu
korporāciju vīru un sieviešu koros.
Korporāciju
vīru vidū doma par kora izveidošanu radās drīz pēc
paša korporāciju konventa dibināšanas. Tā 1925. gada
3. februārī Lettonias konventa dzīvoklī tika
sasaukta kora dibināšanas sapulce, kurā piedalās 11
kommīltoņi no gandrīz visām tolaik pastāvošajām
korporācijām. Prezidiju konvents ne tikai dod korim
savu vārdu P!K! koris, bet atbalsta to arī
materiāli. Turklāt atlasa arī sastāvu, un tas ir
sekojošs:
- 11 pirmie tenori;
- 12 otrie tenori;
- 21 pirmais bass;
- 18 otrie basi.
Korim
ļoti laimējās atrodot diriģentu T. Kalniņu, toreiz
mazpazīstamu Operas kora kormeistara palīgu un T.
Reitera kora kormeistaru. Ļoti drīzā laikā kā T.
Kalniņš, tā koris viens otru iemīlēja, jo diriģents
sāka strādāt nopietni, turklāt ar dedzību un
mīlestību.
Mūzika
viņam ir sirdī, mūzika rokā, un jaunajam korim tas
pieķeras ar visu dedzību un darba mīlestību. Bet P!K!
vīru korim viņš ir ne tikai mākslinieks, ne tikai
apzinīgs darbinieks, bet arī cilvēks un draugs, kas
kā radīts būt par buršu vadoni. tā raksta R.
Pavasars kora valdes priekšsēdis kora 10 gadu
jubilejas rakstā LU avīzē Universitas.
1925.
gada 14. decembrī koris pirmo reizi uzstājās
atklātībā Talavijas 25 gadu jubilejas svinībās
Rīgas Latviešu biedrībā. 1926. gada 26. martā notika
kora pirmais patstāvīgais koncerts.
Šim
korim piederēja T. Kalniņa sirds un koristus viņš
sauca par saviem dēliem.
Nevar
nepieminēt T. Kalniņa stalto augumu un atturīgi
eleganto stāju, kā arī vienreizēji tīro un noteikto
diriģenta žestu. Kā smalkjūtīgs mūziķis,
apveltīts ar labu gaumi, kā to lasām Latvju
enciklopēdijā, Kalniņš bija gan koristu, gan arī
mākslinieku un plašākas latviešu sabiedrības
iemīļots. T. Kalniņš nebija buršs taču viņam ar
kori bija vislabākā saskaņa. Šīs attiecības
raksturo gadījums kora vakariņās pēc desmitā
gadskārtējā koncerta. Daži koristi bija sākuši
dungot: Esam lielķēniņa dēli pazīstamu
melodiju no Jāņa Kalniņa toreiz populārās operas
Lolitas brīnumputns. Tad kāds improvējis
grozījumu: Esam Teodora dēli. Šādā veidā
dziesma kļuva par kora tradīciju un turpmāk to mēdza
nodziedāt pēc katra koncerta, vismaz aizkulisēs. [6]
Buršu
koristu dziesmu prieks un Teodora māka to veidot un
attīstīt nesa korim raženus augļus. P!K! koris kļuva
par valsts reprezentācijas kori kā Latvijā, tā ārpus
tās un astoņpadsmit pastāvēšanas gados tika
iestudētas sešdesmit viena komponista 251 vīru kora
dziesma, no kurām ap 80 bija pirmatskaņojumi.
Dziesmas
T. Kalniņš iestudēja ar lielu rūpību un noteiktību,
un viņa prasības bija augstas. Kad mēģinājuma
vakarā koristi bija saņēmuši jaunās dziesmas nošu
lapu, tad Teodors pats, spēlēdams klavieres, to sāka
mācīt pa balsīm pavisam lēnā tempā. Pāris vakaros
balsis kaut cik bija apgūtas un klavieru pavadījumā
lēnā vienmērīgā tempā kopā sadziedātas. Tad
dziesma tika atstāta , kā Kalniņš teica, lai
nosēžas un darbs turpinājās ar citām
dziesmām. Pēc divām, trim nedēļām bez klavieru
pavadījuma sākās dziesmas veidošana un slīpēšana,
līdz tā sāka skanēt. Nošu lapas pamazām nebija
vajadzīgas un visa uzmanība pievērsās Teodora roku
kustībām, viņa veidotām niansēm un tempiem. Dažreiz
biežie dziesmas apstādinājumi un neskaitāmi
atsevišķo vietu atkārtojumi koristiem likās
nevajadzīgi un apnīkstoši, bet T. Kalniņš bija
apmierināts tikai tad, kad koris sekoja pilnībā viņa
radītam dziesmas iztulkojumam. Bieži pirms koncerta
viņš korim pateica: Ja kāda dziesma būs
jāatkārto, tad uzmanieties atkārtojums būs
citādāks. T. Kalniņš to varēja atļauties, jo,
pateicoties savai iestudēšanas meistarībai, viņš ar
kori rīkojās, kā ar instrumentu un dziesmas
interpretācija un atskaņojumi bija augstā
mākslinieciskā līmenī.
Ļoti
dramatiski bija kora pastāvēšanas pēdējie četri
gadi, kas sākās ar pēdējo koncertbraucienu 1940. gada
16. jūnijā Tallinā. Pēc koncerta pienāca ziņa, ka
Sarkanās Armijas tanki pārgājuši Lietuvas robežu un
visiem bija skaidrs, ka tas pats notiks ar Latviju un
Igauniju. Nākošā rītā, kad koris pulcējās
braukšanai uz Rīgu, T. Kalniņš uzrunāja kori. Nekad
līdz tam viņš nebija runājis ar kori par lietām, kas
neattiecas uz dziedāšanu. Viņam acīs bija asaras un
dziļi izjustie patriotiskie un bezcerīgas nākotnes
priekšnojautās teiktie vārdi lika nokārt galvas pat
tiem dzīvespriecīgajiem jaunekļiem, kas vēl nespēja
aptvert skaudro un nežēlīgo likteni, kas sagaidīja
visus latviešus. Rīgā 17. jūnija pēcpusdienā korim
priekšā jau bija tanki un cilvēku pūlis stacijas
laukumā. Korporācijas tika likvidētas , tātad arī
P!K! koris nedrīkstēja pastāvēt
..
Taču
T. Kalniņš sapulcināja kori un teica tā : Draugi,
es jūs negribu pazaudēt. Ja jums ir vēlēšanās es
jūs ņemšu savā paspārnē. Un tā 1940.gada
rudenī oficiāli nodibinās jauns koris ar nosaukumu T.
Kalniņa vīru koris, kas praktiski bija tas pats P!K!
vīru koris. Kāds dziedātājs ar lepnumu atceras :
..Baigajā gadā, kad Reitera koris un
Dziesmuvara dziedāja Suļiko un Varen plaša
mana zeme
, T. Kalniņš ar vīru kori iestudē
latviešu tautas dziesmu programmu.
Kori uzstājās tikai
Radiofona koncertos, dziedāja tikai no vecā repertuāra
atļautās dziesmas.
Pēdējais
kora koncerts 1944.gada 13. maijā Jaunpilī. T.
Kalniņš arī devās bēgļu gaitās, taču jau
Austrumvācijā viņu apsteidza Sarkanā Armija, un tā
T. Kalniņš atgriezās Latvijā.
T.
Kalniņš, pats nebūdams kādas korporācijas biedrs,
spēja rast brīnišķīgu cilvēcisku kontaktu, spēja
audzināt jaunos puišus būt disciplinētiem,
koncentrēties darbam.
Dziesmai
ziedotais darbs, sirds siltums un Teodora Kalniņa
meistarība vainagojās ar panākumiem. P!K!V!K!
atskaņojumus atzinīgi novērtējuši mūzikas kritiķi
un plašā klausītāju saime. Bet galvenais kora
varēšanu dziesmu interpretācijā atzinuši paši
skaņraži. Tie labprāt nodeva korim savas jaunākās
kompozīcijas, un korim jaunu dziesmu nekad netrūka.
Viens no izcilākajiem latviešu skaņražiem, Alfrēds
Kalniņš, atdeva visas savas pēdējās kompozīcijas
šim kolektīvam. Viņš arī apmeklēja gandrīz katru
P!K! kora koncertu. P!K! korim nebija tā saucamo goda
biedru, bet nezin vai kādam citam korim ir bijušas
tik labas un draudzīgas attiecības ar saviem goda
biedriem, kā P!K! korim ar ievērojamiem latviešu
komponistiem Jēkabu Graubiņu, Jāni Cīruli,
Arnoldu Kalnāju, Helmeru Pavasari un citiem.
Ja
runājam par P!K! kora mērķi un nozīmi, jāievēro, ka
kora ideja bija radusies spontāni un sākumā izpaudās
kā sajūsma, dziesmu prieks, dziedāšanas tradīcijas
pacelšana jaunā, citā plāksnē vai vienkārši
patika padziedāt. Bet kā katram indivīdam vai
vienībai, kas atrod pareizo ceļu un neatlaidīgi to
turpina, izveidojas mērķis un nozīmība, tā arī
līdz ar panākumiem P!K! korim proti, skandēt
dziesmu nevien sev un buršu saimei, bet sniegt to visiem
un visur, lai celtu godā latvisko dziesmu un kalpotu
kordziedāšanas mākslai.
|