Teodora Kalniņa darbība Latvijas studentu
korporāciju vīru un sieviešu koros.

Korporāciju vīru vidū doma par kora izveidošanu radās drīz pēc paša korporāciju konventa dibināšanas. Tā 1925. gada 3. februārī Lettonia’s konventa dzīvoklī tika sasaukta kora dibināšanas sapulce, kurā piedalās 11 kommīltoņi no gandrīz visām tolaik pastāvošajām korporācijām. Prezidiju konvents ne tikai dod korim savu vārdu – P!K! koris, bet atbalsta to arī materiāli. Turklāt atlasa arī sastāvu, un tas ir sekojošs:

• 11 pirmie tenori;
• 12 otrie tenori;
• 21 pirmais bass;
• 18 otrie basi.

Korim ļoti laimējās atrodot diriģentu T. Kalniņu, toreiz mazpazīstamu Operas kora kormeistara palīgu un T. Reitera kora kormeistaru. Ļoti drīzā laikā kā T. Kalniņš, tā koris viens otru iemīlēja, jo diriģents sāka strādāt nopietni, turklāt ar dedzību un mīlestību.

“Mūzika viņam ir sirdī, mūzika rokā, un jaunajam korim tas pieķeras ar visu dedzību un darba mīlestību. Bet P!K! vīru korim viņš ir ne tikai mākslinieks, ne tikai apzinīgs darbinieks, bet arī cilvēks un draugs, kas kā radīts būt par buršu vadoni.” – tā raksta R. Pavasars – kora valdes priekšsēdis kora 10 gadu jubilejas rakstā LU avīzē “Universitas”.

1925. gada 14. decembrī koris pirmo reizi uzstājās atklātībā Talavijas 25 gadu jubilejas svinībās Rīgas Latviešu biedrībā. 1926. gada 26. martā notika kora pirmais patstāvīgais koncerts.

Šim korim piederēja T. Kalniņa sirds un koristus viņš sauca par saviem dēliem.

Nevar nepieminēt T. Kalniņa stalto augumu un atturīgi eleganto stāju, kā arī vienreizēji tīro un noteikto diriģenta žestu. “Kā smalkjūtīgs mūziķis, apveltīts ar labu gaumi,” kā to lasām “Latvju enciklopēdijā”, Kalniņš bija gan koristu, gan arī mākslinieku un plašākas latviešu sabiedrības iemīļots. T. Kalniņš nebija buršs taču viņam ar kori bija vislabākā saskaņa. Šīs attiecības raksturo gadījums kora vakariņās pēc desmitā gadskārtējā koncerta. Daži koristi bija sākuši dungot: “Esam lielķēniņa dēli” – pazīstamu melodiju no Jāņa Kalniņa toreiz populārās operas “Lolitas brīnumputns”. Tad kāds improvējis grozījumu: “Esam Teodora dēli”. Šādā veidā dziesma kļuva par kora tradīciju un turpmāk to mēdza nodziedāt pēc katra koncerta, vismaz aizkulisēs. [6]

Buršu – koristu dziesmu prieks un Teodora māka to veidot un attīstīt nesa korim raženus augļus. P!K! koris kļuva par valsts reprezentācijas kori kā Latvijā, tā ārpus tās un astoņpadsmit pastāvēšanas gados tika iestudētas sešdesmit viena komponista 251 vīru kora dziesma, no kurām ap 80 bija pirmatskaņojumi.

Dziesmas T. Kalniņš iestudēja ar lielu rūpību un noteiktību, un viņa prasības bija augstas. Kad mēģinājuma vakarā koristi bija saņēmuši jaunās dziesmas nošu lapu, tad Teodors pats, spēlēdams klavieres, to sāka mācīt pa balsīm pavisam lēnā tempā. Pāris vakaros balsis kaut cik bija apgūtas un klavieru pavadījumā lēnā vienmērīgā tempā kopā sadziedātas. Tad dziesma tika atstāta , kā Kalniņš teica, lai “nosēžas” un darbs turpinājās ar citām dziesmām. Pēc divām, trim nedēļām bez klavieru pavadījuma sākās dziesmas veidošana un slīpēšana, līdz tā sāka skanēt. Nošu lapas pamazām nebija vajadzīgas un visa uzmanība pievērsās Teodora roku kustībām, viņa veidotām niansēm un tempiem. Dažreiz biežie dziesmas apstādinājumi un neskaitāmi atsevišķo vietu atkārtojumi koristiem likās nevajadzīgi un apnīkstoši, bet T. Kalniņš bija apmierināts tikai tad, kad koris sekoja pilnībā viņa radītam dziesmas iztulkojumam. Bieži pirms koncerta viņš korim pateica: “Ja kāda dziesma būs jāatkārto, tad uzmanieties – atkārtojums būs citādāks”. T. Kalniņš to varēja atļauties, jo, pateicoties savai iestudēšanas meistarībai, viņš ar kori rīkojās, kā ar instrumentu un dziesmas interpretācija un atskaņojumi bija augstā mākslinieciskā līmenī.

Ļoti dramatiski bija kora pastāvēšanas pēdējie četri gadi, kas sākās ar pēdējo koncertbraucienu 1940. gada 16. jūnijā Tallinā. Pēc koncerta pienāca ziņa, ka Sarkanās Armijas tanki pārgājuši Lietuvas robežu un visiem bija skaidrs, ka tas pats notiks ar Latviju un Igauniju. Nākošā rītā, kad koris pulcējās braukšanai uz Rīgu, T. Kalniņš uzrunāja kori. Nekad līdz tam viņš nebija runājis ar kori par lietām, kas neattiecas uz dziedāšanu. Viņam acīs bija asaras un dziļi izjustie patriotiskie un bezcerīgas nākotnes priekšnojautās teiktie vārdi lika nokārt galvas pat tiem dzīvespriecīgajiem jaunekļiem, kas vēl nespēja aptvert skaudro un nežēlīgo likteni, kas sagaidīja visus latviešus. Rīgā 17. jūnija pēcpusdienā korim priekšā jau bija tanki un cilvēku pūlis stacijas laukumā. Korporācijas tika likvidētas , tātad arī P!K! koris nedrīkstēja pastāvēt…..

Taču T. Kalniņš sapulcināja kori un teica tā : “Draugi, es jūs negribu pazaudēt. Ja jums ir vēlēšanās es jūs ņemšu savā paspārnē.” Un tā 1940.gada rudenī oficiāli nodibinās jauns koris ar nosaukumu T. Kalniņa vīru koris, kas praktiski bija tas pats P!K! vīru koris. Kāds dziedātājs ar lepnumu atceras : “…..Baigajā gadā, kad Reitera koris un “Dziesmuvara dziedāja “Suļiko” un “Varen plaša mana zeme…”, T. Kalniņš ar vīru kori iestudē latviešu tautas dziesmu programmu.

Kori uzstājās tikai Radiofona koncertos, dziedāja tikai no vecā repertuāra atļautās dziesmas.

Pēdējais kora koncerts 1944.gada 13. maijā Jaunpilī. T. Kalniņš arī devās bēgļu gaitās, taču jau Austrumvācijā viņu apsteidza Sarkanā Armija, un tā T. Kalniņš atgriezās Latvijā.

T. Kalniņš, pats nebūdams kādas korporācijas biedrs, spēja rast brīnišķīgu cilvēcisku kontaktu, spēja audzināt jaunos puišus būt disciplinētiem, koncentrēties darbam.

Dziesmai ziedotais darbs, sirds siltums un Teodora Kalniņa meistarība vainagojās ar panākumiem. P!K!V!K! atskaņojumus atzinīgi novērtējuši mūzikas kritiķi un plašā klausītāju saime. Bet galvenais – kora varēšanu dziesmu interpretācijā atzinuši paši skaņraži. Tie labprāt nodeva korim savas jaunākās kompozīcijas, un korim jaunu dziesmu nekad netrūka. Viens no izcilākajiem latviešu skaņražiem, Alfrēds Kalniņš, atdeva visas savas pēdējās kompozīcijas šim kolektīvam. Viņš arī apmeklēja gandrīz katru P!K! kora koncertu. P!K! korim nebija tā saucamo goda biedru, bet nezin’ vai kādam citam korim ir bijušas tik labas un draudzīgas attiecības ar saviem “goda biedriem”, kā P!K! korim ar ievērojamiem latviešu komponistiem – Jēkabu Graubiņu, Jāni Cīruli, Arnoldu Kalnāju, Helmeru Pavasari un citiem.

Ja runājam par P!K! kora mērķi un nozīmi, jāievēro, ka kora ideja bija radusies spontāni un sākumā izpaudās kā sajūsma, dziesmu prieks, dziedāšanas tradīcijas pacelšana jaunā, citā plāksnē vai vienkārši – patika padziedāt. Bet kā katram indivīdam vai vienībai, kas atrod pareizo ceļu un neatlaidīgi to turpina, izveidojas mērķis un nozīmība, tā arī līdz ar panākumiem P!K! korim – proti, skandēt dziesmu nevien sev un buršu saimei, bet sniegt to visiem un visur, lai celtu godā latvisko dziesmu un kalpotu kordziedāšanas mākslai.