Latviešu diriģents Teodors KalniņšLatviešu diriģents Teodors Kalniņš
 

Teodora Kalniņa lepnums – Radio koris.

Jāteic, ka kamēr citiem tā laika pazīstamiem latviešu diriģentiem (T. Reiters, E. Melngailis, L. Vīgners) pirmajā vietā stāvējusi opera vai simfoniskā orķestra diriģēšana, T. Kalniņš pamatā darbojies kā koru diriģents, ko, starp citu , atzīmēja arī kritiķi. Tādēļ pilnīgi likumsakarīgi, ka 1940. gadā T. Kalniņam uztic izveidot un vadīt pirmo profesionālo kolektīvu – Radio jaukto kori.

“Radio kora mērķi un uzdevumi - izvērst plašu koncertdarbību līdzīgi Radio simfoniskajam orķestrim un kopt augstvērtīgos atskaņojumos klasisko un laicīgo kora dziesmu,” raksta J. Vītoliņš. “Tāds profesionāls koncertējošs koris latviešu koru kultūrā nodibinās pirmo reizi, tā mākslinieciskajai vadībai un galvenā diriģenta darbam meistars ziedo savo kordiriģenta mūža otru - vēl bagātāko pusi. Blakus Valsts korim, kas izveidojās vēlāk, Radio koris ir augsākā, nozīmīgākā kordiriģenta darba tribīne Latvijā” [2]

Kaut arī T. Kalniņam 1940./41. gadā tikai īsu laiku bija iespējams veidot kora pamatu, nepārprotami sāka iezīmēties vēlākā profesionālā veidola kontūras un iezīmes. Topošā kolektīva un T. Kalniņa personība atstāja paliekošas pēdas daudzu pirmo kora dalībnieku atmiņās.

Savā pirmajā darbības mēnesī koris uz mēģinājumiem pulcējās tikai divas reizes nedēļā un strādāja bez algas. Novembrī kora sastāvs bija nokomplektējies un ieskaitīts štatā. Sākās regulārs ikdienas darbs.

Ar pirmo sastāvu T. Kalniņš paspēja iestudēt plašu un daudzveidīgu repertuāru, kurā ietilpa pāri par 100 dziesmām. J. Graubiņš raksta : “Skaistas balsis, katra grupa spēkā samērīga ar citām. Diriģents T. Kalniņš jau paspējis tās pietiekami sakausēt un nolīdzināt. Korim lielas spēka un skanīguma rezerves - skaļuma diapazons tamdēļ plašs. Šoreiz gan nedzirdēja vēl īsta pianissimo (dziesmas to neprasīja), bet droši ticam, ka jaunais koris to pratīs izkopt tikpat skaistu kā tā pretpolu - fortissimo, kas jau tagad krāšņs un kupls.” [2]

T. Kalniņa 50. dzimšanas dienai veltītajos rakstos atzīmēti diriģenta lielie nopelni kora saliedēšanā un veidošanā : “Pēdējā uzstāšanās jau rādīja Kalniņa vingrinātās auss un rokas izcilus panākumus.”

“Vakar, dziedot virkni latvju tautas dziesmu, jaunais koris apliecināja košu, brašu skanīgumu, muzikālo lokanību, tonālu tīrību. Nav šaubu, ka šis koris Kalniņa meistarīgajā vadībā izveidosies par augsti kvalificētu priekšzīmīgu vienību.” [2]

Kara vētru nestās pārmaiņas radīja garāku pārtraukumu kora darbībā, izklīdināja arī vairumu dziedātāju. 1944.gada 23. septembrī T. Kalniņš tika atbrīvots no darba un nozīmēts darba pārvaldes rīcībā.

Tikai 1945.gadā diriģents no bēgļu gaitām atgriezās Rīgā, un šī acumirkļa liecinieks A. Darkevics stāsta : “Jānis Ivanovs mūs iepazīstināja ar viņu, rekomendējot kā labāko latviešu kormeistaru. T. Kalniņš īsumā izstāstīja par to, kā viņam klājies kara pēdējā gadā……………Pēc dzīvās sarunas sekoja darba piedāvājums, taču nevis par kormeistaru, bet gan par…….mūzikas raidījumu redaktoru. Protams, pilnīgi atklājām mūsu nodomus: Jēkabs Mediņš tiek iecelts par Latvijas Valsts konservatorijas rektoru, turklāt viņam konservatorijā arī profesora pienākumi, pēc neliela laika T. Kalniņš pārņems vakanto Radio kora vadītāja vietu. Dzīves sūro pārbaudījumu nogurdinātais vīrs mazliet atturīgi, bet sirsnīgi uzsmaidīja.”[2]

Par redaktoru T. Kalniņš sabija apmēram vienu mēnesi. Tas darbs nebija viņa sirdslieta. Bet vienu gan var sacīt pilnīgi noteikti – T. Kalniņam vienmēr viss bija padarīts ļoti akurāti, precīzi, viss nokārtots līdz galam. Nekad viņš neatļāvās kaut vismazāko paviršību.

Drīz pienāca diena, kad, jūsmīgiem aplausiem sagaidīts, T. Kalniņš uzņēmās Radio kora vadību. Te nu diriģents lika lietā visu savu smalkjūtību un māku, lai no jauna pārskatītu un noformētu dziedātājus, kuri bija pieņemti bez viņa. Rāmi un nesteidzīgi maestro pulcēja tos pa kvartetiem, lika viņiem dziedāt vēl un vēl, pārbaudot prasmi tīri intonēt, veidot precīzu ritmisko zīmējumu, dziedātāju tembrālās un muzikālās iespējas. Jau šajos apstākļos T. Kalniņš lielu vērību pievērsa vokālajai kultūrai, centās tuvoties tolaik vēl samērā maz izplatītajai non vibrato dziedāšanas manierei.

Īpašu uzmanību diriģents pievērsa repertuāra jautājumiem. Līdzās klasiskā repertuāra celšanai gaismā kolektīva uzdevuma pamatos bija palīdzēt audzēt un virzīt latviešu laikmetīgo kora dziesmu. Tomēr šajā laikā bieži sastopamies arī ar Emiļa Melngaiļa, Alfrēda Kalniņa un Jāzepa Mediņa vārdiem. E. Melngailis vien šajā laikā sacerējis ap 13 dziesmu. Vienmēr it kā pašpārliecinātais, nereti pat spītīgi spurainais komponists tomēr, kā par brīnumu, nekad nenonāca konfliktā ar T. Kalniņu. Gluži otrādi – komponists vienmēr piekrita diriģenta interpretācijai.

To pašu var arī teikt par prasībās ļoti stingro, atlaides nepazīstošo Alfrēdu Kalniņu. Nekādus iepriekšējus norādījumus dziesmu tulkojumiem komponists diriģentam nedeva un pa lielākai daļai ar galarezultātu bija apmierināts. Tikai retu reizi, ja nošu tekstā bija izdarāmi kādi labojumi vai interpretācija nasaskanēja ar komponista domu, A. Kalniņš rakstiski izklāstīja diriģentam savus uzskatus.

“Dārgo miestar! Saņemiet, lūdzu, manu izjusto pateicību par to, ka veltiet uzmanību manai pasausai kordziesmai, ko šodien, būdams brīvs, novēroju. Un izrakumi!!! Sevišķi pirmā, ļoti reti dziedāta…..Skanēja labi, kaut gan tenori savā “solo” par vājiem šķita. Tempi labi arī otrai, kura izsauca atmiņā seno koru izsmalcinātāku pieeju. “Ziemā” mani pārsteidza 5. taktī soprāna re uz “saule” un “līgo”, un, 1906.g. izdevumu izvilcis un ar jaunu lapu salīdzinājis, pie sevis visur atradu ar sarkanu tinti izlabotu mi, kā arī 1906.g. izd. bija un jābūt, bet visos eksemplāros nav varēts izlabot, 4. rindā virs 3. takts jāliek arī Tempo I…. ” [2]

Sveicinot Jūsu pateicīgais A. Kalniņš.

Rīgā 9. III. 47.

Repertuāra apguve korī ritēja ļoti intensīvi, kas saistās ar Radio kora specifiku – katrā raidījumā sniegt jaunu programmu. Koris mēnesī uzstājās apmēram 10 – 12 reizes ar 15 – 20 minūšu gariem koncertiem.

Nedaudz gados koris apguva ap 200 tautas dziesmu apdaru. Sākt ar tautas dziesmu – tāda bija T. Kalniņa iecere. Bez tam repertuārā tika ietverts vairums mūsu klasiķu atstāto kordziesmu.

Laika posmā no 1945. – 1953. gadam Radio koris savā pirmajā pēckara sastāvā bija apguvis respektējamu dziesmu skaitu. Vēršoties plašumā koncertdzīvei, paralēli Valsts korim arī Radio koris orientējās uz lielo vokāli instrumentālo formu iestudējumiem. Pirmais darba šajā žanrā – V. A. Mocarta “Rekviēms”. Ar laiku pievienojās arī J. Haidna oratorija “Gadalaiki”, L. van Bēthovena 9. simfonijas fināls, sieviešu kora partija J. Ivanova 4. simfonijā “Atlantīda”, fināla dziedājums Ļ. Knipera 4. simfonijā, S. Rahmaņinova kantāte “Pavasaris”, D. Šostakoviča oratorija “Dziesma par mežiem”, S. Prokofjeva kantāte “Aleksandrs Ņevskis”, kā arī latviešu komponistu darbi – Jurjānu Andreja “Līgojiet, līksmojiet”, J. Vītola “Ziemeļblāzma”, “Beverīnas dziedonis” u. c.

Šajos gados T. Kalniņa darba rosme sniedzās vēl tālāk. Līdzās visam minētajam viņš sāka arī operu koncertiestudējumu tradīciju. Sadarbojoties ar diriģentiem Teodoru Vēju, Arvīdu Jansonu un Dmitriju Kuļkovu, tika sagatavots M. Gļinkas “Ivans Susaņins”, A. Dargomižska “Nāra”, A. Borodina “Kņazs Igors”, N. Rimska – Korsakova “Maija nakts”, Š. Guno “Fausts”, B. Smetanas “Pārdotā līgava”, J. Mediņa “Zemdegi” un virkne operešu – J. Štrausa “Čigānu barons”, I. Dunajevska “Brīvie vēji” u.c.

Apbrīnojama bija kolektīva to gadu iniciatīva un enerģija, paralēli pamatdarbam pievēršoties arī vokālajiem ansambļiem. Noorganizējis vīru dubultkvartetu un sieviešu sekstetu, T. Kalniņš šajos ansambļos, tāpat kā korī izkopa non vibrato dziedājumu manieri, centās balsīs panākt tembrālu saliedētību un tīrskaņu.

Bet darbā ar kori katru Jaungadu kopā ar laba vēlējumiem tika nolasīti arī darba uzdevumi. “Katram kora darba gadam T. Kalniņš izvirzīja arī savu tehnisku uzdevumu. Kad ritmiskā puse un intonācija bija nostiprināta, otrajā gadā sevišķu vērību guva atsevišķu balsu grupu ansamblis, trešajā īpašu uzmanību pievērsa p un pp veidojumam, paturot vērā visu ritmiskās precizitātes, vokālā ansambļa un intonācijas ieguvumu.

Parasti vispirms T. Kalniņš mūs iepazīstināja ar mūziku, vajadzības gadījumā pat spēlējot partitūru līdzi. Lai veicinātu visa kora dziedāšanas iemaņas, lasot no nošu lapas, viņš lika cik iespējams, dziedāt visām balsu grupām reizē, ne atsevišķi. Viņš vispirms prasīja nodziedāt ritmiski, tad uzmanību pievērsa intonācijai un balsu grupām, kā arī kora kopīgajam ansamblim, turklāt pats visu demonstrējot gan intonatīvi, gan izteiksmes ziņā….Tālāk uzmanība tika pievērsta akordu dinamiskajam līdzsvarojumam, visbeidzot izteiksmei, niansēm.” [2]

Ja vien bija dots pietiekami ilgs sagatavošanas posms, T. Kalniņš atstāja dziesmu līdz galam neizstrādātu – it kā pašu dziedoņu ziņā. Kad pēc kāda laika viņš pie tās atgriezās no jauna, tā veidojās pilnskanīgāk, stabilāk, drošāk. Daudz kas no tiem nelīdzenumiem, ar kuriem, dziesmu iestudējot nepārtraukti, būtu jācīnās ilgi un grūti, bija pazuduši it kā no sevis.

Dziesmas veidošanas tehniskais process bija tikai pamats, uz kura pacelties dziesmas tēlainajai celtnei. “Kad dziesma nāca gatava, diriģenta žests kļuva plastiski izteiksmīgs, dzīvs it kā rubato – te aizturēts, te atkal paātrināts vai slaidi, izteiksmīgi pavilkts. To noslēdza pirkstu daiļrunīgā kustība. Likās, ka viņa jūtīgās, prasmīgās rokas pirksti skāra kora sabalsojuma plūsmu kā rūpīgi saskaņota instrumenta stīgas.”35lpp.

Skatoties televīzijas pārraidi, Oļģerts Grāvītis raksta, ka diriģējot “atšķirībā no daudziem citiem diriģentiem viņš pats (T. Kalniņš) mēmi neskandē attiecīgās dziesmas tekstu. Lūpas ir sakniebtas stingrā, marmora statujai līdzīgā izteiksmē. Un tomēr laiku pa laikam tās neiztur. Atsevišķas melodijas akcenti, vienas vai otras balsu grupas “iekritieni” izraisa diriģenta lūpās kustību. Iemirgojas acis caur apaļajiem briļļu stikliem. Tās pēkšņi uzzibeņo mēmu liesmu šaltīs, paveras mute kādam it kā klusi izteiktam vārdam, saspringst augstā piere lepnā, pavēlošā izteiksmē. Iedrebas dziesma vīrišķīgā spēkā, uzpland attiecīgas kompozīcijas kulminācija saviļņotā aizrautībā, un tad atkal viss pakāpeniski norimstas. Vienmēr it kā uz augšu paceltā sejā iestājas miers, klusa, liegaina atturība. Tikai rokas….Nu, tagad mēs pirmo reizi pavisam, pavisam tuvu ieraugām arī diriģenta rokas. Tās šajā piano – pianissimo brīdī vairs nešūpojas tradicionālajos žestos. Nē, tās klusē, un tomēr reizē tās arī runā……Abas plaukstas it kā noslēpjas no koncerta klausītājiem (bet tagad jo labi redzamas televīzijas skatītājiem), piekļaujas pie frakas atlokiem ar delnām uz kora pusi. Gleznas, smalkas rokas! Pirksti gari un slaidi – sastājušies savā draudzīgā piecotnē…..Tie dod vēl pēdējos tikko jaušamos signālus dziedoņiem…….Pēc tam apklust arī pirksti.” [2]

Lielu uzmanību T. Kalniņš veltīja tiem koristiem, kas no dabas nebija apveltīti ar spožu balsi vai izcilām muzikālām dotībām, bet kas ar savu darbu neatlaidīgi tiecās pretī mērķim – kļūt par labu kora dziedātāju. Loti raksturīga viņam bija iejūtīga, pat tēvišķi labvēlīga attieksme pret dziedātājiem. T. Kalniņš aizrādīja daudz un stingri, bet vienmēr to ietērpa korektā, smalkjūtīgā formā, lai neaizvainotu cilvēku.

1962. gada 17. oktobrī savas dzīves pēdējā rīta stundas T. Kalniņš pavadīja audzēkņu vidū konservatorijā. Pēc tam tik pat možs un dzīvespriecīgs kā arvien ieradās Radiofonā. Diriģenta dzīvi noslēdzošā diena visspilgtāk atmiņā palikusi to gadu dziedātājiem. Arnolds Bīriņš atceras : ”Kā parasti, maestro novietoja žaketi uz krēsla atvzeltnes, uzlika virs pastāvīgi valkājamām brillēm vēl otras, kuras viņš lietoja speciāli mēģinājumos un raidījumu laikā nošu lasīšanai. Toņmeistars ieņēma savu vietu pie vadības pults.

Negaidot studijā ienāca rumāņu viesi, kas tobrīd iepazinās ar Radio namu un darbu. Maestro apvilcis žaketi, piegāja, sasveicinājās. Tiek izteikts priekšlikums paklausīties, kā dzied mūsu koris, un mēs nodziedājām abas šodien ieskaņotās dziesmas. Pēc tam viesi aizgāja, un mēs atgriezāmies pie darba.

Uzdevis toni, maestro pacēla roku, lai dotu zīmi dziesmas sākumam, tad pieliecās. Likās, ka viņš grib vēl ielūkoties nošu lapā uz klavieru vāka, bet......pēkšņi pārsteigtā kora priekšā noslīga zemē..............Visi steidzās palīgā, rosījās - saudzīgi, gandrīz bīstoties pieskarties, lai viņam nenodarītu sāpes. Novietojām uz dīvāna studijas priekštelpā. Bezgala lēni vilkās minūtes, kamēr atbrauca ātrās palīdzības mašīna, tad vēl otra. Tikai kad ārsti pateica: viss velti - mēs it kā atgriezāmies īstenībā..........Tur viņš guļ bez dzīvības!? Citkārt gleznās rokas tagad bez izteiksmes! Kā gan daži mirkļi varēja tās pārvērst? Ne vien tajā dienā, bet arī nākamajās un vēl ilgi pēc tam mums likās: maestro tūdaļ ienāks, sveicinās kori un sāks savu darbu - arvien lietišķu, vienkāršu, skaidru - un pēdējo dienu un nedēļu notikumi izgaisīs kā grūts murgs.”

Diriģenta darba gados daudzu mūzikas mīļotāju un kritiķu uzskatos iezīmējusies kopēja doma, ka T. Kalniņa rokas nav pievīlušas ne dziedātājus, ne klausītājus. Un vai kāds Radio kora to gadu dalībnieks var aizmirst, ka maestro bieži darba gaitās aizrāvās tā, ka nemanīja laika ritumu, ka, pie dažas dziesmas strādājot, pašam reizēm bija saviļņojuma asaras acīs? Jā, šķietami racionālās ievirzes diriģents, kurš loģiski un augstā profesionālā līmenī vispirms veica tehnisko slīpējumu un tikai tad pievērsās iekšējam radošam procesam - muzikālā tēla atklāsmei, bija liriskas dabas, ļoti emocionāls cilvēks. Viņš prata dziedātāju domas, jūtas un gribu saņemt un vadīt, pats aizmirsdams un likdams aizmirst visu pārējo.

T. Kalniņš kā cilvēks bija ļoti nesavtīgs, vienkāršs, nepretenciozs. Viņa veiktā darba milzīgais vēriens, lielā autoritāte nebūt nepadarīja viņu iedomīgu. Darbs un veiktā darba panākumi bija viņam vienmēr un visur galvenais.

Savu darbu T. Kalniņš mīlēja pašaizliedzīgi, kā svētumu. Tāpēc viņu tik dziļi cienīja un mīlēja visi, kuriem bija tā laime viņu pazīt.

Latvijas Radio kora mājas lapa (angļu val)