Latviešu diriģents Teodors ReitersLatviešu diriģents Teodors Reiters
 

DIRIĢENTA CEĻŠ UZ MŪZIKU
Bērnības takas

Teodora Reitera dzīves ceļš sākas 1884.gada 11.- pēc jaunā stila 23. martā, Ļaudonas pagasta “Muižniekos”. Nākamā latviešu mūzikas mākslas lielmeistara ģimenes likteņu gaita ir sarežģīta, pat dziļi traģiska. Tēvatēva izcelsmes saknes meklējamas Vācijā: Šlēsvigas - Holšteinas apkārtnē, bet, meklējot labākas peļņas iespējas, vecais Reiters nonācis Vidzemes vidienē. Savu dēlu Ernestu (Teodora tēvu) viņš izmācīja par kurpnieku, taču puisim tas nav bijis pa prātam. Būdams patstāvīgs un lepns, viņš sameklēja sev citu nodarbošanos, proti, mežsarga darbu Ļaudonas muižā. Visu iekopa ar savām rokām - gan māju, gan tīrumus, gan saimniecības ēkas.

It kā viss izdodas lieliski, pat ieguva “Muižnieku” titulu. Bet tomēr Ernesta Fridriha dzīve nav bijusi laimīga. Pāragri mirušas divas sievas, atstādamas kuplu pēcnācēju pulciņu. Trešā sieva - Muižnieku jauniņā kalpone Anna (dzimusi Aizelksne), savam nepilnus sašdesmit gadus vecajam vīram pēkšņi nomirstot, zaudē apgādnieku arī trīsgadīgajam pastarītim Teodoram. Un tā Anna paliek viena ar kuplo bērnu pulku. Bet kaimiņos dzīvo strādīgais Vanagu Andžs, kam daiļā Anna jau sen prātā un arī rūpīgi iekoptie Muižnieki liekas vilinoši. Tā mājās ienāk izdarīgs, bet ļoti stingrs un raksturā dzelžains patēvs. Un mazā Teodora jau tā daudzo pusbrāļu un pusmāsu saime vairojas.

Stingrais patēvs mazo Teodoru gribēja izaudzināt par kārtīgu darba vīru. Bet zēnam jau no agras bērnības interesēja māksla un citas zinības. Interesi par mūziku, folkloru un citām gudrībām Teodors mantojis no savas mātes un tēva. Anna Reitere bija apveltīta ar skaistu un dzidru balsi. Dziedājusi mazajam zēnam tautasdziesmas un baznīcas korāļu smeldzīgās melodijas, stāstījusi pasakas, teikas un citas tautas gudrības.

Teodora tēvs - Ernests, būdams darba ikdienā visīstākais zemes kopējs, tajā pašā laikā izjutis romantisku aicinājumu tiklab uz grāmatām, kā arī citām garīgām vērtībām. Īpaši uz mūziku. Bijis cītīgs baznīcā gājējs, kaut vēlāk atklājies - galvenokārt tāpēc, lai vietējam ērģelniekam dažkārt izlūgtos atļauju pamīt ērģeļu plēšas un tad - jau pēc dievvārdiem - arī pašam ērģeles paspēlēt... Ne jau velti “Muižnieku” drēbju skapī glabājās mirušā tēva vijole, ko viņš mājās un arī godos bija it veikli spēlējis. Ļaudonieši sadzīvē simpātisko Ernestu labprāt uzņēmuši arī vietējā jauktā kora dziedoņu pulciņā. Dažbrīd viņš pat palīdzējis skolmeistaram mācīt balsis un sapņojis par diriģēšanu.

Mazais Teodors jau agrā bērnībā neviena nemudināts ātri iemācās spēlēt sava tēva vijoli. Bet patēvs puikas vijoļspēlēšanu nav pacietis, jo “Muižnieku”plašajai saimei kā vasaru, tā ziemu vienīgais likums ir darbs. No mirušā Reitera mantoto vijoli patēvs kādā dusmu brīdī pat likvidēja... Par laimi, māte un viņas brālis - Teodora krusttēvs Aizelkšņu onkulis - Reiteru jaunākā pārstāvja muzkāli romantiskās noslieces sapratuši un visiem spēkiem atbalstījuši. Kaut arī ne atklāti, tomēr pietiekami stingri turējušies pretī Vanagu Andža racionālajai audzināšanas metodei. Krusttēvs pat kādā ciemošanās reizē uz “Muižniekiem “ atveda jaunu melnā, lakotā kastē gulošu brūngani gaišu un samtaini skanīgu vijoli. Tā teodoram bija pati dārgākā dāvana visā pamatskolas mācību laikā. Kopā ar saviem muzikālajiem pusbrāļiem izveidoja tā saukto “Reiteru kapelu”. Bez tās bija grūti iedomājamas jebkuras ļaudoniešu godības.

Muzikālās iemaņas, mātes dziedātās dziesmas un stāstītās pasakas raisa Teodora radošo fantāziju. Viņš cenšas apgūt visu laukos pieejamo lasāmvielu, vispirms jau ģimenes relikviju - Bībeli, dažādu gadu kalendārus, vecās un jaunās avīzes, vēlāk - no pagastskolas aizņemtās grāmatas. Bet patēvam Teodora grāmatu lasīšanas kāre liekas vistīrākā laika nosišana...

Bet, spītējot visam, Teodors pēc pagastskolas beigšanas pāris ziemas mācās draudzes skolā. Lai gan par mācību turpināšanu nav pat ko sapņot. Pārāk lielas ir “Muižnieku” dzimtas vajadzības, lai Teodors varētu atļauties studijām tērēt līdzekļus. Patēvs turas pie pārliecības, ka puikam jāizmet no galvas visas dumjās iedomas par grāmatu gudrībām, muzikanta niekošanos, augstajām studijām. Bet kādā atklātības brīdī ar asarām acīs Teodors atzinās savam skolotājam, ka viņu vilinot kā vijole, tā vēl neapgūtās ērģeles. Bezgala sajūsminot kordziedāšana. Viņam neesot lielāka dārguma par grāmatām, par sapņiem mācīties tālajās skolās, vārdu sakot, tas viss, ko nīstin nīda un “Muižnieku” sadzīvē ik brīdi centās izdeldēt neiejūtīgais, racionāli domājošais patēvs.

Tā aizrit topošā diriģenta bērnības un jaunekļa dienas - kā pelēcīga, nemīlīga rīta migla... Kā iegrozīsies dzīve tālāk?