Latviešu diriģents Teodors ReitersLatviešu diriģents Teodors Reiters
 

DIRIĢENTA CEĻŠ UZ MŪZIKU

Mācību un studiju laiks

Teodora skolotājs Augusts Nesaule saprata jaunekļa vēlmes un novērtēja viņa talantu. Viņš nesavtīgi palīdzēja Teodoram realizēt savus sapņus. Augusts Nesaule tālredzīgi palīdzēja zinātkārajam jauneklim sagatavoties iestājeksāmeniem Pleskavas skolotāju seminārā, pareizi aptverot, ka no turienes muzikālajam puisim pavērsies perspektīva tālākajai izglītībai (pats Augusts Nesaule bija šī semināra nesenais absolvents, varbūt tāpēc uzdrošinājās tik izšķiroši izlemt turpmāko sava talantīgā audzēkņa likteni). Luterāņiem tur bija lieliskas iespējas apgūt ērģeļspēli, padziļināti mācīties mūzikas teoriju. Līdzās parastai semināra programmai iegūt iemaņas arī improvizācijā, harmonijā, korāļu un tautas melodiju aranžēšanā. Tā Ļaudonas draudzes skolotāja vadībā Teodors Reiters veiksmīgi sagatavojās iestājeksāmeniem seminārā. Apdāvinātais jauneklis ne tikai izturēja iestājpārbaudījumus, bet arī ieguva “kroņa” stipendiju, kuru piešķīra Pleskavas semināra apdāvinātākajiem audzēkņiem. Tā nākamais latviešu kora mākslas lielmeistars tautskolotāja diplomu varēja sev iegūt bez dārgās mācību maksas.

Ritēja mācības, ko Augusts Nesaule atbalstīja gan morāli, gan bieži vien arī materiāli. Bet vasaras brīvdienās pieredzējušais pedagogs deva iespējas savam jaunajam, apdāvinātajam māceklim izmēģināt spēkus palīgskolotāja darbā, izvingrināt roku ērģeļspēlē. Skolotājs deva ispēju atraisīties arī skolas kora diriģenta mākā. Vecie ļaudonieši un skolotājs Augusts Nesaule atceras, ka pirmo reizi Teodors Reiters skolēnu - dziedātāju - priekšā savas neparasti spilgtās muzikālās dotības varējis pārbaudīt kādā romantiskā 1902. gada pavasara dienā Drikšņa ezera uzkalniņā. Mazie ļaudonieši dziedāja ar lielu aizrautību un dziesmas jūsmīgi un muzikāli plūda cita pēc citas. Interesanti, ka nākamais Dziesmu svētku virsdiriģents debitē tieši brīvdabas koncertā!

1905. gada pavasarī Teodors Reiters saņēma tautskolotāja tiesības un divdesmitviengadīgais jauneklis kļuva par Ļaudonas draudzes otro skolotāju. A. Nesaule nodeva daļu no kora lietām sava talantīgā - nu jau kolēģa ziņā. 1906. gadā Ļaudonas Viesīgās biedrības namā notika Teodora Reitera publiskā debija. Koncerts kļuva par notikumu, ko nebeidza pārrunāt vēl ilgu laiku. Interese par pievilcīgo un apdāvināto diriģentu izplatījās vēja spārniem. Repertuāra izvēlē viņš bija neparasti prasīgs un nepiekāpīgs. Viņš korim piedāvāja iespējami grūtāko, taču labāko no labākā: Jurjānu Andreja, Jāzepa Vītola darbus, latviešu mūzikā tikko sevi pieteikušo Emiļa Melngaiļa, Emīla Dārziņa, Alfrēda Kalniņa kora mūziku. Un tā kopā ar spilgtākajām tautasdziesmu apdarēm uz mūžu mūžiem palika diriģenta uzmanības degpunktā. Šajā laikā mērķtiecīgi brieda un stiprinājās jaunā mākslinieka muzikālās gaumes augstie kritēriji.

Ļaudonas jaunatnei patika enerģiskais un stingrais dziedāšanas skolmeistars. Viņš prata bērnus ieinteresēt, pārliecināt un aizraut. Šis laiks deva būtisku pamatu tālākajai jaunā un talantīgā diriģenta izaugsmei un karjerai.

1907. gadā pēc kāda koncerta pie Teodora pienāca nepazīstams kungs un piezīmēja, ka viņa vadītais J. Vītola Beverīnas dziedonis esot labi atskaņots un viņš domājot, ka vajadzētu braukt uz Pēterpils konservatoriju studēt mūziku. Minētais kungs bija Pēterpils konservatorijas ērģeļu klases audzēknis, turienes latviešu draudzes ērģelnieks un kora diriģents Jānis Turss. Viņa pamudināts, jaunais Teodors iesniedza lūgumu Pēterpils konservatorijā, pievienojot arī apliecību par 1905. gadā absolvēto Pleskavas skolotāju semināru. Jauneklis nepārprotami cenšas iet Emīla Dārziņa, Alfrēda Kalniņa un citu mūziķu pēdās, uzsākdams studijas profesora Luija Homiliusa ērģeļu klasē. Bet sākumā Teodoru tomēr vilināja vijolnieku karjera. Viņš mēģināja kārtot iestājeksāmenu vijoles specialitātē pie armēņu izcelsmes profesora - Jāzepa Vītola drauga - Ovanesa Nalbandjana, bet neveiksmīgi.

Pēterpils toreiz, pirms Pirmā psaules kara, pēc sava garīgā pulsa bija viseiropeiskākā krievu pilsēta. Mākslas dzīve mutuļot mutuļoja. Viss bija tik interesants. Tur notika viss - izcilu profesoru lekcijas filozofijas jautājumos, literāri vakari ar debatēm par veciem un jauniem rakstniekiem, gleznu izstādes cita aiz citas, lielā, varenā un neizsmeļamā mūzikas pasaule! Teodors Reiters atceras:

Pēterpils intensīvā mūzikas dzīve bija mūsu, nedaudzo latviešu, lielā laime, tā augstākā no visām skolām, kas mūs darīja garā bagātus, audzināja mūs vistīrākajā mūzikas gaumē; tā bija mūsu studiju laika visskaistākā daļa.

Mācību gaitas konservatorijā ritēja uz priekšu arvien sekmīgāk. Tomēr materiālie apstākļi nebija viegli un vasaras brīvlaiks tika gaidīts ar lielu nepacietību. Bet smago materiālo apstākļu dēļ Teodors Reiters 1909. gada rudenī uz konservatoriju neaizbrauc. Otreizējo studiju atsākums notiek 1910. gada rudenī un turpinās bez pārtraukuma septiņus gadus - līdz 1917. gadam. Šis laiks iedalās it kā divos atšķirīgos posmos: pirmais - mācību gadi līdz pasaules karam, kad T. Reiteram pārliecinōši izdodas līdzsavrot savus akadēmiskos pienākumus konservatorijā ar plašu muzikālo praksi dzimtajā Ļaudonā. Otrajā posmā mūziķim studiju un materiālās eksistences jautājumi jārisina līdz pat 1917./18. gada sezonai. Šajos smagajos kara un revolūcijas apstākļos arvisu jātiek galā pašam.

Atgriežoties otrajam studiju cēlienam 1910. gada rudenī, tpošais diriģents vēl neilgu laiku mācās vijoļspēli pie profesora O. Nalbandjana. Tāpat cītīgi apgūst ērģeļspēli, lai gan ērģeles ir tikai kā tilts uz citiem mērķiem - uz diriģenta zizli. Šo trāpīgo novērojumu jau toreiz samanījis profesors J. Vītols. Nākamais diriģents intensīvi studē gan harmonju, polifoniju (profesoru Vasilija Kalafati un Anatolija Ļadova klasēs), gan instrumentāciju (profesors Maksimilians Šteinbergs), kā arī formas mācību pie profesora J. Vītola.

Šis studiju periods iezīmējas ar īpašu radošu aktivitāti un pacilātību. Teodors Reiters pievēršas arī kompozīcijai un pat dzejai. Izmēģinājis spēkus vokālajās miniatūrās un pieredzējis savu pirmo a cappella kora sacerējumu publikācijas (A. Jurjān un J. Vītola rediģētajā RLB Mūzikas komisijas kora dziesmu X burtnīcā, 1914.g.).

Sākot ar 1914. gada rudeni T. Reiters savu studiju un praktiskās darbības virzienus koncentrēja pretim vienam vienīgam - nu jau galvenajam - diriģenta meistarības apgūšanas mērķim. J. Vītols jau agri iesaista T. Reiteru sava Pēterburgas Latviešu dziedāšanas biedrības jauktā kora dalībnieku saimē, bet 1914. gadā viņš kļuva par profesora asistentu šajā korī, kur veica nozīmīgu darbu.

Pateicoties J. Vītola labvēlībai un tālradzībai, T. Reiters pieredz savu kordiriģenta debiju Krievijas galvaspilsētā. Tas jau ir zināms pagrieziena moments visā topošā mūzikas darbinieka tālākajā mākslinieciskajā izaugsmē. K. Zariņš par 1914.gada 26.janvāra koncertu atceras:

Programmā bija tukša vieta. Likās, ka gadījusies kāda kļūme iespiešanā. Kad koncera pirmā daļa bija paveikta, nolaida priekškaru, kas parasti netika darīts. Varēja just, ka aiz nolaistā priekškara kaut kas notiek, un publika ar ziņkāri vēroja, kas nu būs. Pats Jāzeps Vītols, noslēpumaini smaidīdams, apsēdās pirmajā rindā. Kad priekškars atkal pacēlās, ieraudzījām sarindojušos vīru kori. Tā priekšā nostājās mans paviršais paziņa - spurainais jauneklis Teodors Reiters. Tikko viņš bija ieņēmis diriģenta vietu, Jāzeps Vītols sāka dedzīgi aplaudēt. Meistaram sekoja arī publika, zināms, gan vēl pavēsi, jo nevarēja paredzēt, kas sagaidāms. Šie aplausi bija avanss par lielajiem mākslas baudījumiem, ko vēlākos gados Reiters riekšavām sniedza latviešu mūzikas mīļotājiem.

Savukārt Jānis Zālītis recenzijā Dzimtenes Vēstnesī raksta: Par debitējošā jaunā vīru kora priekšnesumiem, cik to labā izdošanās atkarīga no Vītola jaunā kora asistenta T. Reitera, varu tik labu teikt. Noklausoties visās trijās nelielās dziesmiņās, jāpriecājas, ar kādu mīlestību un izpratni tās bija iestudētas. [...] visās bija vēlamā noteiktība, ritmu spirgtums un saprātīgs, rūpīgi pārdomāts tēlojums.[...] Vienīgi jaunajam aizrautīgajam diriģentam būtu vēlamas vispār mērenākas kustības, to pārmērības, it sevišķi, ja tā varētu teikt, mūzikas bēguma momentos, visvairāk traucējošas ar savu it kā neatlaidīgi saskrūvēto sajūtu ārējo demonstrēšanu. Jāņa Zālīša lietpratīgais spriedums sasaucas arī ar citu diriģenta darbības sākotnējo gadu snieguma vērotāju teikto. Tā diriģents A. Lesnieks liecina, ka kādā koncertā pa gaisu aizlidoja ne vien zizlis, bet arī temperamentīgā diriģenta aproces, tāpat neretu reizi zižļa straujais, plašais mājiens izsitis priekšā stāvošām dziedātājām notis no rokām laukā.

Interesanti šos dokumentus papildināt ar vēl kādu citātu - fragmentu no Teodora Reitera vēstules savam skolotājam A. Nesaulem, kuru raksta pāris nedēļas pēc minētā koncerta. Ziniet, es tagad vairāk kā nekad sevim ticu un ticu savām spējām. Uz to mani pamudināja mūsu koncerts Pēterburgā.[...] Es tagad ļoti ticu, ka varbūt manī ir kaut kas vairāk kā dažā citā, kas attiecas uz diriģēšanu. Nekad es to tā nebiju atzinis no sirds. Un tā es iešu, cik vien spēku būs, savam uzdevumam pretī!

Jau studiju laikā T. Reitera diriģenta darbībā iezīmējās trīs virzieni: kordiriģēšana, simfoniskā orķestra vadība un operu iestudējumi. Mūzikas kritika mudināja jauno driģentu biežāk stāties ne tikai kora, bet arī simfoniskā orķestra priekšā. Tas atbilst arī paša T. Reitera visdziļāk slēptajām vēlmēm. Daļēji tās veicina intensīvi izvērstās studijas profesora Nikolaja Čerepņina speciālajā klasē, kad, mācību programmu pildot, topošajiem diriģentiem regulāri jāsagatavo konservatorijas studentu simfoniskā orķestra un kora apvienotie priekšnesumi. “Ugunskristības” šajā ampluā jaunais censonis pieredz jau 1914. gada 6.decembrī Pēterpils Tautas namā. Pakāpeniski viņš tiek iesaistīts konservatorijas operas klases izrāžu vadībā, 1916./17. gada posmā nākot klajā ar Dž. Rosīni Seviljas bārdziņa, N. Rimska - Korsakova Cara līgavas un P. Čaikovska Jevgeņija Oņegina veiksmīgi novadītām izrādēm. Pēdējā ir arī jaunā diriģenta diplomdarbs, ar kuru viņš 1917.gada pavasarī beidz Pēterburgas konservatorijas prof. N. Čerepņina speciālo klasi.