Latviešu diriģents Teodors ReitersLatviešu diriģents Teodors Reiters
 

KORA MĀKSLAS LIELMEISTARS

Reitera koris

Teodora Reitera koris 1920. gados

Viens no spilgtākajiem periodiem T. Reitera muzikālajā darbībā saistās tieši ar divdesmitajiem gadiem, kad viņš nodibina savu kori, kas gadu gaitā izveidojās par izcilu māksliniecisku vienību. Pirmoreiz nosaukums Reitera koris parādījās jau 1916 gadā J. Zālīša recenzijā par latviešu kompozīciju vakaru 26.jūlijā Sestroreckā: Dzīvu interesi sacēla Reitera kora (150 dziedātāji) priekšnesumi. Kā oriģināli, tā tautasdziesmas bija izvēlētas ar atzīstamu gaumi un varēja dot skaidru ieskatu par mūsu kora dziesmu literatūru un tautasdziesmu īpatnējo kolorītu. Visu dziesmu izpildījums labi pārdomāts, kontrastu bagāts un valdzinošs. Teicama arī kora disciplīna. Ja šim korim būs lemtas ilgākas dienas, tad, ievērojot tā diriģenta neatlaidību un patiesu, ideālu darba prieku, mēs drīz vien varēsim lepoties ar to, un tas katrā laikā godu darīs ne vien pašu sētā, bet arī ārpus tās.

Tātad Reitera kora saknes meklējamas jau Pēterburgā, kur veidojās diriģenta personība, auga pieredze un iezīmējās izpildījuma pamattradīcijas, kas tālāk tika attīstītas jau Latvijā.

Latvijā šai laikā kori izrādīja tikai vājas dzīvības zīmes. Kora dziedāšanu tradīciju atdzimšanā galvenais nopelns ir jaunajam Reitera dibinātajam kolektīvam. Tas notiek 1920.gadā. Minētā gada 9.februārī laikrakstā Jaunākās ziņas starp slejām parādās sīkā drukā tikko samanāms Uzaicinājums. To parakstījis Diriģents - Teodors Reiters: Uz Rīgu pārnākdams, biju nodomājis nodibināt kori, bet spējās pārmaiņas Rīgas politiskā dzīvē neapsolīja vēlamos panākumus, kamdēļ arvien vēl biju spiests sava lolotā nodoma izvešanu. Tagad nu, ievērojot vispārējo nomierināšanos un nožēlojamo ieilgušo sastingumu senāk tik bagātajā Rīgas koru dzīvē, griežos ar lūgumu pie personām, kuru aktīva līdzdalība, pateicoties viņu muzikalitātei, apsola vēlamos panākumus, pieteikties laipni atvēlētā 1.vidusskolas zālē Troņmantinieka bulv. 8 trešdien, 11.februārī, un piektdien, 13.februārī, no plkst. 8-10 vakarā. Ir nodomāts sarīkot plašu kora koncertu, kura programmā ietilptu mūsu komponistu šeit vēl neuzvesti jaunākie darbi.

Uz noklausīšanos kopumā ieradās ap 300 dziedātgribētāju. Viņus iepazīstot, netika jautāts ne par sabiedrisko atāvokli, ne politiskajiem uzskatiem. Galvenais - vai ir muzikālie dotumu. Rezultātā jaundibinātajā vienībā reģistrēti 212 dalībnieki: 87 soprāni, 63 alti, 27 tenori un 35 basi.

Trešdien, 1920.gada 25.februāra vakarā, tiek likti pamati T. Reitera lolojumam - notiek pirmais mēģinājums drīzumā paredzētajam koncertam. Bez jebkādu sabiedrisko organizāciju atbalsta ir nodibināta privāta vienība, kurai, tolaiku tradīcijas ievērojot, dots tās vienīgā organizatora un vadītāja - Reitera vārds.

Darbības sākumā kora dibinātājam atsevišķo balsu apmācībā palīdz vairāki mūziķi: T. Kalniņš, nākamais kordziesmu komponists V. Ozoliņš, nākamais latviešu profesionālās muzikoloģijas pamatlicējs Jēk. Vītoliņš, nākamais vīru kora biedrības Dziedonis dibinātājs J. Sieriņš. Šī profesionālo mūziķu līdzdalība Reitera korī ir īslaicīga. Pakāpeniski atklājas, ka T. Reiters mīl strādāt bez kormeistariem. Maestro nevēlas dalīt savus pienākumus ar kādu citu. Zviedrijas reiteriešu pārstāvis A. Vītoliņš saka: Žēl, nebiju jau es vienīgais, kurš vecmeistara vadībā mīļu prātu apgūtu kordiriģenta iemaņas. Pats par sevi saprotams, ka neviens no mums materiālos labumus neprasīja. Bijām gatavi darboties tikai vērtīgās prakses vārdā. Bet Maestro savai radošā darba “virtuvei” pat tuvumā nelaida... Tā nu iznāk, ka garajā mākslinieka mūžā T. Reiters n e t i e š i ietekmējis daudzus latviešu mūziķus, bet t i e š o skolnieku - diriģentu - viņam ne Rīgā, ne Stokholmā diemžēl nav.

Reitera kora debija notiek 1920. gada 21. maijā Latvijas Nacionālajā operā. Tā kā diriģents ar savu operiestudējumu un daudzo simfonisko sarīkojumu panākumiem paspējis iekarot klausītāju simpātijas, tad interese par nevienam vēl nepazīstamā Reitera kora uzstāšanos ir milzīga. Afišas un sludinājumi sola ievērības cienīgu programmu, un tā patiešām ir stilistiski viengabalaina, muzikāli saturīga, latviska...

Pirms kara daudzu koru koncertprogrammās par tradīciju kļuva atsevišķu solistu (vokālistu, instrumentālistu) uzstāšanās, kas ļauj koristiem atpūsties. Bet T. Reiters šo principu lauž. Viņš uzskata, ka viss jāveic pašiem. Koncerta programmu diriģents sakārto trīs daļās. Tajā iekļauti sava laika izcilākie autori, ievērības cienīgākie skaņdarbi - pavisam 16 kompozīcijas. Maestro rūpīgi pārdomājis programmas secību, caurvijot un noapaļojot visa priekšnesuma muzikālo formu ar E. Melngaiļa pilnskanīgajiem sacerējumiem.

E. Brusubārdas Reitera kora debijas vērtējums: Ar savu pirmo koncertu Nacionālā operā jaunais koris iekaroja drošu stāvokli. Plaša un labi noskaņota programma... valdzināt valdzināja klausītāju no sākuma līdz beigām. [...] Diriģents un koris nebija pūles taupījuši, lai sasniegtu mākslas gatavību. Mūsu tautas dziesmu pērles: drastisko “Lokatiesi, mežu gali”, viegli šūpojošo “Ozolīti, zemzarīti”, senlatvisko “Ai, kad es būtu zinājusi”, veselīga dzīvesprieka pilno “Bārenītes slavināšanu” E. Melngaiļa apstrādājumā un vienmēr valdzinošo Daugavas laivinieku dziesmu “Pūt, vējiņi” A. Jurjāna harmonizācijā dzirdējām īsti priekšzīmīgā izpildījumā. Arī E. Melngaiļa mistisko “Senatni”, graciozo “Mēness starus stīgo” un dziļi izjusto, komponista labāko, bet grūtāko dziesmu “Rekviēms Nr. 1” nodziedāja ar smalkjūtību un pacilātību ... Pirmo reizi dzirdējām A. Kalniņa skaisto, klusi sērīgo “Divi gāju balodīši” un svēta nakts miera apdvesto “Ūdens rožu vainags”. Abas dziesmas koris izpildīja ļoti atzīstami. Modernās mūzikas pasaulē klausītājus ieveda J. Zālīša “Pie koklētāju kapa” un “Biķeris miroņu salā”. Šīs oriģinālās dziesmas stipri atšķīrās no pārējām ar moderno harmonizāciju. Neskatoties uz to, ka dziesmas stipri grūtas izpildīšanai, kas sevišķi sakāms par pēdējo, koris nodziedāja teicami. A. Jurjāna reliģiozo “Uz augšu!” un J. Vītola asprātīgo un īpatnējo “Karalis un bērzlapīte”, sevišķi pēdējo, koris nodziedāja ārkārtīgi labi. E. Dārziņa cilvēces ilgu un sāpju dziesmas “Ciānas bērni” un “Sapņu tālumā” bija atradušas spīdošu izpildījumu. Koris ne vien laimīgi tika pāri šo dziesmu “zemūdens akmeņiem”, bet arī izcēla viņu sapņu skaistumu un dzīves traģismu.

Cienījamais diriģents T. Reiters, pateicoties savam temperamentam un lielai darba mīlestībai, ar kori sasniedzis opžilbinošus panākumus. Tik smalki izstrādāts priekšnesums un niansēšana, kādu dzirdējām, pie mūsu koriem līdz šim nebij sastopama. Vispārīgi koncerts uzskatāms par sevišķi labi izdevušos.

Savukārt vērīgais recenzents Jēk. Vītoliņš konstatējis, ka jau ar sava kora pirmajiem soļiem T. Reiters ļauj saprast, ka vokālās izteiksmes ārišķīgs spēks un patētisks skaļums, temperamentā forsēts dziedājums viņa kordiriģenta būtībai ir svešs.

Interesanti atzīmēt faktu, ka T. Reiters koncertu laikā nekad neizmanto nošu materiālus. To pašu viņš kategoriski prasa arī no saviem dziedātājiem. Šie principi, krasi atšķirdami reiteriešu uzstāšanos no daudziem citiem Latvijas koriem, paliek spēkā visu meistara radošās darbības mūžu (koristiem notis kā izņēmums tiek atļautas turēt rokās tikai lielu vokāli instrumentālu kompozīciju uzvedumos).

Sākumā un arī visos tālākajos darbības gados, reiteriešu repertuārā stabila vieta ir gan daiļākajām A. Jurjāna, Alfr. Kalniņa, E. Melngaiļa tautasdziesmu apdarēm, gan arī visu mūzikas klasiķu un jaunāko paaudžu komponistu oriģinālsacerējumiem, īpaši izvērstākas formas balādiskajām partitūrām. Kopš sendienām T. Reitera mākslinieciskajai pārliecībai atbilstoši un tuvi ir J. Zālīša skaņu opusi.

Reitera kordiriģenta stratēģija: apgūt latviešu klasikā rodamās pērles, vienlaicīgi nemitīgi mudinot savus laikabiedrus - komponistus - uzticēt Reitera korim novitāšu pirmatskaņojumus.

Nevar neatzīmēt neparasto rūpību un atbildības sajūtu, ar kādu tiek sagatavots ikviens koncerts, ikviena uzstāšanās. Nākot klausītāju priekšā kaut ar pāris dziesmiņām, reiteriešu sniegumam muzikālā virspusība nav raksturīga. Pat nedaudzas vienkāršas kompozīcijas pirms uzstāšanās vēl un vēlreiz tiek mēģinātas un spodrinātas.