Latviešu diriģents Teodors ReitersLatviešu diriģents Teodors Reiters
 

Darba stils un tradīcijas

T. Reiters diriģē Dziesmu dienas Rīgā 1923. gada 16. un 17. jūnijā

Koristi, kas muzicē, lai saņemtu samaksu, ātri pazaudē priekšnesuma dvēseliskumu, savas mākslinieciskās atdeves patiesīgumu, mēdza teikt diriģents T. Reiters. Un patiesi, reiteriešus kopā saveda nesavtīga ziedošanās dziesmas dailei. Vieglas peļņas, tāpat kā ātras slavas un panākumu tīkotājiem Reitera kora saimē vietas nebija. Daudzi nespēja pierast arī pie kora iekšējās kārtības stingrajiem noteikumiem, kad nopēlumam pakļauta pat neliela mēģinājumu nokavēšana, nerunājot nemaz par to neattaisnotu kavēšanu. Tāpēc reiteriešu rindas no sākotnējiem 212 sarūk līdz 80-90 dziedātājiem.

Reitera kora lielisko māksliniecisko panākumu pamatu pamats ir nesavtīga ziedošanās dziesmai, uzticēšanās sava Maestro radošajiem nodomiem, viņa talanta dievināšana. Spožos sasniegumus veicina reiteriešu ikdienas dzīves mērķtiecīga organizācija. Mēģinājumu apmeklēšanas disciplīnu un dalībnieku reģistrāciju pārzina katras balsu grupas vecākais - tā sauktais balsszinis. Tiek izveidota valde, kura no diriģenta pleciem novēla visas saimnieciskās un organizatoriskās rūpes. To vada priekšsēdētājs, kuru pirmajos desmit darba gados kā savu vietnieku ieceļ pats Teodors Reiters. Kopš 1930. gada valdes priekšsēdētāju ievēl viss koris. Vēlēti tiek arī pārējie valdes locekļi, sadalot starp viņiem vairākus pienākumus - sekretārs, bibliotekārs, vēsturnieks u. c. Kora darbības ikdienā valdes pārstāvjiem nekādu speciālu privilēģiju nav. Tāpat kā Maestro, arī viņi par savu darbošanos nekādu materiālo atlīdzību nesaņem. Divdesmit četru darbības gadu laikā Latvijā kora valdes sastāvs ir samērā nemainīgs. Sabiedriskajos amatos izvirzīto dziedātāju skaits - neliels. Tas, neapšaubāmi, liecina par kādu būtisku faktu - par reiteriešu iekšējo vienotību, Maestro un viņa dziesmu draudzes māksliniecisko ideālu kopību.

Reiteriešiem pamazām izveidojās arī savas iekšējās sadzīves tradīcijas: kora gadskārtu, Ziemassvētku eglītes svinības, masku balles un pašsacerētu teatrālu uzvedumu izrādes, vasaras ekskursijas. Ar 1924. gada 11. martu tiek aizsākta svinīga solījuma parakstīšanas un kora nozīmītes izsniegšanas tradīcija, kad pirmo reizi Reitera kora svinīgā solījuma grāmatā, sākot ar pašu Maestro, savus parakstus atstāj viņa 54 dziedātāji, kas korī nodziedājuši vismaz gadu. Diriģents un valdes pārstāvji katram koristam piesprauž pēc profesora Riharda Zariņa darinātu krūšu nozīmīti ar zeltā lietiem kora iniciāļiem - RK. Svinīgā solījuma teksts: Reitera kora nozīmi saņemot, es ar savu parakstu apsolos to godam valkāt un augsti turēt kora labo slavu, apzinoties, ka kora gods ir arī mans gods. Es apsolos korī palikt un strādāt līdz pēdējai iespējamībai, sekojot kora gaišai devīzei “Uz augšu!”, ziedojot kopējam darbam visas savas spējas un sekmējot kori viņa gaitā uz māksliniecisku pilnību. Reitera kora nozīmīšu saņemšanas un minētā apsolījuma parakstīšanas ceremonija notikusi 12 reizes (pēdējā - 1944. gada 18. jūnijā).

Ar 1924. gada Somijas koncertturneju tiek nodibināts Reitera kora goda biedra statuss. Par pirmo goda biedru pēc Reitera kora koncerta Vīpuros kļūst Viipuri Laulu Veikot vīru kora diriģents Irjo Rozendāls, par otro - toreizējais Latvijas sūtnis Helsinkos Kārlis Zariņš. Pavisam ir 14 goda biedru reiteriešu: izcili valstsvīri un sabiedriskie darbinieki Latvijā, Reitera kora draugi un labvēļi no Čehoslovakijas, Polijas, Anglijas.

Kādu reiterieši redz savu Maestro, laikam aizritot? Viens no spilgtākajiem T. Reitera mākslinieciskās personības vaibstiem ir milzīgais darba spars, enerģija, aizrautība, spēja degt un kvēlot, un pat visnogurdinošākajā mēģinājumu drabā aizdedzināt un sajūsmināt savus dziedātājus.

Mēģinājumi notika regulāri trīsreiz nedēļā, bet koncertu priekšvakarā - katru dienu. Ikvienā mēģinājumā T. Reiters ieradās nevainojami sagatavojies, apliecinot mērķtiecīgu gribu, nelokāmu izturību un darba mīlestību. Balsu mācīšana sevišķi daudz laika no mēģinājuma neaizņēma, jo gandrīz visi koristi prata nošu rakstu. Visvairāk laika tiek veltīts balsu saliedēšanai, dziesmas tēla veidošanai, jo skanējumā taču jājūt dziesmas dvēsele... Tieši šajos meklējumos atklājas T. Reitera diriģenta burvība, viņa maģiskais, suģestējošais spēks. Viņš neļāva vaļu vienkāršam forte vai piano. Katrā dinamiskajā niansē Maestro meklēja dvēseles siltumu, katrā skaņā, akordā - krāsu. Kā diriģents to panāk? Vispirms viņš atkal un atkal skandē dzeju, aicinot visus iedziļināties skaņu gleznā, teksta jēgā, saturā, tad - kā tas attēlots mūzikā. Lūk, reiterieša Valdemāra Zelmena atmiņas:

Diezgan bieži gadījās, ka mēs nevarējām momentāni uztvert un izpildīt diriģenta ieceres. Tad nu viņš pacietīgi skaidroja, pārnesdams muzikālās gleznas literatūras un tēlotājas mākslas pasaulē, centās atsaukt mūsu atmiņā un iztēlē redzētās dabas ainavas dažādos gadalaikos. Tā, piemēram, mācāmies J. Vītola “Saules svētki”. Alti skaisti izpilda savu sākuma tēmu. Koris tīri un precīzi atsaucas. Bet T. Reiteram tas liekas auksti un formāli: nav atmodināta dziesmas dvēsele. Un viņš nu sāk šausmināties par mūsu vienaldzību, iejūtības trūkumu, par cietsirdību. Arī dabā taču pašalik esot pavasaris. Vai tiešām mēs neesot pamanījuši to dzidro, pelēki zaļo un maigi silto akvareļtoni Rīgas parkos, kas tur radzams tikai pāris dienu gadā? Vajagot taču dzīves skrējienā kādreiz paskatīties arī uz augšu - kā zied koki, kad lapas vēl nav izplaukušas... Dziedam vēlreiz. Un vēl. Beidzot pavasara sauciena akordi sāk skanēt pietiekoši silti, reizē tikko sadzirdami. Lūk, tā - nu jau, pēc meistara domām, akordā tvan pavasara samržas... Beidzot skan tā, kā vajag.

Citai dziesmai ir cita noskaņa. Traģiskajiem tēliem jāmeklē saturam atbilstošas tumšākas tembrālās nokrāsas.Un atkal sākas neatlaidīgi meklējumi. Sīksīki skaidrojumi, lūgumi. Bet tad pēkšņi notiek negaidītais: nē - T. Reiters nekad mūs nikni nelamāja, nevienu neapsaukāja, mūsu neveiklo dziedāšanu nekariķēja. Kad pacietības mērs bija izsmelts, atskanēja izmisīga dusmu “eksplozija” klavieru vāka aizciršanas veidā. Demonstratīvi uzvilcis mēteli, Maestro metās pa durvīm ārā. Mēs apjukuši, rūgtās pārdomās iegrimuši, pacietīgi gaidījām, kamēr valdes vīri konfliktu nokārtos. Dažreiz pagāja daudzas neziņas pilnas minūtes. Bet beigu beigās T. Reiters mēģinājuma telpā atgriezās. Darbs tad intensīvi turpinājās tā, it kā nekas nebūtu noticis...

1933.-1944. gadu koriste Tamāra Evardsone - Eglāja atceras: Veidodams dziesmu, T. Reiters aizmirsa visu ap sevi. Likās, ka Maestro mēģinājumu brīžos pilnībā atradās mūzikas varā, tās atveidotajā vidē, laikmetā. Viņa pārdzīvojums piestrāvoja mūs. Gan mēģinājuma zālē, gan ik koncertā tad centāmies, cik labi vien spēdami, lai dziedājumā atveidotu to, ko mūsu daudzajās kopējā darba stundās mūsos bija iedvesmojis diriģents: tvērām latvju tautas dvēseles noskaņas (“Karaļmeita”, “Gaismas pils”), domās uzbūrām dabas vizoši šalkojošās trīsas (“Birztaliņa”), iegrimām mistiskās noslēpumainības un fantastikas varā (“Biķeris miroņu salā”). Visu to T. Reiters savā aijājošajā žestā attēloja un ar mūsu, dziedātāju, palīdzību “uzgleznoja” tā, ka, viņa korī kopā ar visiem it kā vienotā elpā muzicējot, trīsas skrēja pa muguru... Un tā tas notika vienmēr. Ne tikai svarīgākajos koncertos, bet arī jebkurā mēģinājumā.

Vērtīgi ieklausīties reiterieša Arnolda Zvaigznes (pēckara gadu profesionāls vokālists un dziedāšanas skolotājs) atmiņu fragmentos:

Viens no nozīmīgākajiem Reitera kora ātras izaugsmes un kora kultūras augstās stabilitātes saglabāšanas faktoriem, manuprāt, noteikti bija Maestro prasme atlasīt savai vienībai pašus piemērotākos dziedātājus. No parasti ļoti daudziem reflektantiem diriģents nežēlīgi un prasīgi izvēlējās tikai nedaudzus. Viņa ilggadējā pieredze un asā dzirde laikam jau pirmām kārtām vadījās pēc kandidāta balss tembrālo dotumu perspektīvas. Jaunajam koristam diriģents pats atrada dziedoņu rindās vispiemērotāko vietu. Atkrita kormeistara vajdzība, jo attiecīgo dziedātāju radniecīgie vokālie dotumi ātri saliedēja balsu grupas. Vokālajās prasībās T. Reiteram noteikti bija sava skola, savi pedagoģiskie preincipi, un rezultātā reiteriešu saime darba gaitā salējās vienā veselā muzikālā ansamblī. Daudzi kritiķi Latvijā un ārzemēs mūs pielīdzināja skanīgam orķestrim - lieliskām ērģelēm, uz kurām tik prasmīgi un iedvesmoti “spēlē” Maestro. Tā tiešām bija. Viņš “spēlēja”. Viņš pār mums valdīja. Protams, tad, kad viss svarīgais un rūpīgais dziesmas iestudējuma process bija jau beidzies. Kad stāvējām uz koncertestrādes...

Tādējādi Reitera kora muzikālo sasniegumu pamatu pamats ir tieši paši neatlaidīgākie un vienmēr tik rūpīgie mēģinājumi. Uz tiem Maestro ieradās perfekti sagatavojies. Man viņu gribētos uzskatīt par it kā līdz malām piepildītu trauku, no kura nepārtrauktā straumē lija radošā mākslinieka apziņā jau pilnībā nobriedušā skaņdarba burvības dārgakmeņi. T. Reiters nemaldīgi zināja, kā jāskan katrai frāzei, katram akordam. Pirms viņš uzsāka darbu ar kori, komponista un dzejnieka ietvertais tēls, pārdzīvojumu gradācijas, muzikālās dramaturģijas virzība un tās galvenie akcenti mūsu diriģentam bija iekšēji nofurmulētilīdz vissīkākai detaļai. Un tikai tad sākās mēģinājums. Interesanti atgādināt, ka T. Reiters savā praksē nekad nelietoja t. s. iedziedāšanās vingrinājumus. Korim it kā bija jābūt gatavam pakļauties vadoņa vēlmēm bez īpašas “iesildīšanās”. Tāpat kā maz laika meistars veltīja atsevišķo balsu studēšanai. Jo arī savas vokālās partijas zināšana - tā reiteriešu rindās bija pati par sevi saprotama lieta. Balsis atsevišķās finesēs apguvām un slīpējām, visi dziedot kopā. It kā starp citu. Arī tā bija viena no T. Reitera darba stila īpatnībām. Likdams lietā savu fenomenālo dzirdi, pārzinādams ik noti, ik akordu partitūrā, Maestro mūsu kopdziedāšanas laikā mēģinājumos koriģēja kļūdas te vienā, te otrā balsī. Viņš nemaldīgi “pārredzēja” visas kompozījas viengabalaino uzbūvi, nepaguris koriģējot atsevišķu elementu kļūmes priekšnesumā. Intonācija, ritmika, dinamika - tas viss summējās ar dikcijas, teksta skaidras deklamācijas - izrunas slīpējumu. Un tā, savstarpēji savijoties, sacementējoties, mūsu koristu uztverē atplauka skaņdarba koptēls. Ik dziesma ieguva savu dvēselisko valdzinājumu.

Interesanti, ka rūpēs par tīru intonāciju T. Reiters nekad neizmantoja s a v u b a l s i. Visi demonstrējumi skanēja uz klavierēm. Maestro prasīja, lai klavieres savā tīrskanībā vienmēr būtu ideālas.

Un tādējādi skaņdarba apguves sākumstadija - tā bija dziedāšana, Maestro vienlaicīgi spēlējot klavieres.[...] Iesākumā diriģents atļāvās pat palēninātu tempu. Nemitīgi mudināja mūs ieklausīties. Ieklausīties klavieru akordu tīrskaņā, ieklausīties savā un sava kaiminā balsī, ieklausīties tālumās esošajās citu balsu virzībās. Tā, vairākkārtieklausījušies, mēs pat nemanījām, ka klavieres nu jau vairs neskan. Ka Maestro “spēlē” uz mums. Pamazām atraisa īsto tempu, sāk veidot visas tēlam nepieciešamās nianses un tad jau beigu beigās paveic galveno: it kā ielej kopēji radītajā skaņu celtnē dziesmas dvēseli...

Reitera koris koncertēja visās prominentākajās tālaika vietās Rīgā: Nacionālā operā, Latvijas Konservatorijas, Amatnieku biedrības, Lielās, Mazās ģildes, Melngalvju nama zālēs, ar 30. gadu otro pusi arī Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Sezonā koris sniedza vismaz divas a cappella programmas. Koris uzticīgos klausītājus priecēja arī ar garīgās mūzikas koncertiem, kuros blakus a cappella mūzikai skanēja vokāli instrumentālie sacerējumi. Šajā žanrā noteicošās ir Rietumeiropas klasiķu oratoriālās partitūras (G. F. Hendeļa, J. S. Baha, V. A. Mocarta, L. van Bēthovena, J. Brāma). Reiterieši koncertē arī citos Latvijas novadu kultūras centros - Alūksnē, Bauskā, Cēsīs, Džūkstē, Daugavpilī, Jelgavā, Koknesē, Ķemeros, Liepājā, Tukumā, Valmierā un citur.

Liela mākslinieciska un vēsturiska nozīme ir T. Reitera vadītā kora līdzdalībai simfoniskajos sarīkojumos (12 reizes) un Nacionālās operas izrādēs: R. Vāgnera Tanheizera, Meistardziedoņu, Loengrīna un Parsifāla iestudējumos, Alfr. Kalniņa Baņutas 1941. gada redakcijas sagatavojumā.

Kopš 1926. gada Reitera koris uzstājas Rīgas Radio raidījumos, bet, sākot ar 1928. gadu, T. Reiters vada sava kora sniegumu arī daudzu skaņuplašu ierakstos. Savukārt 1931. gads ir sākums kora līdzdalībai skaņu filmās - gan dokumentālās, gan mākslas lentēs.

Tāpat Reitera koris ņēma aktīvu līdzdalību Dziesmu svētku un Dziesmu dienu kustībā: skanīgajos kopkoru sarīkojumos 1922. un 1923. gada vasarā, VI - IX Vispārējo latviešu Dziesmu svētku grandiozajās norisēs.