Latviešu diriģents Teodors ReitersLatviešu diriģents Teodors Reiters
 

Trimdas gadi

1944.gada oktobrī T. Reiters kopā ar dēlu Leonu atstāj Latviju. Kādi tad bija šie pēdējie gadi diriģentam un viņa korim dzimtenē?

40-tie gadi nāk ar lielām pārmaiņām sabiedriski politiskajā dzīvē, kuras skar arī T. Reitera personību un radošo darbību. Kādreizējā vara un noteikšana no diriģenta rokām pamazām izslīd. Operteātrī visu māksliniecisko procesu aizvien uzmācīgāk virza partijas un valdības pilnvarotie funkcionāri. Mazinās arī diriģenta loma simfoniskās mūzikas dzīvē. Neskaidra ir kora nākotne... Visu šo pārmaiņu rezultātā Maestro manāmi ieraujas sevī. Teātrī, orķestrī, korī viņa personību vairs neapvij kādreizējais labestīgais oreols.

Reitera kora darbības noslēguma posms kopumā saistīts ar visu ievērojamāko, laika garam atbilstošāko, ko glabā latviešu kora literatūra gan klasiskajā, gan laikmetiskajā bagātību pūrā. 40-to gadu sākumā komponisti radījuši neaizmirstamus patriotiskus opusus: Alfr. Kalniņš - dziesmas Svētā, dārgā Latvija un Svešumā klīstot, E. Melngailis Latgale mīļā, L. Garūta - kordziesma Aizgājušie un daudzi citi. Minētos skaņdarbus un vēl citus opusus atskaņo tieši Reitera koris. Bet visspilgtāk kara gadu jaunimus pārstāv L. Garūtas viens no visdziļāk izjustajiem, pārdzīvotajiem opusiem - kantāte Dievs, Tava zema deg! (A. Eglīša poēzija). Tās neaizmirstamais pirmatskaņojums Vecajā Ģertrūdes baznīcā 1944. gada 15. martā ir pats nozīmīgākais, mākslinieciski augstvērtīgākais Reitera kora un reizē visas latviešu mūzikas kara laika sasniegums. Pēdējais Reitera kora koncerts Latvijā izskan 1944. gada 17. jūnijā...

Kā dižajam māksliniekam dzīve iegrozās trimdā?

1945.gada sākumā T. Reiters izkārto sev un dēlam apmešanās atļauju Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā. Diemžēl atrast savai profesijai un bijušajam augstajam stāvoklim atbilstošu darbu zviedru mūzikas pasaulē ir neiespējami. Diriģentam jāsamierinās ar pieticīgo nošu pārrakstītāja amatu galvaspilsētas koncertnamā. Diemžēl - līdz pat mūža beigām...

Bet, sākdams morāli un materiāli nostabilizēties, Maestro sāk domāt par jauna kora dibināšanu... Pateicoties savai neizsīkstošajai enerģijai un gribasspēkam, T. Reiters jau 1945.gada 22.maijā var uzsākt topošās vienības pirmo mēģinājumu. Un tā, spītējot visām grūtībām, ir piedzimis otrais Reitera koris. Pirmais kora nopietnākais pasākums - 18.novembra valsts svētku koncerts, atskaņojot piecas latviešu skaņražu dziesmas (V. Dārziņa Birzēm rotāts Gaiziņš, J. Norviļa Balsis, J. Vītola Gaismas pils, Jūriņ’ prasa smalku tīklu J. Graubiņa un Aiz upītes es uzaugu A. Jurjāna apdarēs).

Kora sastāvs pakāpeniski palielinās (sākumā pieteicās tikai 18 interesenti). 1946.gada sākumā tas jau tuvojas sešiem desmitiem. Kora pirmais patstāvīgais koncerts notiek minētā gada 5.maijā Stokholmas koncertnama mazajā zālē. Un tā, līdzīgi Rīgas Reitera korim, arī trimdas koris publikas priekšā vienā sezonā stājas ar vismaz divām patstāvīgām koncerprogrammām.

Piecdesmito gadu sākumā dziedoņi, kuru sastāvs visumā nemainīgs, ir apguvuši apmēram 70 partitūras. Līdzās latviešu skaņražu a cappella kora mūzikai, kora repertuārā ietverti arī lielāki vokāli instrumentāli darbi, tostarp - nozīmīgi cittautu mūzikas paraugi.

Trimdas Reitera koris koncertē arī citās Zviedrijas pilsētās - Upsalā (1949.gada 28.maijā), Čēpingā (29.maijā), Vesterosā (30.maijā). Bet 1950.gada novembrī T. Reiters ar savu kori dodas pirmajā pēckara gadu ārzemju koncertturnejā uz kaimiņzemi Norvēģiju. 1954.gada pavasarī koris apciemo Dāniju, uzstājoties Kopenhāgenā. Visos koncertos kora sniegums gūst pozitīvas atsauksmes un vērtējumus. T. Reiteru atkal mīl, ciena un gaida...

T. Reiters ir it kā atguvis to, ko zaudēja dzimtenē. Reiterieši daudz koncertē, arī ceļo. Atjaunojušās arī vecā kora tradīcijas iekšējā pašpārvaldē, skaisto Ziemassvētku un citu kora svinību brīžos, kopš 1952.gada atdzimusi svinīgā solījuma parakstīšanas procedūra, kora nozīmītes piešķiršanas akts.

Diemžēl trimdas gados diriģentam nākas piedzīvot arī sarūgtinājuma brīžus. Šajos gados Maestro tikai vienu vienīgu reizi var sevi apliecināt kā operdiriģents. Tas notiek 1952.gada 20.jūnijā Stokholmas Karaliskās operas namā, kurā skan E. d’Albēra Ielejas izrāde igauņu solistu sniegumā. T. Reiters veicis partitūras rūpīgo sagatavojumu, pēc sensenās tradīcijas piesaistot tautas skatos arī visus sava Stokholmas kora dalībniekus. Muzikālais sniegums ir augstvērtīgs. Dagens Nyheter recenzents apjūsmo baltiešu mākslinieciskās tieksmes, viņu talantus. T. Reitera talantu augsti novērtē arī citu avīžu mūzikas kritiķi. Bet... diemžēl tālāku perspektīvu šajā sfērā Maestro nerod.

Arī koris vairs nesniedz to gandarījumu, kāds bija Rīgā... Kā atzīst reiterietis Andris Vītoliņš, tad īstu apmierinātību ar savu dziedātāju balsu sastāvu Maestro izjutis reti. Kādā vēstulē, kura rakstīta savām neaizmirstamajām koristēm Rīgā, diriģents atzīstas: Raudu, raudu, skatīdamies Jūsu acīs. Jo, redzot Jūs, es gribu būt pie mūsu kopējā mākslas darba, pie šī lielā, skaistā mākslas kalna, kurā mēs visi kopīgi centāmies augšup tikt! Šinīs gados man daudzreiz ir rakstīts no Anglijas un Velsas un taujāts par mums visiem un mūsu likteņiem, un, kad biju Londonas Dziesmu svētkus vadīt (1951), tad arī profesors Morgans no Kardifas bija iebraucis mani satikt. Kādu ceturtdaļstundu mēs nevarējām ne vārda izrunāt - tikai asaras abiem lija aumaļām... [..] Man ir no 1945.gada arī šeit Stokholmā koris, bet es to nemīlu un nevaru mīlēt tā kā Jūs...

Tāpat Reitera koris ņēma aktīvu līdzdalību Dziesmu svētku un Dziesmu dienu kustībā: skanīgajos kopkoru sarīkojumos 1922. un 1923. gada vasarā, VI - IX Vispārējo latviešu Dziesmu svētku grandiozajās norisēs.