Latviešu diriģents Teodors ReitersLatviešu diriģents Teodors Reiters
 

RADOŠĀ DARBĪBA NACIONĀLAJĀ OPERĀ

Teodors Reiters - Latvijas Nacionālās operas direktors

1918. gadā darbību uzsāk J. Vītola idejiski un T. Reitera muzikāli vadītā “Latvju operas” privāttrupa. 15. septembrī notiek pirmais simfoniskais koncerts, gūstot negaidītu atsaucību un uzmanību Rīgas sabiedrībā. Bet jau tā paša gada 15. oktobrī izskan R. Vāgnera Klīstošā holandieša pirmizrāde, kas kļūst par nākotnē gaidāmās Nacionālās operas vēstures aizsākuma lappusi. Un tajā kā pirmais ierakstīts teātra muzikālais šefs - diriģents T. Reiters kopā ar režisoru D. Arbeņinu un dekoratoru J. Kugu.

T. Reiters devis nesavtīgu un nenovērtējamu ieguldījumu mūsu Nacionālās operas izveidē un attīstībā, būdams galvenā diriģenta un vairrākkārt arī direktora postenī. T. Reitera diriģenta devums - pāri par pussimt skatuves darbu muzikālo iestudējumu. To gadu Nacionālā opera, pateicoties tieši T. Reitera aktivitātēm, tur savās rokās arī Latvijas simfoniskās mūzikas dzīvi. Tieši Baltā nama pajumtē atraisās un uzplaukst T. Reitera operu, baletu un simfonisko koncertu diriģenta darbība.

Nozīmīga kļūst Nacionālās operas 1919./20. gada sezona, kuras atklāšanā izskan R. Vāgnera Tanheizers T. Reitera vadībā. E. Brusubārda par šo notikumu raksta: Ko vēl pirms dažiem gadiem sapņot neiedrošinājāmies, to tagad redzam jau piepildāmies. Nenotika ārējās svinības, netika teikti skaļi vārdi, bet redzējām pastrādātu darbu, lielu darbu, un šis darbs teicami paveikts. [..] Mūsu apdāvinātais diriģents T. Reiters, meistarīgi izvezdams “Tanheizera” uvertīru un ar ugunīgu temperamentu izpildīdams bakhanāli, kā arī ar slavējamu izpratni vadīdams visu operu, sasniedzis atkal jaunu triumfu. No šī laika Baltais nams sāk veidoties un augt par vienu no visnozīmīgākajiem latviešu muzikālās kultūras centriem. Gadu gaitā mainās diriģenti, bet T. Reiters ir viens no stabilākajiem un noturīgākajiem latviešu opermākslas veterāniem. Teātris un Reitera koris ir Maestro vienīgās īstās mājas. Ne velti Baltā nama 15 gadu jubilejas dienās diriģents atklāti pasaka: Man personīgi opera kļuvusi mīļāka par visu. Tur esmu savu dzīvi, savas spējas, savus nervus ielicis, esmu darījis, ko varējis. Opera bijusi viss manas dzīves mērķis, tā ir mana sirdslieta vēl šai stundā.

Maestro ieguldījums Latvijas Nacionālās operas vēsturē vērtējams no diviem aspektiem. Viens no tiem - T. Reiters kā trupas administrācijas pārstāvis - direktors.

Kopš “Latvju operas” atgriešanās Rīgā T. Reiters divas sezonas strādā Nacionālās operas divpadsmit vīru kolēģijā, bet 1922. gada 1. aprīlī tiek iecelts par galveno direktoru. Vadošajā postenī Maestro veiksmīgi noturas četras sezonas - līdz 1926. gada 6. martam. Šis laiks iezīmīgs ar neparasti lielu izrāžu skaitu. 1922./23.gada sezonā operā pavisam skan 27 skatuves darbi. No tiem 10 - pirmizrādes. 1923./24.gada sezonā attiecīgi - 25 un 8, 1924./25. - 29 un 8, bet 1925./26. - 34 un 8. Pēc Otrā pasaules kara šī kvantitāte palikusi nesasniegta. Arī izrāžu kvalitāte ar katru sezonu augusi, par ko liecina recenzentu liecības 20.-30.gadu Latvijas periodikā.

LNO direktors A. Kviesis, T. Reiters un J. Mediņš (1922)T. Reitera direktora darbības pirmajā reizē plašo repertuāru kopā ar Maestro savās rokās tur abi galvenā diriģenta palīgi - Jānis Mediņš un B. Valle. Direktoram nav nekas pretī, ja savus spēkus pie operas diriģenta pults grib izmēģināt vēl citi kolēģi. Savukārt simfoniskajos sarīkojumos tiek nemitīgi gādāts, lai blakus latviešu diriģentiem varētu iepazīt V. d’Endī, G. Fitelbergu, O. Frīdu, R. Hāgeli, R. Kajanusu, S. Karpentīni, N. Maļko, M. Šteinbergu, V. Volfu un citas ārzemju slavenības.

T. Reitera direktora un galvenā diriģenta otrreizējais darbības posms ir no 1931.gada 12.februāra līdz 1934.gada 10.augustam. Trīsarpus sezonu laikā T. Reiters kopā ar saviem kolēģiem prot nostiprināt teātra prestižu ar intensīvu pirmizrāžu klāstu. 1931./32.gada sezonā tas sasniedz latviešu operskatuves vēsturē vēl nepieredzētu skaitli - 11. Pavisam šajā periodā Baltā nama operu, operešu un baletu pirmuzvedumi aptver 31 izrādi. 14 no tām pieder pašam T. Reiteram.

T. Reitera direkcijas laiks raksturīgs ar nesavtīgu rūpēšanos par nacionālā oriģinālrepertuāra bagātināšanu. Direktors rada vislabvēlīgākos apstākļus Jānim Mediņam, lai viņam savus diriģenta pienākumus būtu iespējams apvienot ar operkomponista darbību. Tieši T. Reitera laikā atklātībā nāk J. Mediņa opera Dievi un cilvēki (1922), Uguns un nakts viendaļīgā redakcija (1924). Mudinājumus un rosinājumus dāsni saņem arī Alfr. Kalniņš, E. Melngailis.

T. Reitera mūža devuma latviešu operkultūrā otrs - pats nozīmīgākais aspekts ir viņa Nacionālās opeas ilggadējā diriģenta darbība.

Mērķtiecīgi sadarbodamies ar daudziem pazīstamiem režisoriem, T. Reiters sava diriģenta darba divdesmit sešu gadu laikā iespēj sagatavot vismaz 60 operu, trīs baletu un vienas operetes pirmizrādi. Tādu radošo intensitāti Nacionāljā operā līdz pat šodienai nav parādījis neviens diriģents. Blakus tam - neskaitāmi simfoniskie koncerti, Reitera kora nemitīgie latviešu un cittautu mūzikas vērtību atklājumi, vairāku Dziesmu svētku virsdiriģenta pienākumi un sadarbība ar neskaitāmu novadu Dziesmu dienu kopkoriem. Visi šie fakti ļauj runāt par T. Reitera darba spēju fenomenu, par viņa muzikālo ieceru gigantisko vērienu un savu plānu nepiekāpīgu realizāciju.

Bet šāda darba intensitāte var atstāt nelabvēlīgu iespaidu uz izrāžu kvalitāti. Laika distance starp pirmizrādēm dažkārt ir neiedomājami īsa. Tā 1923.gada 24.februārī T. Reiters nāk klajā ar R. Štrausa Salomi. Bet jau pēc mēneša viņa vadībā skan muzikālā satura ziņā gluži pretējais O. Nikolaī Jautro vindzoriešu uzvedums. J. Zālītis pēc izrādes raksta: Nesen noklausījušies Štrausa “Salomi” ar tās drudžainajiem mūzikas dārdiem, jau vakar atkal bijām aicināti uz citu novitāti, kuras gars un gaume jūdzēm tālu no pirmāk minētās. [..] Vajadzīgs ilgstošs sistemātisks darbs. Turpretim steigšanās ... palaikam savienota ar zināmu paviršību un gala iznākumā viļ.[..] Bet ar katru nākamo sezonu arvien biežāk mūzikas kritika uzsver T. Reitera māksliniecisko izaugsmi.

T. Reitera iestudēto operu repertuārā iekļaujas gan latviešu komponistu oriģināldarbi, gan krievu mūzikas vērtības, gan Rietumeiropas opermākslas šedevri.

L a t v i e š u k o m p o n i s t u o r i ģ i n ā l d a r b u iestudējumi skaitliski nav lieli, bet mūsu mūzikas vēsturē palikuši dziļi nozīmīgi. Maestro pirmais darbs šai novadā ir Jāz. Mediņa Vaidelote (1927). Tās pirmizrāde kļūst par lielu notikumu, bet vairāk mūsu operas mākslinieku saime pie šīs partitūras nav atgriezusies. T. Reiters iestudējis arī Alfr. Kalniņa Salinieku otro redakciju Dzimtenes atmoda (1933) un operu Baņuta jaunā redakcijā, kā arī M. Jansona operu Tobago (1939).

K r i e v u m ū z i k a s vērtības T. Reiters iepazinis jau kopš Pēterburgas studiju laikiem. Bet ši līnija operdiriģenta darbībā nav vadošā - no visiem iestudējumiem tikai 13 ir krievu autoru sacerējumi. Vistuvākā T. Reiteram ir P. Čaikovska daiļrade, kā simfoniskais, tā operu mantojums. Jevgeņijs Oņegins, Pīķa dāma, Jolanta, Mazepa - tie ir uzvedumi, kuros diriģenta muzkālās uztveres jūtīgums trīsuļo vispatiesīgākajā un dziļākajā pārdzīvojmā.

Nedaudzās T. Reitera sagatavotās krievu skaņražu baletizrādes būtībā ir diriģentam patāls, ne sevišķi saistošs novads. Bet recenzijas par A. Glazunova un N. Rimska - Korsakova partitūru interpretāciju pozitīvi vērtē uzvedumu muzikālā vadītāja precīzos tempus un viņa ritmisko izjūtu, atbalstot jebkura solista dejojumu. Tāpat atzinīgi cildinošas atsauksmes ir par T. Reitera R. Gliera baleta Sarkanā magone iestudējumu.

R i e t u m e i r o p a s o p e r m ā k s l a s pērles ir pati īstākā T. Reitera stihija. Mākslinieka repertuārā itāliešu, vācu, franču, čehu nacionālās skolas pārstāvētas ļoti dāsni. T. Reiters ir pirmais, kas šīs lielās partitūras atklāj latviešu skatītājam.

T. Reitera repertuārā ir vairāki Rietumeiropas opermākslas paraugi, kuri pēc Otrā pasaules kara mūsu Nacionālajā operā vairs nav skanējuši ( Ž. F. Halevī Žīdiete, L. van Bēthovena Fidelio, Š. Guno Romeo un Džuljete, P. Maskanji Īrisa, K. Sen-Sansa Samsons un Dalila u.c. ). Šādu partitūru vidū vēsturiski nozīmīgākā ir L. Janāčeka Jenufa - T. Reitera pēdējais operiestudējums Latvijā ( pirmizrāde 1944.gada 9.februārī ).

T. Reitera pašas augstākās operdiriģenta radošo sasniegumu virsotnes veido R. Vāgnera muzikālo drāmu iestudējumi. Rīga ir arī ģeniālā vācu skaņraža jaunības pilsēta. Visas Vāgnera operas teātrī tika iestudētas pēc Maestro ierosinājuma. Debitēdams ar Klīstošo holandieti, turpinādams ar Tanheizeru, T. Reiters jau 1918./19.gada sezonā pierāda, ka mūsu profesionālā mūzika spējīga sasniegt augstākus līmeņus. Ar R. Vāgnera sarežģīto partitūru dziļu un saprotošu apguvi viņš Latvijas operkultūrai drosmīgi cērt logu uz Eiropu. Un Eiropa it ātri sadzird neatlaidīgā diriģenta darba rezultātus. Jau 1919./20. gada sezonas noslēgumā slavenais Berlīnes muzikālais izdevums Signale fur die Musikalische Welt slavina vāgnerisko tradīciju pārliecinošo pārmantotību Latvijas Nacionālā operas jauno māksliniecisko spēku darbībā, izceļot diriģentu T. Reiteru kā visīstāko Vāgnera apustuli.

No visa R. Vāgnera operu mantojuma T. Reitera repertuārā pārstāvēti seši opusi. Mūzikas kritiķi jau kopš 1918.gada rudens raksta par diriģenta vācu komponista operu iestudējumiem, uzsverot monumentalitāti un simfonisko vērienu. Tad Maestro vēl ir jauns un samērā maz pieredzējis. Kad T. Reiters ķeras pie grandiozās Nirnbergas meistardziedoņu ( pirmizrāde 1925.gada 25.martā ) realizācijas, mūzikas publicisti prasībās kļūst bargāki. J. Graubiņš uzsver T. Reitera pārziņā esošās muzikālās puses trūkumus - orķestris R. Vāgnera partitūras grandiozitātei ir skaitliski neliels, trūkst stīdzinieku. Pēc kritiķa domām, Latvijas Nacionālā opera Meistardziedoņiem vēl nav nobriedusi... Dažos citos preses izdevumos kopvērtējums ir labvēlīgāks un T. Reiters vairāk uzticas tieši šiem profesionālajiem spriedumiem. Apliecinājums tam ir pēc astoņiem gadiem sagatavotais šīs pašas partitūras jaunuzvedums, kad diriģentam izdodas atraisīt visas iespējamās muzikālās kvalitātes. J. Graubiņš atzīst: Atjaunojumama tomēr nācis klāt viens ļoti vērtīgs pluss: tautas skatu grandiozitāte, pievienojot Nacionālās operas korim vēl Reitera kori. Reitera kora līdzdalība Nacionālās operas izrādēs ir viens no Maestro lieliskākajiem jauninājumiem, kas zīmīgs tieši viņa Vāgnera iestudējumiem.

Trīsdesmitajos gados T. Reitera autoritāte Vāgnera operu iestudējumos kļūst neapstrīdama. Lūk, fragments no J. Poruka recenzijas “Loengrīns jaunā tērpā...”: Izrādes smagumu nesa diriģents T. Reiters. Ar patiesu prieku varam sacīt, ka viņš bija pirmais vīrs starp izpildītājiem. Ar retu suģestiju, iedziļināšanos, pārdomātu uzbūvi viņš vadīja orķestri, kori, solistus. Skaidras iezīmējās vadošās līnijas. No ēteriskās priekšspēles līdz beidzamajam operas akordam viņš turēja visus ( arī klausītājus ) savās rokās.

J. Zālītis recenzē Tanheizera 1932.gada iestudējumu: T. Reiters gādājis par rūpīgi pārstudētu “Tanheizera” uzvedumu, devis muzikālā un skatuviskajā ziņā impozantu veidojumu, kas cienīgi atbilst Vāgnera mākslas tikumiem un tradīcijām.[..] Viss tuvināts tam veidam, kas pazīstams Vāgnera mākslas mītnē Baireitā.

Teodors Reiters iestudēja arī pašu dižāko un komplicētāko R. Vāgnera operu - Parsifēls. Iestudējums kļūst visai tālākai Nacionālās operas vēsturei par neaizsniegtu virsotni ( pirmizrāde 1934.gada 14.martā ). J. Zālītis uzskata, ka šis spožais uzvedums ar savu garīgumu paralizē visu to tukšības žulgumu un pliekanību, kas līdz šim svinējusi dzīres mūsu mākslas templī. [..] “Parsifāls”- tā ir lielā šķīstīšanās diena Nacionālajā operā.”Parsifāla” uzveduma visus muzikālos pavedienus savās rokās tur Teodors Reiters. [..] Iestudējums pieskaitāms pilnīgākajiem, kādus diriģentam līdz šim izdevies sniegt. Orķestris, solisti, kori, saliedēti vienā veselā kopveidojumā, rada spēcīgu, disciplinētu vienību.

Kāds tad Teodors Reiters palicis savu laikabiedru - operas solistu, koristu un citu teātra darbinieku atmiņās?

T. Reiters mēģinājumos daudz lika atkārtot katru grūtāku vietu partitūrā. Aizrautīgs pēc sava temperamenta, viņš muzicēšanas procesā iedegās. Dažkārt žestos bija pat pārlieku izšķērdīgs, nesavaldīgs, taču nekad - vienaldzīgs. Kad partitūrā nāca kāda vieta, kas viņam bija sevišķi mīļa, to neslēpa un iejūsmināja arī pārējos. Iestudējot skaistākos kora ansambļus, diriģents gluži pārvērtās, jo kora dziedāšana un diriģēšana viņam bija sevišķi dārga.

Pret solistiem darba procesā T. Reiters bija stingrs līdz despotismam, bet arī pacietīgs. Pirms izrādēm viņš teātrī ieradās viens no pirmajiem. M. Brehmane - Štengele atceras, kā T. Reiters būrās partitūrās, visu gribēja līdz pēdējam kārtīgi izstrādāt, neko nemīlēja darīt pavirši. Dziedone atzinīgi novērtē diriģenta rūpes par vērtīgu repertuāru, īpašo interesi par R. Vāgneru, no kura partitūru grūtuma viņš nekad nav baidījies.

Teodors Reiters bija neatlaidīgs un prasīgs. T. Reitera sasniegums latviešu operteātra pirmajos darbības gados un arī tālākajā gaitā ir apbrīnas cienīgs.