Latviešu diriģents Teodors ReitersLatviešu diriģents Teodors Reiters
 

SIMFONISKĀS MŪZIKAS DIRIĢENTS

Teodora Reitera debija rīdzinieku priekšā kā simfoniskās mūzikas diriģentam notiek 1918.gada 15.septembrī Latvju operas atklāšanas koncertā (tagadējā Nacionālajā teātrī). Kaut orķestra sastāvs vēl tikai veidojas, kaut nestabilas ir atsevišķas instrumentu grupas, kaut jaunā un vēl tomēr mazpieredzējušā Maestro temperaments reizumis pāršauj pār strīpu, mūzikas kritiķi Latvju operas 1918./19.gada sezonas daudzsološo ievadījumu uzņem ar sajūsmu un cieņu. Koncertā klausītājus priecē latviešu komponistu darbi - Alfr. Kalniņa Dziesma par dzimteni, J. Vītola uvertīra Sprīdītis, Jāņa Mediņa un J. Zālīša solodziesmas un citi. Ar šo koncertu tad arī aizsākas regulārie simfoniskās mūzikas koncerti.

Pēc atklāšanas koncerta seko “Latvju operas” simfonisko koncertu cikls, kura visus septiņus koncertus vada T. Reiters, katram koncertam izvēloties jaunu, patstāvīgu, atbildīgu programmu. Bet 1919.gada 19.janvārī T. Reitera vadībā aizsākas regulārie Tautas koncerti - operteātra simfonisko koncertu cikls.

Kā izriet no preses materiāliem, 1918./19.gada koncertsezonā T. Reiters vismaz 14 reizes stājies simfoniskā orķestra priekšā. 1919./20.gadā šādu uzstāšanos ir vismaz pāris desmiti, bet vēlāk ar Nacionālās operas simfoniķiem vēlas strādāt arī citi diriģenti - gan pašmāju, gan ārzemju mākslinieki. Diemžēl 20.-30.gadu aktīvajā simfoniskās mūzikas koncertdzīvē Maestro prioritāte samazinās. Bet ja nerodas koncertiespējas Nacionālajā operā un Radiofonā, diriģents dodas uz Liepāju. Tur vietējā Filharmonija vasaras sezonās meistaru gaidīt gaida. Ne mazums iespēju paver arī simfoniskie sarīkojumi Jūrmalā, uzstāšanās Rīgas dārzos. Vairrākkārt diriģentu ciemoties pie saviem orķestriem aicina arī ārzemju koncertfirmas. Šādās turnejās T. Reiters vienmēr ved sev līdzi vismaz vienu latviešu komponista partitūru. Viņš pārsteidz cittautu publiku ar jaunākās paaudzes autoru novitātēm. Īpaši spoža šajā ziņā ir T. Reitera ciemošanās Kauņā (1935.gada 5.martā), kad izskan V. Dārziņa Pirmais klavierkoncerts paša komponista sniegumā.

T. Reiters savā simfoniskās mūzikas diriģenta darbības laikā atskaņojis vismaz 131 skaņdarbu. Diriģenta uzmanības lokā pirmām kārtām ir l a t v i e š u s i m f o n i s k ā s un v o k ā l i s i m f o n i s k ā s oriģinālmūzikas popularizēšana. Repertuāra centrā ir latviešu kantātes: A. Jurjāna, J. Vītola, Alfr. Kalniņa klasiskie opusi, ar Reitera kori un simfonisko orķestri sniegtie P. Barisona, J. Graubiņa, J. Ķepīša, Jāņa Mediņa, Jāz. Mediņa, J. Norviļa un citu autoru pirmatskaņojumi. To virsotnē ir L. Garūtas un A. Eglīša kantāte Dievs, Tava zeme deg - Otrā pasaules kara gadu šedevrs.

T. Reitera atskaņoto latviešu autoru instrumentālo partitūru klāstā jāizceļ viņam tuvais E. Dārziņa Melanholiskais valsis, J. Vītola svīta Dārgakmeņi, Jāņa Mediņa Pirmā svīta un vairāki citi sacerējumi. Maestro vadībā notiek arī M. Zariņa Fa mažora klavierkoncerta, kā arī V. Dārziņa Otrā klavierkoncerta pirmatskaņojumi.

T. Reiters nereti spēja patīkami pārsteigt speciālistus ar savu suverēno un spilgto skatījumu. Tā, piemēram, vērtējot devīto simfonisko koncertu Nacionālajā operā 1927.gada pavasarī, gan J. Cīrulis, gan Alfr. Kalniņš savās recenzijās uzsver, ka Jāņa Mediņa poēma Zilais kalns atklājusies nedzirdēti krāšņā skanējumā. Savukārt J. Sudrabkalns pat atļaujas apgalvot, ka zem paša autora vadības šis darbs līdz šim vienmēr ir skanējis daudz haotiskāk un nenozīmīgāk... Laikabiedri atsauksmēs presē uzsver, ka T. Reiters ar lielu smalkjūtību un muzikālo izpratni klausītājiem ļauj pārdzīvot Ā. Ābeles Vīzijas, A. Jurjāna Sēru marša, J. Vītola simfoniskās uvertīras Sprīdītis, simfoniskā tēlojuma Līgo un vairāku citu partitūru vērtības.

K r i e v u s i m f o n i s k ā s m ū z i k a s mantojumu T. Reitera repertuārā pārstāv gan A. Glazunova, A. Ļadova, S. Rahmaņinova, gan S. Prokofjeva partitūras. Īpaši tuva T. Reiteram ir A. Skrjabina mūzika, iestudējot vismaz sešus izcilā krievu komponista opusus. T. Reiters ir pirmais, kurš rīdziniekiem ļauj iepazīties ar jauno mūzikas pasauli, kāda paveras A. Skrjabina daiļradē. Lai šo mūziku paceltu tai atbilstošos interpretācijas augstumos, nepieciešama tiklab orķestra sastāva grandiozitāte, kā arī mūziķu pirmklasīga profesionalitāte. Bet T. Reiters riskē, un jauno ceļu meklētājam cildinošus vārdus raksta daudzi divdesmito gadu recenzenti. Vienīgi J. Zālītis nav apmierināts, uzsverot, ka A. Skrjabina darbu iestudējumi prasa apgarotāku emocionālo tvērumu: [...] Reitera muzikālais tulkojums visumā korekts un nosvērts. It īpaši tehniskā izstrādājuma ziņā. Neatjausts un neizcelts tikai palika Skrjabina mūzikas galvenais fenomens - neparasti mainīgo ritmu spars, trauksme, reibinošais lidojums un grācija. Tamdēļ arī dažas simfonijas daļas nesniedza veselāka, dziļāk apgarota pārdzīvojuma. Mēs vairāk priecātos, ja krietnas izdomas vietā diriģents mūs biežāk ielīksmotu ar dzīvāku un patiesāku izjūtu. (par A. Skrjabina I un III simfonijām).

T. Reiters mūsu muzikālajai sabiedrībai atklāj krievu simfonijas dižgara P. Čaikovska elēģiski dramatisko izjūtu dzīles. Sācis Pēterburgā ar Jevgeņija Oņegina liriku, T. Reiters jau 1918./19.gada sezonā nonāk pie sev tik tuvā autora traģiskāko partitūru apguves un drīz vien iegūst pelnītu atzinību kā viens no jūtīgākajiem tā mākslas interpretiem. J. Graubiņš raksta, ka T. Reiteram ir laime vadīt savu mīļāko Čaikovska kompozīciju - simfoniskās poēmas “Frančeska da Rimi” un Sestās simfonijas - atskaņojumus. Daudz studētajos skaņdarbos Reiters jūtas kā pats savā pasaulē. Ir liriskā melodika, ir spriegā patētika diriģentam tuvas, līdzpārdzīvojamas un līdzizjūtamas. Tomēr māksliniekā modrs arī analizētāja prāts, kas prasa aizrautībā neaizmirst formālo skaidrību un samērību.[..]

R i e t u m e i r o p a s s i m f o n i s m ā  T. Reitera radošo interešu

loks ir ļoti plašs - no V. A. Mocarta līdz L.van Bēthovenam, no F. Šopēna, F. Lista, H. Berlioza līdz E. Grīgam un J. Sibēliusam, no R. Štrausa un A. Bruknera līdz poļu kolēģim K. Šimanovskim.

Preses slejās glabājas liecības par F. Lista Prelūdiju, Dantes simfonijas, H. Berlioza Fantastiskās simfonijas, E. Grīga Pēra Ginta abu svītu, R. Štrausa poēmas Nāve un apskaidrība un daudzu citu šedevru pārliecinošajiem sniegumiem. 1935.gadā Maestro vada jau pasauslavenā XX gadsimta poļu komponista K. Šimanovska autorkoncertu. J. Zālītis par minēto koncertu raksta: Emociju dziļumā un smalkumā, iedvesmas spēkā, īpatnībā grūti saskatīt viņam līdzinieku starp modernās mūzikas lielmeistariem. [...] Darbus it rūpīgi un lietpratīgi iestudējis T. Reiters. Izteiksmes noapaļotības ziņā līdzējuši arī paša autora norādījumi. Orķestris komplicētajā skaņu rakstā labi orientējās un panāca visai disciplinētu spēli.

L.van Bēthovens ir ikviena diriģenta radošo mērķu ideāls. T. Reiteram Bēthovena nemirstīgo simfonisko šedevru lasījumā izdevies rast savu skatījumu. No ģeniālā klasiķa opusiem T. Reitera interpretācijā skanējušas ubvertīras Koriolāna un Leonora, Ceturtā, Piektā, Septītā un Devītā simfonijas. Pie L.van Bēthovena simfonisma lieliskākajiem paraugiem Maestro atgriežas regulāri. Un pateicoties sava rakstura neatlaidībai, izpelnas kritiķu atzinību. Vienmēr prasīgais J. Zālītis par T. Reitera iestudēto Bēthovena Piekto simfoniju raksta: T. Reiters simfoniskajam koncertam ar Bēthovena V simfoniju sagādāja svinīgu, pacilātu noslēgumu. Diriģents simfoniju diriģēja bez partitūras un iztulkojumā apliecināja iedziļināšanos ik posmā, sniedzot tam atbilstošu izteiksmi. Plašais orķestris viņa vadībā spēlēja precīzi, dzīvi niansējot.[..] Arī Devītās simfonijas interpretējumam T. Reiters jau agri rod savu risinājumu, padarot par tradicionālu Reitera kora līdzdalību šī monumentālā meistardarba pēdējās daļas uzvedumā. 1932.gadā J. Vītoliņš raksta: Simfoniskās mūzikas laukā Bēthovena Devītās simfonijas uzvedums Nacionālā operā kļuvis par īstu sensāciju. Es nezinu, kur kādreiz tik īsā laikā būtu pieredzēti četri šīs simfonijas atksaņojumi, liekas gan, ka šajā ziņā Rīga būs uzstādījusi rekordu, ko pat Eiropas muzikālām metropolēm diezin vai izdosies pārspēt. [...] T. Reiteram var palikt patīkamā atmiņā, ka viņam ir izdevies realizēt tādu Bēthovena Devītās simfonijas uzvedumu, kas cienīgs vispirmo koncertzāļu vislielākajās metropolēs. Tas vispilnīgāk jāattiecina uz simfonijas finālu.

Darba stila raksturīgākās iezīmes

Aptverot vienkopus laikabiedru neskaitāmos vērtējumus, atmiņas un izteikumus, iespējams formulēt T. Reitera simfonisko koncertu un skatuves mūzikas diriģenta darba stila zīmīgākās īpašības.

Pirmkārt - tā ir Maestro neremdināmā darba griba, savas radošās dzīves nežēlīga disciplinēšana, nesavtīga visa mūža ziedošana vienīgi mūzikai.

Otrkārt - T. Reiteram piemītošā neparastā muzikālās iejūsmināšanas spēja. Maestro savam repertuāram konsekventi izvēlas tikai tādus opusus, par kuru augsto kvalitāti un vērtību viņš ir pārliecināts. Šo skaņdarbu mēģinājumos, mākslinieciski aizdegdamies un uzliesmodams pats, viņš aizdedzina arī pārējos atskaņotājus - orķestrus, korus, solistus. Diriģents prot pārliecinoši iedvest, ka šķietami grūtā partitūra kļūs it brīnumaina tad, kad tā būs godam sagatavota.

Treškārt - pret orķestrantiem diriģents ir dzelžains. Meistars atplaukst tikai strādājot ar vokālistiem vai kori. Tad viņš atkal un atkal uzsver no poēzijas - teksta satura - izaugušā tēla nozīmi, skaņu tēlainībai nepieciešamo frāzējumu un citas svarīgas detaļas. Orķestranti nekā tāda nepieredz. Vecmeistars bez jebkādiem argumentiem prasa atkārtojumu, pats, protams, perfekti zinot, kas vajadzīgs.

Ceturtkārt - koncertu norisē T. Reiters neko neimprovizē. Viņš dzelžaini pieturas pie tā, kas mēģinājumu procesā jau izstrādāts un izplānots. Partitūras mākslinieks studē savlaicīgi, ar zīmuli atstājot tajās sev vien zināmas atzīmes. Muzikālās dramaturģijas galveno līniju virzība, dinamisko detaļu izkārtojums - vis pakļauts gribasspēka caurstrāvotai prāta kontrolei.

Piektkārt - diriģenta žesta izteiksmes krāsainība. Jaunībā manuālā tehnika, jauneklīgās enerģijas un temperamenta diktēta, metroritmiskos zīmējumus veido samērā plaši, vīrišķīgi skaudrā amplitūdā. Mākslinieciskā brieduma gados rokas kļūst it kā sievišķīgi gleznākas. Mājienos koncentrējas smalkums un līganums.