Gregorikas nedēļu tradīcija Latvijā aizsākās 1993. gadā, kad pirmo reizi gleznainajā lauku ciematā Āraiši, kas atrodas 70 km no Rīgas, ieradās aptuveni 30 jaunu cilvēku, kuriem bija liela interese par Latvijā līdz tam mazpazīstamajiem gregoriskajiem dziedājumiem.
Kopš tā laika gregorikas nedēļas ir kļuvušas par dzīvu un spēcīgu tradīciju un tajās katru vasaru piedalās ap 100 dalībnieku no visas Latvijas un arī ārzemēm.
Gregorikas nedēļas aizvien tiek atklātas ar Gaismas pateicības dievkalpojumu (Lucernarium), kurā par pamatu ir ņemta senbaznīcas dievkalpojuma kārtība ar krāšņu norisi, izmantojot sveču gaismu un vīraku.


baznica altāris dzied laiva


Kā gregorika ienāca Tavā sirdī?

Pirms kādiem piecpadsmit gadiem gregorika likās kaut kas tik tāls, netverams un noslēpumains...
1991. gadā Latvijā ieradās mācītājs Gerhards Jungsts, kurš Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātē lasīja lekcijas par liturģiku un gregoriskajiem dziedājumiem. Pēc gada viņš atgriezās, lai lasītu šīs lekcijas Mūzikas akadēmijā. Es toreiz biju students un, pateicoties labām vācu valodas zināšanām, man bija tas gods tulkot šīs lekcijas, tādējādi es tam visam biju ļoti tuvu klāt.
Vēlāk mācoties Vācijā, man bija iespēja trīs mēnešus dzīvot benediktīņu klosterī un klātbūtnē pieredzēt to, kā šie dziedājumi tiek praktizēti klostera lūgšanu dzīvē. Šiem cilvēkiem tie ir kā elpošana, un, elpojot viņiem līdzi, gregoriskie dziedājumi man arvien vairāk atklājās ne tikai kā mūzika, kura saistās ar vēsturi, bet arī pavēra man ceļu uz ticību Dievam.

Kā aizsākās gregorikas nedēļas Latvijā?

Uz lekcijām Universitātē un Mūzikas akadēmijā nāca daudz un dažādi cilvēki, interese bija acīmredzama, un Gerhardam Jungstam radās doma, ka arī Latvijā varētu aizsākt gregorikas nedēļas, kuras citās pasaules valstīs jau tika praktizētas. Tā bija liela garīga gudrība. Viņš ieraudzīja, ka šāda veida nedēļas Latvijā var kļūt par kaut ko regulāru. Pirmā gada iniciators neapšaubāmi bija viņš, un es toreiz drīkstēju būt tur blakus. Sākot ar otro gadu jau es aktīvi pārņēmu gregorikas nedēļu organizēšanu. Gerhards Jungsts šo lietu diezgan apzināti nodeva mūsu pašu rokās un teica, ka mums ir jāmeklē pašiem savs ceļš un veids, kā organizēt šo nedēļu.

Dzirdēju, ka ideju gregorikas nedēļām no mums smēlušies kaimiņi igauņi.

Viņi atbrauca tieši tajā gadā, kad mums bija gandrīz 100 dalībnieki. Viņi bija dziļi iespaidoti no šeit notiekošā, sevišķi no tā, ka te bija daudz jauni cilvēki, kas dzied un lūdz kopā, turklāt ar milzīgu entuziasmu un prieku to visu piedzīvo ļoti vienkāršos un elementāros dzīves apstākļos. Toreiz šķiroties mēs lietojām teicienu nākošgad Jeruzālemē. Tas ir senais jūdu sakāmvārds. Igauņi šo teicienu pārfrāzēja, sakot, uz tikšanos nākošgad Āraišos. Viņiem Āraiši bija tas lielais piemērs un impulss. Viņi sarīkoja gregorikas nedēļu četrus gadus pēc tam un tas bija vienreizējs pasākums. Tad atkal pirms trim gadiem es tur biju un lasīju lekcijas. Jāsaka, ka Igaunijā tas tā nav ieaudzis, viņi to veido daudz elitārāk viņiem ir apmēram kādi 15 cilvēki, kas tam pieiet ļoti dziļi, vairāk no zinātniskās puses, ar diezgan augstām maksām un augstu dzīves standartu. Viņi iet savu ceļu, bet mēs konsekventi turamies pie tā, ka mēs gribam ļoti demokrātiski un vienkārši, atstājot šo nedēļu atvērtu ikvienam. Tieši tur mēs saskatām šo nedēļu lielo vērtību, tā ir pieejama jebkuram interesentam.

Kā gregorikas nedēļas nonāca tieši Āraišos?

Arī tā bija režija no augšienes. Mēs meklējām vietu, un latviešu mācītājs Jānis Ginters teica, ka viņš zina skaistu vietu Latvijā Āraišus. Mēs aizbraucām skatīties un bijām patīkami pārsteigti tā patiešām bija brīnišķīga vieta un joprojām tāda arī ir. Šodien būtu grūti iedomāties gregorikas nedēļu kaut kur citur, tās ir burtiski saaugušas kopā ar šo vietu. Toreiz tur kalpoja vecais mācītājs Jānis Beģis, kuram jau toreiz gadu skaits tuvojās 80, un kurš toreiz apkalpoja sešas draudzes. Viņš bija tas, kas mūsu domu uzreiz uztvēra un plaši atvēra savas durvis, nokristot mūs par gregoriānīšiem. Viņš bija ticības vīrs no sākuma līdz galam. Viņš, starp citu, savā laikā Cēsu baznīcā bija pērminderis un krievu laikos savas mājas šķūnītī bija noglabājis baznīcas vitrāžas, jo tolaik daudz kur citur tās tika iznīcinātas. Kad sākās atmoda, viņš tās visas izvilka ārā un vitrāžas tika ieliktas atpakaļ Cēsu Svētā Jāņa baznīcā. Nu jau piecus gadus Jānis Beģis ir mūžībā.

Kā tu varētu skaidrot šo interesi par gregoriskajiem dziedājumiem, vai
mūsdienās tā nav kļuvusi tāda kā modes lieta?

Gregoriskie dziedājumi noteikti nav tādā primārā izpratnē ārišķīgi. Manuprāt, gregoriskie dziedājumi dod dziļāku iespēju tuvoties Dievam, Viņa Vārdam, lūgšanai, caur kuru ienāk miers un sakārtotība. Es noteikti nepiekristu tam, ka tas ir kaut kas elitārs, domāju, ka tieši tāpat kā toreiz cilvēki pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem ar to elpoja un dzīvoja, tieši tāpat tas var būt arī šodien. Mēs šajās nedēļās dodam iespēju to piedzīvot, savā ziņā kā alternatīvu tam, kas regulāri notiek baznīcās. Mēs, protams, nespēlējam klosteros, turklāt šis lūgšanu ritms jau nav domāts tādam darba dienas cilvēkam. Tāpēc gregorikas nedēļa ir viena gada cikls, kur mēs dodam iespēju cilvēkiem izkāpt ārā no ikdienas un iekāpt šajā ar mieru un meditāciju piepildītajā nedēļā.

Šķiet, ka gregorika ir piedzīvojusi savu atdzimšanu.
Vai to mēs varam teikt tikai par Latviju?

Gregorika bija aizmirstībā arī citur pasaulē. Faktiski no vēlīniem viduslaikiem aizvien vairāk tā gāja zudībā. Tam bija daudz objektīvu iemeslu - attīstījās daudzbalsīgā mūzika, parādījās ritmiskais moments. Un tikai 19.gs. otrajā pusē gregorika atkal uzplauka līdz ar klosteru atjaunošanās laiku, jo mēs zinām, ka Napoleona laikā klosteri tika likvidēti. Vienlaikus ar to bija mūki, kas atkal no jauna atrada šīs senās grāmatas, senos rokrakstus un atzina to par lielu vērtību un būtisku savas identitātes sastāvdaļu. Pastiprināta gregorikas pētniecība aizsākās Francijā Solesmes klosterī tajā pašā 19.gs. Eižens Kardīns ir uzskatāms par skolotāju, caur kura rokām ir izgājuši visi mūsdienu gregorikas galvenie speciālisti. 2. Vatikāna koncilā gregoriskā mūzika tika formulēta kā baznīcas etalons.

Ar Guntaru Prāni sarunājās Inese Cepleniece 2004. gada augustā

Telefons: +371 29489491, e-mail: gregoriano@inbox.lv