© Valdis Muktupāvels

Par āžaragu, vara bungām un ne tikai

Es brīnījos un nesapratu.

Es brīnījos par veselu līgavu kori un nesapratu, kā var sanākt kopā tik daudz līgavu. Šķiet, tā bija “Minjona”, un visām koristēm galvā - līgavas rota. Vēl vairāk es brīnījos par tūkstošiem sirmu meiteņu Dziesmu svētku estrādē. Kā nekā, visām galvā vainadziņi. Gods kam gods, pēdējos Dziesmu svētkos bija jau krietni labāk: sievas lielākoties bija attapušās un nemēģināja uztaisīties par to, kas nav.

Varētu jau vēl pabrīnīties par to, ka dziedāšanas skolotāja jaunāko klašu meitenēm māca:

Tautas manu vainadziņu sviež kalnā, sviež lejā…

vai arī zēniem:

Kur tu teci, kur tu teci, gailīti manu…

Tomēr droši vien par to nemaz nav jābrīnās. Lai tik iemācās un, kad vēlāk zinās, tad sapratīs.

Es nemaz nebrīnos un saprotu, ka šobrīd latvieši ir aizmirsuši daudzus savus simbolus. Un, ja mēģina kaut ko atcerēties, tad tas parasti neizdodas. Ne jau tāpēc, ka tagadējie ļaudis būtu muļķāki par senajiem. Vienkārši - tagad domāšana citāda. Tur, kur agrāk lietu tvēra veselumā un pēc būtības, tur tagad to sadala arvien sīkākās sastāvdaļās, līdz pazūd kopsakars. Nu, piemēram, senāk par pasaules rašanos teica pavisam īsi:

Melna čūska miltus mala vidū jūras uz akmeņa.

Toties tagad par to sarakstītas grāmatu grāmatas, un tāpat nav skaidrības.

Cits piemērs. Cik piepildīti skanēja meitas teiktais “mans arājiņš”! Visu zemes darbu darītājs, nākošais vīrs un saimes uzturētājs, jā, un, protams, arī viņam vien piederošā mazā “lauciņa” apstrādātājs. Un kā to pašu varētu izteikt šodien? “Mans traktorists”, “mans kombainieris”, “mans brigadieris” - pat visi kopā tie neizsaka “mans arājs” būtību, jo tur pa vidu vēl vajag “mans grāmatvedis”, “mans zootehniķis”, “mans ģimenes galva” un vēl sazin ko.

Tās ir divas pieejas, ko mūsdienīgos svešvārdos var nosaukt par sintētisko un analītisko. Senā domāšana bija vairāk sintētiska, tagad - analītiskā. Tas pats ar valodu. Lai gan mūsu valoda vēl ir lielā mērā saglabājusi savu sintētisko dabu, līdzīgi kā sanskritā, tomēr tajā noris pārmaiņas uz analītisko pusi, kā ģermāņu valodās. Lai pavērojam paši, kā arvien vairāk valodā ienāk prievārdi, kā pamazām pieaug divu locījumu - nominatīva un akuzatīva - loma, kā veidojas artikuls, kā rakstos parādas arvien vairāk saliktu pakārtotu teikumu, utt.

Es saprotu, ka grūti, ļoti grūti vai pat neiespējami ir no analītisma pozīcijām nonākt līdz veselumam, līdz sintētiskām atziņām. Ne velti izcilais (es pat teiktu - ļoti) Maskavas baltists Vjačeslavs Ivanovs, runājot par mūsdienu domāšanas tendencēm, atzīmēja, ka šobrīd pirmrindas zinātne tuvojas mītam, un mīts tuvojas zinātnei. Tātad, racionāla sistēma ir nepilnīga; ir nepieciešams iracionālais, noslēpumainais, mītiskais. Plakanai domāšanai x un y koordinātu sistēmā vajadzīgs ar racionālo prātu neaptverams papildus virziens, imagināra dimensija.

Šādas zinātnes atziņas nav iespējams tieši pārbaudīt praksē, sasniegtos rezultātus nevar tieši aptaustīt. Kā piemēru V. Ivanovs apskatīja struktūranalīzes pielietojumu latviešu tradicionālās kultūras raksturošanā. Konkrēti, viņa uzmanību saistīja pāru ideja ar savām bezgala daudzajām izpausmēm: Jumis, jumis, Dieva dēli, divas zirga galvas jumta korē, utt. Apzinoties, ka patiesība ir veselumā, cienījamais zinātnieks šīs dažādās lietas apskatīja kā kopīgas struktūras, šai gadījumā - dvīņu kulta - izpausmes. Bet tad cēlās kājās kāda visnotaļ cienījama un vadoša Zinātņu akadēmijas zinātniece un, juzdamās ļoti analītiski ievirzīta, izteica apmēram sekojošo: “Es jau gadiem strādāju Folkloras sektorā un labi pārzinu visus materiālus šī sektora fondos. Un pavisam droši varu apgalvot, ka tur nav neviena materiāla, kas liecinātu par dvīņu kultu.” Bet es vēl ilgi brīnījos un nesapratu daudz ko, skaidrs, ne jau nu V. Ivanova referātā.

Bet nu atgriezīsimies pie simbolikas latviešu tradicionālajā kultūrā. Domāju, ka ir iespējams analītiski, soli pa solītim tuvoties kāda simbola apjausmai; īstā izpratne nāks vēlāk sintētiskā ceļā vai arī nenāks nemaz. Pats esmu vairāk darbojies tautas mūzikā, tamdēļ gribētu pievērsties dažu skaņu rīku simbolikas jautājumiem.

Āžarags

No īsta āža raga gatavots pūšamais rīks. Šaurākajā galā izveidots padziļinājums iepūšanai - piemutnis. Raga virspusē parasti trīs skaņas caurumiņi. Āžaragu pūst ir ļoti grūti. Ne bērni, ne meitas, ne sievas to nevar. Vienīgi puiši spēka gados, tad, kad nobrieduši jau par vīriem. Un patiesi, āžaragu esot pūtuši puiši pirms iecerētajām vedībām, lai tādējādi pavēstītu savus nodomus līgavai:

Grūši pūta tas puisītis, kam zināma līgaviņa.

Tiesa gan, ja meitai līgavainis šķitis netīkams, nevēlams, tad viņa to nemaz nav slēpusi:

Nedod manis, māmuliņa, āžaraga pūtējam;

Āžaraga pūtējam zila melna dvēselīte.

Protams, varēja gadīties arī šādi:

Pēters pūta āžaragu, kalniņā tupēdams;

Vai nu pūti, vai nepūti, Ance Jānim saderēta.

Tiktāl nu viss būtu skaidri un pieņemami. Bet ir arī šādas dainas:

Traka mana sievasmāte, vilkam kāpa mugurā;

Paņēmusi āža ragu, jāj pa mežu taurēdama.

Vai tāda:

Māte meitu izdevusi, nopirkusi āža ragu:

Cik vajdzēja malti ieti, atsēdāsi taurēdama.

Izrādās, no visām dainām par āžaragu vairāk nekā pusē ir minēta sieviešu kārtas pūtēja. Tā nu būtu skaidra pretruna starp dzīvi un dzeju, ja āžarags šajās dainās būtu domāts tikai kā skaņu rīks. Folkloras materiāli ļauj izgaismot pavisam negaidītus jēgas slāņus.

Āža jeb buka rags nereti minēts maltuvē:

Malu, malu, griķelēju, buku ragi padzirnē;

Cik sieciņu samalos, uztaurēju buku ragu.

Citās dainās āža raga vietā padzirnē atrodam āža pautus:

Kliču, kliču, maļu, maļu, āža pauti padzirnē;

Tie nebija āža pauti, tie bij’ paša malējiņ’.

Par āža steberi dzied Apjumību rituālajā cīņā ap steberi. Toties par šo ieražu publicētajos aprakstos atrodam, ka steberi izgatavoja no liela sarkana burkāna, kam resnaja galā ar stipru diegu piesēja divus ābolus vai sīpolus un pētersīļu vai puķu kušķi. Te nu skaidri redzama falla imitācija.

Jaunu niansi āžaraga nozīmes atklāšanā dod šāda daina:

Liela gara ganu meita bez darbiņa ganos gāja,

Izdevuse melnu jēru, nopirkuse buku ragu,

Nopirkuse buku ragu, iet pa silu taurēdama.

Erotiskajās dziesmās “melns jērs”, “melna aita” ir parastie eifēmismi, ko lieto sievietes vēdergala apzīmēšanai, piemēram:

Ko tur veda vedējiņi, ko tur dzina dzinējiņi?

Viena pate melnaitiņa, to ved pate tautu meita.

Pirms tam minētajā dainā “buka rags”, acīmredzot, ir vīrieša dzimumorgānu apzīmējums, bet pati dziesma netieši norāda uz seksuālajām attiecībām. Citur tas izteikts diezgan tieši:

Zinu, zinu, kā vajaga jaunajām meitiņām:

Baltu zeķu, melnu kurpu, buļļa ragu vēderā.

Te var piebilst, ka folkloras materiālos visvairāk pieminēts ir āža jeb buka rags, nedaudz - brieža un buļļa, un pavisam maz - kazas, auna, vērša, teļa rags. Izņemot brieža ragu, pārējiem ragiem pieminēšanas situācijas ir ļoti līdzīgas, tālab minētā daina par buļļa ragu ir izmantojama mūsu pārdomām. Tāpat ir vērts pieminēt arī kādu tautā izplatītu parunu, kurā vispār netiek precizēts, kas par ragu: “Stīvs kā rags”.

Pēc šiem izvērstajiem pārspriedumiem vēlreiz atgriezīsimies pie tā dziesmu tipa, kur minēta sieviešu kārtas persona, kas diezgan īpatnējos apstākļos - vilkam mugurā vai kā citādi - taurē āžaragu. Manuprāt, nākošajai dainai īpaši komentāri vairs nav vajadzīgi:

Lai bij meita, kam bij meita, Āželimi, tam bij meita:

Jāšus jāja Jelgavā, āža ragu taurēdama.

Te nepieciešams uzsvērt to, ka visas iepriekš apskatītās āžaraga nozīmes nianses pastāv vienlaicīgi; tās neizslēdz viena otru, bet gan sadzīvo kopā. Tiesa gan, noteiktos brīžos kāda no tām var nomākt vai aizēnot pārējās. Nu protams, kad puisis pavasara un vasaras vakaros pūš īstu āžaragu, meita dzird šīs skaņas un saprot to kā vedību pieteikumu. Un tai pat laikā viņas zemapziņā vai varbūt pat apziņā savu klātbūtni piesaka arī viss āžaraga simbolikas kopums. Kas notiek tālāk, to varam nojaust.

Stabule

Interesanti, ka āžarags nav vienīgais pūšamais skaņu rīks, kura simbolika saistās ar seksuālo sfēru, un līdz ar to reālais lietojums - ar signalizāciju par dzimumattiecību ievadīšanu vai ģimenes saišu dibināšanu. Te nav vērts iegrimt īpašos pārspriedumos. Minēšu tik dažus piemērus.

Par stabules lietošanu:

Kurš puisītis ragā pūta, tam būs kāzas šorudeni;

Mani brāļi stabulēja, tiem būs citu vasariņu.

Klausies, tautas zeltenīte, kur jāj tavi precenieki:

Aiz kalniņa zirgi zviedza, lieknā pūta stabulīti.

Pavasari, ne rudeni, kalpam ņemti līgaviņu:

Pavasari bērzu sulas, sausa koka stabulītes.

Par stabules simboliku:

Pēter, brāli, bundzeniek, tava sieva stabulniece,

Āžam ragu nolauzusi, iet pa silu strumpēdama.

Atminiet, labi ļaudis, kas manā tīniņā?

Četri stabi, divi ragi, stabulīte pakaļā.

Viens pats puišelis meiteņu barā,

Tas pats velnam stabuļu galā.

Dod, Dieviņi, lietum līt, nejās puiši pieguļā;

Būs manam lācīšam stabulīte mutītē.

Tilu talu stabulīte, ko redzēji ganīdam'?

Tiltā šāva, ezerā lādēj'

Ķipars dancoja raibām biksēm.

Vara bungas

Ne mazāk interesantas sakarības veidojas, apskatot tādu dainās bieži pieminētu instrumentu kā vara bungas. Pats pārsteidzošākais, ka ikviens latvietis par tām ir dziedājis, vismaz Jāņos:

Sit, Jānīti, vara bungas vārtu staba galiņā!

Taču neviens pašu instrumentu, ja vien tāds tiešām ir bijis, nav redzējis vai dzirdējis. Vēl vairāk, nevienam nav skaidrs, kāds tas varēja izskatīties. Daži folkloras pētnieki gan ir mēģinājuši šo lietu apspriest. Tā Jurjānu Andrejs rakstīja: “…bungas nav vairs tautā nekur uzejamas, lai gan tautas dziesmās bungas bieži sastopam, kā “Sit, Jānīti, vara bungas pie tiem vārtu stuburiem”. No šī noprotam, ka latviešiem bungas nav vis tas pats bijis, kas citām tautām, bet varbūt no metāla, no vara, līdzīgas indiešu instrumentam tamtamam, kurš pastāv iz lēzenas vara plātes un sitams ar sevišķu koka bungu vāli.” Šo viņa domu dažādās variācijās vēlāk atkārto J. Sproģis 1943. gadā, J. Brauns 1975. gadā un Ī. Priedīte 1983. gadā. K. Brambats toties atzīst, ka vara tauri un vara bungas varētu apzīmēt par dainu noslēpumainākajiem mūzikas instrumentiem.

Ko tad īsti par vara bungām atrodam dainās? Izrādās, ka mūs interesējošā vārdkopa sastopama divos pavisam atšķirīgos dziesmu veidos. Vienā daļā tekstu ir pieminēti karavīri, kam jāsit bungas, tāpat “bungāšana lēģerī”. Bieži sastop teicienu “vara bungas rībināt” vai “vara bungas mugurā”. Etnogrāfijas un vēstures materiāli ļauj domāt, ka te apdziedātas pavisam reālas viduslaiku karaspēka bungas - divi ar ādu pārstiepti timpānveidīgi vara katli, kurus, siksnās iestiprinātus, viens nes uz mugurus, kamēr otrs, nopakaļ iedams, sit pa tiem ar divām vālēm.

Šoreiz uzmanību veltīsim otra veida dziesmām, kur vara bungas minētas galvenokārt sakarā ar Jāņiem. Tā kā šo dziesmu ir daudz, un tās, turklāt, ir neiztrūkstošas ikvienos Jāņos, tad loģisks šķiet pieņēmums, ka šo dziesmu nozīmi mums palīdzēs atklāt pašu vasaras saulgriežu svinību būtības izprašana.

Jāņu kā vasaras saulgriežu ieražas mītiskais saturs ir cieši savijies ar norisēm dabā un cilvēku dzīvē. No senākās, nesadalītās apziņas viedokļa šīs visas lietas pastāv vienlaicīgi savā veselumā un papildina cita citu.

Jāņu svinības saistās ar vienu no senākajiem auglības rituāliem, kura pamatā ir vēl senāks kosmogoniskais mīts par auglības un veģetācijas dievības laulībām ar Zemi. Latviešu Jānis ir līdzinieks citām populārajām zemkopju mitoloģijas dievībām - Osīrijam, Adonīdam, Mitram u. c. Vasaras saulgriežos viņš pārdzīvo savdabīgu iniciācijas rituālu - nonāk lejā no augšējās pasaules, tiek godāts un arī apsmiets, iet bojā (saplūst ar haosu, bieži - ūdeni) un atkal augšāmceļas. Jāņa sievas pazušanā Jāņu naktī relikta veidā atspoguļojas komogoniskais mīts par auglības dievības neveiksmīgajām laulībām (sieva pārkāpj laulību), kuru rezultātā debesis (vīrišķā sākotne) atšķeļas no Zemes, kļūdamas cilvēkam nesasniedzamas.

Ar Jāņiem saistās arī Saules teiksma, kuras kulminācija ir pašas Saules vedības. Pie šāda secinājuma ir nonācis E. Zicāns, pētīdams dziesmas par garo pupu.

Ap Jāņiem visa daba ir ziedos; ne velti tad runā par Ziedu dienu. Tieši šajā laikā visa ziedošā pasaule, visi dārzi, tīrumi, pļavas un meži ir pilni ar auglības spēkiem un tiek apaugļoti.

Šajā lielajā dabas un Visuma mistērijā piedalās arī cilvēki. Jāņu naktī tiek aizmirsti pretējo dzimumu attiecības reglamentējošie noteikumi:

Jāņu nakti nezināju, kura sieva, kura meita:

Vai bij sieva, vai bij meita, zaļš ozola vainadziņš.

Ne mūžam nedabūju, kas pazuda Jāņu nakti:

Pazūd manis meitas godis, pazūd zīļu vainaciņš.

Svarīgi piebilst, ka šāda vaļība dzimumattiecībās nav vis izlaidība, kā to ir novērtējuši virspusēji latviešu sadzīves novērotāji, īstenībā tradicionālo kultūru neizprotoši mācītāji P. Einhorns, G. Mancelis, G. Fr. Stenders un citi. Pretēji šiem spriedumiem, ir izteiktas domas par Jāņu nakts kopošanās kultisko, rituālo raksturu. Ievērojamais latviešu folkloras pētnieks J. A. Jansons uzskata, ka Jāņi ir saules, veģetācijas un falla kulta apvienojums.

Šajā sakarā vēl gribu mazliet pakavēties pie falla simbolikas Jāņos. Labi pazīstamas ir dainas par Jāņu zālēm:

Augsti cēlu Jāņa zāles, lai telītes lielas aug;

Lai telītes lielas aug, līdz citam Jānīšam.

Viena pati Jāņu zāle, deviņiem žuburiem;

Devītāi žuburā zelta poga galiņā.

Šai dziesmai, protams, līdzi nāk asociācijas ar pundeli - zemē iespraustu garu mietu ar degošu sveķainas malkas krāvumu vai darvas mucu galā.

Pēdējai minētajai dainai saturu palīdz atklāt šāda četrrinde:

Viena pati Jāņu zāle, brīžam stāvu, brīžam gulu;

Ja tā stāvus nestāvētu, nebūt kāzu, ne krustabu.

Un kā ar to saistās izplatītākais Jāņu balsu jeb līgotņu piedziedājums “līgo”, kura dēļ E. Melngailis ieviesa, pats to vēlāk nožēlodams, kļūdaino nosaukumu “Līgo svētki”? Jau pagājušā gadsimta vidū vācu autors E. Trautfeters ir apjautis sakarības starp latviešu “līgo” un sanskrita “linga”, tāpat arī starp Jāņu ieražām un seno indiešu falla kultu. Te gribu paskaidrot, ka vārds “linga” sanskritā nozīmē “vīrišķais dzimumloceklis”, arī - “simbols”. Saskaņā ar senindiešu mītu, “lingas” kultu ļaudīm nolicis pats Šiva pēc tam, kad Brahma un citas dievības pārsteidza viņu kopojamies ar savu sievu Parvati. Parasti kopā ar “lingu” pielūdz arī sievišķo simbolu “joni”, un abi kopā tie simbolizē dievišķo Šivas un Parvati savienību. Uzmanību saista vārdu pāra “linga”/”joni” līdzība ar latviešu “līgo”/”Jānis”, taču te nevajadzētu pārsteigties ar secinājumiem, bet gan izpētīt šo sakarību etimoloģiski. “Lingas” akmens attēlojumus var atrast Šivas tempļos, un, starp citu, apmēram pusmetru lielu akmens fallu ikviens var apskatīt arī Latvijā, Vēstures muzeja ekspozīcijā.

Daudz pamatīgāk līgošanas terminoloģiju ir apskatījis Austris Grasis, izgaismodams dažādas interesantas sakarības. Svarīgi, ka arī viņa risinātā pamatdoma būtībā saskan ar iepriekšizklāstīto.

Nu beidzot pēc šiem pārspriedumiem varam atgriezties pie jautājuma par vara bungu simboliku Jāņos.

Samērā plaši izplatīts vīrieša locekļa eifēmisms nerātnajās dziesmās ir “bungu vāle”:

Es puisītis, tu meitiņa, iesim abi velēties:

Tev ir laba sārmu sile, man ir laba bungu vāle.

Tāda pati nozīme var būt arī pašām “vara bungām”:

Izaud man, māmuliņa, tēraudiņa priekšautiņu;

Tautiešam vara bunga garām skrēja žvindzēdama.

Ar bungu sišanu, savukārt, varētu saistīties kāda fizioloģiska norise:

Sasit bungas maķenīt, lai lec kaula kaķenīt'.

Plašākā nozīmē bungu sišana bieži vien signalizē par vedībām:

Nu jāja vedēji, nu sita bungas,

Vež mana vaiņaka šo vakariņu.

Zīmīgi, ka bungošana vedībās ir saistīta ar vārtu stabu:

Suns sita bungas uz vārta staba;

Bajārs paņēma pirtnieka meitu.

Un nu, konsekventi turpinot domu gājienu, atliek izdarīt nākošo soli: sasaistīt kopā divas iepriekš noskaidrotās priekšstatu virknes. Jāņi, kosmiskās, mītiskās un cilvēciskās vedības, Jāņa bungošana vārtu staba galā, pundele, “viena pati Jāņu zāle”, “līgo” no vienas puses un bungu vāles, vara bungu un bungošanas falliskā un erotiskā simbolika, kā arī bungošana vedībās un vārtu stabs no otras puses.

Un nu, gandrīz kā seno indiešu mītā Šiva, noteikdams ļaudīm “lingas” kultu, tā arī Jānis:

Jānīts sita vara bungas, (līgo, līgo), vārtu stabu galiņā, (līgo),

Lai sanāca Jāņa bērni (līgo, līgo), lai atnesa Jāņu zāles (līgo);

Lai atnesa Jāņu zāles (līgo, līgo), lai Jānīti daudzināja (līgo).

Protams, iepriekš izklāstītā vara bungu simboliskā nozīme nav vienīgā. Tās vienlaicīgi var atveidot arī Jāņuguni vai, plašāk, Saules tēlu vasaras saulgriežos:

Sit, Jānīti, vara bungas (līgo, līgo), sakur Jāņu uguntiņu (līgo),

Lai sanāk Jāņa bērni (līgo, līgo), Jāņa svētkus nosvinēt (līgo)!

Pundele ar Jāņuguni galā veido tādu pašu struktūru kā vienā no iepriekšminētajām dainām “viena pati Jāņu zāle” ar “zelta pogu” galā.

Un, visbeidzot, pievērsīsimies vēl šādai dainai:

Sit, Jānīti, vara bungas (līgo, līgo), vārtu staba galiņā, (līgo)!

Lai skan visa pasaulīte (līgo, līgo), lai sanāca Jāņu bērni, (līgo).

Skaņa - tā ir cieta priekšmeta, gaisa u. c. drebēšana, svārstība. Pasaules tautu mītos kosmiskajai skaņai ir dievišķa daba, un tā ir vieliskās pasaules vai vispār kaut kā jauna radītāja. Arī Jāņa evaņģēlijā lasām: “Iesākumā bija Vārds (tātad, skaņa - V. M.), un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur viņu viss ir radies, un bez viņa nekas nav radies, kas ir. … Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū…”. Un latviešu Jānis sit vara bungas, un skan visa pasaule - tā, lūk, rodas, visur aizplūst un ieplūst auglības spēks, dievišķā enerģija. Reizē arī šī pasaules skanēšana, svārstības - tas ir kosmiskais apaugļošanās akts. Turklāt tādējādi Jānis sasauc Jāņa bērnus - vasaras saulgriežu mistērijas dalībniekus un veicējus cilvēku pasaulē.

LĪGO, JĀNĪTI !!!

Rīgā, 1990. gada 7. decembrī

P. S. Gribu piebilst, ka ar vara bungu simbolikas atklāšanu neesam pavirzījušies uz priekšu vara bungu reālā prototipa noskaidrošanā nemaz. Bet tas jau arī nebija šī raksta uzdevums.