© Valdis Muktupāvels

BALTU MITOLOĢIJA

 

Daži teorētiski pārspriedumi baltu mitoloģijas sakarā

 

Vispirms par vārdu balti. Mūsdienās to lieto tādas kā tautu kopības apzīmēšanai, tomēr jāteic, ka termins balti ir lielā mērā saistīts ar valodniecību. Attīstoties teorijai par tā sauktajām indoeiropiešu valodām, arī latviešu un lietuviešu valodas tika klasificētas un ierindotas šajā te valodu saimē kā atsevišķa grupa. Tā iznāk, ka tieši uz valodu radniecības pamata ir nodefinēta baltu etniskā grupa. Faktiski tā ir baltu valodās runājošu un runājušu tautu grupa, kurā vēl bez latviešiem, lietuviešiem ietilpst arī kurši, prūši, jātvingi un varbūt vēl citi. Šā vai tā, nereti šo valodnieku radīto terminu balti attiecina arī uz citām, parasti – kultūras – jomām. Tādējādi tiek pieņemts, ka termins balti nozīmē arī lielākas vai mazākas līdzības mūzikā, mākslā, pasaules uzskatā un citās jomās. Tātad, vēlreiz uzsveru – šo valodnieku radīto terminu automātiski attiecinot, piemēram, uz mitoloģiju, tiek sagaidīts, ka arī šajā jomā būs zināmas līdzības. Vai, teiksim, runājot par baltu mūziku, tiek paredzēts, ka arī mūzikas jomā būs līdzības starp latviešiem, lietuviešiem un citiem baltiem vai to pēctečiem. Vai tas tā ir, vai nē – tas ir katras atsevišķās sfēras jautājums. Bieži vien izrādās, ka tā īsti nav. Piemēram, latviešiem dažās jomās ir vairāk līdzību ar igauņiem. Teiksim, tajā pašā tautas mūzikas jomā, bet šī nu ir cita tēma, un par to mēs sīkāk nerunāsim.

Pirms pievēršamies baltu reliģijas jautājumam, pieminēsim to, ka baltu valodas indoeiropiešu valodu kontekstā ir izpelnījušās īpašu uzmanību, sevišķi pēdējo gadu desmitu laikā: šajās valodās, kā izrādās ir daudz arhaisku parādību, tās ir ļoti konservatīvas. Citi to nepareizi traktē tā, ka, teiksim, lietuviešu valoda esot senākā indoeiropiešu valoda vai, ka senākā Eiropas valoda. Ko īsti nozīmē “senākā Eiropas valoda” vai “senākā indoeiropiešu valoda”? To varētu teikt par valodu, kurai ir senākie rakstu pieminekļi, kā, piemēram, vēdu sanskrita teksti, kurus datē ar II gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, tādējādi vēdu sanskrits ir viena no senākajām indoeiropiešu valodām. Savukārt, teiciens “arhaiskākās valodas” norāda uz šo valodu raksturu – tajās ir maz inovāciju, maz kas ir izmainījies. Tajās var konstatēt dažādas parādības, kas citās valodās ir zudušas, kas atrodamas tikai senos rakstu pieminekļos, vai kas tiek zinātniski rekonstruētas. Tādā nozīmē baltu valodas ir arhaiskas. Šī arhaiskuma dēļ tās ir līdzīgas, vai pat ļoti līdzīgas ar senām indoeiropiešu valodām, piemēram, ar vēdu sanskritu, kura senākie teksti ir vairāk nekā 3500 gadu veci. Baltu valodas ir tik arhaiskas, ka tās, piemēram, valodnieks un strukturālists Vjačeslavs Ivanovs uzskata par dzīvi skanošajiem indoeiropiešu pirmvalodas dialektiem. Šī te arhaisma dēļ baltu valodām ir tik daudz līdzību ar to pašu sanskritu, ka tas ir devis pamatu runāt par, teiksim, latviešu izcelsmi Indijā, par āriešu ceļošanu no Baltijas uz Indiju un tamlīdzīgi. Te manās rokās ir sanskrita–latviešu vārdnīciņa, publicēta Kanādā 1954. gadā, tajā atrodami veseli leksikas slāņi, kas latviešu valodā un sanskritā ir ne tikai ar to pašu nozīmi, bet arī skaniski ļoti līdzīgi: piemēram, dhūmaka sanskritā un dūmaka latviski, tāpat vīra un vīrs, ratha un rati utt., šo vārdu nozīme ir gandrīz tā pati. To visu vajadzētu ņemt vērā tad, kad runāsim par citādiem arhaismiem, kas vairāk vai mazāk saistīti ar valodu arhaismu.

Valodniecības metodes un dati var noderēt, runājot par reliģijas terminiem un par atsevišķām dievībām, nereti šo dievību vārdu un funkciju salīdzinājums baltu tradīcijā un citās indoeiropiešu tradīcijās ļauj noskaidrot kaut ko būtisku tieši par šīm dievībām un par viņu darbības jomu.

Kaut gan parasti runā par baltu mitoloģiju, es piedāvāju lietot apzīmējumu baltu reliģija. Kāpēc reliģija, nevis mitoloģija? Meklējot enciklopēdijās un citās publikācijās materiālus par latviešu garīgo dzīvi, visbiežāk lietots termins latviešu mitoloģija. Parasti tur ir aprakstītas dievības, arī dažādi kulti, rituāli utt., bet tas viss kopā veido reliģiju; arī nopietni mūsdienu pētnieki nelieto vienmēr šo vārdu mitoloģija. Tā, galu galā, paredz līdzību ar sengrieķu panteonu: tur ir stāsti par dieviem un dievietēm, par to, kā viņi dzīvo, cīnās, mīlējas, kādi tur bērni rodas, utt. Šādu mitoloģiju, šādu grieķu panteona līdzinieku var, protams, meklēt arī baltu tradīcijā, tomēr šeit ir vairāk nekā pasakas par dievu gaitām. Te ir arī kults, rituāli, reliģiskā prakse, tātad, te ir lietas, kas ir vairāk nekā mitoloģija, līdz ar to būtu jārunā par baltu reliģiju.

Un vēl kas: sakot baltu reliģija, tiek pieņemts, ka ir tāda viena baltu reliģija, kas ir kopīga visām baltu tautām un kas nav mainījusies, kopš pastāv balti. Tomēr pētījumi rāda, ka tā tas nav. Reliģija veidojas, mainās, attīstās, tai ir savi dažādi dialekti un formas. Galu galā, reliģiskā pieredze ir atšķirīga ne tikai dažādās zemēs un laikos, tā atšķiras pat vienas kopienas dalībniekiem. Nu, piemēram, vismaz nomināli mēs esam kristiešu sabiedrība, un tomēr katram no mums ir savs garīgums, sava reliģiozitāte. Vienam tā ir dziļa, intensīva, citam kristietība saistās ar tīri formālu piederību kristiešu draudzei, varbūt ar kaut kādu simbolu lietošanu un nēsāšanu. Ja jau tās atšķirības ir tik lielas vienas reliģiskas kopienas ietvaros, tad ko var sagaidīt attiecībā uz lielākiem reģioniem, lielākiem laika periodiem? Tāpēc runāt par baltu reliģiju var tikai nosacīti. Faktiski ir bijušas dažādas reliģijas tradīcijas dažādos laikos. Latviešiem par to ir diezgan maz pētījumu, bet, piemēram, Lietuvā 1995. gadā Gintars Beresnevičus (Gintaras Beresnevičius), aktīvs reliģiju pētnieks, publicēja grāmatu “Baltu reliģiskās reformas”. Tajā viņš raksturoja vismaz divas fundamentālas reliģiskas reformas rietumbaltu zemēs un daļēji arī Lietuvas teritorijā. Reformas – tas nozīmē, ka iepriekšējā reliģiskā prakse, reliģiskās tradīcijas tika fundamentāli pārveidotas, izmainītas. Arheologi ir konstatējuši, ka zināmos vēstures laikaposmos ir diezgan strauji mainījušās apbedīšanas paražas: tā, piemēram, vienu brīdi bija uzkalniņa veida kapi, un pēkšņi tos nomainīja tā sauktie ugunskapi. Parasti tradicionālajās sabiedrībās vienkārši tāpat neapbērēja, tas viss bija saistīts ar pasaules uzskatu, ar reliģisko praksi. Antropologiem šie apbedījumi ir viens no elementiem, kas netieši liecina par noteiktu pasaules uzskatu, par reliģisko dzīvi, un apbedīšanas tradīciju maiņa nozīmē, ka ir kaut kas fundamentāli mainījies šajā reliģiskajā dzīvē, reliģiskajā praksē. Šādas reformas baltu zemēs ir konstatētas pat vairākas, tādējādi te nevar runāt par vienu noteiktu reliģiju. Lietodami terminu baltu reliģija, mēs ar to domāsim visus dažādos reliģijas veidus, kas dažādos laikos pastāvējuši baltu areālā. Tam vajadzētu būt kā aksiomai, ka reliģijas ir mainījušās. Ir cilvēki, kas sakās pētām īsto baltu vai, teiksim, latviešu vai lietuviešu reliģiju. Kas tā tāda ir, to, droši vien, zina tik viņi paši, jo par to var runāt tikai ļoti nosacīti.

Mūsu tālākai runāšanai būtu noderīgi akcentēt jautājumu par ikvienas reliģijas diviem aspektiem. Pirmais ir saistīts ar cilvēka universālo dabu, ar viņa kā homo sapiens tiekšanos pēc pilnības, pēc saplūšanas ar absolūtu.. Šis ir tas universālais elements, kas ir kopīgs visiem cilvēkiem, lai kurā pasaules daļā viņi dzīvotu, visām reliģijām. Šo aspektu sanskritā apzīmē ar vārdu mārga – ceļš. Šeit mārga nozīmē garīgās pilnīgošanās ceļu, to universālo reliģijas komponentu, kas aicina, ved tuvāk debesīm. Otrs ikvienas reliģijas aspekts ir saistīts ar vēsturisko pieredzi, ar kultūras mantojumu. Tie ir konkrētie rituāli, ieražas, mācības, dogmas, tā ir dzīvesziņa, ko cilvēks apgūst no savas dzīves pirmajām dienām. Šo vēsturiski nosacīto un no vietas atkarīgo, mainīgo aspektu sanskritā apzīmē ar vārdu dešī – vietējais, ar noteiktu zemi saistītais. Šis aspekts skar reliģijas mantoto, vēsturisko, ar vietējām īpatnībām saistīto daļu.

Lūk, šie abi aspekti, abi komponenti ir ikvienā reliģijā. Nav “tīras absolūtas” reliģijas, tādas, kurā būtu tikai viens pats universālais aspekts. Viens no pasaulē pazīstamajiem reliģiju pētniekiem Džozefs Kempbels (Joseph Campbell), rakstot par šiem diviem aspektiem, ir minējis šādu gadījumu: braucot vilcienā uz indiešu svēto pilsētu Varanasi jeb Benaresu, viņš satika indiešu svēto un uzsāka ar viņu sarunu. Svētais izteicās, ka viņš esot pietuvojies absolūtajai atziņai un ka viņu reliģijā interesējot tikai tīri universālais, tīri dievišķais princips un nekas vairāk. Un tad Kempbels nosecināja, ka šis vīrs tomēr brauc uz reālu pilsētu, uz Varanasi, tur viņš dosies uz zināmu templi, veiks noteiktus, varbūt par bērnībā iemācītus rituālus, runāsies ar cilvēkiem utt. Tādējādi, pat domājot tikai par tīri absolūto, viņš stāsies dažādos “zemes” sakaros, veiks tradicionālas, iemācītas, laika un vietas nosacītas darbības, vārdu sakot, viņš nespēs izvairīties no otrā aspekta klātbūtnes savā reliģijā. Varbūt šajā un citos gadījumos varētu teikt, ka mārga ir svarīgāks nekā dešī, ka universālais dominē pār vietas un laika nosacīto aspektu. Savukārt, citos gadījumos var būt pavisam otrādi, tradicionālais, vēsturiski mantotais aspekts var ņemt pārsvaru pār universālo, un dažs labs var pat aizmirst, kāpēc tiek skaitītas lūgšanas, veikta upurēšana un darīts daudz kas cits. Un tad rituāli tiek veikti rituālu pēc, aizmirstot, ka rituālam ir jāved uz debesīm, pie universālā saprāta.

Vēl gribētu pieminēt kādu principu, kas ir svarīgs mitoloģijā. Daudzi nereti aizmirst to, ka viena un tā pati dievība var tikt dažādi nosaukta. Piemēram, kādu dievību, kurai ir raksturīgas dažādas funkcijas, var nosaukt atkarībā no konkrētās funkcijas vai atkarībā no kādas dievībai raksturīgas pazīmes. Tādējādi vienai dievībai var būt daudz dažādu nosaukumu, tie var mainīties, var kļūt diezgan patstāvīgi, var pat transformēties, apzīmējot jau kādu citu, atsevišķu dievību, tomēr šajos dažādajos nosaukumos parasti var atpazīt sākotnējo denotātu. Kaut kāda noteikta mitoloģijas struktūra vai kāda atsevišķa dievība var būt ar universālām vai specifiskām iezīmēm. Atkarībā no universalizācijas vai specializācijas pakāpes mitoloģijā var izšķirt dažādus līmeņus. Piemēram, kādā noteiktā mitoloģijas struktūrā universālākajā līmenī varētu būt galvenais dievs vai, teiksim, universāls radošais princips. Nākamajā, jau vairāk specializētā līmenī tur varētu būt dievi, kas veic noteiktas funkcijas, vēl tālākā specializācijas līmenī varētu būt dievības ar cilvēciskotām iezīmēm, tad – kultūrvaroņi, dažādi gari utt. Vārdu sakot, ikvienā mitoloģijā līdzās universāliem lielumiem ir arī vairāk vai mazāk specificēti. Nu, piemēram, šodien ir piecpadsmitais augusts, Zāļu diena jeb Marijas debessbraukšanas diena, kas ir lieli svētki Latvijas otrā galā – Aglonā; tur šodien sapulcējušies, droši vien, kādi simts tūkstoši, piedalās dievkalpojumos, procesijās, skaita lūgšanas un dzied dziesmas, arī litānijas. Vissvētākās Jaunavas Marijas litānijā viņa ir nosaukta dažādos vārdos: Baznīcas Māte, Mistiskā roze, Ziloņkaula tornis, Debesu vārti, Rīta auseklis, kopumā tur ir vairāk nekā 50 dažādu apzīmējumu. Kādam, protams var ienākt prātā katrā šajā apzīmējumā saskatīt atsevišķu dievību, un tā arī ir bijis, tomēr šeit ir domāta tikai viena noteikta persona – Vissvētākā Jaunava Marija. Itin bieži dievību epiteti kļūst par atsevišķām dievībām hinduismā, te lai minam Skandas epitetu Kumāra, Šivas epitetus Lokadhātar, Nataradža vai daudzos Lakšmi epitetus tādus kā Šrī, Lokamāta, Indira, Padma, Kamala.

Līdzīgi tas ir arī baltu mitoloģijā. Tā, piemēram, jau kopš viduslaikiem pastāv dažādi prūšu dievību saraksti. Starp citu, prūšu zeme ir pavisam netālu no šejienes. Mēs esam faktiski kādus 36 km no vēsturiskās Prūsijas robežas, no Prūsijas hercogistes un vēlāk no Prūsijas karalistes. Šā vai tā, ir zināmi vairāki prūšu dievu saraksti, un vairākos ir minēta tāda dievība kā Bārdaitis. Papētot no valodniecības viedokļa, kas tas Bārdaitis tāds ir, izrādās, ka tas, galu galā, ir Patula – viena no trim galvenajiem prūšu dieviem – epitets, jo Patuls, saskaņā ar viduslaiku ikonogrāfiju, bija vecis ar garu baltu bārdu, tātad – bārdainais jeb prūsiski bārdaitis. Tad, kad prūši teica vārdu Bārdaitis, viņi saprata, ka ar to ir domāts Patuls. Bet tam cilvēkam kurš, acīmredzot, tik smalki nepārzināja prūšu dievestību, šis vārds nenozīmēja neko citu kā bārdainais, un ar to viņš saprata atsevišķu dievību. Un tad viņam šķita, ka tā dievība dara to un to, un tā Bārdaitis parādījās prūšu dievu sarakstos kā atsevišķa dievība. Vēsturnieks Matejs Pretorijs ir minējis ļoti daudz dažādu prūšu priesteru jeb svētdarbību veicēju: vieni, kas zīlē pēc alus putām, ir Puttones, citi, kas pareģo nākotni, izmantojot sveču vasku, ir Waszkones, tad vēl viņam ir minēti Wurszkaitei, Burtonei, Dumones, Orones, Sweigdzurones, Lekkutones, vārdu sakot, tur ir kādi trīsdesmit priesteru veidi. Vai tiešām prūšiem to būtu bijis tik daudz? Manuprāt, Pretorija sarakstā ir uzskaitītas dažādas rituālas darbības, ko veic īpaši svētnieki, vienu brīdi viņi dara to, otru – kaut ko citu, un tie, droši vien, ir tikai daži kulta kalpotāji un nevis ļoti daudz dažādu priesteru paveidu, tā sakot, vesels priesteru korpuss.

 

Dažu svarīgāko baltu reliģijas un mitoloģijas tematikai veltīto darbu apskats

 

Tālāk pievērsīsimies divu baltu reliģijas pētnieku teorijām. Par baltu reliģiju ir diezgan daudz dažādu publikāciju, tomēr jāatzīst, ka šī ir viena no tām sfērām, kurā daudzi jūtas pietiekami zinoši, un raksta gandrīz vai visi, kam nav slinkums to darīt. Nav daudz labu, konceptuāli skaidru un strukturētu darbu baltu reliģijas jomā. Protams, kā ikvienā citā jomā, šeit ir svarīgi avoti – vēsturiskas ziņas, dažādi, tostarp arī folkloras teksti, etnogrāfiski apraksti, kas paši par sevi ir vērtīgi kaut vai tāpēc, ka fiksē noteiktus faktus. Šeit es gribētu atzīmēt divas svarīgas publikācijas, ko būtu vērts apskatīt, ja kādam ieinteresē papētīt pirmavotus. 1936. gadā Latviešu literāriskā biedrība publicēja Vilhelma Manharta (Wilhelm Mannhardt) darbu “Letto-Preussische Götterlehre”, jeb latviski ”Latviešu – prūšu mitoloģija”. Tajā ir apkopoti latviešu, lietuviešu un prūšu reliģijas fakti, dažādi apraksti, sākot no Tacita liecības mūsu ēras 1. gadsimta beigās līdz pat Langes un Stendera darbiem 18. gadsimta beigās, kā arī paša autora komentāri. Avoti ir doti oriģinālvalodā – latīņu, viduslejasvācu, poļu –, diemžēl, bez tulkojumiem, savukārt, autora komentāri ir vācu valodā, tādējādi, bez šo valodu zināšanas Manharta darbu lietot būtu pagrūti. Lietuvā šobrīd publicēti jau divi sējumi no Norberta Vēļus (Norbertas Vėlius) iecerētā daudzsējumu darba ”Baltų religijos ir mitologijos šaltiniai”, latviski tas būtu “Baltu reliģijas un mitoloģijas avoti”. Šā darba hronoloģiskās robežas ir plašākas: pirmais avots – Hērodota “Vēsture” – attiecas uz 5. gadsimtu pirms Kristus dzimšanas. Visi pirmavotu teksti ir gan oriģinālvalodā, gan arī tulkoti lietuviski, ir arī komentāri par pirmavotiem un to autoriem, arī lietuviski, tad nu būtu jāzina šī valoda, lai darbu varētu lietot.

Tiktāl par avotiem, bet nu pievērsīsimies baltu mitoloģijas vispārīgam raksturojumam. Šeit būtu jāmin divas metodes, divi virzieni, kas laika gaitā ir atzīti, aprobēti, un uz šos virzienus pārstāvošo pētnieku darbiem mēdz atsaukties nopietnās starptautiskās publikācijās. Viena, nosacīti – vēsturiskā – piegājiena autore ir lietuviešu cilmes amerikāņu zinātniece Marija Gimbutiene (Marija Gimbutienė) jeb Marija Gimbutas, kā viņas vārdu mēdz rakstīt angliski. Marija Gimbutiene ir starptautiski atzīta bronzas laikmeta vēstures pētniece, tā ir viņas galvenā specialitāte. Līdztekus tam, viņa ir daudz pētījusi sieviešu kārtas dievības, to atveidus ornamentikā, ikonogrāfijā visā pasaulē. Amerikā ir publicētas vairākas viņas grāmatas – par Lielo Pirmmāti, par senās Eiropas dievību svētajiem tēliem un simboliem. Arī šajā jomā nopietni reliģiju pētnieki atsaucas uz Marijas Gimbutienes darbiem. Dažādi ar baltu mitoloģiju saistīti fakti sastopami viņas lielajos darbos, bet vesela baltu reliģijai veltīta nodaļa atrodama grāmatā “The Balts”, kas 1963. gadā publicēta Frederika Prēgera (Frederick A. Praeger) izdevniecībā Ņujorkā, sērijā “Ancient Peoples and Places” (Senas tautas un vietas). Šis darbs, pārstrādāts un papildināts, ir tulkots, protams, lietuviski un arī latviski, un kā grāmata ar nosaukumu “Balti aizvēsturiskajos laikos“ publicēts “Zinātnes” izdevniecībā Rīgā 1994. gadā. Tātad – samērā nesen. Marija Gimbutiene uzskata, ka baltu – prūšu, lietuviešu un latviešu – mitoloģijā ir divi vēsturiski atšķirīgi slāņi. Pirmo viņa ir nosaukusi par matricentriskās senās Eiropas mitoloģiju. Šajā senās Eiropas mitoloģijas slānī ietilpst htoniskās jeb saistītās ar zemi un lunārās jeb saistītās ar sievišķajiem, mēness un dabas atjaunošanās cikliem dievības, kā arī otršķirīgas, ar zemi, ūdeņiem, dzīvniekiem saistītas dievības.

Apcerot jautājumu par senās Eiropas galvenajām dievībām, Marija Gimbutiene ir attīstījusi domu par vienu lielo dievieti – Lielo Pirmmāti jeb Dievieti Māti. Nosaukumu ir daudz, bet, katrā gadījumā, ar to ir domāta gan Zeme kā dievība, gan arī vispār sievišķais, radošais aspekts kā tāds. Taču šī Lielā Pirmmāte ir pazīstama trijās hipostāzēs kā Dieviete Jaunava, Dieviete Sieviete un Dieviete Vecene. Baltu reliģijas senajā slānī skaidri saskatāmas visas trīs Lielās Pirmmātes hipostāzes. Dieviete Jaunava, saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir Laima. Tā ir dieviete, kas pazīstama gan latviešu, gan lietuviešu tradīcijā, acīmredzot, arī prūšiem tā ir bijusi. Laima ir dzimšanas un liktens dieve, viņa nosaka to, kas būs mūžā, ar viņu dzemdētāja ir tiešā kontaktā tajā brīdī, kad laiž pasaulē jauno dzīvību. Kā liktens lēmēja Laima parādās dzeguzes izskatā, kūkodama tā pareģo laimi vai nelaimi. Nereti tautas dziesmās ir minētas vairākas Laimas, parasti – trīs, un tad tām mēdz būt arī katrai savs vārds: Laima, Dēkla, Kārta. To varētu uzskatīt par zināmu Laimas specializāciju, jo parasti visu triju dievību funkcijas nedaudz atšķiras. Laima kā Daļa lietuviešiem un latgaliešiem ir dalītāja dievība, viņa “iedala” to, kas ir nolikts, kas pienākas.Par sava veida Laimas otru pusi varētu uzskatīt nāves dievi Ģilteni, ko lietuviešu un prūšu tradīcijā sauc arī par Laimas māsu.

Dieviete Sieviete, saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir Ragana. Droši vien, šāds dievietes vārds mums varbūt izraisa zināmu smaidu vai vīpsnu, jo ar vārdu ragana mēs iedomājamies kaut ko citu – neglītu, nopinkājušos veceni, kam mājās visur sakārtas zālītes un kas tik ņemas ar buršanu utml. Marija Gimbutiene runā par Raganu kā par lunāro nāves un atdzimšanas dievieti, dabas cikliskuma sargātāju. Vārda sakne rag- ir etimoloģiski saistīta ar latviešu vārdu redzēt, lietuviešu regėti, no tā izriet raganas etimoloģija – “tā, kas redz vairāk nekā citi, tā kas redz, zina, paredz nākotni”. Viņa ir arī tā, kas ārstē, kas zina vairāk par dabas spēkiem, par to, kā tos likt lietā. Protams, tas var būt vērsts gan pozitīvi, gan arī, teiksim, ļauni un ārdoši. Tādējādi Ragana atgādina par to, ka līdzās dzīvībai ir arī nāve, ka dzīvības spēks ir jāatdod atpakaļ nāvei, lai tā cikliski atjaunotos. Ne velti Raganas izskats ir divdabīgs: tā ir gan neparasti skaista, gan arī baisa un bīstama.

Dieviete Vecene, saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir Zemes Māte latviešu tradīcijā, Žemīna – lietuviski, Zemīna – prūsiski. Viņa ir zemes auglības dieve, dzīvību dodoša, augu augšanu un ražību veicinoša. Zemes Mātes pārziņā ir arī pazemes mirušo valstība, jo viņa sagaida mirušos un glabā tos. Tai pat laikā Zemes Mātei ir arī citādi aspekti, citādi nosaukumi: tā, piemēram, ir arī tādas dievības kā Kapu māte, Veļu Māte, Smilšu Māte, Rūšu Māte, un vispār, to māšu latviešiem ir ļoti daudz. Šai ziņā latviešu tradīcija stipri atšķiras no lietuviešu tradīcijas, jo lietuviešiem ir samērā maz sieviešu kārtas dievību, pārsvarā tik tās, ko Gimbutiene saista ar senās Eiropas mantojumu, toties latvieši pazīst Meža Māti, Lauka Māti, Vēja Māti, Jūras Māti, Ūdeņu Māti, Bangu Māti, Gausa Māti utt., mitoloģisko dziesmu tekstos to ir vairāk nekā piecdesmit. Tas viss tik rāda, ka matricentriskajam pasaules modelim un ar to saistītajai reliģiskajai praksei zināmā laika posmā ir bijusi liela nozīme, un tās ietekme ir saglabājusies folklorā tādā relikta veidā kā šīs te dažādās sieviešu kārtas dievības – mātes. Starp citu, es nesen pārliecinājos par šīs idejas dzīvīgumu, dzirdot savas meitas Rasas un viņas māsīcas Mildas sarunu. Abas bija bērnudārza vecumā, vienai – pieci, otrai – trīs gadi. Viņas runāja par Dīķa Dāmu un par Ezera Dāmu, stāstīja, ka viena esot ļauna, otra – laba, un apcerēja, kādi kurai esot kustoņi un ko tie darot. Nu, protams, te tika lietots vārds Dāma, nevis Māte, un, vispār, māte mūsdienu valodā skan nedaudz arhaiski, tā vietā mēdz lietot citus vārdus: mamma, māmiņa, dāma, kundze utt. Šā vai tā, pati ideja, varētu teikt, ir arhetipiska un saistās ar tradicionālo priekšstatu par dievībām, kas ir lokalizētas sakralizētajā telpā un kurām ir savi svētie dzīvnieki vai augi.

Otrais baltu mitoloģijas slānis, saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir “indoeiropeiskas izcelsmes dievības”. Tas, kā rāda apzīmējums, ir saistīts ar noteiktu lingvistisku un, domājams, arī ar etnisku kopību – ar indoeiropiešiem. Kā zināms, indoeiropeisko baltu kultūras izplatība dienvidaustrumu Baltijā saistās ar laiku divi līdz divarpus tūkstoši gadu pirms Kristus dzimšanas. Tad šajās zemēs ievērojami izmainījās iedzīvotāju antropoloģija, dzīves, saimniekošanas veids un, acīmredzot, arī pasaules uzskats, reliģija un ar tās praktizēšanu saistītie iestādījumi un norises. Varētu teikt, ka Baltijā ieradās baltiski runājošās tautas ar savām dievestībām. Indoeiropiešu dievības ir saistītas ar kosmisko sfēru, ar debesīm, debesu spīdekļiem un parādībām. Galvenās dievības, kā likums, ir vīriešu kārtas, sekundārās jeb otršķirīgās var būt arī sieviešu kārtas. Te nu skaidri redzama atšķirība starp senās Eiropas sievišķajām dievībām, kas ir saistītas ar zemi un ūdeņiem, un starp vīrišķajām indoeiropiešu dievībām, kas ir saistītas ar gaismu, sauli, zvaigznēm, mēnesi, pērkonu.

Saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir trīs galvenie indoeiropiešu izcelsmes dievi. Jāatzīmē tas, ka viņu vārdiem ir ļoti interesantas paralēles citās indoeiropiešu valodās, dažās tie ir pazīstami mazāk, varbūt pat pavisam fragmentāri, citās saglabājušies labāk. Pirmais, galvenais indoeiropiešu panteona dievs ir Dievs, mirdzošo dienas debesu dievība, par viņu runā arī kā par taisnīguma, gudrības, augu augšanas veicināšanas dievību. Dievam ir daudz līdzinieku citās indoeiropiešu un visupirms jau baltu valodās: lietuviski viņš ir Dievas, prūsiski – Dēiws, un baltu pirmvalodā viņš ir bijis *Deivas, te šo vārdu līdzība ir skaidri redzama. Latīņu valodā ir Deus, cēlies no senāka *Deivos, grieķiski – Zeus, kas, valodniekuprāt, senākos laikos ir bijis *Djēus, ģermāņiem – *Tīwaz. Sanskritā ir divi vārdi – dyaus “dienas gaisma” un deva “debesu”, “dievišķais”, arī “dievišķa būtne”, šo vārdu kopīgā, senākā nozīme ir “mirdzošo dienas debesu Dievs”

Otra indoeiropiešu izcelsmes dievība baltu panteonā ir Pērkons, lietuviešu Perkūnas, prūšu *Perkūns. Tāpat kā Dievam, arī Pērkonam ir līdzinieki citās indoeiropiešu valodās, te var minēt senskandināvu Fiorgyn, skandināvu Thor, vācu Donner, kā arī slāvu Perun. Zīmīgi ir tas, ka vārdi ar saknēm per-, par- nereti ir saistīti ar ozola, ozolu birzs vai kalna virsotnes, kas ietiecas debesīs, apzīmējumu, tādi ir hetu perunas un sanskrita parvatas “kalna virsotne”, ķeltu herc “ozolu birzs”, latīņu quercus “ozols”, kas attīstījušies no senākā *perkwus “ozols”. Cits sanskrita vārds Parjanyah nozīmē “Lietus dievs”, arī “lietus mākonis”. Te redzamā saistība starp debesīm, Pērkonu un ozolu ir mantota jau no indoeiropiešu senlaikiem: ozols ir Pērkona svētais koks, tā tas ir daudzās indoeiropiešu tradīcijās. Pērkons ir aktīva, ar debesīm saistīta dievība, pērkondārdu dievs, zemes auglības veicinātājs, arī taisnīguma dievs.

Trešā svarīgā indoeiropiešu izcelsmes dievība baltu panteonā ir Velns, kas ir pazemes valstības un mirušo dievs. Latviešu valodā velnam ir zināms kopsakars ar vārdiem, kas pirmajā brīdī nešķiet ar to saistīti, kā piemēram, velēna, velis, veļu valsts, veļi (mirušo dieva dienas). Zināmas kopsakarības tur tomēr ir: velēna ir kā robežšķirtne, kas nodala dzīvo pasauli no veļu valsts, savukārt, Velns ir pirmais starp veļiem. Attiecīgie lietuviešu valodas vārdi ir ļoti līdzīgi: “Velns” – Velas jeb Velinas, “velēna” – velėna, “velis” – vėlė, “veļu valsts” – veliona, “veļi” – vėlinės, turklāt, lietuviski “nelaiķis” ir velionis, un vēl 16. gadsimtā šim vārdam bijusi arī nozīme “veļu dievs”. Svarīgi piebilst, ka baltu Velns nelīdzinās elles valdniekam Sātanam kristīgajā mitoloģijā, tam pietrūkst Sātana varenības un absolūtā pretnostatījuma vienīgajam, mūžīgajam Dievam. Baltu Velns gan ir ļauns, tomēr ir arī naivs un lētticīgs, viņš dzīvo purvos, ezeros un akmeņainās vietās. Velns var mainīt savu izskatu, pārvēršoties par dzīvniekiem, taču viņš ir arī liellopu sargātājs, viņam pašam pieder ganāmpulki. Kopumā var teikt, ka vārda sakne vel-, val- ir produktīva gan baltu, gan arī citās indoeiropiešu valodās, un parasti ir saistīta ar mirušajiem vai mirušo valstību, attāls sakars tai ir arī ar paredzēšanu, maģiju, mūziku un ganībām. Slāviem ir lopu dievs Veles, Volos, galliem – Vellaunus. Senīru dzejnieka un dziesminieka apzīmējums ir fili – vārds, kas radies no senākā velitas. Senskandināvu Valhalla ir mirušo valstība jeb “veļu halle” (zālē smiekli), valr – kara laukā kritušais, valkyrja – dēmoniska mirušo pasaules būtne, kas mūsdienās vairāk pazīstama varbūt no Riharda Vāgnera muzikālās drāmas ar tādu pašu nosaukumu. Seno indiešu Varuna pirmajā brīdī nevedina domāt par saistību ar baltu Velnu, tomēr papētot tuvāk, šāda līdzība atklājas gan. Pirmkārt, abi ir pazemes, nakts, ūdeņu un akmeņu valdnieki, saistīti ar auglību, liellopiem un bagātību, viņi ir arī melnu dzīvnieku radītāji. Otrkārt, sanskrita -ar- atbilst baltu valodu -el-, un tad jau abi vārdi izrādās līdzīgi arī fonētiski. Līdzās šīm te galvenajām dievībām Marija Gimbutiene piemin arī otršķirīgās, kas lielākoties ir debesu dievības – Mēness, Saule, Saules meita, Auseklis, Kalvis, – un arī tādas dievības kā Dieva dēli, Gabija (uguns dievība).

Līdzās Marijas Gimbutienes vēsturiskajai metodei ir zināmi arī citi baltu mitoloģijas raksturošanas piegājieni, no kuriem īpaši varētu minēt Maskavas strukturālistu skolu ar tās pazīstamākajiem un ražīgākajiem pārstāvjiem – baltistiem Vladimiru Toporovu un Vjačeslavu Ivanovu. Strukturālisms ir termins, kas ir radies valodniecības klēpī, un strukturālās metodes pamatā ir pieņēmums, ka pastāv elementāras apziņas struktūras, kas ir universālas un kā tādas izpaužas mīta formā; arī dažādi valodas organizācijas līmeņi – morfoloģija, leksika, sintakse – atspoguļo šīs struktūras un ir saistīti ar tām. Tādējādi, valodas fakti var izrādīties noderīgi, rekonstruējot veselus mītiskās apziņas slāņus. To tad arī iepriekšminētie baltisti ir veikuši, analizējot baltu valodu, vēstures un folkloras materiālus, rezultātā nonākot pie divām atšķirīgām, zināmā mērā ģeogrāfiski lokalizētām struktūrām – rietumbaltu un austrumbaltu mitoloģijas. Rietumbalti – tie ir prūši, kurši, jātvingi, sūdavi un galindi. No tiem visvairāk liecību par sevi ir atstājuši prūši, un tieši viņu tradīcija ir rietumbaltu mitoloģijas shēmas pamatā. Viduslaikos bija zināmi vairāki tā sauktie prūšu dievību saraksti, gan publicētos tekstos, gan arī rokrakstos. Šie saraksti visbiežāk iesākas ar vārdu Occopirmus, Occopirnus, Ockopirmus, kas, starp citu, latviešu literārajā tradīcijā ieviesies kā Okupiernis. Tomēr, kā atzīst valodnieki, šis vārds ir veidots no uka- “vis-“ un no pirms “pirmais”, tātad – “visupirmais”, un tas izrādās prūšu panteona galvenās dievības epitets. Dievs, prūsiski Dēiws nav nosaukts vārdā, acīmredzot, ir bijis zināms aizliegums to izrunāt; tā vietā ir minēts viņa raksturojums – “visupirmais”, un to pierakstītājs ir uztvēris kā īpašvārdu. Tā Dēiws, būdams rietumbaltu panteona galvenā dievība, viens pats piepilda struktūras augstāko līmeni. Nākošajā prūšu dievu hierarhijas līmenī ir veselas trīs dievības: Patrimps vai *Trimps (rekonstruēts nosaukums), Pērkons un Patuls jeb prūsiski *Trīmps, Perkūns, Patuls. Trīs galvenos dievus var atrast daudzās indoeiropiešu tradīcijās: senindiešu Agni-Indra-Sūrya vai Brahmā-Visnu-Śiva, romiešu Jupiter-Mars-Quirinus, skandināvu Odin-Thor-Freyr, ķeltu Teutates-Esus-Taranis un citās. Visi trīs prūšu dievi ir minēti gan Simona Grūnava hronikā 16. gadsimtā, gan arī nedaudz vēlākajā Kaspara Hennenbergera Rāmavas svētnīcas mūžzaļā ozola aprakstā. Dievību trijotne kopā ar svēto ozolu dod skaidru mītiskās telpas apjausmu: Pērkons – ozola zari – debesis, Patrimps – stumbrs – virszeme, Patuls – saknes – pazeme. Patrimps kopā ar divām citām prūšu dievībām – Autrimpu un Natrimpu – ļauj rekonstruēt sākotnējo dievības vārdu *Trimps, un te svarīgi piebilst, ka saknes trimp-, tremp- baltu valodu materiālā ir saistītas ar rituālu darbību un ar auglību. No sākotnējā *Trimpa ar priedēkļiem au-, na-, pa- ir atvasināmi jau zināmie dievību vārdi, un tas varētu liecināt par sākotnējās dievības funkciju diferencēšanos, izraisot sava veida specializāciju: vēsturiskos dokumentos Autrimps ir minēts kā jūras dievs, Natrimps – kā auglības dievs, pārī ar pazemes un nāves dievu Patulu, Patrimps – kā upju un avotu dievs, arī kā pavasara un auglības dievs. Cita inovācija prūšu panteonā saistīta ar Patulu, kura epitets “bārdainais” jeb prūsiski bardaītis izvērtās par patstāvīgu kuģošanas un kuģu dievību Bardaītis. Trešajā prūšu mitoloģijas līmenī ir četras dievības– Aušauts, Pilvītis, Puškaitis un Pergrubis, prūsiski Āušauts, Pilwītis, Puskaītis, Pergrubbis. Šīs četras dabas dievības ir saistītas ar dažādām sfērām: Pergrubis – pavasara un auglības dievs, Puškaitis – zemes auglības un svētā plūškoka iemiesojums, svētbiržu sargātājs, Pilvītis – bagātības, pārpilnības dievs, Aušauts – veselības, dziedināšanas dievs. Pergrubis un Puškaitis pārstāv dabu, natūru, Aušauts un Pilvītis – cilvēku sfēru. Puškaitis tiek pretstatīts Pergrubim kā mežs – laukam, toties Aušauts tiek pretstatīts Pilvītim kā veselība – bagātībai. Tikdaudz par struktūru, kas saskatāma rietumbaltu mitoloģijas augstākajos līmeņos.

Austrumbaltu jeb latviešu un lietuviešu mitoloģijas materiāli neļauj veidot tik skaidru struktūru kā rietumbaltu gadījumā, iespējams tāpēc, ka šeit kopā saplūduši ģenētiski un hronoloģiski dažādi slāņi. Šā vai tā, strukturālistu darbos ir raksturots kopīgs austrumbaltu mitoloģijas kodols, vismaz tās augstākajos līmeņos. Centrā ir divas galvenās dievības – Dievs un Pērkons, lietuviski Dievas, Perkūnas. Noteiktās situācijās abu funkcijas pārklājas un pat saplūst, piemēram, folkloras tekstos Dieviņš un Pērkons ir savstarpēji diezgan viegli nomaināmi vārdi, tomēr ir arī atšķirības. Dievs ir pāri visiem dieviem, viņš ir visa pirmsākums, tomēr parasti viņš ir diezgan pasīvs un ļaužu gaitās tieši neiejaucas. Dieva stāvēšanu pāri mūsu pasaulei, nemijiedarbošanos ar to labi raksturo daina:

Lēni, lēni Dieviņš brauca no kalniņa lejiņā;

Netraucēja rudzu ziedu, ne arāja gājumiņa.

Vai ir gadījies redzēt ziedošus rudzus, kad topošajai vārpai ir tādi kā putekšņi, kas no visvieglākā pieskāriena vai uzpūtiena aiziet pa gaisu? Dainā teikts “netraucēja rudzu ziedu”, un tas ļoti dzejiski raksturo Dieva stāvēšanu pāri šai pasaulei. Pērkons gan ir aktīvs, darbīgs, viņa klātbūtne ir tieši sajūtama, tā var būt pat biedējoša. Dieva un Pērkona sfēra savstarpēji attiecas, mūsdienīgi izsakoties, kā likumdevēja vara un izpildvara.

Zemākā līmenī ar Dievu ir saistītas dvīņu dievības. Visupirms te būtu jāmin tradīcija, kas Latvijā vēl joprojām ir dzīva: tie ir priekšstati par auglības dievību Jumi, kā arī Jumja ķeršanas un godināšanas rituāli rudenī. Kā dvīņu dievības ir minami arī Dieva dēli, un zemākā līmenī – dažādi dvīņu simboli. Ar Pērkonu ir saistītas debesu dievības: Kalvis jeb Debesu kalējs, Mēness, Saule un Saules meita, arī citas kosmiskās dievības. Jāatzīmē, ka baltiem Saule ir sieviešu dzimtes, turpretī vairākās citās indpeiropiešu valodās – vīriešu dzimtes vārds. Šķiet, ka spožā spīdekļa nosaukuma dzimte ir zināmā mērā atkarīga no ģeogrāfiskā platuma: jo tālāk uz ziemeļiem, jo saule ir mīlīgāka un tādējādi vairāk līdzinās mātei, un par to liecina arī ziemeļnieku – norvēģu un islandiešu valodu materiāli.

Pēdējā laikā baltu reliģijas jomā ir ne mazums pētījumu un publikāciju, it īpaši Lietuvā. Latviešu mitoloģijas jomā īpaši jāatzīmē folkloras un literatūras pētnieces Janīnas Kursītes grāmatas “Latviešu folklora mītu spogulī” un “Mītiskais folklorā, literatūrā mākslā”. Pēdējā desmitgadē ir latviski tulkoti un publicēti ievērojamā teologa, arī latviešu mitoloģijas pētnieka Haralda Biezā darbi “Gaismas dievs seno latviešu reliģijā”, “Seno latviešu debesu dievu ģimene”, Lienes Neulandes darbs “Jumis senlatviešu reliģijā”, savu izdošanu gaida arī Biezā darbs par seno latviešu galvenajām dievietēm. Jau vairākus darbus ir publicējis filozofs Roberts Mūks. Protams, nevar neminēt “Mitoloģijas enciklopēdiju” divos sējumos, tur ir apcerējumi par latviešu, lietuviešu un prūšu mitoloģiju, kā arī attiecīgie šķirkļi.

 

Baltu pagānisma mūsdienu veidi

 

Līdz šim runājām par tradicionālo baltu reliģiju, nu ir laiks pievērsties jautājumiem, kas saistīti ar mūsdienu situāciju. Šeit būtu derīgi atsaukties uz Aizeka Bonevica (Isaac Bonewits) pagānisma koncepciju, kā arī izmantot viņa pagānisma periodizāciju. Taču iesākumā nedaudz par pašiem terminiem pagāns, pagānisks. Mūsdienās tas skan ne visai labi, gandrīz kā noniecinājums vai pat lamuvārds. Pats vārds ir radies no latīņu paganus, kas sākotnēji nozīmējis “laucinieks”. Agrīnie Romas kristieši šo vārdu lietoja attiecībā uz visiem, kas godināja pirmskristiešu dievības, kuras paši kristieši jau bija ierindojuši “dēmonu” kategorijā. Vairākus gadsimtus vēlāk pagāni kļuva par apvainojumu, ko kristieši izteica musulmaņiem, protestanti katoļiem un otrādi, un tā pakāpeniski vārds ieguva nozīmi “māņu ticība un tās sekotāji”. 20. gadsimta sākumā šā termina pamata nozīme jau bija “ateists”, “agnostiķis”, “hedonists”, “neticīgais” attiecībā uz eiropiešiem, un “nejēga īpatnis” vai pat “perversais” attiecībā uz visiem citiem. Tomēr mūsdienās šis vārds tiek atjaunots, piešķirot tam citu nozīmi: pagānisms – kopīgs apzīmējums senām un jaunām politeistiskām, uz dabu virzītām (panteistiskām) reliģijām, pagānisks – uz šīm reliģijām attiecināms, pagāni – šo reliģiju adepti jeb piederīgie.

Baltu reliģijas kristīgajā laikmetā tika dēvētas par “pagāniskām”, arī baltu valodas izpelnījās apzīmējumu “pagānu valodas” (pogańskie gwary, kā tas ir fiksēts attiecībā uz jātvingu valodu kādā, domājams, 17.–18. gadsimta dokumentā). Baltu reliģijas savā kodolā ir bijušas gan panteistiskas, gan politeistiskas, tomēr daži pētnieki tur saskata arī viendievības elementus. Šā uzskata pamatā ir Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina vēstule pāvesta delegātiem, rakstīta 14. gadsimta pirmajā trešdaļā, un tajā viņš ir uzsvēris domu par vienu Dievu, ko katra tauta pielūdz savā veidā.

Atgriežoties pie Bonevica darba, es gribētu sīkāk izklāstīt viņa viedokli par pagānisma trim stadijām vai periodiem – paleopagānismu, mezopagānismu un neopagānismu. Paleopagānisms – tās ir oriģinālās politeistiskās, panteistiskās ticības, pazīstamas visā pasaulē jau kopš cilvēces rītausmas un piekoptas kā patstāvīgas, ārēju spēku neietekmētas reliģijas. Šīs ticības parasti ir raksturīgas noteiktai zemei vai tautai, nereti tās ir centrētas tikai uz zināmu ļaužu kopumu – tautu vai tautu grupu, pamatojot šā kopuma īpašo vietu zem saules. Var būt pat priekšstats, ka tikai attiecīgās reliģijas kopienas locekļi ir īstie cilvēki, tādā gadījumā jāatzīst, ka šī ticība satur etnocentriskus vai pat rasistiskus elementus Paleopagānisms sevī ietver pasaules tautu, tostarp arī baltu, reliģijas jau kopš cilšu laikiem, arī hinduisms, taoisms un sintoisms atbilst šai kategorijai.

Mezopagānisms kā termins apzīmē visdažādākās kustības, gan spontāni radušās, gan organizētās, kas saistās ar ideju par senču vai priekšteču paleopagānisma atjaunošanu, atdzīvināšanu vai turpināšanu. Mezopagānisma kustību dibinātāji domājās to izdarīt vislabākajā veidā un iespējami adekvāti attiecīgajai paleopagānisma tradīcijai, taču, gribot negribot, šīs kustības stipri ietekmējuši zoroastrisma, jūdaisma, kristietības, islama monoteistiskie vai duālistiskie priekšstati un rituālā prakse. Mezopagānisma kustības ir brīvmūrnieki, rozeskrustieši, teozofi, odīnisti jeb ziemeļu pagāni, sikhi, uz šo pagānisma veidu ir attiecināmi daži druīdisma paveidi, vairākas islama un kristietības ietekmētas hinduistu sektas, kā arī monoteistiskie pagāni.

Baltijas zemēs pirmās mezopagānisma izpausmes bija domas par tā saukto sentēvu reliģijas atjaunošanu, izteiktas jau 19. gadsimta beigās, tomēr tikai 20. gadsimta 20.–30. gados radās organizētas mezopagānu kustības, tādas kā Rāmava (Romuva) Lietuvā un dievturība Latvijā. No vienas puses, viņi deklarēja seno lietuviešu vai latviešu reliģiju atjaunošanu, bet no otras, rāmaviešu vai dievturu draudzes un reliģiskā darbība lielā mērā tika strukturēta pēc kristiešu (katoļu, protestantu, brāļu draudžu) parauga. Tā, piemēram, dievturu svētrītu struktūra ir gandrīz tāda pati kā protestantu dievkalpojumos: tur ir gan draudzes sanākšana, gan svinīga dziedāšana, gan Dieva vārdu daudzināšana. Dievturiem, tāpat kā rietumu kristiešiem, ir dogmatisks ticības pamatpatiesību izklāsts – katķisms (cerokslis), kā arī vēl citas formālas līdzības.

Neopagānisms deklaratīvā līmenī arī saistās ar paleopagānisma atjaunošanu vai tā tradīciju turpināšanu, tomēr, atšķirībā no mezopagānisma, to lielā mērā ir ietekmējušas humānisma un plurālisma idejas, kā arī apzināta cenšanās pēc iespējas atbrīvoties no tradicionālā Rietumu monoteisma, duālisma un puritānisma. Plurālisms kā pasaules uztveres vai filozofiskās domas virziens izsaka to, ka kosmiskie spēki un visuma kārtība vislabāk izpaužas savā daudzveidībā, un neviens no šiem veidiem nav absolūti pārāks pār citiem. Tādējādi reliģijas jomā plurālisms asociējas ar viedokli, ka nav “vienīgās pareizās” ticības un ka garīgās kalpošanas veidi ir dažādi. Dievus var pielūgt tā vai citādi, un nevar absolutizēt kādu no šiem veidiem, noliedzot citu pastāvēšanas tiesības. Plurālisms lielā mērā ir saistīts ar patiesi demokrātiskas sabiedrības veidošanos, ar jaunām koncepcijām par mūsdienu cilvēku, par nākotnes sabiedrību. Attiecībā uz Rietumu pasauli, aizvien aktuāls ir jautājums par to, vai tik noslēgta institūcija kā kristīgā baznīca spēs atzīt šādu pieeju, līdz ar to atzīstot arī citu reliģiju līdzāspastāvēšanas tiesības.

Dažādi neopagānisma strāvojumi radās jau 1960. gados, un var minēt vairākas tiem kopīgas iezīmes. Raksturīga bija abu dzimumu dievību pielūgšana, pasaules imanenta sakrāluma atzīšana, vides veseluma, aizsardzības un ilgtspējas jautājumu akcentēšana, kā arī gatavība iesaistīties maģiskos un garīgos rituālos ar mērķi palīdzēt sev un citiem. Neopagānisma piemēri ir Visu pasauļu baznīca, lielākā daļa heterodokso Vikas (Wicca) tradīciju, druīdisms savā Ár nDraíocht Féin un Henge of Keltria veidā, Krišnas apziņas biedrība, dažas ziemeļu pagānisma, kā arī modernā budisma formas.

Interesants ir laikmets, kas radīja šo jauno garīgumu – neopagānismu. To raksturojot, jāmin iepriekšējais laikmets – modernisms – ar savu ticību cilvēka prāta varenībai, zinātnes un tehnikas progresam, ar labklājības sabiedrību. Pat mākslā dominēja intelektuālisms, konstruktīvisms un formālisms. Un šī modernisma pasaule gāja bojā līdz ar pirmajām amerikāņu atombumbām Japānā, dodot ceļu postmodernismam. Viss kļuva relatīvs, un cilvēka prāta ierobežotība kļuva acīmredzama. Pēc II Pasaules kara eiroamerikāniskajā pasaulē cilvēki meklēja izeju no pašu veidotajām sociālajām, ekonomiskajām un citādām struktūrām, sāka pievērsties “dabiskākām” lietām, meklēja alternatīvu dzīves un saimniekošanas veidu, attiecības ar apkārtējo vidi, arī reliģiju. 1950.–60. gados radās daudzas komūnas, kuru locekļi pievērsās naturālai saimniekošanai, intuitīvai mākslinieciskajai darbībai, “dabiskām” reliģijām. Bija bītniki (beatniks), vēlāk – hipiji (hippies). Šajā laikā notika “rokenrola revolūcija” mūzikā, pavisam izmainot mūzikas estētiku, stereotipus, funkcijas. Mūzika kļuva par subkultūras zīmi un dzīves veidu. Blūzu un smago roku nevar tikai klausīties un baudīt, tajos ir jādzīvo. Tāpat notika ģērbšanās revolūcija, hipiji ar savu apģērbu šokēja “labklājības sabiedrību”, vecāko paaudzi. Kopumā šī bija sava veida kultūras revolūcija eiroamerikāniskajā pasaulē, un viens no tās rezultātiem bija radikāla dzīves veida izmaiņa, jaunajās kultūras, reliģijas, saimniekošanas vai socializācijas formās akcentējot dabiskumu, autentiskumu, seno vai neeiropeizēto kultūru mantojumu. Protams, mūsdienu kultūras kontekstā “autentiskuma” jautājums bija visai nosacīts, tomēr amerikāņu blūza dziedātāji, britu radošie anahronisti vai krišnaīti savā ziņā bija daudz autentiskāki par viņu vecākajiem kolēģiem, jo šis bija viņu dzīves veids.

Šo norišu kontekstā radās daudzas jaunas reliģijas formas, nereti saistībā ar kādu spožu sacerējumu vai neparastu mākslas formu. Tā, piemēram, japāņu Tokugavas perioda kamermūzika, ko izpildīja uz cītaras koto un flautas šakuhači, kļuva par impulsu Jaunā laikmeta (New Age) reliģiskās mūzikas radīšanai. Amerikāņu dzejnieka un rakstnieka Džeka Keruaka (Jack Kerouac) romāns “On the Road”, ko publicēja 1957. gadā, kļuva par bīta (beat) kustības bībeli, tajā nestrukturētā, plūstošā, spontānā stilā aprakstīta “īkšķošana” un tās adepti – jaunieši, kas mīl dzīvi, seksu, “zālīti”, džezu un misticismu un kas pilnīgi ir atteikušies no sava laika standartvērtībām.

Apskatot neopagānisma formas Baltijā, vispirms gribētu pievērsties Lietuvai. Viena no galvenajām kustībām ir Rāmava (Romuva), ko jau iepriekš esam pieminējuši kā lietuviešu mezopagānismu. Skaidrs, ka II Pasaules karš un padomju okupācija šo kustību pārtrauca, un tā savu darbību atjaunoja 1968. gadā, starp citu, tajā pašā gadā, kad Lietuvā viesojās mums jau labi zināmā Marija Gimbutiene. Varbūt tā ir tikai sagadīšanās, bet tieši pēc šīs vizītes lietuviešu mākslinieku un intelektuāļu aprindās baltu senā kultūra, reliģija ieguva īpašu nozīmi. Tās pētīšanai, atjaunošanai, praktizēšanai un popularizēšanai pievērsās daudzi, un 20. gadsimta beigās Rāmava, vairs ne kā mezo-, bet jau kā neopagānisms, kopā ar gandrīz tāda paša nosaukuma (Ramuva) etniskās kultūras biedrību kļuva par masveidīgāko ar tradicionālās kultūras mantojumu saistīto kustību (skat. www.romuva.lt). Viena no šīs kustības centrālajām figūrām kopš 1968. gada ir Jons Trinkūns (Jonas Trinkūnas), kas turklāt aktīvi darbojas Pasaules etnisko reliģiju kongresā (World Congress of Ethnic Religions, skat. www.wcer.org). Lietuvā ir publicēti vairāki neopagānu izdevumi, tostarp žurnāli “Ramuva”, “Druvis”, kā arī Jona Trinkūna grāmata “Baltų tikėjimas: Lietuvių pasaulėjauta, papročiai, apeigos, ženklai”, kas latviski būtu “Baltu ticība: Lietuviešu dzīvesziņa, ieražas, rituāli, zīmes”.

Latvijas dievturi, atšķirībā no Lietuvas rāmaviešiem, pēc kustības formālas atjaunošanas 1980. gados, turpināja darboties saskaņā ar pirmskara kanoniem. Tikai neliela dievturu jauniešu grupa transformējās par neopagāniem. Lielākā Latvijas neopagānu daļa ir folkloras kustības dalībnieki, protams, ne jau visi, jo tautas dziesmu dziedāšana un popularizēšana vēl nav reliģija. Par neopagāniem uzskatāmi tie, kas nodarbojas ar rituālo praksi – svin gadskārtu svētkus, ģimenes godus saskaņā ar senām jeb atjaunotām paražām. To, ka šādai folklorēšanai ir reliģiskas darbības pazīmes, liecina kādas folklorētājas atzinums: daba ir baznīca, un labākais dievkalpojums šajā baznīcā – tautas dziesma.

Reliģijām mēdz būt sava laika skaitīšana, savi kalendāri. Dažos gadījumos par atskaites punktu tiek uzskatīta pasaules radīšana, citos – pirmā cilvēka vai kultūrvaroņa radīšana. Citās reliģijās laiks tiek skaitīts no reliģijas dibinātāja dzimšanas, mācības došanas vai īpaša sakrālā stāvokļa sasniegšanas dienas. Panteistiskām reliģijām kalendārs mēdz būt saistīts ar dabas ciklu maiņu, ar debess spīdekļu stāvokļiem, tāds tas ir arī lielākajai Latvijas neopagānu grupai – folklorētājiem. Šajā kalendārā gadu četrās daļās sadala saulgrieži un saulstāvji, un katra šī daļa tiek dalīta vēl uz pusēm, tā iegūstot astoņas līdzīgas daļas – laikus. Kā redzam, kalendāru strukturē saskaņā ar saules stāvokļiem, mēness ciklu faktors te nedarbojas, līdz ar to gada iedalījums mēnešos tiek atmests, jo, pēc pašu folklorētāju vārdiem, Mēness kalendāri raksturīgi citiem reģioniem, un laika skaitīšana mēnešos esot svešu reliģiju iespaids. Šādu solāro kalendāru var aplūkot izdevumā “Saules gads”, ko veidojuši Aina un Gvido Tobji. Piebildīšu, ka ortodoksālie folklorētāji jeb stingrās līnijas piekritēji Jāņus un Ziemassvētkus patiešām svin astronomiskajos saulgriežos – parasti 21. jūnijā un 21. decembrī. Vislielākās atšķirības ir saistītas ar Lieldienu svinēšanu: folklorētāji to dara pavasara ekvinokcijas laikā, bet kristiešu formula, ko apstiprināja Nīkejas koncils 4. gadsimtā, ņem vērā arī mēness fāzes.

Interesanti, ka arī dievturiem ir sava laika skaitīšana. Brastiņu Ernests savulaik ieteica par atskaites punktu izvēlēties hipotētisko indoeiropiešu jeb, tā laika terminoloģijā, “āriešu” pirmtautas veidošanās laiku, kas viņaprāt bija apmēram 10 000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Tādējādi, lai iezīmēto šo “latvisko” jeb “ārisko” laiku un lai norobežotos no kristīgās laika skaitīšanas, dievturu rakstos kopš 1938. gada sāka gadaskaitlim priekšā likt vieninieku. Tā, viņu izdevums “Labietis” iepriekšējā gadā ir datēts ar 1937. gadu, taču jau nākošajiem uz vāka ir 11 938., 11 939. utt. Šādu datējuma principu saglabāja dievturu izdevumi, kas pēc II Pasaules kara tika publicēti Rietumu pasaulē, un 1980. gadu beigās un vēlāk – arī Latvijā.

Viedas Sadraudzība ir neopagānu kustība, ko 1980. gadu sākumā izveidoja viens cilvēks – Modris Slava. Izvirzot par mērķi studēt baltu reliģiju teozofijas koncepciju gaismā, Sadraudzības locekļu darbībā dominēja intelektuālas aktivitātes, mazāk – reliģijas prakse. Viedas Sadraudzība regulāri publicēja “Viedas Vēstis”, šajā izdevumā bija gan oriģinālraksti, gan teozofijas klasiķu darbu tulkojumi, gan arī materiāli par dažādām pasaules reliģijām. Zināmā mērā ar Viedas Sadraudzību ir saistīta 1990. gadu beigu radikāla, politizējusies kustība Klubs 415. Te es gribētu pieminēt viņu izdevumu – žurnālu “Saules Koks”, kurā ir daudzi okultismam, teozofijai, baltu reliģijām veltīti raksti.

Starp dažādiem neopagānisma veidiem Latvijā vēl būtu minams Baltais Aplis. Tā veidošanā zināma loma ir Rasmai Rozītei un māksliniecei Lilitai Postažai. Baltā Apļa aktivitāšu fokusā ir rituāli un meditācijas garīgās dzīves kopšanai, saturiski tie ir mēģinājumi lokalizēt un latviskot citu pasaules neopagānu kustību, piemēram, Agni jogas, reliģisko praksi.

Redzams, ka neopagānisma kustības Baltijā ir samērā spēcīgas, tās ir intensīvākas nekā caurmērā Eiropā. Domājot par baltu neopagānisma rašanās un pastāvēšanas motivāciju, nākas atzīmēt vairākus svarīgus faktorus. Baltu tradicionālā kultūra ir salīdzinoši ļoti konservatīva, un tajā saglabājušies daudzi arhaismi, dažos gadījumos veseli senkultūras slāņi. Atšķirībā no centrālās un rietumu Eiropas zemēm, Baltijā šī kultūra vēl nav izzudusi, un daudziem ir bijusi tieša saskare ar to. Tradicionālā kultūra un tās atjaunotās vai revitalizētās formas ir kļuvušas par vienu no latviskās vai lietuviskās identitātes stūrakmeņiem. Te varētu pieminēt vasaras saulgriežu svinības – Jāņus. To popularitāte, svinēšanas intensitāte, senu tradīciju klātbūtne šos svētkus padara unikālus visas Eiropas mērogā.

Jaunu reliģijas formu meklēšana, radīšana vai aktualizēšana ir lielā mērā saistīta ar situāciju 1990. gadu sākumā: radikālās izmaiņas politiskajā, ekonomikas, sociālajā jomā, nenoliedzami, izraisīja zināmu nestabilitāti, psiholoģisko un citādu diskomfortu; spontāna reakcija uz to bija reliģiozitātes pastiprināšanās, un tas, faktiski, ir viens no kompensācijas mehānismiem. Mūsdienās ir ļoti daudz cilvēku, kas tic pareģošanai, zīlēšanai, viena no viņu dzīves nepieciešamībām ir horoskopi, un pat tāda respektabla, uz pilsonisko vidusslāni orientēta avīze kā “Diena” uzskata par savu pienākumu tos publicēt. Daudzi cilvēki nodarbojas ar tā sauktajām bioenerģijām, kāri tver pēc astroloģijas, parapsiholoģijas un tamlīdzīgas literatūras, praktizē pašmācības ceļā apgūtus jogas paņēmienus, pastiprināti pievērš savu uzmanību paranormālajām parādībām. Par nepieciešamību pēc šādiem kompensācijas mehānismiem liecina daudzu jaunu, netradicionālu sektu lielie panākumi Latvijā.

Baltu pagānisms ir pazīstams arī citur pasaulē. Kanādā tiek publicēts Baltijas tautu folklorai un reliģijai veltīts žurnāls “Sacred Serpent”. Diezgan daudz materiālu par baltu pagānismu un tā dažādām formām var atrast Internetā. Savas mājas lapas ir rāmaviešiem (līdzās iepriekšminētajai lapai skat. arī www.geocities.com/Athens/Delphi/3503/contents.html), atrodamas arī ziņas par seno latviešu pagānismu (skat. pagan.drak.net/wwcrew/). Poļu antropologs Pjotrs Vienhs (Piotr Wiench) ir izveidojis apjomīgu centrālās austrumu Eiropas pagānismam veltītu mājas lapu (skat. vinland.org/heathen/pagancee/); tur līdzās dievturiem, jaunprūšiem, rāmaviešiem, Vīdūna biedrībai apskatītas arī neopagānu kustības Baltkrievijā, Ukrainā un Polijā. Vairākas lapas ir veltītas rietumbaltiem, tostarp būtu minama Antana Poškas (Antanas Poshka) jātvingu lapa (skat. www.geocities.com/Athens/Ithaca/6623/), Polijas prūšu neopagānu lapa (skat. www.perkuns.slavinet.org/), zudušajām baltu tautām veltītā lapa (skat. hello.to/Balts).

Jautājums - Vai Jūs pats arī piederat pie kādas reliģiskās konfesijas?

Valdis Muktupāvels - Es esmu kristietis, katolis. Gribu piebilst, ka pēc būtības nevaru piekrist vienas reliģijas, vienas noteiktas tradīcijas absolutizēšanai, izcelšanai pār citām. Kristieši parasti uzskata, ka kristietība ir vienīgā, īstā un pareizā reliģija. Līdzīgas savstarpējās reatzīšanas tendences vērojamas kristiešu konfesiju attiecībās. Musulmaņi uzskata, ka islams ir vienīgā pareizā reliģija. Manuprāt, šāda nostāja ir anahronisms, jaunais laikmets prasa citādu pieeju.