Šis raksts ir
veidots kā pārskats par to, kas dažādos laikos un
vietās rakstīts un publicēts par latviešu[1]
mūzikas instrumentiem[1].
Tajā galvenā uzmanība pievērsta tradicionālajai
kultūrai un ar to saistītām sfērām, tikpat kā nav
skarti "augstās" kultūras jeb mākslas mūzikas
instrumenti.
Rakstā
aptverts laika posms no 13. gs. līdz 20. gs. beigām.
Ierobežotā apjoma dēļ vairāk raksturoti senākie
dokumenti – hronikas, kā arī pirmās vārdnīcas,
mazāk uzmanības veltot vēlākajām, kuru autori
lielākoties ir zinājuši un izmantojuši
iepriekšējo materiālus. Īpaša uzmanība
pievērsta 20. gs. darbiem, kas ir iezīmējuši mūsdienu
latviešu organoloģijas aprises.
Mūzikas
instrumenti un instrumentālās muzicēšanas norises
Livonijā ir izpelnījušās diezgan maz ievērības
laikabiedru acīs, un tikai nedaudzos darbos atrodama kaut cik
nozīmīga informācija. Par senākajiem rakstītajiem
organoloģisko ziņu avotiem uzskatāmas Indriķa un
Atskaņu hronikas.
Indriķa
hronika[1],
kā zināms, vēsta par notikumiem Baltijā 12. gs. beigās
un 13. gs. pirmajos gadu desmitos. Visbiežāk minētais skaņu
rīks ir zvani – campanas. Tie ir labs kara laupījums (VII:1,
VII:2, XIII:4, XXV:5), tos sauc arī par kara zvaniem un izmanto, lai
signalizētu par ienaidnieka uzbrukumu (XIV:5, XVIII:6). Ir minēts
kāds rīdzinieku stīgu instruments – cythara Rigensium
(XII:3), kas, domājams, ir metafora pilsētnieku skumju
izteikšanai. Beverīnas pils aplenkuma aprakstā minēts letu
priesteris, kas, lūdzot Dievu, skandina mūzikas instrumentu (XII:6),
un tā spalgā skaņa līdz ar dziedājumu pārsteidz
igauņus. Bungas ar stabulēm (tympanum et fistulas) vai ar kādu
mūzikas instrumentu skan gan pirms uzbrukuma (XV:3, XXII:3), gan arī
pēc tā (XXVIII:6), īpaši, ja tas ir bijis veiksmīgs.
Lai uzbrukuma laikā nomoda naktīs saglabātu sparu, tiek
dauzīti zobeni pret vairogiem, skan bungas ar stabulēm un arī
citi mūzikas instrumenti (XV:7, XXVIII:5).
Ne tik
daudzveidīgi kā Indriķa hronikā mūzikas instrumenti
pieminēti 13. gs. otrās puses Atskaņu hronikā[1].
Visbiežāk minēta kara taure herhorn jeb horn, ar ko ieskandina
karagājiena sākumu vai izmanto signalizācijai karā (3303,
3309, 3358, 4285, 4291, 7453). Tikai vienreiz minēts lielais zvans
(grōzen glocken), kura skaņas ir karaspēka
pulcēšanās signāls (1010).
Ordeņa laiku
vēsturiskie dokumenti, lai gan nepievēršas mūzikas
instrumentiem tieši, tomēr sniedz senākās un
tādēļ vērtīgas ziņas par šo kultūras
jomu. Vērtējot senākās hronikas, ir atzīmējama
zināma tendenciozitāte kopējā ievirzē, tomēr
atsevišķas detaļas, tostarp arī tās, kas saistās
ar mūzikas instrumentu lietošanu, ir raksturotas reālistiski un
diezgan precīzi.
Par zvanu
pirmdzimteni uzskatāma liela daļa Āzijas; diezgan sen un
dažādos veidos tie ieviesušies Eiropā. Zvani bijuši
diezgan izplatīti Krievijā, kur to ienākšanu veicināja
kara ceļi gar Melnās jūras piekrasti pa Austrumeiropas cietzemi
ziemeļu virzienā. Jau 6. gadsimtā baznīcu zvani
izplatījušies Itālijā, Francijā un Skotijā un no
turienes arī citās Eiropas zemēs, tostarp 11. gadsimta
beigās un 12. gadsimtā arī Vācijā. Latvijas
teritorijā zvani pirmoreiz minēti saistībā ar Jersiku, kas
13. gadsimta sākumā bija pareizticīga, un tur šo zvanu
tradīcija, droši vien, saistīta ar Krieviju. Ar tradīciju,
kas nākusi no Rietumeiropas, būtu saistāmi zvani Rīgas un
citu pilsētu katoļu baznīcās; tādējādi
Livonijā abas šīs tradīcijas saskārās un
mijiedarbojās.
Viduslaiku
Vācijā un citās Eiropas zemēs ļoti izplatīta bija
stabules un bungu vai mazo bungu (tamburīna) kombinācija, jau 13.
gadsimta sākuma dokumentos minēti prasmīgi stabulnieki un
bundzinieki. Droši vien, līdzīgas stabules un bungas ir
tās, kas minētas Indriķa hronikā.
Viduslaiku
Eiropā vairs nebija tik attīstītas metāla taures kā
antīkajos laikos. Ir zināma vienīgi kara taure (Her-horn jeb
Wīc-horn) – instruments gandrīz cilvēka augumā, ar
spēcīgu, bet viduvēju skaņu –, kā arī no
govs vai zvēru ragiem gatavoti signālragi. Šķiet, ka
tieši par tādu kara tauri varētu vēstīt Atskaņu
hronika.
Bāzeles
zinātnieka Sebastiāna Minstera darbā "Cosmographey"[1]
(pirmoreiz izdots 1550., otrreiz – 1598. g.) atrodams pirmais līdz
šim zināmais publicētais instrumentālās
muzicēšanas attēls no Livonijas. Domājams, ka šo
attēlu no Livonijas S. Minsteram nosūtīja
apkārtceļojošs literāts H. Hāzentēters 1547.
gadā. Velnu un raganu
dejām pavadījumu spēlē trīs mūziķi: dūdinieks,
lautists un rata liras spēlmanis.
Cik lielā
mērā S. Minstera publicētā gravīra ir unikāla cik
daudz tā atspoguļo laikmetam tipisku muzicēšanas praksi?
Gan kompozīcijas, gan satura ziņā apbrīnojami
līdzīgs attēls ir atrodams 1555. gadā Romā
publicētajā Upsalas katoļu arhibīskapa O. Magnusa (1494–1562)
darbā "Historia de gentibus septentrionalibus". Tur, tāpat
kā S. Minsteram, apļa kompozīcijā ir
izkārtojušies dejojoši velni, vienīgi pavadījumu
spēlē divi mūziķi – dūdinieks un lautas
spēlmanis. Nav apstrīdams, ka vairāk nekā trīsdesmit
gadus ārzemēs dzīvojušā O. Magnusa darbos
zviedriskās ainas mijas ar citzemju reālijām; zināma
viņa izmantoto motīvu daļa ir radniecīga, piemēram,
Francijā 1538. gadā publicētajiem Vecās Derības
attēliem[1].
Nenoliedzot iespēju, ka minētajām muzicēšanas
situācijām S. Minstera un O. Magnusa darbos ir kāds kopīgs
avots, tomēr jāatzīst, ka zināmas situatīvas
līdzības atrodamas arī citās publikācijās.
Vācu autora A. Bartela 1499.
gadā publicētajā darbā "Der Bauer" ir
gravīra "Zemnieki svin ražas svētkus", un tajā
redzami trīs muzikanti – somas stabuļu, rata liras un kāda
šalmejas tipa instrumenta spēlētāji[1]. Somas stabules, rata
lira, lauta un vairāki citi mūzikas instrumenti ir redzami
kādā gravīrā, kas atrodama 1683. gadā Rīgā
publicētajā čehu pedagoga J. A. Komenska grāmatā
"Orbis sensualium pictus …"; zināms, ka šī darba
oriģināls ir pabeigts Vācijā 1658. gadā.
Tādējādi S. Minstera "Kosmogrāfijā"
publicēto gravīru ar somas stabuļu, rata liras un lautas
spēlmaņiem var skatīt noteiktā kopsakarā ar citu
Eiropas zemju populārās vai deju mūzikas stiliem 15.–17.
gadsimtā.
16. gs. vidus
iezīmīgs ar vēl vienu publicētu mūzikas instrumenta
spēlēšanas attēlu. 1565. gada kalendārā[1],
ko Rīgai piegādājis L. Zaharijs Stopijs un kas,
šķietami pēc rīdzinieku pasūtījuma, iespiests J.
Daubmana spiestuvē Kēnigsbergā, maija mēneša lappusi
grezno zīmējums – laivā starp atpūtniekiem redzams
stabulnieks.
Līdz 1583.
gadam sarakstītā un gadu vēlāk iespiestā Baltazara
Rusova Livonijas hronika[1]
satur īsu Livonijas vēstures aprakstu no kristīgās
ticības ieviešanas līdz 16. gs., diezgan daudzpusīgu
Livonijas dzīves, tikumu un paradumu raksturojumu un, visbeidzot,
Livonijas kara aprakstu. Darbā atrodamas vairākas situācijas,
kas saistītas ar mūzikas instrumentu lietošanu.
Līdzīgi kā 13. gs. hronikās, arī šeit baznīcu
zvani ir minēti kā kara laupījums. Labi pazīstamas ir kara
bungas – vienas pašas vai kopā ar taurēm. Arī taures
nereti mēdz spēlēt vienas pašas. Kāduviet bungas
nosauktas par "ādas zvaniem", ar to, acīmredzot, uzsverot
abu instrumentu funkcionālo līdzību. Pilsētās
spēlē stabules un bungas, ir minēti arī pilsētas
bundzinieki un muzikanti. Baznīcā spēlē ērģeles,
un skan arī zvani, kas kara laikā tiek apzīmēti arī
kā "briesmu zvani". Hronikā vairākkārt
minētas dūdas – gan "lielās dūdas" (groten
Sackpipen), kuras esot atrodamas visos ciemos, gan zemnieku dūdas,
saistoši aprakstīta vairāku dūdu kopspēle.
B. Rusova Livonijas
hronikā aprakstītajām muzicēšanas situācijām
konstatējamas interesantas atbilstības ar Eiropas pilsētu un
lauku mūzikas dzīvi. Katla bungas Eiropā plašāk izplatās
tikai ap 15. gs. vidu. Tās lieto kā signālinstrumentu
baznīcu torņos, un ar šo faktu labi saskan B. Rusova
minētie "ādas zvani". Līdz pat 17. gs. beigām
katla bungas jeb paupenes kopā ar taurēm ir karaspēku
instruments, nereti abi paupeņu katli ar ādas siksnām
nostiprināti zirga vai bungu nesēja mugurā. 15. gs. un
vēlāk deju mūzikas instrumenti pilsētās ir stabule un
bungas, toties laukos tiek spēlētas somas stabules. Tieši
tāda instrumentālās muzicēšanas situācija fiksēta
arī B. Rusova hronikā.
17. gs.–19.
gs. vidus avoti par mūzikas instrumentiem un instrumentālās
mūzikas norisēm Latvijas teritorijā sniedz krietni vien
bagātīgāku un daudzveidīgāku informāciju.
Vārdnīcās un garīgo tekstu tulkojumos pieminēto
instrumentu nosaukumu skaits tuvojas četriem desmitiem. Dažiem
instrumentiem minēti to daļu nosaukumi. Līdzās
terminoloģijai atrodami vairāki norādījumi par instrumentu
uzbūvi, konstrukcijas īpatnībām, spēlēšanas
veidu.
Georgs Mancelis jau
savā pirmajā latviski publicētajā darbā "Lettisch
Vademecum"[1]
(1631) piemin dažu labu instrumentu – stabules, kokles, arī
spēlmaņus.
G. Manceļa
darbi kopumā, bet jo īpaši viņa
vācu–latviešu vārdnīca "Lettus"[1]
(1638) un latviešu frazeoloģija[1] (1638) satur pirmo
plašāko mūzikas instrumentu uzskaitījumu. Līdzās
instrumentu nosaukumiem minēti attiecīgo spēlētāju
apzīmējumi, kā arī vārdi, kas raksturo
spēlēšanas darbību. G. Mancelim "bungas" ir gan
parastās, gan karaspēka bungas. Zvaniņu viņš sauc par
zvārguli, zvanu – par pulksteni, bet tā
ieskandināšanu apzīmē ar vārdu
"zvanīt". No piemutņa veida pūšamajiem
vārdnīcā minēta bazūne un trumetes. "Svilpe"
un "stabule" G. Mancelim ir sinonīmi, toties par stabulnieku
viņš sauc somas stabuļu spēlētāju. Interesanti,
ka vārdnīcā kokles minētas divreiz, arfas un stīgu
spēles nozīmē.
G. Manceļa
frazeoloģijā atrodamas svarīgas piezīmes par instrumentiem,
minot tos saistībā ar dažādām cilvēka dzīves
jomām. Tādējādi iespējams gūt ziņas par skaņu
rīku lietošanas nolūku. Viens no mednieka rīkiem ir taure,
un ar vārdu "aurēt" apzīmē tās
pūšanu. Karā sit bungas un pūš trumetes.
Baznīcā lieto pulksteni (zvanu), zvārguli un ērģeles.
G. Mancelim vārds "spēlēšana" nesaistās ar
mūzikas instrumentu lietošanu, tas tiek lietots tikai
attiecībā uz azarta un sporta spēlēm.
1640. gadā
garīgo tekstu tulkojumos ("Evangelien und Episteln") Georgs
Elgers min kokles, bet citos darbos ("Evangelia toto anno…",
1672; "Cantiones spirituales…", 1673) arī bazūnes,
kokles, ģīgas, stabules, strumpes, kā arī
"visādas spēles".
Poļu–latīņu–latviešu vārdnīcā
(1683), kurā daļēji iestrādāta G. Manceļa
"Lettus" leksika, minētas bungas, ģīgas, kokles,
taure, strumpa, arī "naessama aergelle" un "arbs".
Uzmanību saista teicieni "isstrumpet tos saldatus" vai
"spelneks us arpi".
Valodnieks un
teologs Kristofors Fīrekers (ap 1615–1684, 1685) ir
sastādījis latviešu–vācu vārdnīcu, kas
netika publicēta veselus trīs gadsimtus, līdz 1997. gadā to
paveica Austrālijā dzīvojošais baltists Trevors G. Fennels[1].
Tās materiālus savos darbos iestrādāja vēlākie
18. gs. vārdnīcu sastādītāji, tālab K.
Fīrekera vārdnīcas kā pirmavota nozīmi nevar
novērtēt par zemu. Vārdnīcā ir ievērojams
daudzums skaņu rīku nosaukumu un vārdu vai teicienu, kas
saistīti ar instrumentālās muzicēšanas sfēru
("Antiņsch kur stabbulite?"). K. Fīrekers misiņa
zvaniņu sauc par zvārguli, zvanus – par pulksteni, zvanu torni
– par pulksteņu namu, toties instrumenta ieskandināšanu
apzīmē ar vārdu "zvanīt". Līdzīgi G.
Mancelim viņš skaidri nošķir bungas un vara bungas, kas ir
karaspēka instruments. Vārdnīcā ir minēts kāds
klabeklis "Wanki". Zemnieku kāzu grabeklis ir eglīte,
zemnieku arfa – kokles. Interesanti, ka K. Fīrekeram stīga
"dārd", turklāt "stīgas" un
"spēles" ir sinonīmi. Ar vārdu
"ģīgāt" tiek apzīmēta nepatīkama
skanēšana (krajeln, kwerlen). Atšķirībā no G.
Manceļa, šajā vārdnīcā tiek šķiroti
vārdi "stabule" un "svilpe" un somas stabules
nosauktas par pūšļa stabuli. No piemutņa
pūšamajiem instrumentiem minēta taure (rags), strūbe (koka
taure) un bazūne.
Nīcas un
Bārtas mācītāja Johana Langija 1685. gada
latviešu–vācu vārdnīca[1] sniedz interesantu
muzikālā instrumentārija ainu. Tur atrodami gan pilsētnieku
un zemnieku skaņu rīki, gan arī vērtīgi paskaidrojumi
par tiem. Līdzīgi kā citi tā laika vārdnīcu autori,
J. Langijs zvanus sauc par pulksteni, zvanīšanas
apzīmēšanai lieto gan vārdu "zvanīt", gan
teicienu "pulkstin' raut". Ar vārdu "bungas"
apzīmētas gan parastās, gan karaspēka bungas jeb paupenes,
un "bundzināt" nozīmē "bungas sist". J.
Langijam ir zināmas kokles, ko viņš nosauc par zemnieku
stīgu spēli; ļoti interesanti viņš raksturo vārdu
"koklēt" – spēlēt uz lautas, arfas, cītaras
un citiem no koka gatavotiem (pasvītrojums mans – V. M.)
instrumentiem, toties "koklējs" (koklētājs) ir tas,
kas spēlē uz stīgām, t. i., spēlē stīgu
instrumentu. J. Langijs jau pazīst vijoli. Lielu uzmanību
viņš veltījis dažādiem pūšamajiem
instrumentiem. Vārdnīcā ir minēta svilpe un stabule
(kā sinonīmi), aurs, taurs, taure (visi trīs ar nozīmi
"rags"), trumetes, bazūne, šo uzskaitījumu papildina
"trūba" – lietuviešu taure.
Ernsta Glika
tulkotajā pirmajā pilnīgajā Vecās un Jaunās
derības izdevumā latviešu valodā (1685–1691) ir
ievērojams daudzums dažādu mūzikas instrumentu nosaukumu un
spēlēšanas situāciju. Latviskojot bībeli,
tulkotājs, acīmredzot, ir lietojis tautai zināmus un saprotamus
terminus, tādējādi tulkojums ir interesants arī kā E.
Glika laika mūzikas dzīves reāliju atspoguļojums.
Bieži minētas bazūnes (Basune), taures (Gawileschanas Taures),
trumetes (Trommete, ar tahm Trummetehm trummeteht, Trummettehs puhst), tāpat
arī stabules, dūdas (somas stabules), bungas un kokles (Stabbules un
Sohma=Stabbules skann krahschni; usmohstajtees Sohma=Stabules un Kohkles; ar
Dseesmahm un Stabulehm … ar Bungahm, ar Preeku un Wiolehm; Kad juhs
dsirdeseet to Basunes Skaņņu, ir tahs Trummetes, Kohkles, Wijoles,
Sohma=Stabules, jaukas Dseesmas un wissadus spehlejamus Rihkus …).
Kaspara Elversa
sastādītā vācu–latviešu vārdnīca
"Liber memorialis Letticus…" (1748) daļēji aptver
rīdzinieku leksiku, tomēr tajā atrodami arī zemniekiem vien
raksturīgi skaņu rīki. Eglīte nosaukta par zemnieku
klavihordu un raksturota kā kāzu grabeklis, ko veido nūja ar
piekārtiem zvārguļiem. Vārdnīcā ir minēta
gana taure, somas stabule, bunga un vara katlu bunga, kā arī
trumēte un pulksteniņš.
Gotharda
Frīdriha Stendera "Neue vollständigere lettische Grammatik"
(1761), kurā iekļauta svarīgāko latviešu valodas
vārdu vārdnīca un folkloras materiāli, kopā ar
gandrīz 40 gadus veidoto "Lettisches Lexikon" (1789) ir
izdevumi, kas sniedz daudz ziņu par mūzikas instrumentiem. G. F.
Stenders zvaniņu sauc par pulksteniņu. Katla bungas jeb
karaspēka bungas tiek sauktas par vara bungām. Dūde –
tā ir niedru stabule, dūka – somas stabuļu vai
ērģeļu atsevišķa stabule. G. F. Stenders min
eglīti, ko kāzās izmantojot paupeņu vietā,
trīdeksni, ģīgu, somas stabules un arī varganu.
Atsevišķi minēti dažādi tauru paveidi: strumpis,
trummetes, taure (mednieku vai ganu rags), trūbe (mizas taure).
Viens no
nozīmīgākajiem valodnieka un tulkotāja Jākoba Langes
darbiem ir "Vollständiges deutsch–lettisches und
lettisch–deutsches Lexicon" (1772–77). Līdzās
nenoliedzami valodnieciskām vērtībām šī
vārdnīca sniedz interesantus materiālus arī
organogrāfijas jomā. Līdzīgi kā G. F. Stenderam,
arī J. Langem dūka ir somas stabuļu vai ērģeļu
atsevišķa stabule. Dūde esot koka taure, bet šāds
skaidrojums varētu būt arī pārpratums, jo pie
"dūdes – niedru stabules" G. F. Stendera
vārdnīcā ir arī paskaidrojums "koka taurīte,
bērnu flauta", kur šī "koka taurīte" J.
Langem viennozīmīgi pārveidojusies par "koka tauri".
Par basa vijoli nosaukta gan ģīga, gan bāga, kas, turklāt,
vēl esot arī fideles lociņš. Kā fideles latviskojumu
J. Lange piedāvā vārdu "widdele".
Vārdnīcā minēta bunga, vara bunga, pulkstenītis
(zvaniņa nozīmē), trīdeksnis (ar garo "ī"!),
arī vargans. Dažādi nosaukumi attiecas uz taurēm: trummete,
strūbe vai trūbe (koka taure), aure (medību rags, govs rags),
sumbra rags (tad vēl ir bijis!).
Šai G. F.
Stendera vārdnīcai precizējumus un papildinājumus ir
sarakstījis Kristofs Harders[1]
(1828). Tostarp ir daži vērtīgi papildinājumi
organogrāfijas jomā – par svilpi, pīpi, pīperi,
stabuli, dūdu, dūku, varganu (zobu spēlēm). Īpaši
gribētu izcelt viņa komentāru par vārdu
"rakstīt" – "auf musikalischen Instrumenten greifen
oder die Finger sezzen", "gan es warru puhst, bet es ne mahku
rakstiht."
Nereti mūzikas
instrumenti un to spēlēšanas situācijas ir minētas ar
valsts varu vai baznīcu saistītos dokumentos, starp kuriem
īpaši būtu jāpiemin tā sauktie raganu prāvu[1]
protokoli – zemes tiesu protokoli, baznīcu vizitāciju akti u.
c.[1].
Protokolos dažādos kontekstos minēti un arī sīkāk
raksturoti bundzinieki, dūdas, kokles, muzikanti, stabulnieki,
svilpšana, trumelnieki, zvani un zvanīšana. Jezuītu 1613.
gada ziņojumā par 1612. gada Ziemassvētkiem atrodama pirmā
drošā rakstītā liecība par kokļu
spēlēšanu. Trumelnieki minēti jau 1584. gadā, bet
trumelnieki un dūdinieki – 1614. gada protokolos.
Savā Maskavas
un Persijas ceļojuma aprakstā (pirmoreiz izdots 1656. g., otrreiz
– 1663. g.) Ādams Oleārijs sniedz ziņas par Vidzemi[1].
Grāmatā ir ievietots zemnieku kāzu attēls, kurā
redzama līgava un līgavainis jāšus uz zirga, aiz
viņiem – citi kāzinieki, bet procesijas priekšgalā
– dūdinieks. Attēlā redzamā situācija ir
paskaidrota tekstā: "Viņu kāzas notiek lielākoties
šādi: ja līgava un līgavainis dzīvo dažādos
ciemos, tad līgavainis līgavu pārved jāšus.
Šī sēž aizmugurē, ar labo roku aptvērusi
šā ķermeni. Papriekšu jāj dūdinieks
(Sackpfeiffer), kam seko divi pavadoņi ar kailiem zobeniem …"
Mūzikas
instrumentu spēlēšana ir izpelnījusies varas
iestāžu ievērību, un dažādos dokumentos var
konstatēt vairāk vai mazāk stingrus pasākumus
nereglamentētas spēlēšanas ierobežošanai.
Interesantas ziņas atrodamas, piemēram, K. G. Zontāga
apkopotajos Vidzemes policijas materiālos[1]. 1753. gadā somas
stabuļu lietošanu atļāva tikai mazākos gada tirgos,
bet 1760. gada 15. decembrī to noliedza pavisam. 1765. gada 20.
aprīlī šis aizliegums tika atjaunots, un pat vēl 1773.
gadā somas stabulniekus sodījuši ar naudas sodu.
Augusta Vilhelma
Hupela etnogrāfiskajos aprakstos[1]
(1777) ir minēti daži mūzikas instrumenti. Mazliet nicinoši
viņš izsakās par koklēm ("nožēlojama
guļus arfa un vijole"), toties somas stabules raksturo kā
latviešu un igauņu iemīļotāko mūzikas
instrumentu, ko "viņi paši taisa un divbalsīgi ar lielu
meistarību ļoti ritmiski spēlē"[1].
Johana Kristofa
Broces fundamentālajā krājumā "Monumente", kas
tapis galvenokārt 18. gs. beigās, vairāk nekā 4600 objektu
vidū mūsu uzmanību ir izpelnījušies divi. Viens ir
Vidzemes zemnieku kāzu zīmējums ar šādu aprakstu:
"Divi zemnieki, kuri ar āmuriem rokā sēd pie galda, sizdami
ar viņiem uz galda, dod pie dziedāšanas takti; šos
āmurus, kuriem uz kāta ir daži riņķi, latvietis sauc
"Tschaggans"." Tajā pašā attēlā redzams
arī somas stabuļu pūtējs. Otrs zīmējums ir talka
Straupes draudzē, kur starp daudziem ļaudīm, gandrīz
vidū, redzams dūdinieks.
Gan savā
darbā par Igauniju un igauņiem[1] (1802), gan Vidzemes un
Igaunijas tēlojumos[1]
(1809) Johans Kristofs Petri raksta par somas stabulēm. Pārsvarā
rakstīdams par igauņiem, viņš tos nereti salīdzina ar
latviešiem un tādējādi raksturo arī latviešu
dūdas, dūdošanu kāzās, deju mūziku.
Johans Georgs Kols
savā 1841. gadā iznākušajā grāmatā "Die
deutsch–russischen Ostseeprovinzen"[1] apraksta
koklēšanu, atzīmēdams, ka "stundām ilgi
ļaudis var klusu sēdēt un šais skaņās
klausīties". Viņš min arī pūšamo instrumentu
– stabuļu, dzīvnieku ragu – spēlēšanu,
vairāk pievērsdamies somas stabulēm. Šķiet, ka
daļēji šie apraksti balstās uz J. K. Broces materiāliem.
Kaut gan ir
iespējams, ka instrumentu nosaukumi ik nākošajos dokumentos
(vārdnīcās, garīgo tekstu tulkojumos, aprakstos) ir
pārņemti no iepriekšējiem autoriem, tomēr šo
nosaukumu pieminēšanas statistika varētu netieši
liecināt par attiecīgo instrumentu izplatību un
popularitāti. Visvairāk pieminētais instruments ir somas
stabules, un tā ir laba liecība par šā instrumenta izcilo
nozīmi attiecīgajā laika posmā. To, starp citu, apliecina
arī ceļotāju piezīmes, nosaucot somas stabules par
latviešu iemīļotāko mūzikas instrumentu. Mazliet
retāk minētas kokles un apmēram tikpat – bungas;
tomēr, ja ņemtu vērā liecības par vara bungām jeb
paupenēm, tad pēdējās būtu pārsvarā. Diezgan
bieži minēti dažādi piemutņa gaisskaņu paveidi
– taures, aures, trumetes, strumpes, trūbes, bazūnes; ja tos
visus ņemtu kopā, tad tieši šis instruments
izrādītos dominējošais. Nedaudz retāk tekstos
sastopamas stabules un citi instrumenti – pulkstens, ģīgas,
zvans, zvārgulis, svilpe, vēl retāk – eglīte,
trīdeksnis, vargans, spēles, dūda.
Gribētos
pievērst uzmanību dažu vārdu nozīmei, kas
minētā laika posma tekstos ir citāda nekā
mūsdienās: stabulnieks – somas stabuļu
spēlētājs; pulkstens – zvans; spēles –
stīgas; koklējs – koklētājs; aurs, aure – rags,
govs rags, taure, medību taure; trūba – lietuviešu taure;
vara bungas – paupenes jeb katla bungas; dūde – maza koka
taurīte; dūka – somas stabuļu jeb dūdu, kā
arī ērģeļu stabule; ģīga – vijole, arī
basa vijole (viola da gamba?); bāga – basa vijole (viola da gamba?)
vai vijoles lociņš; taure – mednieku rags vai ganu rags.
Pirmais apraksts
par dažādiem latviešu mūzikas instrumentiem, kur skarta ne
tikai to lietošana, bet arī norādītas nozīmīgas
uzbūves detaļas, ir Kurzemes Literatūras un mākslas
biedrības 1870. gada 2. septembra protokols. Tajā aprakstīti
mūzikas instrumenti, ko biedrībai nodevis barons Teodors fon Funks.
Trīs instrumentus – somas stabuli, ganu tauri un āža ragu
– bija gatavojuši Alsungas zemnieki, un tos tur lietojot vēl
arvien.
Viens no
nozīmīgākajiem latviešu organoloģijas avotiem ir
Andreja Jurjāna vākums. Savus materiālus viņš ir
publicējis divos rakstos laikrakstā “Balss”
(“Latviešu tautas mūzika”[1], 1879;
“Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus
krājot”[1],
1892) un fundamentālā izdevuma “Latvju tautas muzikas
materiāli” ceturtajā grāmatā, kur iekļauta
nodaļa “Latvju tautas mūzikas rīku meldijas”[1],
kā arī piektajā grāmatā “Dejas”[1].
Vēl studēdams Pēterburgas konservatorijā, A. Jurjāns
uzsāka tautas mūzikas materiālu vākšanas un
pētīšanas darbu. Pirmajā plašākajā
apcerējumā “Latviešu tautas mūzika”
viņš jau piemin tauri, ragu, bungas, sietiņu, stabuli, somu
stabuli, dūkas, smuikas, kokli un citus instrumentus. Dažiem
instrumentiem aprakstīta uzbūve, gatavošana, lietošanas
veids un nolūks, arī izplatība. Pēc saviem lielajiem 1891.
un 1892. gada folkloristiskajiem ceļojumiem pa Vidzemi un Kurzemi A.
Jurjāns publicēja plašu apcerējumu “Ievērojumi,
latvju tautas mūzikas materiālus krājot”. Šis
apcerējums, būdams spilgta Latvijas lauku mūzikas dzīves
liecība, satur samērā plašus un daudzpusīgus
materiālus par mūzikas instrumentiem. Te minētas taures, flautas
veida stabules, kā arī stabules ar spiedzi galā, dūkas,
dūdas, eglīte, varagāns, āžarags, taure, cimboles,
kokles, sietiņš, puigainis, trīdeksnis, ērkulis.
Sīkāk aprakstīta dažu instrumentu – stabuļu,
tauru – gatavošana, tāpat arī āžaraga un puigaiņa
lietošana. Raksturota kokļu uzbūve, skaņošana,
spēles veids. Atzīmēts, ka bijušajam nelaiķa
troņmantniekam (Aleksandram II (?) – V. M.), Liepāju
apmeklējot, suiti tam spēlējuši priekšā
"sevišķā mūzikas paviljonā, pie kam 7 uz
dūdām un 8 uz āža ragiem kopā pūtuši".
Daudz
etnogrāfisku materiālu, tostarp arī par mūzikas
instrumentiem – ērkuli, vijoli, somas stabulēm,
āžragu u. c. –, publicēts "Dienas Lapas"
etnogrāfiskajā pielikumā un Rīgas Latviešu
biedrības Zinību komisijas rakstu krājumā, kur kā
visrosīgākais rakstītājs būtu minams K.
Pētersons.
Viens no
izvērstākajiem mūzikas instrumentu uzskaitījumiem ir 10.
Viskrievijas arheologu kongresa laikā Rīgā 1896. gadā
sarīkotās Latviešu etnogrāfiskās izstādes
katalogs[1],
ko sastādījis mācītājs Vilis Plute (Olavs). Kā
veco laiku mūzikas instrumenti tajā atzīmēti
sietiņš, puškaitis un trideksnis no dzelzs ar dzelzs
zvārguļiem, puškaitis ar misiņa lapiņām,
trideksnis jeb ērkulis jeb kāzu puķe ar skaidu un drēbju
rozetēm ap zvārguli, kārkla mizas, alkšņa koka un
melna koka svilpes, alkšņa mizas taures, taures no izgrebtiem kokiem,
aptītas ar lokiem un tāsīm, īsa, līka sastīpota
koka taure, ganu taure, līdzīga fagotam, āžrags, sumbra
rags ar misiņa apkalumiem, somu stabule jeb dūda, spēle, loks ar
vienu stīgu, 5 kokles (ar 5, 6, 9, 10 un 12 stīgām), cimbale un
vargas. Kā modernie mūzikas instrumenti atzīmētas 2
vijoles, cītara, viola, violončells un kontrabass.
Latviešu
etnogrāfiskās izstādes katalogā publicētā
instrumentu saraksta ierosināts, latviešu muzikālā
instrumentārija jautājumiem ir pievērsies latviešu
mūzikas publicists, kordiriģents un komponists Straumes Jānis.
Tā laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" 1901. gadā
– 5 gadus pēc kataloga izdošanas – ir
atstāstīts viņa priekšlasījums "Par latviešu
senču muziku un senajiem muzikas instrumentiem" Jelgavas
Latviešu biedrības IV literāriskajā vakarā[1].
Tur Straumes Jānis plaši aplūko "pašu
vissvarīgāko mūzikas instrumentu senatnē
"kokles"" un tad sniedz pārskatu par citiem instrumentiem.
Viņš uzskaita, turklāt gandrīz vārds vārdā
ar tiem pašiem komentāriem, visus katalogā minētos
instrumentus, tos apvienodams divās grupās – vissenākajos
un vēlāka laikmeta mūzikas instrumentos. Straumes Jāņa
"vissenākie" instrumenti ir lielais vairums V. Plutes
"veclaiku instrumentu", vienīgi sietiņš, vara bungas,
somu stabule, vara taure un cimbole ir apvienoti atsevišķā
"vēlāka laikmeta, resp. patapinātu vecu muzikas
rīku" grupā. Redzams, ka jau V. Plutes katalogā tieši
pie sietiņa un somu stabules ir piezīme "salīdzini
kāzu grupu jaunlaiku ēkā", bet pie cimbales –
"nezināms, kur lietota". Šiem, ar īpašu
piezīmi apveltītajiem instrumentiem pievienotās "vara
bungas" un "vara taure", šķiet, būs ņemtas
no dainu materiāliem.
Trīs gadus
vēlāk Straumes Jānis publicē plašāku
apcerējumu "Par latviešu tautas mūziku un seniem
mūzikas instrumentiem"[1]
(1904). Tā 2. daļu, kas veltīta mūzikas instrumentiem,
viņš iesāk ar dažu Indriķa Livonijas hronikā
sniegto ziņu iztirzājumu, tad min latviešu tautas dziesmas un
teikas kā visdrošāko avotu, kur var smelties ziņas par
mūzikas instrumentiem senatnē. Tālāk rakstā Straumes
Jānis vēlreiz piemin katalogā uzskaitītos instrumentus un
atstāsta V. Plutes piezīmi par dažādu instrumentu
lietošanu. Šim instrumentu uzskaitījumam šoreiz seko
plašāks apcerējums par koklēm, taurēm, bungām,
dūdu, cimboli, spieganām, dūkām. Te apskatītas tautas
dziesmas un pasakas, izmantoti Kurzemes Literatūras un mākslas
biedrības 1870. gada 2. septembra sapulces protokola dati, kā
arī tolaik jau publicētie A. Jurjāna (1892, 1894), E. Voltera
(1892), A. Famincina (1890) un citi materiāli. Raksta beigās doti
“seno latviešu mūzikas instrumentu” zīmējumi,
no kuriem kankļu un cimbalas attēli, šķiet,
nākuši no F. un H. Tecneru (1897) darba “Dainos. Litauische
Volksgesänge”. No turienes ņemti koklēm radniecīgo
instrumentu nosaukumi un pārņemts arī cimboles uzbūves
apraksts.
Krišjāņa
Barona "Latvju dainu" izdevumā iekļautie komentāri
satur vairākus mūzikas instrumentu gatavošanas un
lietošanas aprakstus. Tā 3. sējuma 1. daļā[1]
(1904) aprakstīta eglīte, ērkulis, minēts kāds
sevišķs trokšņošanas veids kāzās,
plīkšķinot pātagas. Parādīta taures vieta
kāzās, kā arī citu mūzikas instrumentu lietošana.
Vērtīgs ir K. Treijera iesūtītais kāzu apraksts no
Ventspils apriņķa, kurā visos svarīgākajos kāzu
ieražas posmos minētas dūdas. Šie apraksti kopumā
nesniedz vispusīgu mūzikas instrumentu lietošanas ainu,
tomēr no organoloģijas viedokļa ir diezgan informatīvi un
vērtīgi.
Rakstot par
mūzikas instrumentiem "senlaikos", arī latviešu
instrumentiem ir pievērsies Bindu Atis savā rakstā “Skats
mūzikas instrumentu vēsturē”[1] (1908). Tomēr
šķiet, ka jaunu materiālu šajā rakstā nav, ir
tikai Straumes Jāņa sniegto ziņu atkārtojums. Tāpat
pārpublicēti stabules, svilpja, spiegana, koka tauru, dūdu,
smuiguļa, cimboles, kā arī latviešu un leišu
kokļu attēli, turklāt cimboļu attēls ir nepamatoti
sagriezts par 900.
Laikā, kad
tika apkopoti un publicēti fundamentālie "Latvju dainu" un
"Latvju tautas mūzikas materiālu" izdevumi, tikai izdots
arī etnogrāfijā ne mazāk svarīgais Augusta
Bīlenšteina divsējumu darbs "Die Holzbauten und
Holzgeräte der Letten" (1907, 1918), kura 2. sējuma 9.
nodaļa[1]
ir veltīta mūzikas instrumentiem. 1. apakšnodaļā
"Pūšamie instrumenti" raksturoti: pēkšis,
spieganas, pēga, dažāda veida svilpes, svilpes spraugas veida un
mēlīšu veida stabules; "Ganu taure, ganu rags" –
mizas, tāšu, koka taurs un ragi, gan piemutņa, gan
mēlīšu veida, arī metāla taure; "Rags"
– dažādu dzīvnieku īpaši apstrādāti
ragi; "Somu dūdas" – somas stabules ar un bez plēšām.
2. apakšnodaļā "Stīgu instrumenti" ir
materiāli par dūdu, spēli, ģingām un koklēm, bet
apakšnodaļā "Sitamie instrumenti" – par
bungām, sietiņu, kāzu klabatu (trīdeksni) ar tās
dažādajiem paveidiem. Atsevišķās nodaļās
atrodama informācija par govju koka zvaniem un par bērnu rotaļu
rīkiem – no pogas, rieksta čaulas vai cūkas kājas
kauliņa pagatavotiem dūceņiem. Savā pētījumā
A. Bīlenšteins raksturo instrumentu veidus un paveidus, to
uzbūvi, gatavošanas tehnoloģiju; viņš
pievēršas arī terminoloģijai, lietošanas nolūkam,
izplatībai. Kopumā varētu teikt, ka A. Bīlenšteina
darbs ir plašākais un ievērojamākais latviešu
mūzikas instrumentu etnogrāfiskais apraksts 20. gs. pirmajā
pusē. No mūsdienu viedokļa tas dažā ziņā
uzlūkojams par unikālu darbu, jo vairāki viņa
aprakstītie mūzikas instrumenti – dūda, svilpe ar
bīdni u. c. – vairs nav atrodami ne dzīvā
tradīcijā, ne muzeju materiālos, ne arī citos aprakstos.
Divu kokļu
– tā sauktās "kuršu" un "ventiņu"
kokles – uzrakstu atšifrēšanai ir veltīts Pētera
Abula raksts "Kokļu uzraksti"[1] (1924). Nodarbodamies
pamatā ar kriptogrāfijas problemātiku, autors sniedz arī
dažus kokļu jautājuma pētīšanai
nozīmīgus faktus, tostarp acīmredzot vissenākās
saglabājušās latviešu kokles zināmo vēsturi.
Nopietnu
organoloģiska rakstura darbu vidū būtu jāpiemin arī
tādi, kas, nebūdami zinātniski, tomēr ietekmējuši
vai pat ģenerējuši zināmus populārus uzskatus.
Tāds būtu, piemēram, Jāņa Vītoliņa raksts
"Indiešu un senlatviešu mūzikas instrumentu
radniecība"[1]
(1932). Īsi raksturodams stabules, dūdas, ragus, bungas un cimbales
Indijā, autors līdzās min attiecīgā nosaukuma
instrumentus Latvijā, vienlaikus apgalvodams, ka, piemēram, neesot
starpības starp latviešu (sensuitu) un indiešu mūziķu
izpildījumu. Šādi pārspriedumi par voluntāri
izraudzītiem un formāli līdzīgiem objektiem būtu
uzskatāmi par nodevu valodniecības atklājumu ierosinātai
eiforijai un ar to saistītām spekulācijām par
ģeogrāfiski attālinātu indoeiropiešu (jeb tā
laika valodā – "āriešu") etnosu kultūru
radniecību.
Jānis Alberts
Jansons savā pētījumā "Die lettischen
Maskenumzüge" ("Latviešu masku gājieni", 1933),
kas ir publicēts arī grāmatā[1], min vairākus
ķekatās izmantojamos trokšņa rīkus.
Apcerējumā
par latviešu deju Elza Siliņa pielikuma veidā ir
iekļāvusi nodaļu "Deju pavadijumi un dažas ziņas
par latviešu senajiem muzikas rīkiem"[1] (1939). Kaut gan
tā iesākas ar nepārliecinošu evolucionistiska rakstura
pārspriedumu par pirmatnējiem deju pavadījumiem, kopumā
autore ir savākusi vienuviet dažāda veida
instrumentālās muzicēšanas faktus. Diezgan plaši
apcerēta plaukšķināšana, kāju piesišana,
dažādu klabekļu un grabekļu sišana, sevišķi
izceļot šādu rīku lietošanas maģisko funkciju.
Īpašā grupā izdalīti dažādie
trokšņa rīki kāzās – puškaitis,
trīdeksnis, ērkulis, arī klapītes. E. Siliņa
apskatījusi svilpes un stabules, uzsverot to nozīmi deju
pavadījumam. Viņa pieminējusi arī Straumes Jāņa,
kā arī Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 1870.
gada 2. septembra protokolā minētos materiālus par citiem
pūšamajiem instrumentiem. No stīgu instrumentiem apcerētas
kokles, dūda, ģīga, lielākoties izmantojot 1896. gada
Latviešu etnogrāfiskās izstādes, Pieminekļu valdes, A.
Bīlenšteina un Brīvdabas muzeja materiālus. Savu
nodaļu par mūzikas instrumentiem E. Siliņa nobeidz ar
plašāku apceri par somas stabulēm, raksturojot gan instrumenta
izplatību, gan lietošanas situācijas, gan tā spēles
administratīvo ierobežošanu 18. gs. Te izmantotas J. Kola, J.
Petri, A. V. Hupela publikācijas, kā arī K. G. Zontāga
apkopotie Vidzemes policijas materiāli.
Salīdzinošie
materiāli par latviešu koklēm atrodami A. Famincina[1]
(1890), N. Privalova[1]
(1908), A. Veisenena[1]
(1928), E. Arro[1]
(1931), Z. Slavinska[1]
(1937) un vairākos citos ne tik nozīmīgos darbos.
Jūlija
Sproģa grāmata “Senie mūzikas instrumenti un darba un godu
dziesmu melodijas Latvijā”[1]
(1943) ir līdz tam lielākais mūzikas instrumentu un
instrumentālās mūzikas jautājumiem veltītais darbs.
Tā pirmās daļas 12 nodaļās apskatīti sitamie
instrumenti – bungas, eglīte, sietiņš, pūšamie
instrumenti – taure, rags, vargas (balstoties uz viņa
rīcībā esošajām ziņām, autors to uzskata par
pūšamo instrumentu), stabule, svilpe, spiegana, pēga, Pāna
svilpe, stīgu instrumenti – dūdas, spēles, monohords,
cimbāle, Latgales un Kurzemes kokles. J. Sproģis apkopojis folkloras
materiālus – tautasdziesmas, sakāmvārdus, pasakas un
citus, kuros minēti mūzikas instrumenti, un salīdzinājis
tos ar vēsturiskām un etnogrāfiskām liecībām.
Darbā publicēti 46 instrumentālu melodiju piemēri, to
starpā 2 taures, 19 āžaraga, 7 stabules, 6 dūdu un 12
kokļu melodijas. 8 no tām autors savācis pats,
pārējās viņš ņēmis no A. Jurjāna (19
melodijas), E. Melngaiļa (16 melodijas) un A. Salaka (3 melodijas)
arhīviem Latviešu folkloras krātuvē. Būdams diezgan
erudīts sava laika muzikologs un pārzinādams galvenās
latviešu mūzikas instrumentiem veltītās publikācijas,
J. Sproģis mēģinājis latviešu instrumentālmūzikas
parādības skatīt plašākā reģionālā
un vēsturiskā kontekstā.
Diemžēl
J. Sproģa grāmata “Senie mūzikas instrumenti un darba un
godu dziesmu melodijas Latvijā” neiezīmēja
kvalitatīvi jaunu laikposmu latviešu organoloģijā.
Sagatavota 1943. gadā, tā tomēr netika publicēta,
acīmredzot kādu ar okupācijas situāciju saistītu
apstākļu dēļ. Līdz mūsu dienām ir
nonācis tikai šī darba korektūras variants, kas
glabājas Latviešu folkloras krātuvē.
Emilis Melngailis
savā grāmatā “Latviešu dancis”[1]
(1949) apraksta tautas mūzikas instrumentus, to gatavošanu un
lietošanu, tāpat arī izsaka savas domas par
instrumentālās mūzikas atdzimšanas iespējām.
Grāmatā ievietotas 362 melodijas un 4 melodiju apdares. Tādējādi
būtu sagaidāms, ka šī grāmata būtu
ievērojams instrumentālās (deju) mūzikas materiālu
krājums, tomēr tā pirmajās piecās nodaļās
sakārtotās melodijas būtībā ir dziesmas, kuru
divdaļīgs vai četrdaļīgs metrs, formas divdaļība
u. c. formālās iezīmes ļāva E. Melngailim tās
uzskatīt par danču (paša Melngaiļa apzīmējums)
melodijām. Izņēmums ir melodijas Nr. 191, 192, 194–196,
198–201, 206, 208, 210–212, 224, 228–230 un 232, kurām
ir analogi grāmatas 6. nodaļā “Instrumentāli
paraugi”. Šajā nodaļā ievietotas 3 taures, 13
āžaraga, 5 stabules, 13 dūdu, 18 kokļu, 1 divnāšu
svilpes un 2 blakusstabuļu melodijas. Ievērojama šo paraugu
daļa dublējas “Latviešu mūzikas folkloras
materiālu” 1. grāmatā[1]. Te vietā
piebilst, ka šo materiālu lielāko daļu E. Melngailis
pierakstījis 20.–30. gados.
Kārļa
Kristiāna Ulmaņa "Latviešu vārdnīca"[1]
(1872–1880), ko viņš sastādījis, izmantojot J.
Neikena materiālus, ir ievērojama ar diezgan lielu pieminēto
mūzikas instrumentu skaitu. Liela šo pieminējumu daļa ir
pārņemta no agrākajām vārdnīcām, tomēr
ir arī jauni materiāli. Ir minēts trīdeksnis un citi
grabekļi. "Pulkstenītis" tiek lietots nevis zvaniņa,
bet ērģeļu reģistra nozīmē. Līdzīgi
kā iepriekš, minēts vargans. Pirmoreiz ir minēts sietiņš
– rokas bundziņas ar zvārguļiem, tāpat arī
leijerkaste un mūnikas – ielu harmonikas. Pieminēta
ģīga, kas esot mazpazīstama. Liela uzmanība pievērsta
dažādiem gaisskaņiem. Primitīvi no putna spalvas gatavoti
bērnu instrumenti ir pēkšis jeb spalvas pēkšis un
spendele. Dūda ir vientoņa svilpe, bērnu instruments,
pīpere, arī tūte, tūtere – daudztoņu stabule.
Dūka ir gan somas stabules, gan arī somas stabuļu vai
ērģeļu stabule, turpretī bāga – somas
stabuļu basa stabule jeb dūcene. No piemutņa gaisskaņiem
minēta strūba, trūbe, kā arī strumpis jeb strumpe.
Valodnieks Johans
Zēverss plašākā apcerējumā[1] (1924) ir apkopojis
dažādās agrākās publikācijās atrodamos
materiālus par latviešu mūzikas instrumentiem. Pamatā
tās ir 17.–19. gs. vārdnīcas, bībeles un tās
daļu tulkojumi, dziesmu grāmatas. Izmantotas arī J. K. Broces,
Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas, A.
Bīlenšteina publikācijas, kā arī valodnieciski,
vēsturiski u. c. pētījumi. Autors ir analizējis instrumentu
nosaukumus, mēģinājis noskaidrot to etimoloģiju,
dažādās nozīmes. Viņa apskatītie termini ir
šādi: eglīte, trīdeksnis, puškainis, čagans,
ērkulis, trumulis (trumelis), pulkstenītis, sietiņš,
bungas, spieganas, spendele (pēkšis), pēga, taure (aure),
svilpe, stabule, pīpe, dūda (dūka), soma stabule, bazūne,
strumpis, trumete (trumiete), trūba (trūbe, strūbe),
ērģeles, leijerkaste, mūnikas (ermonikas), blumīzeris
(glumīzeris), vargans, kokle, klavieres, videle, bāga, gīga,
vijole, spēle. Nosaukumu analīzes ir papildinātas ar instrumentu
uzbūves, gatavošanas un pat lietošanas aprakstiem, kas šim
darbam piedod nopietnas, vērā ņemamas organoloģiskas
publikācijas raksturu. Diemžēl, vairumam vēlāko laiku
organologu J. Zēversa pētījums, šķiet, nav
pazīstams.
Gandrīz
pēc trim gadu desmitiem J. Zēverss šo apcerējumu vācu
tulkojumā ar papildinājumiem un nosaukumu
“Musikinstrumente” kā 11. nodaļu iekļauj savā
darbā[1]
par vācu valodas ietekmi uz latviešu valodu (1953).
Savā
latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas 1. daļā[1]
Ernsts Blese apskata vecākos personu vārdus un uzvārdus
dažādos 13.–16. gs. avotos. Starp šiem vārdiem
diezgan daudz tādu, kas vai nu norāda uz mūziķa vai
instrumentu meistara profesiju vai arī kā citādi saistās ar
mūzikas instrumentu nosaukumiem. Rīgas un Vidzemes materiāli
ietver šādus "instrumentālus" uzvārdus: Bauben,
Bratsche, Bunger, Bwnger, Bungher, Cynwolsz (Cimbuols?), Klaben, Klabbesche,
Kokelne Seewe, Kokelnyk Ze (Kokleniece?), Kokelneke, Leische toure,
Leischetower, Pauke, lele Pauke, Paucke, Pouke, Powyeke, Powke, Powcke, Powyke,
Pucke, Pulcksten, Pulcstyn, Pulxstins, Spellnick, Spelman, Spelmans,
(–nsz?), Speleman, Spelmansche, Stabbelatis, Stabbelats
(Stabulītis?), Stabwlneke Snote, Swilp, Swilpecksche, Taurkallyt, Tourkal,
Trummel. Iespējams, ka ar mūzikas instrumentiem saistīti
arī vārdi Dudesman un Gigge. Tikai viens vārds – Pauke
– atrodams Kurzemes sarakstā, un tikai divi – Dudel, Piper (?)
– poļu dokumentos.
Īpaša
nozīme kā organoloģiskās informācijas avotam ir
Kārļa Mīlenbaha veidotajai un Jāņa Endzelīna
turpinātajai un rediģētajai fundamentālajai
“Latviešu valodas vārdnīcai”[1] un tās
papildinājumiem[1].
Organogrāfiskie materiāli ņemti pārsvarā no
17.–19. gs. latviešu valodas vārdnīcām, folkloras un
etnogrāfijas materiālu krājumiem, periodikas.
“Latviešu valodas vārdnīcā” atrodami ne tikai
daudzu skaņu rīku nosaukumi, bet arī šo nosaukumu lietojuma
piemēri, bieži vien – arī pagatavošanas vai
spēlēšanas apraksti. Vairāki publicētie nosaukumi
šeit parādās pirmoreiz – biuvas, kaukala u. c.
Tādējādi vārdnīca sniedz daudzpusīgu, oriģinālu
informāciju un dod iespēju veikt etimoloģiska rakstura studijas.
Diemžēl, K. Mīlenbaha, J. Endzelīna un E. Hauzenbergas
pamatīgā darba nozīme organoloģijas kontekstā
līdz šim nav pietiekoši novērtēta.
Sagatavotā,
bet nepublicētā J. Sproģa grāmata latviešu
organoloģijā savā veidā “iezvanīja”
diezgan neauglīgo kara un pēckara laikposmu, kuru pārtrauca
pāris aizkavējušās E. Melngaiļa publikācijas.
Tikai 1960. gadu sākumā kvalitatīvi jaunu pētījumu
līmeni iezīmēja Joahima Brauna darbi. Būdams prof. L.
Ginzburga aspirants Maskavas konservatorijā, viņš
pievērsās mūzikas instrumentu, galvenokārt
lociņinstrumentu, vēstures pētījumiem. Viņa pirmais
plašākais un nozīmīgākais darbs bija
“Vijoļmākslas attīstība Latvijā: Apskats”[1]
(1962), tam sekoja daudz rakstu latviešu, krievu, Rietumvācijas un
citos periodiskos izdevumos vai rakstu krājumos. Tostarp kā
svarīgākie būtu minami “No latviešu
instrumentālās mūzikas vēstures”[1]
(1962), “Die Anfänge des Musikinstrumentenspiels in Lettland”[1]
(1971) un šī pētījuma latviskais variants
“Instrumentālās mūzicēšanas pirmsākumi
Latvijas territorijā”[1]
(1975).
J. Brauna darbu
pamatā ir plašas un sistemātiskas literatūras, Rīgas
pilsētas valdes arhīva materiālu un citu avotu studijas.
Viņa apskatīto problēmu loks ir diezgan plašs, tomēr
visvairāk viņš pievērsies instrumentālās
muzicēšanas vēstures problēmām, laika gaitā
arvien vairāk akcentējot mūzikas arheoloģijas ievirzi.
Rekonstruēdams dažādu laikmetu instrumentālās
mūzikas kultūras ainu, J. Brauns apstrīd tādus
iesakņojušos uzskatus kā, piemēram, uzskatu par kāda
instrumenta latvisko piederību vai arī par atsevišķu
instrumentu senumu. Savos darbos J. Brauns ir izteicis un formulējis
daudzas jaunas domas un atziņas, tostarp par etnisko sakaru
rezultātiem instrumentārija jomā, par mūziķu
profesionalitāti, par atsevišķu instrumentālās
muzicēšanas parādību saistību ar likumdošanu,
tradīcijām, sociālo jomu u. c. sfērām.
Tomēr J.
Brauna zinātniskajai darbībai Latvijā nebija gaidāmās
rezonanses. Viņš padomju okupācijas varas iestādēm
iesniedza lūgumu izceļošanai no okupētās Latvijas uz
Izraēlu, un tas noteica viņa darbu tālāko likteni. Tā
sekas – 1971. gadā tika iznīcināts jau iesietais un
pusceļā līdz tirdzniecības tīklam nonākušais
almanaha “Latviešu mūzika” 9. sējums, kurā bija
J. Brauna raksts “Instrumentālās muzicēšanas
aizsākumi Latvijas teritorijā”. Šo almanahu
pārpublicēja pēc gada, bet jau ar citu autoru rakstiem
minētā J. Brauna raksta vietā. Tajā laikā raksta
vāciskais variants Vācijā jau bija publicēts
žurnālā “Musik des Ostens”, un dažus gadus
vēlāk ar nosaukumu “Instrumentālās
mūzicēšanas pirmsākumi Latvijas territorijā” to
publicēja trimdā izdotais almanahs “Latvju mūzika”.
Tomēr plašākai auditorijai Latvijā šis
pētījums vairs nebija pieejams. Gandrīz divus gadu desmitus
padomju okupācijas varas iestādes neļāva atsaukties uz J.
Brauna darbiem, viņš padomju muzikoloģijā vairs
“neeksistēja”. J. Brauna idejas bez nepieciešamajām
atsaucēm parādījās citu autoru publikācijās.
Ziņas par PSRS
tautu mūzikas instrumentiem ir apkopotas 1963. gadā pirmoreiz un
1975. gadā otrreiz izdotajā “PSRS tautu mūzikas instrumentu
atlantā”[1].
Atsevišķa nodaļa šajā darbā ir veltīta
latviešu tautas mūzikas instrumentiem. To sarakstījusi E.
Jazovicka – viena no trim atlanta veidotājiem. Grāmatas
beigās ir atsauces uz A. Bīlenšteina, A. Jurjāna, J.
Sproģa, E. Melngaiļa un S. Krasnopjorova darbiem. Saskaņā
ar K. Vertkova piedāvāto mūzikas instrumentu sistemātiku ir
apskatīti svilpe, stabule, bērzatāss, pēga, spiegana,
pēkšis, ganurags, somas dūdas (atlanta tekstā lietots
nosaukums – cjve lelf), rags, āžarags, tāšu taure,
taure, kokle, spēles (atlanta tekstā – cgtkc),
pūšļa vijole, dūda (stīgu instruments, bet atlanta
tekstā nepareizi lietots gaisskaņa apzīmējums –
lelfc), ģīga (atlanta tekstā – lbuf), cimbole,
sietiņš, bungas, vargas, eglīte, puškainis, trideksnis,
čagana, koka zvans, klaburis, tarkšķis (atlanta tekstā
– nfhrinbc). Atlanta ievadā minēts, ka nenovērtējamu
palīdzību šajā darbā snieguši J.
Vītoliņš, E. Melngailis, kā arī S. Krasnopjorovs.
Darbā maz
jaunu, iepriekš nepublicētu materiālu. Diezgan daudz ir
informācijas par tā saukto “modernizēto tautas
mūzikas instrumentu” radīšanu un ieviešanu tautas
mūzikas instrumentu orķestru, ansambļu, tautas deju
ansambļu praksē. Raksturotas stabuļu, ganuragu, hromatisko
tauru, kokļu, ģīgu orķestra grupas, kā arī
atsevišķi modernizētie instrumenti – zvārgulis,
trīdeksnis, koka zvans.
Kopumā
tomēr šo darbu nevar izmantot par ticamu organoloģiskās
informācijas avotu, tajā nav atsauču, norāžu, diezgan
daudz ir kļūdainas, nepārbaudītas vai pat izfantazētas
informācijas. Tā, piemēram, atlantā aprakstīta
stabules spēlēšana, pavadot nabagus un bāreņus
karā. Minēts arī, ka uz pēkša spēlējot
tautas dziesmas, dejas un instrumentālus gabalus; tautas muzikanti
ganuragam izņemot spiedzi un spēlējot to kā
vaļējo garenflautu; pagātnē ganurags esot bijis tikpat
plaši izplatīts instruments kā stabule un uz tā
spēlējuši dziesmas, dejas un instrumentālus
skaņdarbus; senākām koklēm esot dzīslu stīgas;
esot bijuši kokļu ansambļi vai ansambļi, kuros kokles
spēlētas kopā ar citiem instrumentiem; kāzas neesot iedomājamas
bez koklēm; uz pūšļa vijoles spēlējuši
vienkāršas dziesmas, dejas un melodijas; sietiņu dejojot
spēlējušas sievietes; bungas esot sen izzudis instruments;
vargas pārsvarā spēlējuši Latvijā apmetušies
čigāni; tarkšķi izmantojuši deju un reizēm arī
dziesmu pavadījumam. Par nepārbaudītu informāciju būtu
uzskatāmas ziņas par somas stabuļu lietošanu atlanta
sagatavošanas laikā (20. gs. otrajā pusē) Liepājas un
Alūksnes rajonos. Sastopami arī izdomājumi tīri
krieviskā garā, piemēram, ka tautas svētku “guljanie”
laikā kokles siksnā pakārtas kaklā, vai ka spēles
visbiežāk spēlētas, sēžot uz savas mājas
sliekšņa. Pārsteidzoši, ka šādā
specializētā darbā ieviesušās neprecizitātes,
kuru novēršana būtu pa spēkam ikvienam daudzmaz
izglītotam organologam. Tā, piemēram, rakstot par dabisko
virstoņu tauri, minēts, ka uz tās spēlējot
instrumentālas melodijas, tautas dejas un maršus. Cimbolēm esot
14 stīgu un hromatiska skaņurinda apmēram 2 oktāvu apjomā.
Praktisku
vajadzību mudināti, mūzikas instrumentu problēmām ir
pievērsušies dievturi. Kā lielākais apcerējums
būtu minams Arvīda Brastiņa raksts “Senie latviešu
skandējamie rīki dainās”[1] (1968). No
Kopenhāgenā izdoto latviešu tautasdziesmu krājuma autors ir
izvēlējies 550 dziesmu tekstus, kuros minēti kādi
mūzikas instrumenti vai spēlēšanas situācijas. Šo
tekstu skaidrošanā izmantoti K. Mīlenbaha “Latviešu
valodas vārdnīcas”, A. Švābes
rediģētās “Latvju enciklopēdijas” un A.
Bīlenšteina materiāli, kas papildināti ar P. Šmita
“Latviešu tautas teiku un pasaku” materiāliem. Šis
darbs būtu izceļams kā pirmā lielākā
“organoloģisko” folkloras tekstu izlase, ja vien neskaita
nepublicēto un tāpēc plašākai auditorijai
nezināmo J. Sproģa darbu. Diemžēl A. Brastiņa raksta
nozīmi stipri mazina diezgan subjektīvie un zināmā
mērā arī tendenciozie skaidrojumi.
Jau kopš J.
Straumes publikācijām organologi, raksturojot latviešu tautas
mūzikas instrumentus, mēdz atsaukties uz informāciju, kas
atrodama tautasdziesmās. Tomēr pirmā nopietnā tautasdziesmu
kā organoloģiskās informācijas avota analīze ir veikta
tikai Kārļa Brambata darbā “Die lettische Volkspoesie in
musikwissenschaftlicher Sicht”[1]
(1969). Lai noskaidrotu pagājušo laiku mūzikas dzīves ainas
konstruēšanas iespējas, autors piemin dažus svarīgus
latviešu etnosa vēstures posmus, ieskicē folkloras
vākšanu un nozīmīgākos vākumus, raksturo tautas
dzejas formālās iezīmes un kultūrvēsturisko
vērtību, pievēršas hronoloģizācijas
problēmai. Dainas par mūzikas instrumentiem kopumā ir
arhaiskākas nekā dainas par dziedāšanu, tomēr dati par
mūzikas instrumentiem ir samērā trūcīgi un nedod
tiešus norādījumus par kādu noteiktu vēsturisku
laikmetu. Tālākai analīzei K. Brambats ir izvēlējies
440 dainu tekstus, kuros minēti mūzikas instrumenti vai to
spēlēšana. Līdzās statistiska rakstura informācijas
apskatam autors tuvāk pievērsies dažiem seniem idiofoniem,
taurei, bungām, koklēm. Īpašu uzmanību
izpelnījusies vara taure un vara bungas, kuras viņaprāt
varētu nosaukt par “vismīklainākajiem dainu
instrumentiem”.[1]
Līdz 60. gadu
beigām zināmos faktus par arheoloģiskajiem mūzikas
instrumentiem Latvijā ir apkopojis Vladislavs Urtāns[1]
(1970). Viņš ir aprakstījis 2 kaula svilpes: viena, datēta
ar m. ē. 1. gadu tūkstoša vidu, atrasta Daugmales
pilskalnā, otra, domājams no 6.–7. gs., atrasta Ķentes
pilskalnā. Senākā no 8 zināmajām kaula stabulēm
attiecas uz neolītu vai vēlāku laiku un ir atrasta Lielā
Ludzas ezera krastā. Citas stabules (datējamas līdz pat 13. gs.)
atrastas seno latgaļu, sēļu un lībiešu
teritorijā. Uz šo laiku attiecas arī stabules
spēlētāja attēls uz krāsns māla apmetuma 13. gs.
bronzas lējēja miteklī Tērvetē. Atzīmēdams
taures nosaukuma izcelsmi un izplatību, V. Urtāns piemin
Tērvetes pilskalnā atrasto kaula piemutni, kas analoģisks
etnogrāfijas materiālos zināmajiem. 19. gs. beigās
Jaungulbenes apkārtnē atrastais bronzas rags, ko pēc
spektrālanalīzes datē ar vēlo bronzas laikmetu, varētu
būt vēlāks, jo tas atrasts kopā ar 8.–13. gs.
latgaļu kapulietām. Kopskaitā pieci vargāni atrasti
13.–17. gs. vācu piļu izrakumos. Beverīnas kaujas
aprakstā Indriķa Livonijas hronikā minēto mūzikas
instumentu V. Urtāns traktē kā stīgu lociņinstrumentu.
Cita stīgu instrumenta — kokļu — ornamentēts
fragments atrasts Tērvetes pilskalna 13. gs. slānī.
Kopā ar Liju
Krasinsku sarakstītajā darbā “Latviešu mūzikas
vēsture” Jēkabs Vītoliņš vienu
apakšnodaļu ir veltījis latviešu tautas mūzikas
intrumentiem[1]
(1972). Organoloģisko informāciju viņš smēlies no A.
Jurjāna “Latvju tautas mūzikas materiālu” IV
burtnīcas, A. Bīlenšteina grāmatas par latviešu koka
celtnēm un darbarīkiem, J. Sproģa manuskripta “Senie
mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas
Latvijā”, E. Melngaiļa krājumiem “Latviešu
dancis” un “Latviešu mūzikas folkloras materiālu”
I sējuma. Izmantotas arī latviešu pasakas un teikas,
Indriķa Livonijas hronika un V. Urtāna pētījums. J.
Vītoliņš mazliet pievēršas instrumentu lomai seno
latviešu dzīvē, kā arī senākajiem instrumentu
– svilpju, stabuļu, dūceņu – atradumiem.
Apskatīdams etnogrāfiskas ziņas par mūzikas instrumentiem,
viņš tos sakārto šādā secībā: idiofoni,
membranofoni, aerofoni un hordofoni. J. Vītoliņa darbā
sīkāk ir raksturoti trīdeksnis ar tā paveidiem
(eglīti, ēkuli, puigaini, puškaini), klabatas, rūcenis,
vargas, bungas, sietiņš, stabule, svilpe, spiegana, pēga,
pānflauta, dūdas, čagans, āžrags, ganu rags, taure,
spēle, dūda jeb pūšļa vijole, ģīga,
cimboles, kokles un, visbeidzot, vijole. Apraksts papildināts ar
trīdekšņa, stabules, dūdu, āžraga un kokļu
skaņdarbu piemēriem, kā arī ar kokļu skaņojuma
paraugiem. Ievietots Tērvetes pilskalna arheoloģiskajos izrakumos
atrastais zemgaļu stabulētāja attēls, divi no J. K. Broces
“Monumente” ņemti attēli ar dūdiniekiem, kā
arī fotogrāfija, kurā redzama stabule, taure, dūdas,
āžrags, trīdeksnis un trīs piecstīgu kokles.
Kopumā
šajā darbā maz jaunas informācijas un ir vairākas
organoloģiska rakstura neprecizitātes vai kļūdas. Tā
J. Vītoliņš raksta, ka vargas spēlējot pieliek pie
zobiem un pietur ar lūpām, bet īstenībā vargas pietur
ar pirkstiem un lūpas nedaudz papleš, lai tās nepārcirstu
ar vargu mēlīti. J. Vītoliņš nez kāpēc
atkārto jau A. Jurjāna izteikto domu, ka “bungas nav vairs
tautā nekur uzejamas”[1],
lai gan 20. gs. otrajā pusē bungas gatavotas gandrīz katrā
lauku kapelā. A. Jurjāna piezīmi, ka sietiņš esot
“tāds pats kā dienvidu tautām tamburīns”, J.
Vītoliņš dzejiski izvērš un raksta, ka sietiņu
izmantojušas “sievietes dejas ritma pastiprināšanai”[1].
Nekorekts ir A. Jurjāna aprakstītās pānflautas
salīdzinājums ar lietuviešu skudučiem, jo starp abiem
instrumentiem ir būtiska atšķirība: pānflautas
stobriņi ir stingri savienoti vairāki kopā, un tā
spēlējama kā solo instruments, bet skuduču stobriņi ir
nesaistīti, un tos spēlē vienlaicīgi vairāki, katrs
pūšot tikai vienā vai divos stobriņos. Nevar pilnīgi
tāpatot ģīgu ar zviedru mācītāja J. Dilnera 19.
gs. konstruēto monohordu, kā to ir izdarījis J.
Vītoliņš teikdams, ka “ģīga
īstenībā ir jau tālajā senatnē pazīstamais
monohords”[1].
Rakstīdams, ka “kokles skaņojums parasti ir diatoniskā
skaņu rindā”[1],
J. Vītoliņš pusē no piedāvātajiem kokļu
skaņojumu paraugiem ir atzīmējis subkvartu – toni kvartu
uz leju no diatoniskās skaņurindas zemākā toņa.
Baltijas
instrumentārija jautājumiem divos rakstos pievērsies Oregonas
universitātes profesors Stīvens Reinoldss. Savā rakstā par
Baltijas psaltēriju[1]
(1973) viņš pievēršas visai kokles veida instrumentu
grupai, raksturo ergoloģisko tipu, komentē ikonogrāfijas
materiālus, aprakstus un pētījumus, diskutē par
dažām terminoloģijas, cilmes, muzikālās prakses u.
tml. problēmām.
Otrā
rakstā "Baltijas psaltērijs un Dievu un Velnu mūzikas
instrumenti"[1]
(1983) S. Reinoldss vairāk uzmanības velta simboliskajiem
priekšstatiem, kas saistīti ar dažādiem mūzikas
instrumentiem. Analizēdams instrumentu pieminēšanas semantiku
gan senākajos avotos, gan folkloras materiālos, viņš secina,
ka uzskatus par mūzikas instrumentiem ietekmējusi viduslaikos
ienākusī duālistiskās kosmogonijas tēma.
Sagaidāmās Dimezila trīsfunkcionālās
organizācijas vietā S. Reinoldss atrod mūzikas rīku
duālismu: vispirms viņš runā par Dieva un Velna instrumentiem,
taču publikācijas turpinājumā par iedalījuma
raksturotājiem kļūst apzīmējumi
"augšup" un "lejup".
Kristīne
Jaremko mākslas maģistra disertācija[1] (1980) ir viens no
nozīmīgākajiem un daudzpusīgākajiem darbiem par
Baltijas koklēm. Darba metodoloģiskais pamats ir kokļu
tradīcijas aplūkošana kultūras kontekstā. Autore
piedāvā padziļinātu Baltijas kultūras reģiona
vēsturiskā fona analīzi, viņa apskata instrumentu vietu
Baltijas zemnieku sabiedrībā, pievēršoties gan
spēlētāja sabiedriskajam stāvoklim, gan instrumentu
nozīmei tradicionālajā kultūrā. K. Jaremko veic
plašu folkloras materiālu analīzi, īpaši izceļot
svarīgākos ar kokļu tradīciju saistītos motīvus
– Dieva kokļu, zelta kokļu, Orfeja, “dziedošo
kaulu” motīvus, kokles rotājošos rakstus un to simbolisko
nozīmi. Darbā uzmanība pievērsta arī tēmām,
kas līdz tam nav pietiekoši apzinātas un pētītas,
– mūzikas instrumentiem Baltijas nacionālajās
kustībās, instrumentu atdzimšanai emigrācijā. Veikta
arī kokļu un kankļu mūzikas žanriskā
klasifikācija un stilistiskā analīze, raksturota baltiešu
imigrantu mūzika Amerikā. Liela uzmanība pievērsta
kokļu veida instrumentu izcelsmes jautājumam, instrumentu un to
daļu nosaukumiem, gatavošanas materiālam, veidam, skanējuma
tembram. Beigās dota plaša bibliogrāfija un diskogrāfija,
folkloras, mūzikas un vizuālo materiālu norādes.
Pirmā
Īrisas Priedītes organoloģiskā publikācija[1]
(1978) ir Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja reklāmizdevums,
taču jau nākošais darbs "Ko spēlēja
sendienās"[1]
(1983) ir pirmā lielā tieši latviešu tautas mūzikas
instrumentiem veltītā grāmata. Tajā pirmoreiz apkopota
vispusīga informācija par atsevišķiem instrumentiem un to
grupām. Autore secīgi raksturo šādas instrumentu klases:
pašskanošie skaņu rīki, pūšamie, sitamie,
stīgu instrumenti. Sīkāka grupējuma veidošanas
kritērijs ir vai nu morfoloģiska radniecība ("Svilpes un
svilpaunieki", "Ganu rags un dūkas", "Ragi un
taures", "Spēles un dūdas", "Ģīgas,
vienstīdži un divstīdži") vai arī
funkcionāla līdzība ("Bērztāss, spiegana un
pēga", "Vijoles, cītaras un cimboles").
Grāmatā ir gan jau publicēta informācija, gan arī
jauni materiāli, galvenokārt no Latvijas Etnogrāfiskā
brīvdabas muzeja fondiem. Visvairāk oriģinālo
materiālu ir nodaļā "Par tautas instrumentu
darinātājiem, spēlmaņiem un kopīgu
muzicēšanu". Tur izvērtēts vairāku instrumentu
būves meistaru ieguldījums, minēti saistoši fakti no
viņu dzīves un darbības. Raksturojot spēlmaņu
tradīciju, autore pievēršas gan tās iesākumiem un
attīstībai, gan situācijai 20. gs. otrajā pusē.
Parādīta kroga kā muzicēšanas vietas
īpašā nozīme lauku dzīvē. Darba beigās ir
bibliogrāfija un piezīmes.
Ī.
Priedītes darbu dziļi un vispusīgi divos "Latvju
mūzikas" laidienos ir izvērtējis Kārlis Brambats[1]
(1987, 1988). Viņš sīki aplūko darba teorētiskos
pamatus – pirmkārt tautas mūzikas instrumenta jēdziena
definīcijas problēmas un instrumentu klasifikācijas metodes.
Sekojot Ī. Priedītes grāmatas uzbūvei, K. Brambats
tālāk aplūko pašskaņus, pūšamos, sitamos un
stīgu instrumentus, kā arī komentē darba pēdējo
nodaļu "Par tautas instrumentu darinātājiem,
spēlmaņiem un kopīgu muzicēšanu". Faktiski K.
Brambata recenzija būtu uzlūkojama par jaunu, nozīmīgu
pētījumu latviešu organoloģijā. Veidota kā
Ī. Priedītes grāmatas "Ko spēlēja
sendienās" kritika, tā nevis mazina kritizējamā darba
paliekošo nozīmi, bet gan, taisni otrādi, izceļ tā
informatīvo, apkopojošo vērtību.
Diezgan liela
uzmanība latviešu instrumentiem veltīta vienā no
lielākajām mūzikas instrumentu enciklopēdijām
pasaulē "The new Grove dictionary of musical instruments"[1]
(1984). Enciklopēdijas rakstu materiāli ņemti lielākoties
no Ī. Priedītes grāmatas "Ko spēlēja
sendienās".
Dažās
turpmākajās publikācijās[1] (1984, 1985, 1992)
Ī. Priedīte pievēršas atsevišķiem
etnogrāfijas jautājumiem. Apzinot un apkopojot visu Latvijas muzeju
krātuvēs atrodamos tautas mūzikas instrumentus, tapuši divi
katalogi – "Tautas mūzikas instrumenti"[1]
(1988) un "Cītaras un meistari"[1] (1993). Pirmajā
iekļautas ziņas par vairākiem simtiem pašskaņu,
pūšamo, stīgu un sitamo instrumentu. Atsevišķā
nodaļā apkopotas arheoloģiskās liecības. Otrajā
katalogā raksturotas apmēram simts cītaras un cītarkokles
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja tautas instrumentu
kolekcijā, komentāriem izmantojot arī gandrīz
pustūkstoti informācijas vienību lielo muzeja
zinātniskā arhīva krājumu. Šie katalogi ir tapuši
gandrīz gadsimtu pēc pirmā latviešu mūzikas
instrumentu kataloga un savā veidā liecina par organogrāfijas
noieto ceļu šai laikposmā.
Jau 80. gadu
vidū latviešu mūzikas instrumentu klasifikācijas,
funkcionēšanas, semantikas u. tml. problemātikai pievērsies
šā raksta autors. Loģiski sakārtojot informāciju par
latviešu instrumentiem un veicot to klasificēšanu
saskaņā ar Hornbostela–Zaksa sistēmu, ir tapusi
grāmata "Tautas mūzikas instrumenti Latvijas PSR
teritorijā"[1]
(1987). Diemžēl, mazā metiena (500 eksemplāru) un
nožēlojamās tipogrāfijas kvalitātes dēļ
šis darbs gandrīz nemaz nekļuva pazīstams ieinteresēto
lasītāju aprindās. Dainas kā organoloģiskās
informācijas avots raksturotas kopā ar Arnoldu Klotiņu
sagatavotajā publikācijā "Latviešu tautas mūzikas
instrumenti un to lietošanas semantika K. Barona "Latvju
dainās""[1]
(1985), un tās angliskajā versijā[1], kas publicēta
Vairas Vīķes-Freibergas sastādītajā un
rediģētajā zinātnisko rakstu krājumā
"Linguistics and poetics of Latvian folk songs" (1989). Izmantojot
statistiskus datus, ko sniedz samērā lielais
"instrumentālo" dainu masīvs, autori konstatējuši
vairākas interesantas tradicionālās dzejas tendences, kā
arī salīdzinājuši šo informāciju ar
vēstures, arheoloģijas, etnogrāfijas un citāda veida
liecībām. Viņi secinājuši, ka dainas sniedz
unikālu informāciju par mītiskās domāšanas
izpausmēm dažādās ar mūzikas instrumentu lietošanu
saistītās situācijās.
Valdis
Muktupāvels vairākos rakstos apskatījis un analizējis
latviešu mūzikas instrumentu funkcionēšanas, simbolikas un
vēstures jautājumus. Somugru un kaimiņu tautu kāzu
ieražu mūzikai veltītajā krājumā publicēts
viņa raksts "Mūzikas instrumenti latviešu kāzu cikla
tautasdziesmās"[1]
(1986); tajā, ņemot par pamatu materiālu izlasi no "Latvju
dainām" un "Kāzu dziesmām", izdalītas un
raksturotas vairākas atšķirīgas mūzikas instrumentu
lietošanas situācijas arhaiskajā un jaunāko laiku
vedību rituālā. "Kokles Latvijā"[1]
(1987) – te ir dažas kokļu tradīcijas senākās
vēstures un simbolikas problēmas. Raksts par baubenu un
membranofoniem Latvijā[1]
(1988) publicēts Lietuvas Valsts konservatorijas rīkotās
zinātniskās konferences materiālu krājumā; tajā
kritizēts uzskats par to, ka bungas latviešu mūzikas
kultūrā esot margināls, neraksturīgs instruments un,
analizējot vienas dainas vairākos variantos minēto
"baubenu", "bambenu" u. tml., izteikts pieņēmums
par izzudušu membranofonu, kas arhaisma veidā saglabājies dainu
tradīcijā. Krājumā "Padoms" publicētajā
rakstā "Kur tava kokle?"[1]
(1988) raksturota vairāku latviešu tautas mūzikas instrumentu
uzbūve, materiāli un lietošana; kopumā tas dod ievirzi ganu
un bērnu instrumentu praktiskai pagatavošanai un apgūšanai.
Daži mazāk skarti mūzikas instrumentu simbolikas aspekti
aplūkoti apcerējumā "Par āžaragu, vara
bungām un ne tikai"[1]
(1991); īpaši pievērsta uzmanība āžaraga un
stabules falliskajai simbolikai un vara bungu simboliskajai nozīmei
vasaras saulgriežu rituālā. Tajā pašā 1991.
gadā tika publicēta V. Muktupāvela plašam interesentu lokam
veidotā brošūra "Skaņurīku ābece. Latvian
Musical Instruments"[1]
(1991, 1994), kurā par 44 mūzikas instrumentiem atrodama
šāda informācija: instrumenta zīmējums, autora
izraudzīts pamatnosaukums un tā varianti izloksnēs, šā
instrumenta nosaukumi lietuviešu, igauņu (somu), krievu (baltkrievu,
poļu, čehu), zviedru, vācu un angļu valodās.
Iespēju robežās dots katra mūzikas instrumenta vai tā
lietošanas situācijas attēlojums dainās. Rakstā
"Kūklej muni brōleleni sov' ōreņu
maleņā"[1]
(1993) informācija par kokļu meistaru Donātu Vucinu
kontaminēta ar pārsvarā no J. Sproģa darba "Senie
muzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā"
ņemtajiem materiāliem par latgaliešu koklēm un koklētājiem.
Baltijas reģiona mūzikas instrumenti un instrumentālās
mūzikas svarīgākās parādības īsi
aprakstītas rakstā "Dziedošais koks"[1]
sērijas "Insight Guides" izdevumā (1993), kas veltīts
Baltijas valstīm. Kokļu repertuārs, instrumentu konstrukcija,
spēles veids, lietošanas nolūks, simbolika ir aplūkoti
saistībā ar kultūras un sociālo situāciju rakstā
"Kokles 20. gadsimtā: tradīcija pretstatā
modernizācijai"[1]
(1994). Modernizēto kokļu veidošanos un repertuāru
ietekmēja sabiedrībā dominējošie pieņēmumi
par tautas mūzikas pārtapšanu jaunā kvalitātē;
atgriešanās pie tradicionālo kokļu formas un
repertuāra tomēr nav traktējama kā koklēšanas
tradīciju atjaunošana, bet gan jaunu, mūsdienu mūzikas
kultūrai raksturīgu tradīciju veidošanās. Raksturojot
latviešu tradicionālo mūziku kopumā, Smitsona
institūta izdevumā[1]
(1998) sniegta koncentrēta informācija par svarīgākajiem
latviešu instrumentārija funkcionēšanas aspektiem.
Latviešu mūzikas instrumentiem vesela nodaļa ir veltīta
šā raksta autora un Borisa Avrameca kopīgi veidotajā
grāmatā "Mūzikas instrumentu mācība.
Tradicionālā un populārā mūzika"[1]
(1997).
Datortehnikas
sasniegumi 80.–90. gados ir radījuši labu pamatu, lai
varētu turpināt ar latviešu mūzikas instrumentiem
saistītos semantikas, simbolikas u. tml. pētījumus, ņemot
par pamatu folkloras materiālus. Viens no šādiem darbiem ir
"Krišjāņa Barona "Latvju dainu" substantīvu
rādītājs"[1]
(1994), kurā labi pārskatāmā veidā fiksēti
arī daudzi "instrumentālie" substantīvi.
Nopietni un
vispusīgi instrumentārija problemātikai Baltijas jūras
austrumu un ziemeļaustrumu piekrastes zemēs pievērsies
igauņu organologs Igors Tenurists. Rakstot par tā saukto
kanteles-kanneles-kokļu-kankļu-gusļu reģionu[1],
viņš izmanto arī daudz Latvijas materiālu.
Interpretējot zināmos faktus, I. Tenurists piedāvā
argumentētu kokļu tipa instrumentu evolūcijas shēmu. Savā
rakstā par tautas mūzikas instrumentiem un Austrumbaltijas tautu
etnokultūru sakariem[1]
I. Tenurists skar dažādus kopīgā instrumentārija
jautājumus. Vairāku vienkāršo instrumentu līdzību
viņš skaidro ar līdzīgajiem dabas apstākļiem,
savukārt, ar saimniekošanas īpatnībām saistīto
instrumentu līdzība norāda uz noteiktiem kultūru sakariem.
Šo pašu rakstu, nedaudz pārveidotu un papildinātu, I.
Tenurists ievietojis savā grāmatā par mūzikas instrumentiem
igauņu lauku dzīvē[1]
(1996) kopā ar vairākiem citiem rakstiem, kuros vairāk vai
mazāk skarti arī latviešu instrumentārija jautājumi.
Mūzikas
instrumentu tipoloģijas, proveniences, simbolikas u. c. problēmas
vairākās publikācijās risina lietuviešu organologs
Romualds Apanavičs. Instrumentārija veidošanās, funkcionēšanas,
attīstības, migrācijas u. tml. vēsturiskiem
jautājumiem, galvenokārt Baltijas un Ziemeļeiropas
reģionā veltīta viņa grāmata par baltu
etnoorganoloģiju[1]
(1992). Darbā piedāvāta arī latviešu instrumentu,
galvenokārt kokļu, tipoloģija, skarti vairāki ar
funkcionēšanas semantiku saistīti jautājumi. Šajā
darbā skartās problēmas tālāk risinātas
rakstā par rietumbaltiem etnoorganoloģijas materiālu gaismā[1]
(1997).
1.
Spēlmaņi un nešķīsta dejošana. Gravīra no S.
Minstera "Kosmogrāfijas" (1550, 1598).
Musicians and
satanic dancing. Engraving from S. Münster's "Cosmographey"
(1550, 1598).
2.
Spēlmaņi un nešķīsta dejošana. Gravīra no O.
Magnusa "Historia de gentibus septentrionalibus " (1555).
Musicians and
satanic dancing. Engraving from O. Magnus's "Historia de gentibus
septentrionalibus " (1555).
3. Stabulnieks
spēlē izbraukumā ar laivu. Gravīra no 1565. gada Rīgas
kalendāra.
Piper playing in
the outing with a boat. Engraving from the Riga calendar of 1565.
4. Zemnieku
kāzu procesija. Gravīra no Ā. Oleārija " Vermehrte
Moscowitische vnd Persianische Reisebeschreibung" (1663).
Peasants' wedding
procession. Engraving from A. Olearius' " Vermehrte Moscowitische vnd
Persianische Reisebeschreibung" (1663).
5. Zemnieku
kāzas Vidzemē. Zīmējums no J. K. Broces
"Monumente" (18. gs. beigas).
Peasants' wedding
in Liefland. Drawing from J. Chr. Brotze's "Monumente" (end of the
18th century).
6. Talka Straupes
draudzē. Zīmējums no J. K. Broces "Monumente" (18. gs.
beigas).
Joint field works
in the Straupe parish. Drawing from J. Chr. Brotze's "Monumente" (end
of the 18th century).
"Historiography
of Latvian musical instruments" is decided as a review of what has been
written and published about musical instruments in Latvia. It deals with the
traditional culture and related spheres, whereas the "high" culture
or the art sphere is barely touched.
The time period in
question is from the 13th century until the end of the 20th century, and it is
divided into four basic chapters – "13th – 16th century",
"17th – mid 19th century", "2nd half of the 19th –
mid 20th century", "2nd half of the 20th century" – in
this review.
The earliest
documets – chronicles and the first dictionaries – deserve the most
attention, whereas the latest are described less, as their authors have been
familiar with the previous ones and have adopted some material. When
characterizing those documents, all possible information about musical
instruments is provided, thus giving insight into the totality of musical
instruments used in that particular time period.
A special attention
is payed to the works published in the 20th century, having traced contours of
modern Latvian organology, namely, the research of J. Braun, V. Urtans, I.
Priedite, the author himself, as well as of scholars from abroad.
[1]
Organoloģijas pētījumu fokusā ir noteikta mūzikas
kultūra; šis ir viens no etnomuzikoloģijas pamatterminiem, un
tas tiek attiecināts uz laikā un telpā ierobežotu
sistēmu, ko veido idejas par mūziku, mūzikas sociālā
organizācija, repertuārs un mūzikas materiālā
kultūra. Atsevišķa mūzikas kultūra ir atvērta
sistēma, tā pastāvīgi attīstās un mijiedarbojas
ar citām.
Šis pētījums pievēršas mūzikas
kultūrām, kas eksistējušas tagadējās Latvijas
teritorijā, un, lai apzīmētu integrētu visu šo
kultūru kopumu, tiek lietots vārds "latviešu"
(apzinoties to atšķirību, kas latviešu valodā ir
apzīmējumiem "latviešu", "Latvijas",
"uz Latviju attiecīgs", un pieņemot vienu to tiem kā
vispiemērotāko integrāla jēdziena izteikšanai).
[1]
E. M. fon Hornbostels uzskatīja, ka "pētīšanas
nolūkos ikviens rīks, ar ko apzināti rada skaņu,
uzskatāms par mūzikas instrumentu", tādējādi abi
apzīmējumi – "mūzikas instruments" un
"skaņu rīks" – ir līdzvērtīgi.
Mūsdienu organoloģijā par mūzikas instrumentu pieņemts
uzskatīt ikvienu rīku vai ierīci, ko cilvēks gatavojis, lai
ar to kā ar mūzikas instrumentu radītu skaņas.
Šāda pieeja padara uzskatu par mūzikas instrumentu atkarīgu
no pieņēmuma par to, kas konkrētajā kultūrā vai
laika periodā ir mūzika. Kā zināms, mūzikas fenomens
tiek dažādi definēts gan ģeogrāfiski vai
temporāli atšķirīgās kultūrās, gan arī
viena kultūras tipa dažādos kultūrslāņos.
Organoloģijas praksē instrumenta iekļaušanu mūzikas
instrumentu kategorijā mēdz saistīt ar tā tembra,
skaņas augstuma vai ritma parametriem, nosakot, ka visiem mūzikas
instrumentiem ir raksturīgs tembrs un tie rada vai nu noteikta augstuma
skaņu vai skaņu kompleksus, vai arī laikā sakārtotu
trokšņu secību, ko varētu raksturot kā mūzikas
ritmu. Tādējādi organologa uzmanības lokā ir visi
"parastie mūzikas rīki" – no koka karotēm
līdz ērģelēm – neatkarīgi no to uzbūves,
lai cik primitīvi vai sarežģīti tie būtu, no to
lietošanas veida un no ģeokulturālās izcelsmes un
vēstures.
[1]
Heinrici Chronicon. Indriķa hronika / Ā. Feldhūna tulkojums,
Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. –
Rīga: Zinātne, 1993. – 453 lpp., il.
[1]
Atskaņu hronika / No vidusaugšvācu val. atdzejojis V. Bisenieks;
Ē. Mugurēviča priekšvārds; Ē.
Mugurēviča un K. Kļaviņa komentāri. – Rīga:
Zinātne, 1998. – 389 lpp., il.
[1]
S. Münster. Cosmographey: das ist, Beschreibung aller Länder,
Herrschafften vnd für nemesten Stetten des gantzen Erdbodens, sampt jhren
Gelegenheiten, Eygenschafften, Religion, Gebräuchen, Geschichten vnd
Handtierungen, etc. – Basel, 1598. – 1461 S.
[1]
Per-Ulf Allmo. Säckpipan i Norden. – Stockholm, Uppsala: AllWin hb,
1990. – S. 385.
[1]
Latvijas Vēstures muzejs, Fotonegatīvu fonds Nr. 57776.
[1]
Schreibkalender auff das Jar nach Christi unsers einigen Erlösers und
Heilandts Geburt M.D.LXV. – Königsperg: Johann Daubman, 1565.
[1]
B. Rusovs. Livonijas kronika / Tulkojis cand. hist. Ed. Veispals. – Grand
Haven, MI: Aka, 1976. – 214 lpp.
[1]
G. Mancelius. Lettisch Vademecum. Th. Das Hauss–Zucht und Lehrbuch. Jesu
Syrachs. – Riga, 1631.
[1]
G. Mancelius. Lettus, das ist Wortbuch sampt angehengtem taeglichem Gebrauch
der lettischen Sprache. – Riga: Gerhard Schroeder, 1638.
[1]
G. Mancelius. Phraseologia lettica, das ist taeglicher Gebrauch der lettischen
Sprache. – Riga: Gerhard Schroeder, 1638.
[1]
Trevor G. Fennel. Fürecker's dictionary: the first manuscript. –
Rīga: Latvijas akadēmiskā bibliotēka, 1997. – 320
lpp.
[1]
Nīcas un Bārtas mācītāja Jāņa Langija 1685.
gada latviski–vāciskā vārdnīca ar īsu
latviešu gramatiku / pēc manuskripta fotokōpijas izdevis un ar
apcerējumu par Langija dzīvi, rakstību un valodu
papildinājis E. Blese. – Rīga: Latvijas universitāte,
1936. – 577 lpp.
[1]
Ch. Harder. Berichtigungen und Ergänzungen zu Stender's lettischem Lexikon
// A. Wellig. Beiträge zur lettischen Sprachkunde. – Mitau, 1828.
[1]
1487. gadā Strasburgā iespiestais "Malleus maleficarum"
ierosināja administratīvo un klerikālo varu vēršanos
pret raganām, burvjiem u. tml. ķeceriem arī Livonijā.
Šī vēršanās izpaudās kā raganu u. c.
vajāšana, tiesāšana un sodīšana; ar to ir
saistītas daudzskaitlīgas "raganu prāvas".
[1]
Tie ir apkopoti darbā K. Straubergs. Latviešu buramie vārdi.
– 1.–2. sēj. – Rīga: LFK izdevums, 1939., 1941.
[1]
A. Olearius. Vermehrte Moscowitische vnd Persianische Reisebeschreibung: Zum
Andern mahl herauss gegeben durch A. O. – Schleswig: A. O., 1663.
[1]
K. G. Sonntag. Die Polizei für Livland. – Riga, 1821.
[1]
A. W. Hupel. Topografische Nachrichten von Lief– und Ehstland. – II
Bd. – Riga, 1777.
[1]
citēts pēc J. Vītoliņš. I. Tautas mūzika. II.
Vēsturiskas ziņas par latviešu tautas mūziku // Jēkabs
Vītoliņš, Lija Krasinska. Latviešu mūzikas
vēsture, I. – Rīga: Liesma, 1972. – 76. lpp.
[1]
J. Chr. Petri. Ehstland und Ehsten, II. – Gotha, 1802.
[1]
J. Chr. Petri. Neuestes Gemählde von Lief= und Ehstland, unter Katharina II.
und Alexander I. in historischer, statistischer, politischer und
merkantilischer Ansicht. – Band 1. – Leipzig: Dyk’schen
Buchhandlung, 1809.
[1]
J. G. Kohl. Die deutsch–russischen Ostseeprovinzen, II. – Riga,
1841.
[1]
A. Jurjāns. Latviešu tautas mūzika // Balss. – 1879.
– 3. febr., 1.–2. lpp.; 14. febr., 1.–2. lpp.
[1]
A. Jurjāns. Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus
krājot // Balss. – 1892. – 12. febr., 1., 3. lpp.; 19. febr.,
3.–4. lpp.; 26. febr., 2.–3. lpp.; 4. martā, 2.–3. lpp.;
18. martā, 1., 3. lpp.; 25. martā, 2. lpp.; 1. apr., 4.–5.
lpp.; 8. apr., 2.–3. lpp.; 15. apr., 3.–4. lpp.
[1]
Latvju tautas mūzikas rīku meldijas // Latvju tautas muzikas
materiali: I. rotaļu un dzeedamo deju meldijas. II. tautas instrumentu
meldijas / Jurjanu Andreja sakārtotas. – 4. grām. –
Rīga: RLB Mūzikas komisija, 1912. – 59.–63. lpp.
[1]
Latvju tautas muzikas materiali: Dejas / Jurjanu Andreja sakārtotas.
– 5. grām. – Rīga: Latviešu Kultūras fonds,
1921.
[1]
Katalogs latviešu etnografiskai izstādei pa X.
arķeoloģiskā kongresa laiku Rīgā, 1896. g. / Sar. W.
Plutte. – Rīga, 1896. – 111 lpp.
[1]
Par Latweeschu sentschu muziku un senajeem muzikas rihkeem // Baltijas
Vēstnesis. – 1901. – 289.
[1]
J. Straume. Par latviešu tautas mūziku un seniem mūzikas
instrumentiem, II // Vērotājs. – 1904. – 6. –
648.–660. lpp.
[1]
Seno Latviešu precību un kāzu parašas // Kr. Barons, H.
Wissendorffs. Latvju dainas. – 3. sēj. 1. grām. –
Pēterburga: Ķeizariskās Zinibu Akademijas spiestawa, 1904.
– 1.–102. lpp.
[1]
Bindu Atis. Skats mūzikas instrumentu vēsturē // Mūzikas
druva. – 1908. – 6. un 7. – 91.–102. lpp.
[1]
A. Bielenstein. Die Holzbauten und Holzgeräte der Letten: Ein Beitrag zur
Ethnographie, Culturgeschichte und Archaeologie der Völker Russlands im
Westgebiet. – Petrograd, 1918. – 2. T.: Die Holzgeräte der
Letten. – S. XX, 225–838.
[1]
P. Abuls. Kokļu uzraksti // Filologu biedrības raksti. –
Rīga, 1924. – 4. sēj. – 81.–85. lpp.
[1]
J. Vītoliņš. Indiešu un senlatviešu mūzikas
instrumentu radniecība // Jaunākās ziņas. – 22.
– 1932. – 5. lpp.
[1]
J. A. Janson. Die lettischen Maskenumzüge. – Riga, 1933.
[1]
Deju pavadijumi un dažas ziņas par latviešu senajiem muzikas
rīkiem // E. Siliņa. Latviešu deja. – Rīga:
Latviešu Folkloras krātuve, 1939. – 122.–131. lpp.
[1]
F. C. Afvbywsy. Ueckb> heccbq yfhjlysq bycnhevtyn. –
Cfyrn–Gtnth,ehu> 1890.
[1]
Y. B. Ghbdfkjd. Pdjyxfnst ueckb yf Hecb ## Vepsrf b gtybt. – 1908.
– 7> 8> 10.
[1]
A. O. Väisänen. Kantele– ja jouhikkosävelmiä. Suomen
kansan Sävelmiä V. – Helsinki, 1928.
[1]
E. Arro. Zum Problem der Kannel // Sitzungsberichten der Gelehrten estnischen
Gesellschaft 1929. – Tartu, 1931.
[1]
Z. Slavinskas. Lietuvių kanklės // Tautosakos darbai, t. 3. –
Kaunas 1937.
[1]
J. Sproģis. Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu
melodijas Latvijā. – Rīga, 1943. – Korektūras
eksemplārs Latviešu Folkloras krātuvē.
[1]
E. Melngailis. Latviešu dancis. – Rīga: Latvijas Valsts
izdevniecība, 1949. – 167 lpp.
[1]
E. Melngailis. Latviešu muzikas folkloras materiali. – 1. sēj.
– Rīga: LVI, 1951.
[1]
C. Chr. Ulmann. Lettisches Wörterbuch. – T. 1–2. – Riga,
1872–1880.
[1]
J. Zēvers. Latviešu muzīkas instrumenti // Izglītības
Ministrijas mēnešraksts. – 8. – 1924. –
134.–150. lpp.
[1]
Musikinstrumente // J. Sehwers. Sprachlich–kulturhistorische
Untersuchungen, vornehmlich über den deutschen Einfluss im Lettischen.
– Berlin, 1953.
[1]
E. Blese. Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas, I.
Vecākie personu vārdi un uzvārdi (XIII–XVI g. s.). –
Rīga: Ģenerālkomisijā pie A. Gulbja, 1929. – 359 lpp.
[1]
K. Mühlenbachs. Latviešu valodas vārdnīca / Red., papild.,
turpin. (1.–3. sēj.), nobeidzis (4. sēj) J. Endzelīns: [4
sēj.]. – Rīga, 1923.–1932.
[1]
J. Endzelīns, E. Hauzenberga. Papildinājumi un labojumi K.
Mühlenbacha Latviešu valodas vārdnīcai. – 1.–2.
sēj. – Rīga: Kultūras fonds, 1934.–1938.; 3.
sēj. – Rīga: Grāmatu apgāds, 1946.
[1]
J. Brauns. Vijoļmākslas attīstība Latvijā: Apskats.
– Rīga, 1962. – 360 lpp.
[1]
J. Brauns. No latviešu instrumentālās mūzikas vēstures
// Latviešu mūzika. – Rīga, 1962. – 2. laid. –
115.–130. lpp.
[1]
J. Braun. Die Anfänge des Musikinstrumentenspiels in Lettland // Musik des
Ostens. – 1971. – 6. – S. 88–125.
[1]
J. Brauns. Instrumentālās mūzicēšanas pirmsākumi
Latvijas territorijā // Latvju mūzika, 1975. – Nr. 8. –
692.–721. lpp.
[1]
R. Dthnrjd> U. <kfujlfnjd> ". Zpjdbwrfz. Fnkfc vepsrfkmys[
bycnhevtynjd yfhjljd CCCH. – 2 bpl.> ljg. b gththf,. – Vjcrdf%
Vepsrf> 1975. – 399 c.
[1]
A. Brastiņš. Senie latviešu skandējamie rīki
dainās // Labietis. – 1968. – 36. – 631.–664. lpp.
[1]
K. Brambat. Die lettische Volkspoesie in musikwissenschaftlicher Sicht // Musik
des Ostens. – 1969. – 5. – S. 25–48.
[1]
Ziņas par citiem K. Brambata darbiem (1987, 1988) skatīt Ī.
Priedītei veltītajā sadaļā.
[1]
D. Ehnfy. Lhtdytqibt vepsrfkmyst bycnhevtyns yf nthhbnjhbb Kfndbb // Studia
archaeologica in memoriam Harri Moora. – Tallinn, 1970. –
226.–231. lk.
[1]
J. Vītoliņš. I. Tautas mūzika. II. Vēsturiskas
ziņas par latviešu tautas mūziku // Jēkabs
Vītoliņš, Lija Krasinska. Latviešu mūzikas
vēsture, I. – Rīga: Liesma, 1972. – 7.–93. lpp.
[1]
A. Jurjāns. Latviešu tautas mūzika.
[1]
J. Vītoliņš. I. Tautas mūzika, 56. lpp.
[1]
J. Vītoliņš. I. Tautas mūzika, 64. lpp.
[1]
J. Vītoliņš. I. Tautas mūzika, 65. lpp.
[1]
S. Reynolds. The Baltic Psaltery: Bibliographical Problems and Desiderata //
The Second Conference on Baltic Studies in Scandinavia. – Vol. 2:
Literature and Linguistic Section. – Stockholm: The Baltic Scientific
Institute in Scandinavia, 1973. – p. 7–21.
[1]
S. Reynolds. The Baltic Psaltery and Musical Instruments of Gods and Devils //
Journal of Baltic Studies. – 1983. – Vol. 14. – 1. – p.
5–23.
[1]
Chr. Jaremko. The Baltic Folk Zithers: An Ethnological and Structural Analysis:
A thesis submitted in partial satisfaction of the requirement for the degree
Master of Arts in Music. – Los Angeles: University of California, 1980.
– 290 p.
[1]
Ī. Priedīte. Latviešu tautas mūzikas instrumenti: Pēc
rep. muzeju fondu mater. / Latvijas Etnogr. brīvd. muz. - Rīga, 1978.
- 20 lpp.
[1]
Ī. Priedīte. Ko spēlēja sendienās / Latvijas Etnogr.
Brīvd. muz. – Rīga: Zinātne, 1983. – 117 lpp.
[1]
K. Brambats. Latviešu tautasmuzīkas skaņurīki: Kritiski
papildinājumi // Latvju mūzika, 1987. – Nr. 17. –
1764.–1785. lpp. un 1988. – Nr. 18. – 1876.–1886. lpp.
[1]
The New Grove Dictionary of Musical Instruments: In 3 vols. / Ed. by S. Sadie.
– London, 1984.
[1]
Ī. Priedīte. Ar stabuli, tauri – norām pāri // Dabas
un vēstures kalendārs 1985. gadam. – Rīga, 1984. –
153.–155. lpp.; B. Ghbtlbnt. Kfnsicrbt yfhjlyst vepsrfkmyst bycnhevtyns
– bcnjxybr bccktljdfybz 'nyjrekmnehys[ cdzptq ## Ghj,ktvs 'nybxtcrjq
bcnjhbb ,fknjd% Ntpbcs ljrk. vt;htcg. yfex. rjya. – Hbuf> 1985.
– C. 141–145& Ī. Priedīte. Kokles, to raksti un
rotājumi // Latvju mūzika, 1992. – Nr. 21. –
2369.–2380. lpp.
[1]
Ī. Priedīte. Tautas mūzikas instrumenti. – Rīga:
Avots, 1988.
[1]
Ī. Priedīte. Cītaras un meistari. Katalogs. – Rīga:
Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs, 1993.
[1]
V. Muktupāvels. Tautas mūzikas instrumenti Latvijas PSR
teritorijā. – Rīga, 1987. – 142 lpp. (autora dotais
nosaukums – "Tautas mūzikas instrumenti Latvijā", bet
to patvarīgi pārveidoja E. Melngaiļa Republikas tautas
mākslas un kultūras izglītības darba zinātniski
metodiskā centra direktora vietnieks B. Juškevičs).
[1]
A. Klotiņš, V. Muktupāvels. Latviešu tautas mūzikas
instrumenti un to lietošanas semantika K. Barona "Latvju
dainās" // Latviešu mūzika, 1985. – Rīga:
Liesma, 1985. – 17. laid. – 53.–82. lpp.
[1]
A. Klotiņš, V. Muktupāvels. Traditional Musical Instruments and
the Semantics of Their Functions in Latvian Folk Songs // Linguistics and
Poetics of Latvian Folk Songs, ed. by Vaira Vīķis–Freibergs.
– Kingston and Montreal: McGill–Queen's University Press, 1989.
– p. 186.–217.
[1]
D. Vernegfdtkc. Vepsrfkmyst bycnhevtyns d kfnsicrb[ yfhjlys[ gtcyz[ cdflt,yjuj
wbrkf ## Vepsrf d cdflt,yjv j,hzlt abyyj–euhjd b cjctlyb[ yfhjljd.
– Nfkkbyy% "'cnb hffvfn> 1986. – C. 199–209.
[1]
V. Muktupāvels. Kokles Latvijā. Kultūrvēsturiski
ieskicējumi // Māksla. – Nr. 6. – 1987. –
50.–51., 63. lpp.
[1]
D. Vernegfdtkc. <e,ty b ghj,ktvf vtv,hfyjajyjd d Kfndbb // Mokslinės
konferencijos (1988 11 17–18) "Lyginamasis–tipologinis metodas
šiuolaikinėje folkloristikoje", skirtos LTSR valstybinės
konservatorijos liaudies muzikos laboratorijos 40–mečiui,
Pranešimų tezės. – Vilnius, 1988. – p. 26.
[1]
V. Muktupāvels. Kur tava kokle? // Padoms. Rakstnieki, mākslinieki un
zinātnieki bērniem. – Rīga, Liesma, 1988. –
146.–163. lpp.
[1]
V. Muktupāvels. Par āžaragu, vara bungām un ne tikai //
Karogs. – Nr. 5.–6. – 1991. – 211.–216. lpp.
[1]
V. Muktupāvels. Skaņurīku ābece. Latvian Musical
Instruments. – 1. izd.: Stokholma–Rīga: Memento–Zalktis,
1991; 2. izd.: Rīga: Vaga, 1994. – 52 lpp.
[1]
V. Muktupāvels. Kūklej muni brōleleni sov' ōreņu
maleņā // Tāvu zemes kalendars 1993. – Rēzekne, 1993.
– 106.–112. lpp.
[1]
V. Muktupāvels. The Singing Tree // Insight Guides: Baltic States / ed. by
Roger Williams. – APA Publications (HK) Ltd., 1993. – p. 85.
[1]
V. Muktupāvels. Kokles in the 20th century: Tradition versus modernization
// Kanklės of the Baltic sea nations: From a village house to a concert
hall. – Vilnius: Institute of Ethnomusic Press, 1994. – p.
35–37.
[1]
V. Muktupāvels. Latvian Traditional Culture and Music // Smithsonian
Folklife Festival 1998. – Washington: Smithsonian Institute, 1998.
– pp. 66–7, 69–71.
[1]
B. Avramecs, V. Muktupāvels. Mūzikas instrumentu mācība.
Tradicionālā un populārā mūzika. - Rīga: Musica
Baltica, 1997. - 277 lpp., il. + 5 kasešu komplekts: 1. Mūzikas
instrumenti, 2. Pasaules tautu mūzika I, 3. Pasaules tautu mūzika II,
4. Populārā mūzika I, 5. Populārā mūzika II.
[1]
Krišjāņa Barona "Latvju dainu" substantīvu
rādītājs. – Rīga: Latviešu folkloras krātuve,
1994. – 764 lpp.
[1]
B. D. Nsyehbcn. Ult dj ueckb pdjybkb*% !Jgsn rfhnjuhfabhjdfybz yfhjlys[
vepsrfkmys[ bycnhevtynjd@ ## "nyjuhfabxtcrbt bccktljdfybz
ctdthj–pfgflf CCCH. Nhflbwbb b rekmnehf ctkmcrjuj yfctktybz.
"nyjuhfabz Gtnth,ehuf. – Ktybyuhfl> 1977. – C.
16–29.; I. Tõnurist. Kannel Vepsamaast Setumaani //
Soome–ugri rahvaste muusikapärandist. – Tallinn, 1977. –
lk. 149.–182. – Rez. kr. un vācu val.: 177.–182. lpp.
[1]
B. D. Nsyehbcn. Yfhjlyst vepsrfkmyst bycnhevtyns b 'nyjrekmnehyst cdzpb yfhjljd
Djcnjxyjq Ghb,fknbrb ## Ghj,ktvs 'nyjutytpf b 'nybxtcrjq bcnjhbb ,fknjd% C,.
cnfntq. – Dbkmy/c> 1985. – C. 270–277.
[1]
I. Tõnurist. Pillid ja pillimäng eesti külaelus. –
Tallinn: Teaduste Akadeemia Kirjastus, 1996. – 139 lk.
[1]
Romualdas Apanavičius. Baltų etnoinstrumentologija. – Kaunas:
Kauno lietuvių tautinės kultūros centras, 1992. – 55 p.
[1]
Romualdas Apanavičius. Vakarų baltai etnoinstrumentologijos
duomenimis // Vakarų baltai: etnogenezė ir etninė istorija.
– Vilnius: Lietuvos istorijos institutas, 1997. – p. 219–237.
– Rez. angļu un kr. val.: 238.–9. lpp.