© Valdis Muktupāvels

LATVIEŠU MŪZIKAS INSTRUMENTU HISTORIOGRĀFIJA

Šis raksts ir veidots kā pārskats par to, kas dažādos laikos un vietās rakstīts un publicēts par latviešu[1] mūzikas instrumentiem[1]. Tajā galvenā uzmanība pievērsta tradicionālajai kultūrai un ar to saistītām sfērām, tikpat kā nav skarti "augstās" kultūras jeb mākslas mūzikas instrumenti.

Rakstā aptverts laika posms no 13. gs. līdz 20. gs. beigām. Ierobežotā apjoma dēļ vairāk raksturoti senākie dokumenti – hronikas, kā arī pirmās vārdnīcas, mazāk uzmanības veltot vēlākajām, kuru autori lielākoties ir zinājuši un izmantojuši iepriekšējo materiālus. Īpaša uzmanība pievērsta 20. gs. darbiem, kas ir iezīmējuši mūsdienu latviešu organoloģijas aprises.

Senākās rakstu liecības un ikonogrāfija 13. – 16. gs.

Mūzikas instrumenti un instrumentālās muzicēšanas norises Livonijā ir izpelnījušās diezgan maz ievērības laikabiedru acīs, un tikai nedaudzos darbos atrodama kaut cik nozīmīga informācija. Par senākajiem rakstītajiem organoloģisko ziņu avotiem uzskatāmas Indriķa un Atskaņu hronikas.

Indriķa hronika[1], kā zināms, vēsta par notikumiem Baltijā 12. gs. beigās un 13. gs. pirmajos gadu desmitos. Visbiežāk minētais skaņu rīks ir zvani – campanas. Tie ir labs kara laupījums (VII:1, VII:2, XIII:4, XXV:5), tos sauc arī par kara zvaniem un izmanto, lai signalizētu par ienaidnieka uzbrukumu (XIV:5, XVIII:6). Ir minēts kāds rīdzinieku stīgu instruments – cythara Rigensium (XII:3), kas, domājams, ir metafora pilsētnieku skumju izteikšanai. Beverīnas pils aplenkuma aprakstā minēts letu priesteris, kas, lūdzot Dievu, skandina mūzikas instrumentu (XII:6), un tā spalgā skaņa līdz ar dziedājumu pārsteidz igauņus. Bungas ar stabulēm (tympanum et fistulas) vai ar kādu mūzikas instrumentu skan gan pirms uzbrukuma (XV:3, XXII:3), gan arī pēc tā (XXVIII:6), īpaši, ja tas ir bijis veiksmīgs. Lai uzbrukuma laikā nomoda naktīs saglabātu sparu, tiek dauzīti zobeni pret vairogiem, skan bungas ar stabulēm un arī citi mūzikas instrumenti (XV:7, XXVIII:5).

Ne tik daudzveidīgi kā Indriķa hronikā mūzikas instrumenti pieminēti 13. gs. otrās puses Atskaņu hronikā[1]. Visbiežāk minēta kara taure herhorn jeb horn, ar ko ieskandina karagājiena sākumu vai izmanto signalizācijai karā (3303, 3309, 3358, 4285, 4291, 7453). Tikai vienreiz minēts lielais zvans (grōzen glocken), kura skaņas ir karaspēka pulcēšanās signāls (1010).

Ordeņa laiku vēsturiskie dokumenti, lai gan nepievēršas mūzikas instrumentiem tieši, tomēr sniedz senākās un tādēļ vērtīgas ziņas par šo kultūras jomu. Vērtējot senākās hronikas, ir atzīmējama zināma tendenciozitāte kopējā ievirzē, tomēr atsevišķas detaļas, tostarp arī tās, kas saistās ar mūzikas instrumentu lietošanu, ir raksturotas reālistiski un diezgan precīzi.

Par zvanu pirmdzimteni uzskatāma liela daļa Āzijas; diezgan sen un dažādos veidos tie ieviesušies Eiropā. Zvani bijuši diezgan izplatīti Krievijā, kur to ienākšanu veicināja kara ceļi gar Melnās jūras piekrasti pa Austrumeiropas cietzemi ziemeļu virzienā. Jau 6. gadsimtā baznīcu zvani izplatījušies Itālijā, Francijā un Skotijā un no turienes arī citās Eiropas zemēs, tostarp 11. gadsimta beigās un 12. gadsimtā arī Vācijā. Latvijas teritorijā zvani pirmoreiz minēti saistībā ar Jersiku, kas 13. gadsimta sākumā bija pareizticīga, un tur šo zvanu tradīcija, droši vien, saistīta ar Krieviju. Ar tradīciju, kas nākusi no Rietumeiropas, būtu saistāmi zvani Rīgas un citu pilsētu katoļu baznīcās; tādējādi Livonijā abas šīs tradīcijas saskārās un mijiedarbojās.

Viduslaiku Vācijā un citās Eiropas zemēs ļoti izplatīta bija stabules un bungu vai mazo bungu (tamburīna) kombinācija, jau 13. gadsimta sākuma dokumentos minēti prasmīgi stabulnieki un bundzinieki. Droši vien, līdzīgas stabules un bungas ir tās, kas minētas Indriķa hronikā.

Viduslaiku Eiropā vairs nebija tik attīstītas metāla taures kā antīkajos laikos. Ir zināma vienīgi kara taure (Her-horn jeb Wīc-horn) – instruments gandrīz cilvēka augumā, ar spēcīgu, bet viduvēju skaņu –, kā arī no govs vai zvēru ragiem gatavoti signālragi. Šķiet, ka tieši par tādu kara tauri varētu vēstīt Atskaņu hronika.

Bāzeles zinātnieka Sebastiāna Minstera darbā "Cosmographey"[1] (pirmoreiz izdots 1550., otrreiz – 1598. g.) atrodams pirmais līdz šim zināmais publicētais instrumentālās muzicēšanas attēls no Livonijas. Domājams, ka šo attēlu no Livonijas S. Minsteram nosūtīja apkārtceļojošs literāts H. Hāzentēters 1547. gadā. Velnu un raganu dejām pavadījumu spēlē trīs mūziķi: dūdinieks, lautists un rata liras spēlmanis.

Cik lielā mērā S. Minstera publicētā gravīra ir unikāla cik daudz tā atspoguļo laikmetam tipisku muzicēšanas praksi? Gan kompozīcijas, gan satura ziņā apbrīnojami līdzīgs attēls ir atrodams 1555. gadā Romā publicētajā Upsalas katoļu arhibīskapa O. Magnusa (1494–1562) darbā "Historia de gentibus septentrionalibus". Tur, tāpat kā S. Minsteram, apļa kompozīcijā ir izkārtojušies dejojoši velni, vienīgi pavadījumu spēlē divi mūziķi – dūdinieks un lautas spēlmanis. Nav apstrīdams, ka vairāk nekā trīsdesmit gadus ārzemēs dzīvojušā O. Magnusa darbos zviedriskās ainas mijas ar citzemju reālijām; zināma viņa izmantoto motīvu daļa ir radniecīga, piemēram, Francijā 1538. gadā publicētajiem Vecās Derības attēliem[1]. Nenoliedzot iespēju, ka minētajām muzicēšanas situācijām S. Minstera un O. Magnusa darbos ir kāds kopīgs avots, tomēr jāatzīst, ka zināmas situatīvas līdzības atrodamas arī citās publikācijās. Vācu autora A. Bartela 1499. gadā publicētajā darbā "Der Bauer" ir gravīra "Zemnieki svin ražas svētkus", un tajā redzami trīs muzikanti – somas stabuļu, rata liras un kāda šalmejas tipa instrumenta spēlētāji[1]. Somas stabules, rata lira, lauta un vairāki citi mūzikas instrumenti ir redzami kādā gravīrā, kas atrodama 1683. gadā Rīgā publicētajā čehu pedagoga J. A. Komenska grāmatā "Orbis sensualium pictus …"; zināms, ka šī darba oriģināls ir pabeigts Vācijā 1658. gadā. Tādējādi S. Minstera "Kosmogrāfijā" publicēto gravīru ar somas stabuļu, rata liras un lautas spēlmaņiem var skatīt noteiktā kopsakarā ar citu Eiropas zemju populārās vai deju mūzikas stiliem 15.–17. gadsimtā.

16. gs. vidus iezīmīgs ar vēl vienu publicētu mūzikas instrumenta spēlēšanas attēlu. 1565. gada kalendārā[1], ko Rīgai piegādājis L. Zaharijs Stopijs un kas, šķietami pēc rīdzinieku pasūtījuma, iespiests J. Daubmana spiestuvē Kēnigsbergā, maija mēneša lappusi grezno zīmējums – laivā starp atpūtniekiem redzams stabulnieks.

Līdz 1583. gadam sarakstītā un gadu vēlāk iespiestā Baltazara Rusova Livonijas hronika[1] satur īsu Livonijas vēstures aprakstu no kristīgās ticības ieviešanas līdz 16. gs., diezgan daudzpusīgu Livonijas dzīves, tikumu un paradumu raksturojumu un, visbeidzot, Livonijas kara aprakstu. Darbā atrodamas vairākas situācijas, kas saistītas ar mūzikas instrumentu lietošanu. Līdzīgi kā 13. gs. hronikās, arī šeit baznīcu zvani ir minēti kā kara laupījums. Labi pazīstamas ir kara bungas – vienas pašas vai kopā ar taurēm. Arī taures nereti mēdz spēlēt vienas pašas. Kāduviet bungas nosauktas par "ādas zvaniem", ar to, acīmredzot, uzsverot abu instrumentu funkcionālo līdzību. Pilsētās spēlē stabules un bungas, ir minēti arī pilsētas bundzinieki un muzikanti. Baznīcā spēlē ērģeles, un skan arī zvani, kas kara laikā tiek apzīmēti arī kā "briesmu zvani". Hronikā vairākkārt minētas dūdas – gan "lielās dūdas" (groten Sackpipen), kuras esot atrodamas visos ciemos, gan zemnieku dūdas, saistoši aprakstīta vairāku dūdu kopspēle.

B. Rusova Livonijas hronikā aprakstītajām muzicēšanas situācijām konstatējamas interesantas atbilstības ar Eiropas pilsētu un lauku mūzikas dzīvi. Katla bungas Eiropā plašāk izplatās tikai ap 15. gs. vidu. Tās lieto kā signālinstrumentu baznīcu torņos, un ar šo faktu labi saskan B. Rusova minētie "ādas zvani". Līdz pat 17. gs. beigām katla bungas jeb paupenes kopā ar taurēm ir karaspēku instruments, nereti abi paupeņu katli ar ādas siksnām nostiprināti zirga vai bungu nesēja mugurā. 15. gs. un vēlāk deju mūzikas instrumenti pilsētās ir stabule un bungas, toties laukos tiek spēlētas somas stabules. Tieši tāda instrumentālās muzicēšanas situācija fiksēta arī B. Rusova hronikā.

17. gs. – 19. gs. vidus

Vārdnīcas un garīgo tekstu tulkojumi

17. gs.–19. gs. vidus avoti par mūzikas instrumentiem un instrumentālās mūzikas norisēm Latvijas teritorijā sniedz krietni vien bagātīgāku un daudzveidīgāku informāciju. Vārdnīcās un garīgo tekstu tulkojumos pieminēto instrumentu nosaukumu skaits tuvojas četriem desmitiem. Dažiem instrumentiem minēti to daļu nosaukumi. Līdzās terminoloģijai atrodami vairāki norādījumi par instrumentu uzbūvi, konstrukcijas īpatnībām, spēlēšanas veidu.

Georgs Mancelis jau savā pirmajā latviski publicētajā darbā "Lettisch Vademecum"[1] (1631) piemin dažu labu instrumentu – stabules, kokles, arī spēlmaņus.

G. Manceļa darbi kopumā, bet jo īpaši viņa vācu–latviešu vārdnīca "Lettus"[1] (1638) un latviešu frazeoloģija[1] (1638) satur pirmo plašāko mūzikas instrumentu uzskaitījumu. Līdzās instrumentu nosaukumiem minēti attiecīgo spēlētāju apzīmējumi, kā arī vārdi, kas raksturo spēlēšanas darbību. G. Mancelim "bungas" ir gan parastās, gan karaspēka bungas. Zvaniņu viņš sauc par zvārguli, zvanu – par pulksteni, bet tā ieskandināšanu apzīmē ar vārdu "zvanīt". No piemutņa veida pūšamajiem vārdnīcā minēta bazūne un trumetes. "Svilpe" un "stabule" G. Mancelim ir sinonīmi, toties par stabulnieku viņš sauc somas stabuļu spēlētāju. Interesanti, ka vārdnīcā kokles minētas divreiz, arfas un stīgu spēles nozīmē.

G. Manceļa frazeoloģijā atrodamas svarīgas piezīmes par instrumentiem, minot tos saistībā ar dažādām cilvēka dzīves jomām. Tādējādi iespējams gūt ziņas par skaņu rīku lietošanas nolūku. Viens no mednieka rīkiem ir taure, un ar vārdu "aurēt" apzīmē tās pūšanu. Karā sit bungas un pūš trumetes. Baznīcā lieto pulksteni (zvanu), zvārguli un ērģeles. G. Mancelim vārds "spēlēšana" nesaistās ar mūzikas instrumentu lietošanu, tas tiek lietots tikai attiecībā uz azarta un sporta spēlēm.

1640. gadā garīgo tekstu tulkojumos ("Evangelien und Episteln") Georgs Elgers min kokles, bet citos darbos ("Evangelia toto anno…", 1672; "Cantiones spirituales…", 1673) arī bazūnes, kokles, ģīgas, stabules, strumpes, kā arī "visādas spēles". Poļu–latīņu–latviešu vārdnīcā (1683), kurā daļēji iestrādāta G. Manceļa "Lettus" leksika, minētas bungas, ģīgas, kokles, taure, strumpa, arī "naessama aergelle" un "arbs". Uzmanību saista teicieni "isstrumpet tos saldatus" vai "spelneks us arpi".

Valodnieks un teologs Kristofors Fīrekers (ap 1615–1684, 1685) ir sastādījis latviešu–vācu vārdnīcu, kas netika publicēta veselus trīs gadsimtus, līdz 1997. gadā to paveica Austrālijā dzīvojošais baltists Trevors G. Fennels[1]. Tās materiālus savos darbos iestrādāja vēlākie 18. gs. vārdnīcu sastādītāji, tālab K. Fīrekera vārdnīcas kā pirmavota nozīmi nevar novērtēt par zemu. Vārdnīcā ir ievērojams daudzums skaņu rīku nosaukumu un vārdu vai teicienu, kas saistīti ar instrumentālās muzicēšanas sfēru ("Antiņsch kur stabbulite?"). K. Fīrekers misiņa zvaniņu sauc par zvārguli, zvanus – par pulksteni, zvanu torni – par pulksteņu namu, toties instrumenta ieskandināšanu apzīmē ar vārdu "zvanīt". Līdzīgi G. Mancelim viņš skaidri nošķir bungas un vara bungas, kas ir karaspēka instruments. Vārdnīcā ir minēts kāds klabeklis "Wanki". Zemnieku kāzu grabeklis ir eglīte, zemnieku arfa – kokles. Interesanti, ka K. Fīrekeram stīga "dārd", turklāt "stīgas" un "spēles" ir sinonīmi. Ar vārdu "ģīgāt" tiek apzīmēta nepatīkama skanēšana (krajeln, kwerlen). Atšķirībā no G. Manceļa, šajā vārdnīcā tiek šķiroti vārdi "stabule" un "svilpe" un somas stabules nosauktas par pūšļa stabuli. No piemutņa pūšamajiem instrumentiem minēta taure (rags), strūbe (koka taure) un bazūne.

Nīcas un Bārtas mācītāja Johana Langija 1685. gada latviešu–vācu vārdnīca[1] sniedz interesantu muzikālā instrumentārija ainu. Tur atrodami gan pilsētnieku un zemnieku skaņu rīki, gan arī vērtīgi paskaidrojumi par tiem. Līdzīgi kā citi tā laika vārdnīcu autori, J. Langijs zvanus sauc par pulksteni, zvanīšanas apzīmēšanai lieto gan vārdu "zvanīt", gan teicienu "pulkstin' raut". Ar vārdu "bungas" apzīmētas gan parastās, gan karaspēka bungas jeb paupenes, un "bundzināt" nozīmē "bungas sist". J. Langijam ir zināmas kokles, ko viņš nosauc par zemnieku stīgu spēli; ļoti interesanti viņš raksturo vārdu "koklēt" – spēlēt uz lautas, arfas, cītaras un citiem no koka gatavotiem (pasvītrojums mans – V. M.) instrumentiem, toties "koklējs" (koklētājs) ir tas, kas spēlē uz stīgām, t. i., spēlē stīgu instrumentu. J. Langijs jau pazīst vijoli. Lielu uzmanību viņš veltījis dažādiem pūšamajiem instrumentiem. Vārdnīcā ir minēta svilpe un stabule (kā sinonīmi), aurs, taurs, taure (visi trīs ar nozīmi "rags"), trumetes, bazūne, šo uzskaitījumu papildina "trūba" – lietuviešu taure.

Ernsta Glika tulkotajā pirmajā pilnīgajā Vecās un Jaunās derības izdevumā latviešu valodā (1685–1691) ir ievērojams daudzums dažādu mūzikas instrumentu nosaukumu un spēlēšanas situāciju. Latviskojot bībeli, tulkotājs, acīmredzot, ir lietojis tautai zināmus un saprotamus terminus, tādējādi tulkojums ir interesants arī kā E. Glika laika mūzikas dzīves reāliju atspoguļojums. Bieži minētas bazūnes (Basune), taures (Gawileschanas Taures), trumetes (Trommete, ar tahm Trummetehm trummeteht, Trummettehs puhst), tāpat arī stabules, dūdas (somas stabules), bungas un kokles (Stabbules un Sohma=Stabbules skann krahschni; usmohstajtees Sohma=Stabules un Kohkles; ar Dseesmahm un Stabulehm … ar Bungahm, ar Preeku un Wiolehm; Kad juhs dsirdeseet to Basunes Skaņņu, ir tahs Trummetes, Kohkles, Wijoles, Sohma=Stabules, jaukas Dseesmas un wissadus spehlejamus Rihkus …).

Kaspara Elversa sastādītā vācu–latviešu vārdnīca "Liber memorialis Letticus…" (1748) daļēji aptver rīdzinieku leksiku, tomēr tajā atrodami arī zemniekiem vien raksturīgi skaņu rīki. Eglīte nosaukta par zemnieku klavihordu un raksturota kā kāzu grabeklis, ko veido nūja ar piekārtiem zvārguļiem. Vārdnīcā ir minēta gana taure, somas stabule, bunga un vara katlu bunga, kā arī trumēte un pulksteniņš.

Gotharda Frīdriha Stendera "Neue vollständigere lettische Grammatik" (1761), kurā iekļauta svarīgāko latviešu valodas vārdu vārdnīca un folkloras materiāli, kopā ar gandrīz 40 gadus veidoto "Lettisches Lexikon" (1789) ir izdevumi, kas sniedz daudz ziņu par mūzikas instrumentiem. G. F. Stenders zvaniņu sauc par pulksteniņu. Katla bungas jeb karaspēka bungas tiek sauktas par vara bungām. Dūde – tā ir niedru stabule, dūka – somas stabuļu vai ērģeļu atsevišķa stabule. G. F. Stenders min eglīti, ko kāzās izmantojot paupeņu vietā, trīdeksni, ģīgu, somas stabules un arī varganu. Atsevišķi minēti dažādi tauru paveidi: strumpis, trummetes, taure (mednieku vai ganu rags), trūbe (mizas taure).

Viens no nozīmīgākajiem valodnieka un tulkotāja Jākoba Langes darbiem ir "Vollständiges deutsch–lettisches und lettisch–deutsches Lexicon" (1772–77). Līdzās nenoliedzami valodnieciskām vērtībām šī vārdnīca sniedz interesantus materiālus arī organogrāfijas jomā. Līdzīgi kā G. F. Stenderam, arī J. Langem dūka ir somas stabuļu vai ērģeļu atsevišķa stabule. Dūde esot koka taure, bet šāds skaidrojums varētu būt arī pārpratums, jo pie "dūdes – niedru stabules" G. F. Stendera vārdnīcā ir arī paskaidrojums "koka taurīte, bērnu flauta", kur šī "koka taurīte" J. Langem viennozīmīgi pārveidojusies par "koka tauri". Par basa vijoli nosaukta gan ģīga, gan bāga, kas, turklāt, vēl esot arī fideles lociņš. Kā fideles latviskojumu J. Lange piedāvā vārdu "widdele". Vārdnīcā minēta bunga, vara bunga, pulkstenītis (zvaniņa nozīmē), trīdeksnis (ar garo "ī"!), arī vargans. Dažādi nosaukumi attiecas uz taurēm: trummete, strūbe vai trūbe (koka taure), aure (medību rags, govs rags), sumbra rags (tad vēl ir bijis!).

Šai G. F. Stendera vārdnīcai precizējumus un papildinājumus ir sarakstījis Kristofs Harders[1] (1828). Tostarp ir daži vērtīgi papildinājumi organogrāfijas jomā – par svilpi, pīpi, pīperi, stabuli, dūdu, dūku, varganu (zobu spēlēm). Īpaši gribētu izcelt viņa komentāru par vārdu "rakstīt" – "auf musikalischen Instrumenten greifen oder die Finger sezzen", "gan es warru puhst, bet es ne mahku rakstiht."

Etnogrāfiski apraksti

Nereti mūzikas instrumenti un to spēlēšanas situācijas ir minētas ar valsts varu vai baznīcu saistītos dokumentos, starp kuriem īpaši būtu jāpiemin tā sauktie raganu prāvu[1] protokoli – zemes tiesu protokoli, baznīcu vizitāciju akti u. c.[1]. Protokolos dažādos kontekstos minēti un arī sīkāk raksturoti bundzinieki, dūdas, kokles, muzikanti, stabulnieki, svilpšana, trumelnieki, zvani un zvanīšana. Jezuītu 1613. gada ziņojumā par 1612. gada Ziemassvētkiem atrodama pirmā drošā rakstītā liecība par kokļu spēlēšanu. Trumelnieki minēti jau 1584. gadā, bet trumelnieki un dūdinieki – 1614. gada protokolos.

Savā Maskavas un Persijas ceļojuma aprakstā (pirmoreiz izdots 1656. g., otrreiz – 1663. g.) Ādams Oleārijs sniedz ziņas par Vidzemi[1]. Grāmatā ir ievietots zemnieku kāzu attēls, kurā redzama līgava un līgavainis jāšus uz zirga, aiz viņiem – citi kāzinieki, bet procesijas priekšgalā – dūdinieks. Attēlā redzamā situācija ir paskaidrota tekstā: "Viņu kāzas notiek lielākoties šādi: ja līgava un līgavainis dzīvo dažādos ciemos, tad līgavainis līgavu pārved jāšus. Šī sēž aizmugurē, ar labo roku aptvērusi šā ķermeni. Papriekšu jāj dūdinieks (Sackpfeiffer), kam seko divi pavadoņi ar kailiem zobeniem …"

Mūzikas instrumentu spēlēšana ir izpelnījusies varas iestāžu ievērību, un dažādos dokumentos var konstatēt vairāk vai mazāk stingrus pasākumus nereglamentētas spēlēšanas ierobežošanai. Interesantas ziņas atrodamas, piemēram, K. G. Zontāga apkopotajos Vidzemes policijas materiālos[1]. 1753. gadā somas stabuļu lietošanu atļāva tikai mazākos gada tirgos, bet 1760. gada 15. decembrī to noliedza pavisam. 1765. gada 20. aprīlī šis aizliegums tika atjaunots, un pat vēl 1773. gadā somas stabulniekus sodījuši ar naudas sodu.

Augusta Vilhelma Hupela etnogrāfiskajos aprakstos[1] (1777) ir minēti daži mūzikas instrumenti. Mazliet nicinoši viņš izsakās par koklēm ("nožēlojama guļus arfa un vijole"), toties somas stabules raksturo kā latviešu un igauņu iemīļotāko mūzikas instrumentu, ko "viņi paši taisa un divbalsīgi ar lielu meistarību ļoti ritmiski spēlē"[1].

Johana Kristofa Broces fundamentālajā krājumā "Monumente", kas tapis galvenokārt 18. gs. beigās, vairāk nekā 4600 objektu vidū mūsu uzmanību ir izpelnījušies divi. Viens ir Vidzemes zemnieku kāzu zīmējums ar šādu aprakstu: "Divi zemnieki, kuri ar āmuriem rokā sēd pie galda, sizdami ar viņiem uz galda, dod pie dziedāšanas takti; šos āmurus, kuriem uz kāta ir daži riņķi, latvietis sauc "Tschaggans"." Tajā pašā attēlā redzams arī somas stabuļu pūtējs. Otrs zīmējums ir talka Straupes draudzē, kur starp daudziem ļaudīm, gandrīz vidū, redzams dūdinieks.

Gan savā darbā par Igauniju un igauņiem[1] (1802), gan Vidzemes un Igaunijas tēlojumos[1] (1809) Johans Kristofs Petri raksta par somas stabulēm. Pārsvarā rakstīdams par igauņiem, viņš tos nereti salīdzina ar latviešiem un tādējādi raksturo arī latviešu dūdas, dūdošanu kāzās, deju mūziku.

Johans Georgs Kols savā 1841. gadā iznākušajā grāmatā "Die deutsch–russischen Ostseeprovinzen"[1] apraksta koklēšanu, atzīmēdams, ka "stundām ilgi ļaudis var klusu sēdēt un šais skaņās klausīties". Viņš min arī pūšamo instrumentu – stabuļu, dzīvnieku ragu – spēlēšanu, vairāk pievērsdamies somas stabulēm. Šķiet, ka daļēji šie apraksti balstās uz J. K. Broces materiāliem.

Kaut gan ir iespējams, ka instrumentu nosaukumi ik nākošajos dokumentos (vārdnīcās, garīgo tekstu tulkojumos, aprakstos) ir pārņemti no iepriekšējiem autoriem, tomēr šo nosaukumu pieminēšanas statistika varētu netieši liecināt par attiecīgo instrumentu izplatību un popularitāti. Visvairāk pieminētais instruments ir somas stabules, un tā ir laba liecība par šā instrumenta izcilo nozīmi attiecīgajā laika posmā. To, starp citu, apliecina arī ceļotāju piezīmes, nosaucot somas stabules par latviešu iemīļotāko mūzikas instrumentu. Mazliet retāk minētas kokles un apmēram tikpat – bungas; tomēr, ja ņemtu vērā liecības par vara bungām jeb paupenēm, tad pēdējās būtu pārsvarā. Diezgan bieži minēti dažādi piemutņa gaisskaņu paveidi – taures, aures, trumetes, strumpes, trūbes, bazūnes; ja tos visus ņemtu kopā, tad tieši šis instruments izrādītos dominējošais. Nedaudz retāk tekstos sastopamas stabules un citi instrumenti – pulkstens, ģīgas, zvans, zvārgulis, svilpe, vēl retāk – eglīte, trīdeksnis, vargans, spēles, dūda.

Gribētos pievērst uzmanību dažu vārdu nozīmei, kas minētā laika posma tekstos ir citāda nekā mūsdienās: stabulnieks – somas stabuļu spēlētājs; pulkstens – zvans; spēles – stīgas; koklējs – koklētājs; aurs, aure – rags, govs rags, taure, medību taure; trūba – lietuviešu taure; vara bungas – paupenes jeb katla bungas; dūde – maza koka taurīte; dūka – somas stabuļu jeb dūdu, kā arī ērģeļu stabule; ģīga – vijole, arī basa vijole (viola da gamba?); bāga – basa vijole (viola da gamba?) vai vijoles lociņš; taure – mednieku rags vai ganu rags.

19. gs. otrā puse – 20. gs. vidus

Etnogrāfijas materiālu krājumi un etnogrāfiski apraksti

Pirmais apraksts par dažādiem latviešu mūzikas instrumentiem, kur skarta ne tikai to lietošana, bet arī norādītas nozīmīgas uzbūves detaļas, ir Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 1870. gada 2. septembra protokols. Tajā aprakstīti mūzikas instrumenti, ko biedrībai nodevis barons Teodors fon Funks. Trīs instrumentus – somas stabuli, ganu tauri un āža ragu – bija gatavojuši Alsungas zemnieki, un tos tur lietojot vēl arvien.

Viens no nozīmīgākajiem latviešu organoloģijas avotiem ir Andreja Jurjāna vākums. Savus materiālus viņš ir publicējis divos rakstos laikrakstā “Balss” (“Latviešu tautas mūzika”[1], 1879; “Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus krājot”[1], 1892) un fundamentālā izdevuma “Latvju tautas muzikas materiāli” ceturtajā grāmatā, kur iekļauta nodaļa “Latvju tautas mūzikas rīku meldijas”[1], kā arī piektajā grāmatā “Dejas”[1]. Vēl studēdams Pēterburgas konservatorijā, A. Jurjāns uzsāka tautas mūzikas materiālu vākšanas un pētīšanas darbu. Pirmajā plašākajā apcerējumā “Latviešu tautas mūzika” viņš jau piemin tauri, ragu, bungas, sietiņu, stabuli, somu stabuli, dūkas, smuikas, kokli un citus instrumentus. Dažiem instrumentiem aprakstīta uzbūve, gatavošana, lietošanas veids un nolūks, arī izplatība. Pēc saviem lielajiem 1891. un 1892. gada folkloristiskajiem ceļojumiem pa Vidzemi un Kurzemi A. Jurjāns publicēja plašu apcerējumu “Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus krājot”. Šis apcerējums, būdams spilgta Latvijas lauku mūzikas dzīves liecība, satur samērā plašus un daudzpusīgus materiālus par mūzikas instrumentiem. Te minētas taures, flautas veida stabules, kā arī stabules ar spiedzi galā, dūkas, dūdas, eglīte, varagāns, āžarags, taure, cimboles, kokles, sietiņš, puigainis, trīdeksnis, ērkulis. Sīkāk aprakstīta dažu instrumentu – stabuļu, tauru – gatavošana, tāpat arī āžaraga un puigaiņa lietošana. Raksturota kokļu uzbūve, skaņošana, spēles veids. Atzīmēts, ka bijušajam nelaiķa troņmantniekam (Aleksandram II (?) – V. M.), Liepāju apmeklējot, suiti tam spēlējuši priekšā "sevišķā mūzikas paviljonā, pie kam 7 uz dūdām un 8 uz āža ragiem kopā pūtuši".

Daudz etnogrāfisku materiālu, tostarp arī par mūzikas instrumentiem – ērkuli, vijoli, somas stabulēm, āžragu u. c. –, publicēts "Dienas Lapas" etnogrāfiskajā pielikumā un Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumā, kur kā visrosīgākais rakstītājs būtu minams K. Pētersons.

Viens no izvērstākajiem mūzikas instrumentu uzskaitījumiem ir 10. Viskrievijas arheologu kongresa laikā Rīgā 1896. gadā sarīkotās Latviešu etnogrāfiskās izstādes katalogs[1], ko sastādījis mācītājs Vilis Plute (Olavs). Kā veco laiku mūzikas instrumenti tajā atzīmēti sietiņš, puškaitis un trideksnis no dzelzs ar dzelzs zvārguļiem, puškaitis ar misiņa lapiņām, trideksnis jeb ērkulis jeb kāzu puķe ar skaidu un drēbju rozetēm ap zvārguli, kārkla mizas, alkšņa koka un melna koka svilpes, alkšņa mizas taures, taures no izgrebtiem kokiem, aptītas ar lokiem un tāsīm, īsa, līka sastīpota koka taure, ganu taure, līdzīga fagotam, āžrags, sumbra rags ar misiņa apkalumiem, somu stabule jeb dūda, spēle, loks ar vienu stīgu, 5 kokles (ar 5, 6, 9, 10 un 12 stīgām), cimbale un vargas. Kā modernie mūzikas instrumenti atzīmētas 2 vijoles, cītara, viola, violončells un kontrabass.

Latviešu etnogrāfiskās izstādes katalogā publicētā instrumentu saraksta ierosināts, latviešu muzikālā instrumentārija jautājumiem ir pievērsies latviešu mūzikas publicists, kordiriģents un komponists Straumes Jānis. Tā laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" 1901. gadā – 5 gadus pēc kataloga izdošanas – ir atstāstīts viņa priekšlasījums "Par latviešu senču muziku un senajiem muzikas instrumentiem" Jelgavas Latviešu biedrības IV literāriskajā vakarā[1]. Tur Straumes Jānis plaši aplūko "pašu vissvarīgāko mūzikas instrumentu senatnē "kokles"" un tad sniedz pārskatu par citiem instrumentiem. Viņš uzskaita, turklāt gandrīz vārds vārdā ar tiem pašiem komentāriem, visus katalogā minētos instrumentus, tos apvienodams divās grupās – vissenākajos un vēlāka laikmeta mūzikas instrumentos. Straumes Jāņa "vissenākie" instrumenti ir lielais vairums V. Plutes "veclaiku instrumentu", vienīgi sietiņš, vara bungas, somu stabule, vara taure un cimbole ir apvienoti atsevišķā "vēlāka laikmeta, resp. patapinātu vecu muzikas rīku" grupā. Redzams, ka jau V. Plutes katalogā tieši pie sietiņa un somu stabules ir piezīme "salīdzini kāzu grupu jaunlaiku ēkā", bet pie cimbales – "nezināms, kur lietota". Šiem, ar īpašu piezīmi apveltītajiem instrumentiem pievienotās "vara bungas" un "vara taure", šķiet, būs ņemtas no dainu materiāliem.

Trīs gadus vēlāk Straumes Jānis publicē plašāku apcerējumu "Par latviešu tautas mūziku un seniem mūzikas instrumentiem"[1] (1904). Tā 2. daļu, kas veltīta mūzikas instrumentiem, viņš iesāk ar dažu Indriķa Livonijas hronikā sniegto ziņu iztirzājumu, tad min latviešu tautas dziesmas un teikas kā visdrošāko avotu, kur var smelties ziņas par mūzikas instrumentiem senatnē. Tālāk rakstā Straumes Jānis vēlreiz piemin katalogā uzskaitītos instrumentus un atstāsta V. Plutes piezīmi par dažādu instrumentu lietošanu. Šim instrumentu uzskaitījumam šoreiz seko plašāks apcerējums par koklēm, taurēm, bungām, dūdu, cimboli, spieganām, dūkām. Te apskatītas tautas dziesmas un pasakas, izmantoti Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 1870. gada 2. septembra sapulces protokola dati, kā arī tolaik jau publicētie A. Jurjāna (1892, 1894), E. Voltera (1892), A. Famincina (1890) un citi materiāli. Raksta beigās doti “seno latviešu mūzikas instrumentu” zīmējumi, no kuriem kankļu un cimbalas attēli, šķiet, nākuši no F. un H. Tecneru (1897) darba “Dainos. Litauische Volksgesänge”. No turienes ņemti koklēm radniecīgo instrumentu nosaukumi un pārņemts arī cimboles uzbūves apraksts.

Krišjāņa Barona "Latvju dainu" izdevumā iekļautie komentāri satur vairākus mūzikas instrumentu gatavošanas un lietošanas aprakstus. Tā 3. sējuma 1. daļā[1] (1904) aprakstīta eglīte, ērkulis, minēts kāds sevišķs trokšņošanas veids kāzās, plīkšķinot pātagas. Parādīta taures vieta kāzās, kā arī citu mūzikas instrumentu lietošana. Vērtīgs ir K. Treijera iesūtītais kāzu apraksts no Ventspils apriņķa, kurā visos svarīgākajos kāzu ieražas posmos minētas dūdas. Šie apraksti kopumā nesniedz vispusīgu mūzikas instrumentu lietošanas ainu, tomēr no organoloģijas viedokļa ir diezgan informatīvi un vērtīgi.

Rakstot par mūzikas instrumentiem "senlaikos", arī latviešu instrumentiem ir pievērsies Bindu Atis savā rakstā “Skats mūzikas instrumentu vēsturē”[1] (1908). Tomēr šķiet, ka jaunu materiālu šajā rakstā nav, ir tikai Straumes Jāņa sniegto ziņu atkārtojums. Tāpat pārpublicēti stabules, svilpja, spiegana, koka tauru, dūdu, smuiguļa, cimboles, kā arī latviešu un leišu kokļu attēli, turklāt cimboļu attēls ir nepamatoti sagriezts par 900.

Laikā, kad tika apkopoti un publicēti fundamentālie "Latvju dainu" un "Latvju tautas mūzikas materiālu" izdevumi, tikai izdots arī etnogrāfijā ne mazāk svarīgais Augusta Bīlenšteina divsējumu darbs "Die Holzbauten und Holzgeräte der Letten" (1907, 1918), kura 2. sējuma 9. nodaļa[1] ir veltīta mūzikas instrumentiem. 1. apakšnodaļā "Pūšamie instrumenti" raksturoti: pēkšis, spieganas, pēga, dažāda veida svilpes, svilpes spraugas veida un mēlīšu veida stabules; "Ganu taure, ganu rags" – mizas, tāšu, koka taurs un ragi, gan piemutņa, gan mēlīšu veida, arī metāla taure; "Rags" – dažādu dzīvnieku īpaši apstrādāti ragi; "Somu dūdas" – somas stabules ar un bez plēšām. 2. apakšnodaļā "Stīgu instrumenti" ir materiāli par dūdu, spēli, ģingām un koklēm, bet apakšnodaļā "Sitamie instrumenti" – par bungām, sietiņu, kāzu klabatu (trīdeksni) ar tās dažādajiem paveidiem. Atsevišķās nodaļās atrodama informācija par govju koka zvaniem un par bērnu rotaļu rīkiem – no pogas, rieksta čaulas vai cūkas kājas kauliņa pagatavotiem dūceņiem. Savā pētījumā A. Bīlenšteins raksturo instrumentu veidus un paveidus, to uzbūvi, gatavošanas tehnoloģiju; viņš pievēršas arī terminoloģijai, lietošanas nolūkam, izplatībai. Kopumā varētu teikt, ka A. Bīlenšteina darbs ir plašākais un ievērojamākais latviešu mūzikas instrumentu etnogrāfiskais apraksts 20. gs. pirmajā pusē. No mūsdienu viedokļa tas dažā ziņā uzlūkojams par unikālu darbu, jo vairāki viņa aprakstītie mūzikas instrumenti – dūda, svilpe ar bīdni u. c. – vairs nav atrodami ne dzīvā tradīcijā, ne muzeju materiālos, ne arī citos aprakstos.

Divu kokļu – tā sauktās "kuršu" un "ventiņu" kokles – uzrakstu atšifrēšanai ir veltīts Pētera Abula raksts "Kokļu uzraksti"[1] (1924). Nodarbodamies pamatā ar kriptogrāfijas problemātiku, autors sniedz arī dažus kokļu jautājuma pētīšanai nozīmīgus faktus, tostarp acīmredzot vissenākās saglabājušās latviešu kokles zināmo vēsturi.

Nopietnu organoloģiska rakstura darbu vidū būtu jāpiemin arī tādi, kas, nebūdami zinātniski, tomēr ietekmējuši vai pat ģenerējuši zināmus populārus uzskatus. Tāds būtu, piemēram, Jāņa Vītoliņa raksts "Indiešu un senlatviešu mūzikas instrumentu radniecība"[1] (1932). Īsi raksturodams stabules, dūdas, ragus, bungas un cimbales Indijā, autors līdzās min attiecīgā nosaukuma instrumentus Latvijā, vienlaikus apgalvodams, ka, piemēram, neesot starpības starp latviešu (sensuitu) un indiešu mūziķu izpildījumu. Šādi pārspriedumi par voluntāri izraudzītiem un formāli līdzīgiem objektiem būtu uzskatāmi par nodevu valodniecības atklājumu ierosinātai eiforijai un ar to saistītām spekulācijām par ģeogrāfiski attālinātu indoeiropiešu (jeb tā laika valodā – "āriešu") etnosu kultūru radniecību.

Jānis Alberts Jansons savā pētījumā "Die lettischen Maskenumzüge" ("Latviešu masku gājieni", 1933), kas ir publicēts arī grāmatā[1], min vairākus ķekatās izmantojamos trokšņa rīkus.

Apcerējumā par latviešu deju Elza Siliņa pielikuma veidā ir iekļāvusi nodaļu "Deju pavadijumi un dažas ziņas par latviešu senajiem muzikas rīkiem"[1] (1939). Kaut gan tā iesākas ar nepārliecinošu evolucionistiska rakstura pārspriedumu par pirmatnējiem deju pavadījumiem, kopumā autore ir savākusi vienuviet dažāda veida instrumentālās muzicēšanas faktus. Diezgan plaši apcerēta plaukšķināšana, kāju piesišana, dažādu klabekļu un grabekļu sišana, sevišķi izceļot šādu rīku lietošanas maģisko funkciju. Īpašā grupā izdalīti dažādie trokšņa rīki kāzās – puškaitis, trīdeksnis, ērkulis, arī klapītes. E. Siliņa apskatījusi svilpes un stabules, uzsverot to nozīmi deju pavadījumam. Viņa pieminējusi arī Straumes Jāņa, kā arī Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 1870. gada 2. septembra protokolā minētos materiālus par citiem pūšamajiem instrumentiem. No stīgu instrumentiem apcerētas kokles, dūda, ģīga, lielākoties izmantojot 1896. gada Latviešu etnogrāfiskās izstādes, Pieminekļu valdes, A. Bīlenšteina un Brīvdabas muzeja materiālus. Savu nodaļu par mūzikas instrumentiem E. Siliņa nobeidz ar plašāku apceri par somas stabulēm, raksturojot gan instrumenta izplatību, gan lietošanas situācijas, gan tā spēles administratīvo ierobežošanu 18. gs. Te izmantotas J. Kola, J. Petri, A. V. Hupela publikācijas, kā arī K. G. Zontāga apkopotie Vidzemes policijas materiāli.

Salīdzinošie materiāli par latviešu koklēm atrodami A. Famincina[1] (1890), N. Privalova[1] (1908), A. Veisenena[1] (1928), E. Arro[1] (1931), Z. Slavinska[1] (1937) un vairākos citos ne tik nozīmīgos darbos.

Jūlija Sproģa grāmata “Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā”[1] (1943) ir līdz tam lielākais mūzikas instrumentu un instrumentālās mūzikas jautājumiem veltītais darbs. Tā pirmās daļas 12 nodaļās apskatīti sitamie instrumenti – bungas, eglīte, sietiņš, pūšamie instrumenti – taure, rags, vargas (balstoties uz viņa rīcībā esošajām ziņām, autors to uzskata par pūšamo instrumentu), stabule, svilpe, spiegana, pēga, Pāna svilpe, stīgu instrumenti – dūdas, spēles, monohords, cimbāle, Latgales un Kurzemes kokles. J. Sproģis apkopojis folkloras materiālus – tautasdziesmas, sakāmvārdus, pasakas un citus, kuros minēti mūzikas instrumenti, un salīdzinājis tos ar vēsturiskām un etnogrāfiskām liecībām. Darbā publicēti 46 instrumentālu melodiju piemēri, to starpā 2 taures, 19 āžaraga, 7 stabules, 6 dūdu un 12 kokļu melodijas. 8 no tām autors savācis pats, pārējās viņš ņēmis no A. Jurjāna (19 melodijas), E. Melngaiļa (16 melodijas) un A. Salaka (3 melodijas) arhīviem Latviešu folkloras krātuvē. Būdams diezgan erudīts sava laika muzikologs un pārzinādams galvenās latviešu mūzikas instrumentiem veltītās publikācijas, J. Sproģis mēģinājis latviešu instrumentālmūzikas parādības skatīt plašākā reģionālā un vēsturiskā kontekstā.

Diemžēl J. Sproģa grāmata “Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā” neiezīmēja kvalitatīvi jaunu laikposmu latviešu organoloģijā. Sagatavota 1943. gadā, tā tomēr netika publicēta, acīmredzot kādu ar okupācijas situāciju saistītu apstākļu dēļ. Līdz mūsu dienām ir nonācis tikai šī darba korektūras variants, kas glabājas Latviešu folkloras krātuvē.

Emilis Melngailis savā grāmatā “Latviešu dancis”[1] (1949) apraksta tautas mūzikas instrumentus, to gatavošanu un lietošanu, tāpat arī izsaka savas domas par instrumentālās mūzikas atdzimšanas iespējām. Grāmatā ievietotas 362 melodijas un 4 melodiju apdares. Tādējādi būtu sagaidāms, ka šī grāmata būtu ievērojams instrumentālās (deju) mūzikas materiālu krājums, tomēr tā pirmajās piecās nodaļās sakārtotās melodijas būtībā ir dziesmas, kuru divdaļīgs vai četrdaļīgs metrs, formas divdaļība u. c. formālās iezīmes ļāva E. Melngailim tās uzskatīt par danču (paša Melngaiļa apzīmējums) melodijām. Izņēmums ir melodijas Nr. 191, 192, 194–196, 198–201, 206, 208, 210–212, 224, 228–230 un 232, kurām ir analogi grāmatas 6. nodaļā “Instrumentāli paraugi”. Šajā nodaļā ievietotas 3 taures, 13 āžaraga, 5 stabules, 13 dūdu, 18 kokļu, 1 divnāšu svilpes un 2 blakusstabuļu melodijas. Ievērojama šo paraugu daļa dublējas “Latviešu mūzikas folkloras materiālu” 1. grāmatā[1]. Te vietā piebilst, ka šo materiālu lielāko daļu E. Melngailis pierakstījis 20.–30. gados.

Valodnieku darbi

Kārļa Kristiāna Ulmaņa "Latviešu vārdnīca"[1] (1872–1880), ko viņš sastādījis, izmantojot J. Neikena materiālus, ir ievērojama ar diezgan lielu pieminēto mūzikas instrumentu skaitu. Liela šo pieminējumu daļa ir pārņemta no agrākajām vārdnīcām, tomēr ir arī jauni materiāli. Ir minēts trīdeksnis un citi grabekļi. "Pulkstenītis" tiek lietots nevis zvaniņa, bet ērģeļu reģistra nozīmē. Līdzīgi kā iepriekš, minēts vargans. Pirmoreiz ir minēts sietiņš – rokas bundziņas ar zvārguļiem, tāpat arī leijerkaste un mūnikas – ielu harmonikas. Pieminēta ģīga, kas esot mazpazīstama. Liela uzmanība pievērsta dažādiem gaisskaņiem. Primitīvi no putna spalvas gatavoti bērnu instrumenti ir pēkšis jeb spalvas pēkšis un spendele. Dūda ir vientoņa svilpe, bērnu instruments, pīpere, arī tūte, tūtere – daudztoņu stabule. Dūka ir gan somas stabules, gan arī somas stabuļu vai ērģeļu stabule, turpretī bāga – somas stabuļu basa stabule jeb dūcene. No piemutņa gaisskaņiem minēta strūba, trūbe, kā arī strumpis jeb strumpe.

Valodnieks Johans Zēverss plašākā apcerējumā[1] (1924) ir apkopojis dažādās agrākās publikācijās atrodamos materiālus par latviešu mūzikas instrumentiem. Pamatā tās ir 17.–19. gs. vārdnīcas, bībeles un tās daļu tulkojumi, dziesmu grāmatas. Izmantotas arī J. K. Broces, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas, A. Bīlenšteina publikācijas, kā arī valodnieciski, vēsturiski u. c. pētījumi. Autors ir analizējis instrumentu nosaukumus, mēģinājis noskaidrot to etimoloģiju, dažādās nozīmes. Viņa apskatītie termini ir šādi: eglīte, trīdeksnis, puškainis, čagans, ērkulis, trumulis (trumelis), pulkstenītis, sietiņš, bungas, spieganas, spendele (pēkšis), pēga, taure (aure), svilpe, stabule, pīpe, dūda (dūka), soma stabule, bazūne, strumpis, trumete (trumiete), trūba (trūbe, strūbe), ērģeles, leijerkaste, mūnikas (ermonikas), blumīzeris (glumīzeris), vargans, kokle, klavieres, videle, bāga, gīga, vijole, spēle. Nosaukumu analīzes ir papildinātas ar instrumentu uzbūves, gatavošanas un pat lietošanas aprakstiem, kas šim darbam piedod nopietnas, vērā ņemamas organoloģiskas publikācijas raksturu. Diemžēl, vairumam vēlāko laiku organologu J. Zēversa pētījums, šķiet, nav pazīstams.

Gandrīz pēc trim gadu desmitiem J. Zēverss šo apcerējumu vācu tulkojumā ar papildinājumiem un nosaukumu “Musikinstrumente” kā 11. nodaļu iekļauj savā darbā[1] par vācu valodas ietekmi uz latviešu valodu (1953).

Savā latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas 1. daļā[1] Ernsts Blese apskata vecākos personu vārdus un uzvārdus dažādos 13.–16. gs. avotos. Starp šiem vārdiem diezgan daudz tādu, kas vai nu norāda uz mūziķa vai instrumentu meistara profesiju vai arī kā citādi saistās ar mūzikas instrumentu nosaukumiem. Rīgas un Vidzemes materiāli ietver šādus "instrumentālus" uzvārdus: Bauben, Bratsche, Bunger, Bwnger, Bungher, Cynwolsz (Cimbuols?), Klaben, Klabbesche, Kokelne Seewe, Kokelnyk Ze (Kokleniece?), Kokelneke, Leische toure, Leischetower, Pauke, lele Pauke, Paucke, Pouke, Powyeke, Powke, Powcke, Powyke, Pucke, Pulcksten, Pulcstyn, Pulxstins, Spellnick, Spelman, Spelmans, (–nsz?), Speleman, Spelmansche, Stabbelatis, Stabbelats (Stabulītis?), Stabwlneke Snote, Swilp, Swilpecksche, Taurkallyt, Tourkal, Trummel. Iespējams, ka ar mūzikas instrumentiem saistīti arī vārdi Dudesman un Gigge. Tikai viens vārds – Pauke – atrodams Kurzemes sarakstā, un tikai divi – Dudel, Piper (?) – poļu dokumentos.

Īpaša nozīme kā organoloģiskās informācijas avotam ir Kārļa Mīlenbaha veidotajai un Jāņa Endzelīna turpinātajai un rediģētajai fundamentālajai “Latviešu valodas vārdnīcai”[1] un tās papildinājumiem[1]. Organogrāfiskie materiāli ņemti pārsvarā no 17.–19. gs. latviešu valodas vārdnīcām, folkloras un etnogrāfijas materiālu krājumiem, periodikas. “Latviešu valodas vārdnīcā” atrodami ne tikai daudzu skaņu rīku nosaukumi, bet arī šo nosaukumu lietojuma piemēri, bieži vien – arī pagatavošanas vai spēlēšanas apraksti. Vairāki publicētie nosaukumi šeit parādās pirmoreiz – biuvas, kaukala u. c. Tādējādi vārdnīca sniedz daudzpusīgu, oriģinālu informāciju un dod iespēju veikt etimoloģiska rakstura studijas. Diemžēl, K. Mīlenbaha, J. Endzelīna un E. Hauzenbergas pamatīgā darba nozīme organoloģijas kontekstā līdz šim nav pietiekoši novērtēta.

20. gs. otrā puse

Sagatavotā, bet nepublicētā J. Sproģa grāmata latviešu organoloģijā savā veidā “iezvanīja” diezgan neauglīgo kara un pēckara laikposmu, kuru pārtrauca pāris aizkavējušās E. Melngaiļa publikācijas. Tikai 1960. gadu sākumā kvalitatīvi jaunu pētījumu līmeni iezīmēja Joahima Brauna darbi. Būdams prof. L. Ginzburga aspirants Maskavas konservatorijā, viņš pievērsās mūzikas instrumentu, galvenokārt lociņinstrumentu, vēstures pētījumiem. Viņa pirmais plašākais un nozīmīgākais darbs bija “Vijoļmākslas attīstība Latvijā: Apskats”[1] (1962), tam sekoja daudz rakstu latviešu, krievu, Rietumvācijas un citos periodiskos izdevumos vai rakstu krājumos. Tostarp kā svarīgākie būtu minami “No latviešu instrumentālās mūzikas vēstures”[1] (1962), “Die Anfänge des Musikinstrumentenspiels in Lettland”[1] (1971) un šī pētījuma latviskais variants “Instrumentālās mūzicēšanas pirmsākumi Latvijas territorijā”[1] (1975).

J. Brauna darbu pamatā ir plašas un sistemātiskas literatūras, Rīgas pilsētas valdes arhīva materiālu un citu avotu studijas. Viņa apskatīto problēmu loks ir diezgan plašs, tomēr visvairāk viņš pievērsies instrumentālās muzicēšanas vēstures problēmām, laika gaitā arvien vairāk akcentējot mūzikas arheoloģijas ievirzi. Rekonstruēdams dažādu laikmetu instrumentālās mūzikas kultūras ainu, J. Brauns apstrīd tādus iesakņojušos uzskatus kā, piemēram, uzskatu par kāda instrumenta latvisko piederību vai arī par atsevišķu instrumentu senumu. Savos darbos J. Brauns ir izteicis un formulējis daudzas jaunas domas un atziņas, tostarp par etnisko sakaru rezultātiem instrumentārija jomā, par mūziķu profesionalitāti, par atsevišķu instrumentālās muzicēšanas parādību saistību ar likumdošanu, tradīcijām, sociālo jomu u. c. sfērām.

Tomēr J. Brauna zinātniskajai darbībai Latvijā nebija gaidāmās rezonanses. Viņš padomju okupācijas varas iestādēm iesniedza lūgumu izceļošanai no okupētās Latvijas uz Izraēlu, un tas noteica viņa darbu tālāko likteni. Tā sekas – 1971. gadā tika iznīcināts jau iesietais un pusceļā līdz tirdzniecības tīklam nonākušais almanaha “Latviešu mūzika” 9. sējums, kurā bija J. Brauna raksts “Instrumentālās muzicēšanas aizsākumi Latvijas teritorijā”. Šo almanahu pārpublicēja pēc gada, bet jau ar citu autoru rakstiem minētā J. Brauna raksta vietā. Tajā laikā raksta vāciskais variants Vācijā jau bija publicēts žurnālā “Musik des Ostens”, un dažus gadus vēlāk ar nosaukumu “Instrumentālās mūzicēšanas pirmsākumi Latvijas territorijā” to publicēja trimdā izdotais almanahs “Latvju mūzika”. Tomēr plašākai auditorijai Latvijā šis pētījums vairs nebija pieejams. Gandrīz divus gadu desmitus padomju okupācijas varas iestādes neļāva atsaukties uz J. Brauna darbiem, viņš padomju muzikoloģijā vairs “neeksistēja”. J. Brauna idejas bez nepieciešamajām atsaucēm parādījās citu autoru publikācijās.

Ziņas par PSRS tautu mūzikas instrumentiem ir apkopotas 1963. gadā pirmoreiz un 1975. gadā otrreiz izdotajā “PSRS tautu mūzikas instrumentu atlantā”[1]. Atsevišķa nodaļa šajā darbā ir veltīta latviešu tautas mūzikas instrumentiem. To sarakstījusi E. Jazovicka – viena no trim atlanta veidotājiem. Grāmatas beigās ir atsauces uz A. Bīlenšteina, A. Jurjāna, J. Sproģa, E. Melngaiļa un S. Krasnopjorova darbiem. Saskaņā ar K. Vertkova piedāvāto mūzikas instrumentu sistemātiku ir apskatīti svilpe, stabule, bērzatāss, pēga, spiegana, pēkšis, ganurags, somas dūdas (atlanta tekstā lietots nosaukums – cjve lelf), rags, āžarags, tāšu taure, taure, kokle, spēles (atlanta tekstā – cgtkc), pūšļa vijole, dūda (stīgu instruments, bet atlanta tekstā nepareizi lietots gaisskaņa apzīmējums – lelfc), ģīga (atlanta tekstā – lbuf), cimbole, sietiņš, bungas, vargas, eglīte, puškainis, trideksnis, čagana, koka zvans, klaburis, tarkšķis (atlanta tekstā – nfhrinbc). Atlanta ievadā minēts, ka nenovērtējamu palīdzību šajā darbā snieguši J. Vītoliņš, E. Melngailis, kā arī S. Krasnopjorovs.

Darbā maz jaunu, iepriekš nepublicētu materiālu. Diezgan daudz ir informācijas par tā saukto “modernizēto tautas mūzikas instrumentu” radīšanu un ieviešanu tautas mūzikas instrumentu orķestru, ansambļu, tautas deju ansambļu praksē. Raksturotas stabuļu, ganuragu, hromatisko tauru, kokļu, ģīgu orķestra grupas, kā arī atsevišķi modernizētie instrumenti – zvārgulis, trīdeksnis, koka zvans.

Kopumā tomēr šo darbu nevar izmantot par ticamu organoloģiskās informācijas avotu, tajā nav atsauču, norāžu, diezgan daudz ir kļūdainas, nepārbaudītas vai pat izfantazētas informācijas. Tā, piemēram, atlantā aprakstīta stabules spēlēšana, pavadot nabagus un bāreņus karā. Minēts arī, ka uz pēkša spēlējot tautas dziesmas, dejas un instrumentālus gabalus; tautas muzikanti ganuragam izņemot spiedzi un spēlējot to kā vaļējo garenflautu; pagātnē ganurags esot bijis tikpat plaši izplatīts instruments kā stabule un uz tā spēlējuši dziesmas, dejas un instrumentālus skaņdarbus; senākām koklēm esot dzīslu stīgas; esot bijuši kokļu ansambļi vai ansambļi, kuros kokles spēlētas kopā ar citiem instrumentiem; kāzas neesot iedomājamas bez koklēm; uz pūšļa vijoles spēlējuši vienkāršas dziesmas, dejas un melodijas; sietiņu dejojot spēlējušas sievietes; bungas esot sen izzudis instruments; vargas pārsvarā spēlējuši Latvijā apmetušies čigāni; tarkšķi izmantojuši deju un reizēm arī dziesmu pavadījumam. Par nepārbaudītu informāciju būtu uzskatāmas ziņas par somas stabuļu lietošanu atlanta sagatavošanas laikā (20. gs. otrajā pusē) Liepājas un Alūksnes rajonos. Sastopami arī izdomājumi tīri krieviskā garā, piemēram, ka tautas svētku “guljanie” laikā kokles siksnā pakārtas kaklā, vai ka spēles visbiežāk spēlētas, sēžot uz savas mājas sliekšņa. Pārsteidzoši, ka šādā specializētā darbā ieviesušās neprecizitātes, kuru novēršana būtu pa spēkam ikvienam daudzmaz izglītotam organologam. Tā, piemēram, rakstot par dabisko virstoņu tauri, minēts, ka uz tās spēlējot instrumentālas melodijas, tautas dejas un maršus. Cimbolēm esot 14 stīgu un hromatiska skaņurinda apmēram 2 oktāvu apjomā.

Praktisku vajadzību mudināti, mūzikas instrumentu problēmām ir pievērsušies dievturi. Kā lielākais apcerējums būtu minams Arvīda Brastiņa raksts “Senie latviešu skandējamie rīki dainās”[1] (1968). No Kopenhāgenā izdoto latviešu tautasdziesmu krājuma autors ir izvēlējies 550 dziesmu tekstus, kuros minēti kādi mūzikas instrumenti vai spēlēšanas situācijas. Šo tekstu skaidrošanā izmantoti K. Mīlenbaha “Latviešu valodas vārdnīcas”, A. Švābes rediģētās “Latvju enciklopēdijas” un A. Bīlenšteina materiāli, kas papildināti ar P. Šmita “Latviešu tautas teiku un pasaku” materiāliem. Šis darbs būtu izceļams kā pirmā lielākā “organoloģisko” folkloras tekstu izlase, ja vien neskaita nepublicēto un tāpēc plašākai auditorijai nezināmo J. Sproģa darbu. Diemžēl A. Brastiņa raksta nozīmi stipri mazina diezgan subjektīvie un zināmā mērā arī tendenciozie skaidrojumi.

Jau kopš J. Straumes publikācijām organologi, raksturojot latviešu tautas mūzikas instrumentus, mēdz atsaukties uz informāciju, kas atrodama tautasdziesmās. Tomēr pirmā nopietnā tautasdziesmu kā organoloģiskās informācijas avota analīze ir veikta tikai Kārļa Brambata darbā “Die lettische Volkspoesie in musikwissenschaftlicher Sicht”[1] (1969). Lai noskaidrotu pagājušo laiku mūzikas dzīves ainas konstruēšanas iespējas, autors piemin dažus svarīgus latviešu etnosa vēstures posmus, ieskicē folkloras vākšanu un nozīmīgākos vākumus, raksturo tautas dzejas formālās iezīmes un kultūrvēsturisko vērtību, pievēršas hronoloģizācijas problēmai. Dainas par mūzikas instrumentiem kopumā ir arhaiskākas nekā dainas par dziedāšanu, tomēr dati par mūzikas instrumentiem ir samērā trūcīgi un nedod tiešus norādījumus par kādu noteiktu vēsturisku laikmetu. Tālākai analīzei K. Brambats ir izvēlējies 440 dainu tekstus, kuros minēti mūzikas instrumenti vai to spēlēšana. Līdzās statistiska rakstura informācijas apskatam autors tuvāk pievērsies dažiem seniem idiofoniem, taurei, bungām, koklēm. Īpašu uzmanību izpelnījusies vara taure un vara bungas, kuras viņaprāt varētu nosaukt par “vismīklainākajiem dainu instrumentiem”.[1]

Līdz 60. gadu beigām zināmos faktus par arheoloģiskajiem mūzikas instrumentiem Latvijā ir apkopojis Vladislavs Urtāns[1] (1970). Viņš ir aprakstījis 2 kaula svilpes: viena, datēta ar m. ē. 1. gadu tūkstoša vidu, atrasta Daugmales pilskalnā, otra, domājams no 6.–7. gs., atrasta Ķentes pilskalnā. Senākā no 8 zināmajām kaula stabulēm attiecas uz neolītu vai vēlāku laiku un ir atrasta Lielā Ludzas ezera krastā. Citas stabules (datējamas līdz pat 13. gs.) atrastas seno latgaļu, sēļu un lībiešu teritorijā. Uz šo laiku attiecas arī stabules spēlētāja attēls uz krāsns māla apmetuma 13. gs. bronzas lējēja miteklī Tērvetē. Atzīmēdams taures nosaukuma izcelsmi un izplatību, V. Urtāns piemin Tērvetes pilskalnā atrasto kaula piemutni, kas analoģisks etnogrāfijas materiālos zināmajiem. 19. gs. beigās Jaungulbenes apkārtnē atrastais bronzas rags, ko pēc spektrālanalīzes datē ar vēlo bronzas laikmetu, varētu būt vēlāks, jo tas atrasts kopā ar 8.–13. gs. latgaļu kapulietām. Kopskaitā pieci vargāni atrasti 13.–17. gs. vācu piļu izrakumos. Beverīnas kaujas aprakstā Indriķa Livonijas hronikā minēto mūzikas instumentu V. Urtāns traktē kā stīgu lociņinstrumentu. Cita stīgu instrumenta — kokļu — ornamentēts fragments atrasts Tērvetes pilskalna 13. gs. slānī.

Kopā ar Liju Krasinsku sarakstītajā darbā “Latviešu mūzikas vēsture” Jēkabs Vītoliņš vienu apakšnodaļu ir veltījis latviešu tautas mūzikas intrumentiem[1] (1972). Organoloģisko informāciju viņš smēlies no A. Jurjāna “Latvju tautas mūzikas materiālu” IV burtnīcas, A. Bīlenšteina grāmatas par latviešu koka celtnēm un darbarīkiem, J. Sproģa manuskripta “Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā”, E. Melngaiļa krājumiem “Latviešu dancis” un “Latviešu mūzikas folkloras materiālu” I sējuma. Izmantotas arī latviešu pasakas un teikas, Indriķa Livonijas hronika un V. Urtāna pētījums. J. Vītoliņš mazliet pievēršas instrumentu lomai seno latviešu dzīvē, kā arī senākajiem instrumentu – svilpju, stabuļu, dūceņu – atradumiem. Apskatīdams etnogrāfiskas ziņas par mūzikas instrumentiem, viņš tos sakārto šādā secībā: idiofoni, membranofoni, aerofoni un hordofoni. J. Vītoliņa darbā sīkāk ir raksturoti trīdeksnis ar tā paveidiem (eglīti, ēkuli, puigaini, puškaini), klabatas, rūcenis, vargas, bungas, sietiņš, stabule, svilpe, spiegana, pēga, pānflauta, dūdas, čagans, āžrags, ganu rags, taure, spēle, dūda jeb pūšļa vijole, ģīga, cimboles, kokles un, visbeidzot, vijole. Apraksts papildināts ar trīdekšņa, stabules, dūdu, āžraga un kokļu skaņdarbu piemēriem, kā arī ar kokļu skaņojuma paraugiem. Ievietots Tērvetes pilskalna arheoloģiskajos izrakumos atrastais zemgaļu stabulētāja attēls, divi no J. K. Broces “Monumente” ņemti attēli ar dūdiniekiem, kā arī fotogrāfija, kurā redzama stabule, taure, dūdas, āžrags, trīdeksnis un trīs piecstīgu kokles.

Kopumā šajā darbā maz jaunas informācijas un ir vairākas organoloģiska rakstura neprecizitātes vai kļūdas. Tā J. Vītoliņš raksta, ka vargas spēlējot pieliek pie zobiem un pietur ar lūpām, bet īstenībā vargas pietur ar pirkstiem un lūpas nedaudz papleš, lai tās nepārcirstu ar vargu mēlīti. J. Vītoliņš nez kāpēc atkārto jau A. Jurjāna izteikto domu, ka “bungas nav vairs tautā nekur uzejamas”[1], lai gan 20. gs. otrajā pusē bungas gatavotas gandrīz katrā lauku kapelā. A. Jurjāna piezīmi, ka sietiņš esot “tāds pats kā dienvidu tautām tamburīns”, J. Vītoliņš dzejiski izvērš un raksta, ka sietiņu izmantojušas “sievietes dejas ritma pastiprināšanai”[1]. Nekorekts ir A. Jurjāna aprakstītās pānflautas salīdzinājums ar lietuviešu skudučiem, jo starp abiem instrumentiem ir būtiska atšķirība: pānflautas stobriņi ir stingri savienoti vairāki kopā, un tā spēlējama kā solo instruments, bet skuduču stobriņi ir nesaistīti, un tos spēlē vienlaicīgi vairāki, katrs pūšot tikai vienā vai divos stobriņos. Nevar pilnīgi tāpatot ģīgu ar zviedru mācītāja J. Dilnera 19. gs. konstruēto monohordu, kā to ir izdarījis J. Vītoliņš teikdams, ka “ģīga īstenībā ir jau tālajā senatnē pazīstamais monohords”[1]. Rakstīdams, ka “kokles skaņojums parasti ir diatoniskā skaņu rindā”[1], J. Vītoliņš pusē no piedāvātajiem kokļu skaņojumu paraugiem ir atzīmējis subkvartu – toni kvartu uz leju no diatoniskās skaņurindas zemākā toņa.

Baltijas instrumentārija jautājumiem divos rakstos pievērsies Oregonas universitātes profesors Stīvens Reinoldss. Savā rakstā par Baltijas psaltēriju[1] (1973) viņš pievēršas visai kokles veida instrumentu grupai, raksturo ergoloģisko tipu, komentē ikonogrāfijas materiālus, aprakstus un pētījumus, diskutē par dažām terminoloģijas, cilmes, muzikālās prakses u. tml. problēmām.

Otrā rakstā "Baltijas psaltērijs un Dievu un Velnu mūzikas instrumenti"[1] (1983) S. Reinoldss vairāk uzmanības velta simboliskajiem priekšstatiem, kas saistīti ar dažādiem mūzikas instrumentiem. Analizēdams instrumentu pieminēšanas semantiku gan senākajos avotos, gan folkloras materiālos, viņš secina, ka uzskatus par mūzikas instrumentiem ietekmējusi viduslaikos ienākusī duālistiskās kosmogonijas tēma. Sagaidāmās Dimezila trīsfunkcionālās organizācijas vietā S. Reinoldss atrod mūzikas rīku duālismu: vispirms viņš runā par Dieva un Velna instrumentiem, taču publikācijas turpinājumā par iedalījuma raksturotājiem kļūst apzīmējumi "augšup" un "lejup".

Kristīne Jaremko mākslas maģistra disertācija[1] (1980) ir viens no nozīmīgākajiem un daudzpusīgākajiem darbiem par Baltijas koklēm. Darba metodoloģiskais pamats ir kokļu tradīcijas aplūkošana kultūras kontekstā. Autore piedāvā padziļinātu Baltijas kultūras reģiona vēsturiskā fona analīzi, viņa apskata instrumentu vietu Baltijas zemnieku sabiedrībā, pievēršoties gan spēlētāja sabiedriskajam stāvoklim, gan instrumentu nozīmei tradicionālajā kultūrā. K. Jaremko veic plašu folkloras materiālu analīzi, īpaši izceļot svarīgākos ar kokļu tradīciju saistītos motīvus – Dieva kokļu, zelta kokļu, Orfeja, “dziedošo kaulu” motīvus, kokles rotājošos rakstus un to simbolisko nozīmi. Darbā uzmanība pievērsta arī tēmām, kas līdz tam nav pietiekoši apzinātas un pētītas, – mūzikas instrumentiem Baltijas nacionālajās kustībās, instrumentu atdzimšanai emigrācijā. Veikta arī kokļu un kankļu mūzikas žanriskā klasifikācija un stilistiskā analīze, raksturota baltiešu imigrantu mūzika Amerikā. Liela uzmanība pievērsta kokļu veida instrumentu izcelsmes jautājumam, instrumentu un to daļu nosaukumiem, gatavošanas materiālam, veidam, skanējuma tembram. Beigās dota plaša bibliogrāfija un diskogrāfija, folkloras, mūzikas un vizuālo materiālu norādes.

Pirmā Īrisas Priedītes organoloģiskā publikācija[1] (1978) ir Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja reklāmizdevums, taču jau nākošais darbs "Ko spēlēja sendienās"[1] (1983) ir pirmā lielā tieši latviešu tautas mūzikas instrumentiem veltītā grāmata. Tajā pirmoreiz apkopota vispusīga informācija par atsevišķiem instrumentiem un to grupām. Autore secīgi raksturo šādas instrumentu klases: pašskanošie skaņu rīki, pūšamie, sitamie, stīgu instrumenti. Sīkāka grupējuma veidošanas kritērijs ir vai nu morfoloģiska radniecība ("Svilpes un svilpaunieki", "Ganu rags un dūkas", "Ragi un taures", "Spēles un dūdas", "Ģīgas, vienstīdži un divstīdži") vai arī funkcionāla līdzība ("Bērztāss, spiegana un pēga", "Vijoles, cītaras un cimboles"). Grāmatā ir gan jau publicēta informācija, gan arī jauni materiāli, galvenokārt no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja fondiem. Visvairāk oriģinālo materiālu ir nodaļā "Par tautas instrumentu darinātājiem, spēlmaņiem un kopīgu muzicēšanu". Tur izvērtēts vairāku instrumentu būves meistaru ieguldījums, minēti saistoši fakti no viņu dzīves un darbības. Raksturojot spēlmaņu tradīciju, autore pievēršas gan tās iesākumiem un attīstībai, gan situācijai 20. gs. otrajā pusē. Parādīta kroga kā muzicēšanas vietas īpašā nozīme lauku dzīvē. Darba beigās ir bibliogrāfija un piezīmes.

Ī. Priedītes darbu dziļi un vispusīgi divos "Latvju mūzikas" laidienos ir izvērtējis Kārlis Brambats[1] (1987, 1988). Viņš sīki aplūko darba teorētiskos pamatus – pirmkārt tautas mūzikas instrumenta jēdziena definīcijas problēmas un instrumentu klasifikācijas metodes. Sekojot Ī. Priedītes grāmatas uzbūvei, K. Brambats tālāk aplūko pašskaņus, pūšamos, sitamos un stīgu instrumentus, kā arī komentē darba pēdējo nodaļu "Par tautas instrumentu darinātājiem, spēlmaņiem un kopīgu muzicēšanu". Faktiski K. Brambata recenzija būtu uzlūkojama par jaunu, nozīmīgu pētījumu latviešu organoloģijā. Veidota kā Ī. Priedītes grāmatas "Ko spēlēja sendienās" kritika, tā nevis mazina kritizējamā darba paliekošo nozīmi, bet gan, taisni otrādi, izceļ tā informatīvo, apkopojošo vērtību.

Diezgan liela uzmanība latviešu instrumentiem veltīta vienā no lielākajām mūzikas instrumentu enciklopēdijām pasaulē "The new Grove dictionary of musical instruments"[1] (1984). Enciklopēdijas rakstu materiāli ņemti lielākoties no Ī. Priedītes grāmatas "Ko spēlēja sendienās".

Dažās turpmākajās publikācijās[1] (1984, 1985, 1992) Ī. Priedīte pievēršas atsevišķiem etnogrāfijas jautājumiem. Apzinot un apkopojot visu Latvijas muzeju krātuvēs atrodamos tautas mūzikas instrumentus, tapuši divi katalogi – "Tautas mūzikas instrumenti"[1] (1988) un "Cītaras un meistari"[1] (1993). Pirmajā iekļautas ziņas par vairākiem simtiem pašskaņu, pūšamo, stīgu un sitamo instrumentu. Atsevišķā nodaļā apkopotas arheoloģiskās liecības. Otrajā katalogā raksturotas apmēram simts cītaras un cītarkokles Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja tautas instrumentu kolekcijā, komentāriem izmantojot arī gandrīz pustūkstoti informācijas vienību lielo muzeja zinātniskā arhīva krājumu. Šie katalogi ir tapuši gandrīz gadsimtu pēc pirmā latviešu mūzikas instrumentu kataloga un savā veidā liecina par organogrāfijas noieto ceļu šai laikposmā.

Jau 80. gadu vidū latviešu mūzikas instrumentu klasifikācijas, funkcionēšanas, semantikas u. tml. problemātikai pievērsies šā raksta autors. Loģiski sakārtojot informāciju par latviešu instrumentiem un veicot to klasificēšanu saskaņā ar Hornbostela–Zaksa sistēmu, ir tapusi grāmata "Tautas mūzikas instrumenti Latvijas PSR teritorijā"[1] (1987). Diemžēl, mazā metiena (500 eksemplāru) un nožēlojamās tipogrāfijas kvalitātes dēļ šis darbs gandrīz nemaz nekļuva pazīstams ieinteresēto lasītāju aprindās. Dainas kā organoloģiskās informācijas avots raksturotas kopā ar Arnoldu Klotiņu sagatavotajā publikācijā "Latviešu tautas mūzikas instrumenti un to lietošanas semantika K. Barona "Latvju dainās""[1] (1985), un tās angliskajā versijā[1], kas publicēta Vairas Vīķes-Freibergas sastādītajā un rediģētajā zinātnisko rakstu krājumā "Linguistics and poetics of Latvian folk songs" (1989). Izmantojot statistiskus datus, ko sniedz samērā lielais "instrumentālo" dainu masīvs, autori konstatējuši vairākas interesantas tradicionālās dzejas tendences, kā arī salīdzinājuši šo informāciju ar vēstures, arheoloģijas, etnogrāfijas un citāda veida liecībām. Viņi secinājuši, ka dainas sniedz unikālu informāciju par mītiskās domāšanas izpausmēm dažādās ar mūzikas instrumentu lietošanu saistītās situācijās.

Valdis Muktupāvels vairākos rakstos apskatījis un analizējis latviešu mūzikas instrumentu funkcionēšanas, simbolikas un vēstures jautājumus. Somugru un kaimiņu tautu kāzu ieražu mūzikai veltītajā krājumā publicēts viņa raksts "Mūzikas instrumenti latviešu kāzu cikla tautasdziesmās"[1] (1986); tajā, ņemot par pamatu materiālu izlasi no "Latvju dainām" un "Kāzu dziesmām", izdalītas un raksturotas vairākas atšķirīgas mūzikas instrumentu lietošanas situācijas arhaiskajā un jaunāko laiku vedību rituālā. "Kokles Latvijā"[1] (1987) – te ir dažas kokļu tradīcijas senākās vēstures un simbolikas problēmas. Raksts par baubenu un membranofoniem Latvijā[1] (1988) publicēts Lietuvas Valsts konservatorijas rīkotās zinātniskās konferences materiālu krājumā; tajā kritizēts uzskats par to, ka bungas latviešu mūzikas kultūrā esot margināls, neraksturīgs instruments un, analizējot vienas dainas vairākos variantos minēto "baubenu", "bambenu" u. tml., izteikts pieņēmums par izzudušu membranofonu, kas arhaisma veidā saglabājies dainu tradīcijā. Krājumā "Padoms" publicētajā rakstā "Kur tava kokle?"[1] (1988) raksturota vairāku latviešu tautas mūzikas instrumentu uzbūve, materiāli un lietošana; kopumā tas dod ievirzi ganu un bērnu instrumentu praktiskai pagatavošanai un apgūšanai. Daži mazāk skarti mūzikas instrumentu simbolikas aspekti aplūkoti apcerējumā "Par āžaragu, vara bungām un ne tikai"[1] (1991); īpaši pievērsta uzmanība āžaraga un stabules falliskajai simbolikai un vara bungu simboliskajai nozīmei vasaras saulgriežu rituālā. Tajā pašā 1991. gadā tika publicēta V. Muktupāvela plašam interesentu lokam veidotā brošūra "Skaņurīku ābece. Latvian Musical Instruments"[1] (1991, 1994), kurā par 44 mūzikas instrumentiem atrodama šāda informācija: instrumenta zīmējums, autora izraudzīts pamatnosaukums un tā varianti izloksnēs, šā instrumenta nosaukumi lietuviešu, igauņu (somu), krievu (baltkrievu, poļu, čehu), zviedru, vācu un angļu valodās. Iespēju robežās dots katra mūzikas instrumenta vai tā lietošanas situācijas attēlojums dainās. Rakstā "Kūklej muni brōleleni sov' ōreņu maleņā"[1] (1993) informācija par kokļu meistaru Donātu Vucinu kontaminēta ar pārsvarā no J. Sproģa darba "Senie muzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā" ņemtajiem materiāliem par latgaliešu koklēm un koklētājiem. Baltijas reģiona mūzikas instrumenti un instrumentālās mūzikas svarīgākās parādības īsi aprakstītas rakstā "Dziedošais koks"[1] sērijas "Insight Guides" izdevumā (1993), kas veltīts Baltijas valstīm. Kokļu repertuārs, instrumentu konstrukcija, spēles veids, lietošanas nolūks, simbolika ir aplūkoti saistībā ar kultūras un sociālo situāciju rakstā "Kokles 20. gadsimtā: tradīcija pretstatā modernizācijai"[1] (1994). Modernizēto kokļu veidošanos un repertuāru ietekmēja sabiedrībā dominējošie pieņēmumi par tautas mūzikas pārtapšanu jaunā kvalitātē; atgriešanās pie tradicionālo kokļu formas un repertuāra tomēr nav traktējama kā koklēšanas tradīciju atjaunošana, bet gan jaunu, mūsdienu mūzikas kultūrai raksturīgu tradīciju veidošanās. Raksturojot latviešu tradicionālo mūziku kopumā, Smitsona institūta izdevumā[1] (1998) sniegta koncentrēta informācija par svarīgākajiem latviešu instrumentārija funkcionēšanas aspektiem. Latviešu mūzikas instrumentiem vesela nodaļa ir veltīta šā raksta autora un Borisa Avrameca kopīgi veidotajā grāmatā "Mūzikas instrumentu mācība. Tradicionālā un populārā mūzika"[1] (1997).

Datortehnikas sasniegumi 80.–90. gados ir radījuši labu pamatu, lai varētu turpināt ar latviešu mūzikas instrumentiem saistītos semantikas, simbolikas u. tml. pētījumus, ņemot par pamatu folkloras materiālus. Viens no šādiem darbiem ir "Krišjāņa Barona "Latvju dainu" substantīvu rādītājs"[1] (1994), kurā labi pārskatāmā veidā fiksēti arī daudzi "instrumentālie" substantīvi.

Nopietni un vispusīgi instrumentārija problemātikai Baltijas jūras austrumu un ziemeļaustrumu piekrastes zemēs pievērsies igauņu organologs Igors Tenurists. Rakstot par tā saukto kanteles-kanneles-kokļu-kankļu-gusļu reģionu[1], viņš izmanto arī daudz Latvijas materiālu. Interpretējot zināmos faktus, I. Tenurists piedāvā argumentētu kokļu tipa instrumentu evolūcijas shēmu. Savā rakstā par tautas mūzikas instrumentiem un Austrumbaltijas tautu etnokultūru sakariem[1] I. Tenurists skar dažādus kopīgā instrumentārija jautājumus. Vairāku vienkāršo instrumentu līdzību viņš skaidro ar līdzīgajiem dabas apstākļiem, savukārt, ar saimniekošanas īpatnībām saistīto instrumentu līdzība norāda uz noteiktiem kultūru sakariem. Šo pašu rakstu, nedaudz pārveidotu un papildinātu, I. Tenurists ievietojis savā grāmatā par mūzikas instrumentiem igauņu lauku dzīvē[1] (1996) kopā ar vairākiem citiem rakstiem, kuros vairāk vai mazāk skarti arī latviešu instrumentārija jautājumi.

Mūzikas instrumentu tipoloģijas, proveniences, simbolikas u. c. problēmas vairākās publikācijās risina lietuviešu organologs Romualds Apanavičs. Instrumentārija veidošanās, funkcionēšanas, attīstības, migrācijas u. tml. vēsturiskiem jautājumiem, galvenokārt Baltijas un Ziemeļeiropas reģionā veltīta viņa grāmata par baltu etnoorganoloģiju[1] (1992). Darbā piedāvāta arī latviešu instrumentu, galvenokārt kokļu, tipoloģija, skarti vairāki ar funkcionēšanas semantiku saistīti jautājumi. Šajā darbā skartās problēmas tālāk risinātas rakstā par rietumbaltiem etnoorganoloģijas materiālu gaismā[1] (1997).

ATTĒLU SARAKSTS

1. Spēlmaņi un nešķīsta dejošana. Gravīra no S. Minstera "Kosmogrāfijas" (1550, 1598).

Musicians and satanic dancing. Engraving from S. Münster's "Cosmographey" (1550, 1598).

2. Spēlmaņi un nešķīsta dejošana. Gravīra no O. Magnusa "Historia de gentibus septentrionalibus " (1555).

Musicians and satanic dancing. Engraving from O. Magnus's "Historia de gentibus septentrionalibus " (1555).

3. Stabulnieks spēlē izbraukumā ar laivu. Gravīra no 1565. gada Rīgas kalendāra.

Piper playing in the outing with a boat. Engraving from the Riga calendar of 1565.

4. Zemnieku kāzu procesija. Gravīra no Ā. Oleārija " Vermehrte Moscowitische vnd Persianische Reisebeschreibung" (1663).

Peasants' wedding procession. Engraving from A. Olearius' " Vermehrte Moscowitische vnd Persianische Reisebeschreibung" (1663).

5. Zemnieku kāzas Vidzemē. Zīmējums no J. K. Broces "Monumente" (18. gs. beigas).

Peasants' wedding in Liefland. Drawing from J. Chr. Brotze's "Monumente" (end of the 18th century).

6. Talka Straupes draudzē. Zīmējums no J. K. Broces "Monumente" (18. gs. beigas).

Joint field works in the Straupe parish. Drawing from J. Chr. Brotze's "Monumente" (end of the 18th century).

SUMMARY

"Historiography of Latvian musical instruments" is decided as a review of what has been written and published about musical instruments in Latvia. It deals with the traditional culture and related spheres, whereas the "high" culture or the art sphere is barely touched.

The time period in question is from the 13th century until the end of the 20th century, and it is divided into four basic chapters – "13th – 16th century", "17th – mid 19th century", "2nd half of the 19th – mid 20th century", "2nd half of the 20th century" – in this review.

The earliest documets – chronicles and the first dictionaries – deserve the most attention, whereas the latest are described less, as their authors have been familiar with the previous ones and have adopted some material. When characterizing those documents, all possible information about musical instruments is provided, thus giving insight into the totality of musical instruments used in that particular time period.

A special attention is payed to the works published in the 20th century, having traced contours of modern Latvian organology, namely, the research of J. Braun, V. Urtans, I. Priedite, the author himself, as well as of scholars from abroad.

ATSAUCES UN PIEZĪMES

[1] Organoloģijas pētījumu fokusā ir noteikta mūzikas kultūra; šis ir viens no etnomuzikoloģijas pamatterminiem, un tas tiek attiecināts uz laikā un telpā ierobežotu sistēmu, ko veido idejas par mūziku, mūzikas sociālā organizācija, repertuārs un mūzikas materiālā kultūra. Atsevišķa mūzikas kultūra ir atvērta sistēma, tā pastāvīgi attīstās un mijiedarbojas ar citām.
Šis pētījums pievēršas mūzikas kultūrām, kas eksistējušas tagadējās Latvijas teritorijā, un, lai apzīmētu integrētu visu šo kultūru kopumu, tiek lietots vārds "latviešu" (apzinoties to atšķirību, kas latviešu valodā ir apzīmējumiem "latviešu", "Latvijas", "uz Latviju attiecīgs", un pieņemot vienu to tiem kā vispiemērotāko integrāla jēdziena izteikšanai).

[1] E. M. fon Hornbostels uzskatīja, ka "pētīšanas nolūkos ikviens rīks, ar ko apzināti rada skaņu, uzskatāms par mūzikas instrumentu", tādējādi abi apzīmējumi – "mūzikas instruments" un "skaņu rīks" – ir līdzvērtīgi. Mūsdienu organoloģijā par mūzikas instrumentu pieņemts uzskatīt ikvienu rīku vai ierīci, ko cilvēks gatavojis, lai ar to kā ar mūzikas instrumentu radītu skaņas. Šāda pieeja padara uzskatu par mūzikas instrumentu atkarīgu no pieņēmuma par to, kas konkrētajā kultūrā vai laika periodā ir mūzika. Kā zināms, mūzikas fenomens tiek dažādi definēts gan ģeogrāfiski vai temporāli atšķirīgās kultūrās, gan arī viena kultūras tipa dažādos kultūrslāņos.
Organoloģijas praksē instrumenta iekļaušanu mūzikas instrumentu kategorijā mēdz saistīt ar tā tembra, skaņas augstuma vai ritma parametriem, nosakot, ka visiem mūzikas instrumentiem ir raksturīgs tembrs un tie rada vai nu noteikta augstuma skaņu vai skaņu kompleksus, vai arī laikā sakārtotu trokšņu secību, ko varētu raksturot kā mūzikas ritmu. Tādējādi organologa uzmanības lokā ir visi "parastie mūzikas rīki" – no koka karotēm līdz ērģelēm – neatkarīgi no to uzbūves, lai cik primitīvi vai sarežģīti tie būtu, no to lietošanas veida un no ģeokulturālās izcelsmes un vēstures.

[1] Heinrici Chronicon. Indriķa hronika / Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. – Rīga: Zinātne, 1993. – 453 lpp., il.

[1] Atskaņu hronika / No vidusaugšvācu val. atdzejojis V. Bisenieks; Ē. Mugurēviča priekšvārds; Ē. Mugurēviča un K. Kļaviņa komentāri. – Rīga: Zinātne, 1998. – 389 lpp., il.

[1] S. Münster. Cosmographey: das ist, Beschreibung aller Länder, Herrschafften vnd für nemesten Stetten des gantzen Erdbodens, sampt jhren Gelegenheiten, Eygenschafften, Religion, Gebräuchen, Geschichten vnd Handtierungen, etc. – Basel, 1598. – 1461 S.

[1] Per-Ulf Allmo. Säckpipan i Norden. – Stockholm, Uppsala: AllWin hb, 1990. – S. 385.

[1] Latvijas Vēstures muzejs, Fotonegatīvu fonds Nr. 57776.

[1] Schreibkalender auff das Jar nach Christi unsers einigen Erlösers und Heilandts Geburt M.D.LXV. – Königsperg: Johann Daubman, 1565.

[1] B. Rusovs. Livonijas kronika / Tulkojis cand. hist. Ed. Veispals. – Grand Haven, MI: Aka, 1976. – 214 lpp.

[1] G. Mancelius. Lettisch Vademecum. Th. Das Hauss–Zucht und Lehrbuch. Jesu Syrachs. – Riga, 1631.

[1] G. Mancelius. Lettus, das ist Wortbuch sampt angehengtem taeglichem Gebrauch der lettischen Sprache. – Riga: Gerhard Schroeder, 1638.

[1] G. Mancelius. Phraseologia lettica, das ist taeglicher Gebrauch der lettischen Sprache. – Riga: Gerhard Schroeder, 1638.

[1] Trevor G. Fennel. Fürecker's dictionary: the first manuscript. – Rīga: Latvijas akadēmiskā bibliotēka, 1997. – 320 lpp.

[1] Nīcas un Bārtas mācītāja Jāņa Langija 1685. gada latviski–vāciskā vārdnīca ar īsu latviešu gramatiku / pēc manuskripta fotokōpijas izdevis un ar apcerējumu par Langija dzīvi, rakstību un valodu papildinājis E. Blese. – Rīga: Latvijas universitāte, 1936. – 577 lpp.

[1] Ch. Harder. Berichtigungen und Ergänzungen zu Stender's lettischem Lexikon // A. Wellig. Beiträge zur lettischen Sprachkunde. – Mitau, 1828.

[1] 1487. gadā Strasburgā iespiestais "Malleus maleficarum" ierosināja administratīvo un klerikālo varu vēršanos pret raganām, burvjiem u. tml. ķeceriem arī Livonijā. Šī vēršanās izpaudās kā raganu u. c. vajāšana, tiesāšana un sodīšana; ar to ir saistītas daudzskaitlīgas "raganu prāvas".

[1] Tie ir apkopoti darbā K. Straubergs. Latviešu buramie vārdi. – 1.–2. sēj. – Rīga: LFK izdevums, 1939., 1941.

[1] A. Olearius. Vermehrte Moscowitische vnd Persianische Reisebeschreibung: Zum Andern mahl herauss gegeben durch A. O. – Schleswig: A. O., 1663.

[1] K. G. Sonntag. Die Polizei für Livland. – Riga, 1821.

[1] A. W. Hupel. Topografische Nachrichten von Lief– und Ehstland. – II Bd. – Riga, 1777.

[1] citēts pēc J. Vītoliņš. I. Tautas mūzika. II. Vēsturiskas ziņas par latviešu tautas mūziku // Jēkabs Vītoliņš, Lija Krasinska. Latviešu mūzikas vēsture, I. – Rīga: Liesma, 1972. – 76. lpp.

[1] J. Chr. Petri. Ehstland und Ehsten, II. – Gotha, 1802.

[1] J. Chr. Petri. Neuestes Gemählde von Lief= und Ehstland, unter Katharina II. und Alexander I. in historischer, statistischer, politischer und merkantilischer Ansicht. – Band 1. – Leipzig: Dyk’schen Buchhandlung, 1809.

[1] J. G. Kohl. Die deutsch–russischen Ostseeprovinzen, II. – Riga, 1841.

[1] A. Jurjāns. Latviešu tautas mūzika // Balss. – 1879. – 3. febr., 1.–2. lpp.; 14. febr., 1.–2. lpp.

[1] A. Jurjāns. Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus krājot // Balss. – 1892. – 12. febr., 1., 3. lpp.; 19. febr., 3.–4. lpp.; 26. febr., 2.–3. lpp.; 4. martā, 2.–3. lpp.; 18. martā, 1., 3. lpp.; 25. martā, 2. lpp.; 1. apr., 4.–5. lpp.; 8. apr., 2.–3. lpp.; 15. apr., 3.–4. lpp.

[1] Latvju tautas mūzikas rīku meldijas // Latvju tautas muzikas materiali: I. rotaļu un dzeedamo deju meldijas. II. tautas instrumentu meldijas / Jurjanu Andreja sakārtotas. – 4. grām. – Rīga: RLB Mūzikas komisija, 1912. – 59.–63. lpp.

[1] Latvju tautas muzikas materiali: Dejas / Jurjanu Andreja sakārtotas. – 5. grām. – Rīga: Latviešu Kultūras fonds, 1921.

[1] Katalogs latviešu etnografiskai izstādei pa X. arķeoloģiskā kongresa laiku Rīgā, 1896. g. / Sar. W. Plutte. – Rīga, 1896. – 111 lpp.

[1] Par Latweeschu sentschu muziku un senajeem muzikas rihkeem // Baltijas Vēstnesis. – 1901. – 289.

[1] J. Straume. Par latviešu tautas mūziku un seniem mūzikas instrumentiem, II // Vērotājs. – 1904. – 6. – 648.–660. lpp.

[1] Seno Latviešu precību un kāzu parašas // Kr. Barons, H. Wissendorffs. Latvju dainas. – 3. sēj. 1. grām. – Pēterburga: Ķeizariskās Zinibu Akademijas spiestawa, 1904. – 1.–102. lpp.

[1] Bindu Atis. Skats mūzikas instrumentu vēsturē // Mūzikas druva. – 1908. – 6. un 7. – 91.–102. lpp.

[1] A. Bielenstein. Die Holzbauten und Holzgeräte der Letten: Ein Beitrag zur Ethnographie, Culturgeschichte und Archaeologie der Völker Russlands im Westgebiet. – Petrograd, 1918. – 2. T.: Die Holzgeräte der Letten. – S. XX, 225–838.

[1] P. Abuls. Kokļu uzraksti // Filologu biedrības raksti. – Rīga, 1924. – 4. sēj. – 81.–85. lpp.

[1] J. Vītoliņš. Indiešu un senlatviešu mūzikas instrumentu radniecība // Jaunākās ziņas. – 22. – 1932. – 5. lpp.

[1] J. A. Janson. Die lettischen Maskenumzüge. – Riga, 1933.

[1] Deju pavadijumi un dažas ziņas par latviešu senajiem muzikas rīkiem // E. Siliņa. Latviešu deja. – Rīga: Latviešu Folkloras krātuve, 1939. – 122.–131. lpp.

[1] F. C. Afvbywsy. Ueckb> heccbq yfhjlysq bycnhevtyn. – Cfyrn–Gtnth,ehu> 1890.

[1] Y. B. Ghbdfkjd. Pdjyxfnst ueckb yf Hecb ## Vepsrf b gtybt. – 1908. – 7> 8> 10.

[1] A. O. Väisänen. Kantele– ja jouhikkosävelmiä. Suomen kansan Sävelmiä V. – Helsinki, 1928.

[1] E. Arro. Zum Problem der Kannel // Sitzungsberichten der Gelehrten estnischen Gesellschaft 1929. – Tartu, 1931.

[1] Z. Slavinskas. Lietuvių kanklės // Tautosakos darbai, t. 3. – Kaunas 1937.

[1] J. Sproģis. Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā. – Rīga, 1943. – Korektūras eksemplārs Latviešu Folkloras krātuvē.

[1] E. Melngailis. Latviešu dancis. – Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1949. – 167 lpp.

[1] E. Melngailis. Latviešu muzikas folkloras materiali. – 1. sēj. – Rīga: LVI, 1951.

[1] C. Chr. Ulmann. Lettisches Wörterbuch. – T. 1–2. – Riga, 1872–1880.

[1] J. Zēvers. Latviešu muzīkas instrumenti // Izglītības Ministrijas mēnešraksts. – 8. – 1924. – 134.–150. lpp.

[1] Musikinstrumente // J. Sehwers. Sprachlich–kulturhistorische Untersuchungen, vornehmlich über den deutschen Einfluss im Lettischen. – Berlin, 1953.

[1] E. Blese. Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas, I. Vecākie personu vārdi un uzvārdi (XIII–XVI g. s.). – Rīga: Ģenerālkomisijā pie A. Gulbja, 1929. – 359 lpp.

[1] K. Mühlenbachs. Latviešu valodas vārdnīca / Red., papild., turpin. (1.–3. sēj.), nobeidzis (4. sēj) J. Endzelīns: [4 sēj.]. – Rīga, 1923.–1932.

[1] J. Endzelīns, E. Hauzenberga. Papildinājumi un labojumi K. Mühlenbacha Latviešu valodas vārdnīcai. – 1.–2. sēj. – Rīga: Kultūras fonds, 1934.–1938.; 3. sēj. – Rīga: Grāmatu apgāds, 1946.

[1] J. Brauns. Vijoļmākslas attīstība Latvijā: Apskats. – Rīga, 1962. – 360 lpp.

[1] J. Brauns. No latviešu instrumentālās mūzikas vēstures // Latviešu mūzika. – Rīga, 1962. – 2. laid. – 115.–130. lpp.

[1] J. Braun. Die Anfänge des Musikinstrumentenspiels in Lettland // Musik des Ostens. – 1971. – 6. – S. 88–125.

[1] J. Brauns. Instrumentālās mūzicēšanas pirmsākumi Latvijas territorijā // Latvju mūzika, 1975. – Nr. 8. – 692.–721. lpp.

[1] R. Dthnrjd> U. <kfujlfnjd> ". Zpjdbwrfz. Fnkfc vepsrfkmys[ bycnhevtynjd yfhjljd CCCH. – 2 bpl.> ljg. b gththf,. – Vjcrdf% Vepsrf> 1975. – 399 c.

[1] A. Brastiņš. Senie latviešu skandējamie rīki dainās // Labietis. – 1968. – 36. – 631.–664. lpp.

[1] K. Brambat. Die lettische Volkspoesie in musikwissenschaftlicher Sicht // Musik des Ostens. – 1969. – 5. – S. 25–48.

[1] Ziņas par citiem K. Brambata darbiem (1987, 1988) skatīt Ī. Priedītei veltītajā sadaļā.

[1] D. Ehnfy. Lhtdytqibt vepsrfkmyst bycnhevtyns yf nthhbnjhbb Kfndbb // Studia archaeologica in memoriam Harri Moora. – Tallinn, 1970. – 226.–231. lk.

[1] J. Vītoliņš. I. Tautas mūzika. II. Vēsturiskas ziņas par latviešu tautas mūziku // Jēkabs Vītoliņš, Lija Krasinska. Latviešu mūzikas vēsture, I. – Rīga: Liesma, 1972. – 7.–93. lpp.

[1] A. Jurjāns. Latviešu tautas mūzika.

[1] J. Vītoliņš. I. Tautas mūzika, 56. lpp.

[1] J. Vītoliņš. I. Tautas mūzika, 64. lpp.

[1] J. Vītoliņš. I. Tautas mūzika, 65. lpp.

[1] S. Reynolds. The Baltic Psaltery: Bibliographical Problems and Desiderata // The Second Conference on Baltic Studies in Scandinavia. – Vol. 2: Literature and Linguistic Section. – Stockholm: The Baltic Scientific Institute in Scandinavia, 1973. – p. 7–21.

[1] S. Reynolds. The Baltic Psaltery and Musical Instruments of Gods and Devils // Journal of Baltic Studies. – 1983. – Vol. 14. – 1. – p. 5–23.

[1] Chr. Jaremko. The Baltic Folk Zithers: An Ethnological and Structural Analysis: A thesis submitted in partial satisfaction of the requirement for the degree Master of Arts in Music. – Los Angeles: University of California, 1980. – 290 p.

[1] Ī. Priedīte. Latviešu tautas mūzikas instrumenti: Pēc rep. muzeju fondu mater. / Latvijas Etnogr. brīvd. muz. - Rīga, 1978. - 20 lpp.

[1] Ī. Priedīte. Ko spēlēja sendienās / Latvijas Etnogr. Brīvd. muz. – Rīga: Zinātne, 1983. – 117 lpp.

[1] K. Brambats. Latviešu tautasmuzīkas skaņurīki: Kritiski papildinājumi // Latvju mūzika, 1987. – Nr. 17. – 1764.–1785. lpp. un 1988. – Nr. 18. – 1876.–1886. lpp.

[1] The New Grove Dictionary of Musical Instruments: In 3 vols. / Ed. by S. Sadie. – London, 1984.

[1] Ī. Priedīte. Ar stabuli, tauri – norām pāri // Dabas un vēstures kalendārs 1985. gadam. – Rīga, 1984. – 153.–155. lpp.; B. Ghbtlbnt. Kfnsicrbt yfhjlyst vepsrfkmyst bycnhevtyns – bcnjxybr bccktljdfybz 'nyjrekmnehys[ cdzptq ## Ghj,ktvs 'nybxtcrjq bcnjhbb ,fknjd% Ntpbcs ljrk. vt;htcg. yfex. rjya. – Hbuf> 1985. – C. 141–145& Ī. Priedīte. Kokles, to raksti un rotājumi // Latvju mūzika, 1992. – Nr. 21. – 2369.–2380. lpp.

[1] Ī. Priedīte. Tautas mūzikas instrumenti. – Rīga: Avots, 1988.

[1] Ī. Priedīte. Cītaras un meistari. Katalogs. – Rīga: Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs, 1993.

[1] V. Muktupāvels. Tautas mūzikas instrumenti Latvijas PSR teritorijā. – Rīga, 1987. – 142 lpp. (autora dotais nosaukums – "Tautas mūzikas instrumenti Latvijā", bet to patvarīgi pārveidoja E. Melngaiļa Republikas tautas mākslas un kultūras izglītības darba zinātniski metodiskā centra direktora vietnieks B. Juškevičs).

[1] A. Klotiņš, V. Muktupāvels. Latviešu tautas mūzikas instrumenti un to lietošanas semantika K. Barona "Latvju dainās" // Latviešu mūzika, 1985. – Rīga: Liesma, 1985. – 17. laid. – 53.–82. lpp.

[1] A. Klotiņš, V. Muktupāvels. Traditional Musical Instruments and the Semantics of Their Functions in Latvian Folk Songs // Linguistics and Poetics of Latvian Folk Songs, ed. by Vaira Vīķis–Freibergs. – Kingston and Montreal: McGill–Queen's University Press, 1989. – p. 186.–217.

[1] D. Vernegfdtkc. Vepsrfkmyst bycnhevtyns d kfnsicrb[ yfhjlys[ gtcyz[ cdflt,yjuj wbrkf ## Vepsrf d cdflt,yjv j,hzlt abyyj–euhjd b cjctlyb[ yfhjljd. – Nfkkbyy% "'cnb hffvfn> 1986. – C. 199–209.

[1] V. Muktupāvels. Kokles Latvijā. Kultūrvēsturiski ieskicējumi // Māksla. – Nr. 6. – 1987. – 50.–51., 63. lpp.

[1] D. Vernegfdtkc. <e,ty b ghj,ktvf vtv,hfyjajyjd d Kfndbb // Mokslinės konferencijos (1988 11 17–18) "Lyginamasis–tipologinis metodas šiuolaikinėje folkloristikoje", skirtos LTSR valstybinės konservatorijos liaudies muzikos laboratorijos 40–mečiui, Pranešimų tezės. – Vilnius, 1988. – p. 26.

[1] V. Muktupāvels. Kur tava kokle? // Padoms. Rakstnieki, mākslinieki un zinātnieki bērniem. – Rīga, Liesma, 1988. – 146.–163. lpp.

[1] V. Muktupāvels. Par āžaragu, vara bungām un ne tikai // Karogs. – Nr. 5.–6. – 1991. – 211.–216. lpp.

[1] V. Muktupāvels. Skaņurīku ābece. Latvian Musical Instruments. – 1. izd.: Stokholma–Rīga: Memento–Zalktis, 1991; 2. izd.: Rīga: Vaga, 1994. – 52 lpp.

[1] V. Muktupāvels. Kūklej muni brōleleni sov' ōreņu maleņā // Tāvu zemes kalendars 1993. – Rēzekne, 1993. – 106.–112. lpp.

[1] V. Muktupāvels. The Singing Tree // Insight Guides: Baltic States / ed. by Roger Williams. – APA Publications (HK) Ltd., 1993. – p. 85.

[1] V. Muktupāvels. Kokles in the 20th century: Tradition versus modernization // Kanklės of the Baltic sea nations: From a village house to a concert hall. – Vilnius: Institute of Ethnomusic Press, 1994. – p. 35–37.

[1] V. Muktupāvels. Latvian Traditional Culture and Music // Smithsonian Folklife Festival 1998. – Washington: Smithsonian Institute, 1998. – pp. 66–7, 69–71.

[1] B. Avramecs, V. Muktupāvels. Mūzikas instrumentu mācība. Tradicionālā un populārā mūzika. - Rīga: Musica Baltica, 1997. - 277 lpp., il. + 5 kasešu komplekts: 1. Mūzikas instrumenti, 2. Pasaules tautu mūzika I, 3. Pasaules tautu mūzika II, 4. Populārā mūzika I, 5. Populārā mūzika II.

[1] Krišjāņa Barona "Latvju dainu" substantīvu rādītājs. – Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1994. – 764 lpp.

[1] B. D. Nsyehbcn. Ult dj ueckb pdjybkb*% !Jgsn rfhnjuhfabhjdfybz yfhjlys[ vepsrfkmys[ bycnhevtynjd@ ## "nyjuhfabxtcrbt bccktljdfybz ctdthj–pfgflf CCCH. Nhflbwbb b rekmnehf ctkmcrjuj yfctktybz. "nyjuhfabz Gtnth,ehuf. – Ktybyuhfl> 1977. – C. 16–29.; I. Tõnurist. Kannel Vepsamaast Setumaani // Soome–ugri rahvaste muusikapärandist. – Tallinn, 1977. – lk. 149.–182. – Rez. kr. un vācu val.: 177.–182. lpp.

[1] B. D. Nsyehbcn. Yfhjlyst vepsrfkmyst bycnhevtyns b 'nyjrekmnehyst cdzpb yfhjljd Djcnjxyjq Ghb,fknbrb ## Ghj,ktvs 'nyjutytpf b 'nybxtcrjq bcnjhbb ,fknjd% C,. cnfntq. – Dbkmy/c> 1985. – C. 270–277.

[1] I. Tõnurist. Pillid ja pillimäng eesti külaelus. – Tallinn: Teaduste Akadeemia Kirjastus, 1996. – 139 lk.

[1] Romualdas Apanavičius. Baltų etnoinstrumentologija. – Kaunas: Kauno lietuvių tautinės kultūros centras, 1992. – 55 p.

[1] Romualdas Apanavičius. Vakarų baltai etnoinstrumentologijos duomenimis // Vakarų baltai: etnogenezė ir etninė istorija. – Vilnius: Lietuvos istorijos institutas, 1997. – p. 219–237. – Rez. angļu un kr. val.: 238.–9. lpp.