Jēdzienu
“harmonija” attiecībā uz mūziku parasti lieto
šaurā nozīmē: ar to apzīmē mūzikas
izteiksmes līdzekļus, kam pamatā ir dažādu toņu
apvienojums kopskaņās, akordos un šo akordu secība noteiktas
skaņkārtas ietvaros. Par “harmoniju” dēvē
arī mūzikas teorijas daļu, kurā aprskatīta akordu
uzbūve un savstarpējais sakars. Šāda harmonijas izpratne ir
saistīta ar Rietumeiropas mūzikas kultūru un ir izveidojusies
laikā no Renesanses līdz pat mūsdienām. Latviešu
tradicionālā mūzikas kultūra, savos pamatos veidojusies
gadu tūkstošiem, ir patstāvīga sistēmā ar savu
pavisam atšķirīgu mūzikas valodu, domāšanu un lietojumu.
Ja kāds mēģinātu latviešu tautas mūzikas
aprakstīšanai izmantot svešas mūzikas sistēmas
līdzekļus, šajā gadījumā jēdzienu par
harmoniju iepriekšminētajā nozīmē, tad tā
būtu visīstākā putrošana un novestu
strupceļā.
Lai tomēr
noskaidrotu, kādu harmoniju varam meklēt latviešu tautas
mūzikā, jāmēģina to izteikt ar pašas
latviešu valodas jēdzieniem. Un te nu atrodam veselu virkni
dažādu vārdu, kas visi sākas ar sa- : sa-skaņa,
sa-mērs, sa-kars, utt.
Nav mans
mērķis etimoloģiski un semantiski analizēt šo sa-, lai
gan tas dotu dziļāku izpratni par sakārtojuma un saskaņas
ideju latviešu kultūrā. Šeit nāksies aprobežoties
ar to parādību apskatu latviešu mūzikā, kuru
raksturošanai lieto vārdus ar sa-.
Jēdziens par
saderību parasti attiecas uz saskanīgām,
samērīgām attiecībām dabā un
sabiedrībā. Tas norāda arī uz kādas lietas īsto
vietu attiecībā pret citām lietām:
Sader
miezis ar apini, / Sa zālīte ar ābolu;
Saderēja
mātes meita / Ar tautieti tēva dēlu.
LD
15453
Toties
saderība dziedāšanā ir kā ārēja zīme,
liecinājums daudz dziļākai savstarpējai saskaņai:
Lūkosim
dziedājušas / Ar bāliņa līgaviņu:
Ja
dziesmiņa saderēja, / Tad sader dzīvojot.
LD
306
Interesanti, ka
šeit latviešu doma ir gājusi līdzīgus ceļus
kā grieķu un ķīniešu prātniecībā, kur,
piemēram, pēdējā saskanīga mūzika liecina par
harmoniju ļaužu starpā un arī visā valstī
kopumā.
Citās
dainās atrodam līdzīgas domas, izteiktas ar
“savesties” vai “saiet” palīdzību:
Mēs
māsiņas nebijām, / Mums dziedāt savedās:
Vai
tādēļ savedās, / Ka mēs mīļi
dzīvojām.
LD
308
Vai
mēs divi zeltanītes / Vienas mātes auklējums:
Saiet
balsis mums dziedot, / Valodiņas runājot.
LD
317, v. 2
Atkarībā
no dziedāšanā iesaistījušos dalībnieku skaita ir
iespējami dažādi saskaņas, saderības līmeņi.
Vienai pašai dziedātajai ir iespējama saskaņa ar dabu:
Es
varēju sadziedāt / Ar ābeļu lakstīgalu;
Viņa
dzied ābelē, / Es brālīša laukmalē.
LD
392
Vairāki
dziedātāji var būt saskanīgi, saderīgi savā
starpā:
Dziedam
divi, dziedam divi, / Nesader, nesader;
Saiesim
pulciņā, / Tad mēs skaišķi saderēsim.
LD
258, v. 3
Šādai
dziedāšanai pulkā, turklāt, ir savas noteiktas
likumības, savas zināmas dziedātāju grupas, sava
balssvedība, savs laiks un jēga. Tā var būt dainu
teikšana ar teicēju, locītājām un vilcējām.
Tā var būt meitu rotāšana pavasarī ar sīki un
reši rotātāju un dūcējām. Abos gadījumos te
rodam kādu būtisku un raksturīgu latviešu mūzikas
parādību, kādu sevišķu muzikālās
saskaņas veidu - tā saukto burdonu. Tā ir viena gari stiepta,
parasti nemainīga skaņa, sava veida muzikālais atbalsts.
Līdztekus šai nemainīgajai skaņai ritinās
izlocīta melodija, kas ar burdonu veido dažādas saskaņas no
unisona līdz pat kvartai. Burdonu atrodam ne vien
dziedāšanā, bet arī instrumentālajā
mūzikā. Dūdām ir burdona stabule jeb rūcene; vijoles
un ģīgas spēlē tiek izmantotas brīvās
stīgas, kas nepārtraukti skan līdzi; kokļu garākā
stīga, skaņota kvartu uz leju no iepriekšpēdējās
un saukta par dziedātāju, vienmēr skan līdzi; vargāna
spēlē dzirdams viens nemainīgs pamattonis un dažādi
mainīgi virstoņi. Svarīgi pieminēt, ka burdons kalpo par
saskaņas pamatu ne tikai mūzikā. Sinkrētiskajā
apziņā tas var saistīties ar mūžu, ar dzīves
pamatu:
Dzied
māsiņa pavilkdama, / Dzied atkal locīdama;
Brīžam
taisna mūža teka, / Brīžam gāja līkumā.
LD
325
Un, visbeidzot,
gribu pieminēt vēl kādu saskaņas veidu, kas latviešu
tradicionālajā kultūrā attiecas ne vien uz mūziku, bet
skar arī citus kultūras slāņus. Lai aplūkojam
šādu dainu:
Dziedat,
meitas, nu iet koši, / Meža gali līgojās;
Nu
nāk puiši koklēdami / Par ābeļu līdumiņu.
LD
260
Te rodam
īpatnēji noteiktu samēru starp dziedāšanu un instrumentālo
mūziku: pirmā ir meitām, otrā - puišiem. Ar
meitām un puišiem saistās arī dainā minētie dabas
elementi - mežs un ābeļu līdums, kurus šai
gadījumā varētu uzskatīt par tā sauktā
dionīsiskā un apoloniskā kultūras veida paudējiem.
Abas šīs pretstatu grupas – mežs, stihiskais,
pirmatnējais, sievišķais, dziedāšana no vienas puses
un ābeļu līdums, tātad iekopts lauks,
vīrišķais, koklēšana no otras puses – papildina
viena otru un, līdzīgi kā iņ-jan grafiskajā
attēlojumā, savienojas par nedalāmu veselumu, par
aizraujošu gleznu, par harmonisku baltu kultūras ainu.
Rīgā, 1991
publicēts Dabas un vēstures kalendārā 1992.