© Valdis Muktupāvels

Saskaņa un samērs latviešu tautas mūzikā

 

Jēdzienu “harmonija” attiecībā uz mūziku parasti lieto šaurā nozīmē: ar to apzīmē mūzikas izteiksmes līdzekļus, kam pamatā ir dažādu toņu apvienojums kopskaņās, akordos un šo akordu secība noteiktas skaņkārtas ietvaros. Par “harmoniju” dēvē arī mūzikas teorijas daļu, kurā aprskatīta akordu uzbūve un savstarpējais sakars. Šāda harmonijas izpratne ir saistīta ar Rietumeiropas mūzikas kultūru un ir izveidojusies laikā no Renesanses līdz pat mūsdienām. Latviešu tradicionālā mūzikas kultūra, savos pamatos veidojusies gadu tūkstošiem, ir patstāvīga sistēmā ar savu pavisam atšķirīgu mūzikas valodu, domāšanu un lietojumu. Ja kāds mēģinātu latviešu tautas mūzikas aprakstīšanai izmantot svešas mūzikas sistēmas līdzekļus, šajā gadījumā jēdzienu par harmoniju iepriekšminētajā nozīmē, tad tā būtu visīstākā putrošana un novestu strupceļā.

Lai tomēr noskaidrotu, kādu harmoniju varam meklēt latviešu tautas mūzikā, jāmēģina to izteikt ar pašas latviešu valodas jēdzieniem. Un te nu atrodam veselu virkni dažādu vārdu, kas visi sākas ar sa- : sa-skaņa, sa-mērs, sa-kars, utt.

Nav mans mērķis etimoloģiski un semantiski analizēt šo sa-, lai gan tas dotu dziļāku izpratni par sakārtojuma un saskaņas ideju latviešu kultūrā. Šeit nāksies aprobežoties ar to parādību apskatu latviešu mūzikā, kuru raksturošanai lieto vārdus ar sa-.

 

Jēdziens par saderību parasti attiecas uz saskanīgām, samērīgām attiecībām dabā un sabiedrībā. Tas norāda arī uz kādas lietas īsto vietu attiecībā pret citām lietām:

            Sader miezis ar apini, / Sa zālīte ar ābolu;

            Saderēja mātes meita / Ar tautieti tēva dēlu.

                        LD 15453

Toties saderība dziedāšanā ir kā ārēja zīme, liecinājums daudz dziļākai savstarpējai saskaņai:

            Lūkosim dziedājušas / Ar bāliņa līgaviņu:

            Ja dziesmiņa saderēja, / Tad sader dzīvojot.

                        LD 306

Interesanti, ka šeit latviešu doma ir gājusi līdzīgus ceļus kā grieķu un ķīniešu prātniecībā, kur, piemēram, pēdējā saskanīga mūzika liecina par harmoniju ļaužu starpā un arī visā valstī kopumā.

Citās dainās atrodam līdzīgas domas, izteiktas ar “savesties” vai “saiet” palīdzību:

            Mēs māsiņas nebijām, / Mums dziedāt savedās:

            Vai tādēļ savedās, / Ka mēs mīļi dzīvojām.

                        LD 308

            Vai mēs divi zeltanītes / Vienas mātes auklējums:

            Saiet balsis mums dziedot, / Valodiņas runājot.

                        LD 317, v. 2

Atkarībā no dziedāšanā iesaistījušos dalībnieku skaita ir iespējami dažādi saskaņas, saderības līmeņi. Vienai pašai dziedātajai ir iespējama saskaņa ar dabu:

            Es varēju sadziedāt / Ar ābeļu lakstīgalu;

            Viņa dzied ābelē, / Es brālīša laukmalē.

                        LD 392

Vairāki dziedātāji var būt saskanīgi, saderīgi savā starpā:

            Dziedam divi, dziedam divi, / Nesader, nesader;

            Saiesim pulciņā, / Tad mēs skaišķi saderēsim.

                        LD 258, v. 3

Šādai dziedāšanai pulkā, turklāt, ir savas noteiktas likumības, savas zināmas dziedātāju grupas, sava balssvedība, savs laiks un jēga. Tā var būt dainu teikšana ar teicēju, locītājām un vilcējām. Tā var būt meitu rotāšana pavasarī ar sīki un reši rotātāju un dūcējām. Abos gadījumos te rodam kādu būtisku un raksturīgu latviešu mūzikas parādību, kādu sevišķu muzikālās saskaņas veidu - tā saukto burdonu. Tā ir viena gari stiepta, parasti nemainīga skaņa, sava veida muzikālais atbalsts. Līdztekus šai nemainīgajai skaņai ritinās izlocīta melodija, kas ar burdonu veido dažādas saskaņas no unisona līdz pat kvartai. Burdonu atrodam ne vien dziedāšanā, bet arī instrumentālajā mūzikā. Dūdām ir burdona stabule jeb rūcene; vijoles un ģīgas spēlē tiek izmantotas brīvās stīgas, kas nepārtraukti skan līdzi; kokļu garākā stīga, skaņota kvartu uz leju no iepriekšpēdējās un saukta par dziedātāju, vienmēr skan līdzi; vargāna spēlē dzirdams viens nemainīgs pamattonis un dažādi mainīgi virstoņi. Svarīgi pieminēt, ka burdons kalpo par saskaņas pamatu ne tikai mūzikā. Sinkrētiskajā apziņā tas var saistīties ar mūžu, ar dzīves pamatu:

            Dzied māsiņa pavilkdama, / Dzied atkal locīdama;

            Brīžam taisna mūža teka, / Brīžam gāja līkumā.

                        LD 325

Un, visbeidzot, gribu pieminēt vēl kādu saskaņas veidu, kas latviešu tradicionālajā kultūrā attiecas ne vien uz mūziku, bet skar arī citus kultūras slāņus. Lai aplūkojam šādu dainu:

            Dziedat, meitas, nu iet koši, / Meža gali līgojās;

            Nu nāk puiši koklēdami / Par ābeļu līdumiņu.

                        LD 260

Te rodam īpatnēji noteiktu samēru starp dziedāšanu un instrumentālo mūziku: pirmā ir meitām, otrā - puišiem. Ar meitām un puišiem saistās arī dainā minētie dabas elementi - mežs un ābeļu līdums, kurus šai gadījumā varētu uzskatīt par tā sauktā dionīsiskā un apoloniskā kultūras veida paudējiem. Abas šīs pretstatu grupas – mežs, stihiskais, pirmatnējais, sievišķais, dziedāšana no vienas puses un ābeļu līdums, tātad iekopts lauks, vīrišķais, koklēšana no otras puses – papildina viena otru un, līdzīgi kā iņ-jan grafiskajā attēlojumā, savienojas par nedalāmu veselumu, par aizraujošu gleznu, par harmonisku baltu kultūras ainu.

 

Rīgā, 1991

publicēts Dabas un vēstures kalendārā 1992.