© Valdis Muktupāvels
Labdien!
Man likās, ka uz šejieni būtu jāatved kaut kas
īpašs, tādēļ es gribētu runāt par
skaņas mītoloģiju.
Skaņa
kā parādība, šķiet, ir labi pazīstama. Vai
tajā var atrast mītoloģiju, jo skaņa taču ir
svārstības, ko sadzird ar ausi? Tomēr, kā
izrādās, tas nav tik vienkārši. Viss sākas ar to
brīdi, kad cilvēks mēģina apcerēt un iepazīt
tuvāk šo skaņu. Skaņa izrādās vesela
sarežģīta pasaule, un kā tāda tā ir
saistījusi cilvēku uzmanību jau kopš seniem laikiem tik daudz,
ka kļuvusi par būtisku nojēgumu dažādās
reliģiskās, mītoloģiskās sistēmās.
Nereti
skaņa tiek uzskatīta par visuma radīšanas spēku. Kur
ir svārstības, kur ir enerģija, tur arī rodas pasaule,
kosmoss. Te vietā būtu minēt seno indiešu sakrālos
tekstus, kur izteikta doma par to, ka pasaules ir radušās, kad
dižais Brahma ir izelpojis, un šī izelpa, būdama sava veida
kosmiskā skaņa, radīja visas mūsu redzamās un
neredzamās pasaules.
Arī
citās domāšanas sistēmās skaņa tiek
uzskatīta par radošu, sakrālu spēku, te lai pieminam
sufijus - ezotērisku islama sektu. Mūzikai sufiju praksē un
rituālos ir milzīga nozīme, viņuprāt mūzikas
instrumentu spēle, ja to dara dziļi un pilnvērtīgi, ir
līdzvērtīga Dieva lūgšanai. Pilnvērtību
nodrošina skaņas piepildījums ar svaru, tieši tā
sanskritā skan šis vārds - 'svara', un tas apzīmē
dievišķās enerģijas, dievišķo trīsu
klātbūtni.
Te
būtu vietā, kā jau šādos gadījumos parasts,
minēt arī senos grieķus. Zināms, ka Pitagors un dažs
labs cits gudrais skaņu ir pētījis sīki un pamatīgi un
ir šo to arī atklājis. Tāpat zināms, ka senajā
Grieķijā ir izteikta ļoti loģiska doma: ja jau skaņa
ir kāda priekšmeta regulāras svārstības, tad,
acīmredzot, ikviena regulāra svārstība rada skaņu.
Jautājums ir tikai par to, vai cilvēks ikreiz to spēj
sadzirdēt. Priekšmets, kura lielums ir samērojams ar
cilvēka augumu, piemēram, stīga, rada cilvēkam uztveramu
skaņu. Ja kustīgais priekšmets ir, teiksim, planēta, kas
atrodas regulārā kustībā, tad tā arī rada
skaņu, vienīgi cilvēka ausij tā ir nedzirdama. Tomēr
grieķi apcerēja arī šāda veida skaņu un
radīja jēdzienu "sfēru mūzika", ar to
apzīmējot kosmisko skaņu, ko savā kustībā rada
visas planētas kopā.
Jūdu
un kristiešu tradīcijā skaņas pārdabiskajam aspektam
nav pievērsta tik liela uzmanība, tomēr ikvienam nāk
prātā Vecajā derībā minētās taures, kas
sagrāva Jērikas mūrus. Jaunās derības Jāņa
evaņģēlijs iesākas tā: "Iesākumā bija
Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija
iesākumā pie Dieva. Caur viņu viss ir radies, un bez viņa
nekas nav radies, kas ir. [..] Un vārds tapa miesa, un dzīvoja
mūsu vidū". Šeit minētais 'vārds', protams,
grieķiski ir 'logos', un logoss - tā nav tikai skaņa. Tomēr
netieši arī šajā tekstā ir iezīmēts
skaņas kosmogoniskais vai pat teogoniskais aspekts.
Un nu
pievērsīšos skaņas fizikālajai dabai. Es gribētu
uzsvērt domu, ka arī šādā aspektā skaņa ir
sarežģīta parādība, tēlaini izsakoties - vesela
savdabīga pasaule.
Ieskandinot
kādu instrumentu, piemēram, iestrinkšķinot stīgu,
šķiet, ka ir dzirdama tikai viena skaņa, tomēr ikviens, kas
ir mācījies fiziku, zina, ka reālu priekšmetu
akustiskās svārstības ir saliktas, tās veido gan
pamattonis, gan daudzi virstoņi, un tie visi skan vienlaicīgi. Ar
īpašiem paņēmieniem var nodalīt saliktas skaņas
sastāvdaļas - virstoņus. Stīgu instrumentu
gadījumā tā ir flažoletu spēles tehnika, to lietojot,
ir dzirdami atsevišķi virstoņi. Dažādu
atsevišķu virstoņu izmantošana ir pūšamo instrumentu
darbības pamatā. Piemēram, virstoņu svilpe, kas ir diezgan
vienkāršs instruments - to veido gara cilindriska caurule ar
īpaši veidotu svilpes spraugu. Mainot iepūtiena leņķi,
stiprumu, kā arī pēc vajadzības aizspiežot vai atverot
svilpes vaļējo galu ar rādītājpirkstu, var
izspēlēt diezgan daudz dažādu virstoņu. Turklāt
vienlaicīgi, vājāk vai stiprāk, skan arī pamattonis.
Šādu svilpi mēdza gatavot no koka mizas, ko vēlā
pavasarī vai agrā vasarā īpašā veidā
"nobraucīja" no gara, taisna zara. Vēl nesen esmu
vērojis šādas svilpes gatavošanu Latgalē, un
instrumenta gatavotājs man stāstīja, ka to esot
spēlējis savās ganu gaitās.
Spēlēšanās
ar vienas skaņas sastāvdaļām ir arī citu mūzikas
instrumentu darbības pamatā. Kā piemēru gribētu
minēt vargas jeb vargānu. Šis instruments ir pazīstams
visā Eirāzijā un vēl plašāk, arī
Latvijā tam ir vairāku gadsimtu vēsture. Vargas ir viens no
arheologu visvairāk atrastajiem instrumentiem Latvijā, atradumi
parasti lokalizēti viduslaiku piļu tiešā tuvumā.
Domājams, ka vargas Latvijā ir bijušas pilsētnieku deju
mūzikas instruments, līdzīgi kā citās viduslaiku Eiropas
zemēs. Instrumentu veido metāla rāmītī
iestiprināta elastīga tērauda mēlīte, to
iestrinkšķinot, ir vāji sadzirdams viens tonis. Lai
pastiprinātu vargu skaņu, metāla rāmītis ir
jāatbalsta pret spēlētāja zobiem, un tad ir lieliskas
iespējas spēlēties ar dažādajiem virstoņiem. Visu
daudzveidīgo vargu skaņu spektru veido pamattoņa un
dažādo virstoņu kombinācijas.
Vēl
19. gadsimtā daudzi Vidzemes kalēji pratuši izkalt šo
mūzikas instrumentu. Tā paša gadsimta valodnieka Kārļa
Kristiāna Ulmaņa vārdnīcā šis mūzikas
instruments nosaukts par 'zobu spēlēm', vēl cits tā
nosaukums ir 'biuvas'. Arheologi šo instrumentu mēdz saukt arī
par ducekli.
Nobeidzot
tēmu par spēlēšanos ar vienu skaņu, es gribētu
pievērsties vienam no vissarežģītākajiem mūzikas
instrumentiem - balsij. Šā instrumenta darbībā
apvienojušies gan stīgu, gan pūšamo, gan arī
pašskanošo instrumenti elementi. Arī balss rada gan pamattoni,
gan daudzus jo daudzus virstoņus, to kopums un savstarpējās
attiecības ir svarīgas individuālā tembra
veidošanā. Līdzīgi kā iepriekšapskatīto
instrumentu gadījumā, arī balss skaņai iespējams
"nodalīt" virstoņus no pamattoņa. Parasti ikdienā
cilvēks to nedara, tomēr pasaulē ir zināmas dažas
mūzikas kultūras, kur balss skaņas
"sadalīšanas" tehnika jeb tā saucamā
"virstoņu dziedāšana" ir nozīmīgs
muzicēšanas veids.
Domāju,
ka šobrīd mēs kopā jau varam atbildēt uz
jautājumu: vai ir iespējams radīt mūziku, izmantojot vienu
pašu skaņu
Jautājums: - Kas tad ir mūzika?
V.M.: - Nereti nākas
dzirdēt, ka mūzika esot ritmisks noteikta augstuma skaņu
sakopojums. Tiesa gan, vieni no svarīgākajiem mūzikas teksta
veidošanas elementiem ir noteikta augstuma skaņas un ritms,
tomēr arī troksnis var būt mūzikas radīšanas
"izejmateriāls". Tā, piemēram, labi
pazīstamā amerikāņu avangarda komponista D. Keidža
kompozīcijās ir izmantota rakstāmmašīnu taustiņu
klaboņa. Taču svarīgi, ka ar noteikta augstuma skaņām,
trokšņiem, ritmu vien nepietiek, lai skaņu sakopojumu sauktu par
mūziku. Te absolūti nepieciešama ir cilvēciskā faktora
klātbūtne, sava veida kultūrpieredze, kas kādu noteiktu
skaņu sakopojumu atšķir no citiem līdzīgiem vai
nelīdzīgiem. Bez cilvēka līdzdarbības, bez viņa
uztveres, pieredzes, estētiskajiem un citādiem uzskatiem neviens
skaņu sakopojums nekad nebūs mūzika. Tādējādi
jāsecina, ka tik lielā mērā, cik atšķiras
cilvēki, tautas, kultūras, tik atšķiras arī
priekšstati par mūziku. Naivi ir uzskatīt, ka mūzikas
valoda ir universāla, saprotama visiem, vienmēr un visur. Tieši
otrādi, nojēgums par to, kas attiecīgā vietā un
laikā ir mūzika, arvienu mainās. Cilvēks jau kopš
bērnu dienām iemācās, kas viņa kultūrtelpā
tiek uzskatīts par mūziku, taču šie uzskati var vairāk
vai mazāk mainīties pat viņa dzīves laikā.
Piemēram, kāda avangardiska novirziena komponists publisko savu
opusu, ko viņš pats uzskata par mūziku. Ja šis komponists
ir gana atzīts, tad itin drīz arī citi pieņem to, ka
līdzīga veida skaniskas parādības noteiktā
situācijā uzskatāmas par mūziku.
Tas
bija labs jautājums, bet nu es turpināšu savas pārdomas par
skaņu vai, precīzāk, par tās radīšanu un
radīšanā iesaistītajiem rīkiem - mūzikas
instrumentiem. Turpinot iesākto skaņas mītoloģijas
tēmu, vairāk mēģināšu pievērsties mūzikas
instrumentu simbolikai un mītoloģiskajām sakarībām.
Pirmajā
brīdī skaņu rīki šķiet parasti, līdzīgi
daudzām citām lietām, tomēr tā tas nav. Ar katru
mūzikas instrumentu ir saistīti noteikti priekšstati,
atziņas, uzskati, tam ir sava veida mītiskā un laicīgā
vēsture. Šie ārpusmuzikālie faktori būtu jāzina,
lai spētu pilnībā novērtēt attiecīgo mūziku;
pretējā gadījumā šī mūzika daudz ko
zaudē, kļūst "plakana" un bezdvēseliska.
Vispirms
es gribētu pievērsties jautājumam par mūzikas instrumentu
izcelsmi. Pasaules tautu mītos mūzikas instrumenti tiek
dievišķoti: dievi ir instrumentu radītāji vai arī
viņi tos dāvina cilvēkiem. Tā, indiešu Sarasvati
dāvātais instruments ir vīna - strinkšķināms
stīgu instruments. Grieķu Apolona instrumenti ir lira vai
kitāra, un, tā kā pats Apolons ir saistīts ar
izsmalcinātību, kultūru, ar vīrišķo aspektu, tad
attiecīgs oreols piemīt arī šiem mūzikas instrumentus.
Turpretim pūšamais instruments auloss ir saistīts ar
Dionīsu, ar stihisko un dabisko, ar pirmatnējās enerģijas
neapvaldīto plūsmu. Par mūsu koklēm radniecīgās
somu kanteles izcelsmi vēsta somu-karēļu rūnas, un
tajās ir teikts par dievišķo varoni Veinemeinenu
(Väinämäinen), kas savu kanteli ir pagatavojis no milzu
līdakas žokļiem, par stīgām nostiepjot jaunas meitenes
matus.
Latviešu
tradicionālajos priekšstatos uzskati par mūzikas instrumentu
mītisko izcelsmi nav retums. Visvairāk šāda veida
liecību ir par koklēm. Zīmīgi, ka tautas valodā
samērā izplatīts nosaukums ir "Dieva kokles".
Varbūt tam pamatā ir pasaka, kurā vēstīts par to, ka
Dievs dod kokles labsirdīgam jauneklim kā atlīdzību par
rokas pasniegšanu grūtā brīdī. Bez tam,
tautasdziesmās nereti ir vēstīts par mītiskajiem
koklētājiem - vasaras saulgriežu Jāni vai
dievišķajiem dvīņiem Dieva dēliem. Kokļu
saistību ar debesīm un solāro sfēru pastiprina nereti
lietotais instrumenta epitets "zelta kokles", kā arī
solāro ornamentu "saulīšu" rotājums uz korpusa.
Folkloras
pētniekiem ir zināms vesels pasaku cers par t.s.
"dziedošajiem kauliem". Skan diezgan briesmīgi. Tas
izrādās visā pasaulē labi pazīstams pasaku tips ar
savu numuru starptautiskajā Ārnes-Tomsona (Aarne-Thomson) pasaku
klasifikācijā - nr. 780. Pasakas latviskā versija ir
līdzīga starptautiskajai, īsumā tas būtu tā:
"Jaunāko
un skaistāko no trim māsām iemīl tautietis, par to
vecākās māsas ienīst jaunāko. Vecākās
māsas pretojas jaunākās izprecināšanai,
tādēļ visām tiek dots uzdevums iet mežā
lasīt ogas - kura pirmā salasīs, to precēs.
Vecākās māsas jaunāko mežā nogalina un aprok,
tajā vietā izaug koks. Tautietis, braukdams kokam garām, dzird
dziedāšanu un pagatavo no koka stabulīti. Pūšot
stabulīti, visi uzzina par slepkavību. Jaunākā māsa
tiek atrakta un atdzīvināta, bet vecākās mirst (vai tiek
izdzītas plašajā pasaulē)."
Šā
sižeta dažādajās versijās visā pasaulē
parasti ir divas māsas, vecākā nogalina jaunāko,
iegrūžot viņu ūdenī, mūzikas instrumentu taisa tēvs
un beigās vecākā tiek nogalināta tādā
pašā veidā, kā jaunākā. Latviešiem ir
zināmi arhetipiski līdzīgas dziesmas varianti - par
pastarīti, kas noslīkst, tiek izskalota malā, tur uzaug liepa,
no kuras Dieva dēli vai brālis gatavo kokles. Redzams, ka dziesmas
versijā "dziedošo kaulu" motīvs ir krietni
izmainījies, tur iztrūkst vardarbības, un sižets ir daudz
vairāk mītoloģizēts. Jebkurā gadījumā,
"dziedošo kaulu" motīvs mūzikas instrumentus
cieši saista ar mīta sfēru.
Attiecībā
uz kokļu gatavošanu būtu jāpiemin daži ticējumi,
kas ir patāli no ticējumu žanram tik raksturīgās
realitātes un kas tādējādi kokļu izcelsmes
apstākļus "paceļ puscentimetru virs zemes". Tā,
Latgalē un Sēlijā, tāpat kā Lietuvā,
etnogrāfi ir pierakstījuši ticējumu, ka koklēm koks
esot jācērt tad, kad mājās kāds nomiris, bet nav
vēl apglabāts. Nezinātājam tas varētu šķist
kā bezjēdzīgs aizspriedums,tomēr jāatzīst, ka
pastāv kaut kādas sakarības starp šo ticējumu un
tautasdziesmām par kokļu gatavošanu, kuru sižets būtu
interpretējams kā miruša cilvēka dvēseles
iemiesošanās kokā, no kura tad vēlāk tiek cirstas
kokles. Domājams, ka minētie motīvi apstiprina priekšstatu
par koklēm kā par dziedošo, "apdvēseļoto"
koku. Varbūt arī pats kokļu nosaukums ir saistīts ar
šo priekšstatu. Zināms, ka Baltijas jūras austrumu
piekrastes zemēs ir līdzīgi instrumenti mūsu koklēm,
un tiem visiem ir radniecīgi nosaukumi: latviešu 'kokles',
lietuviešu 'kanklės', igauņu 'kannel', somu 'kantele', karēļu
'kandeleh'. Ņemot tos par pamatu, valodnieki ir rekonstruējuši
nosaukuma baltisko pirmformu 'kantlēs'. Indoeiropiešu valodās
vārda sakne 'kan-' lielākoties ir saistīta ar
dziedāšanu; te lai pieminam latīņu 'canere' -
"dziedāt, spēlēt instrumentu", 'cantus' -
"dziedāšana, dziesma", arī "buramvārdi,
maģiska formula, skaņa, mūzika", senīru 'canim' -
"es dziedu", bretoņu 'kentel' -
"dziedāšana", gotu 'hana' - "dziedātājs,
gailis", sanskrita 'kankanah' - "zvārgulīši". 'Kantlēs'
- dziedošais koks, un droši vien tāpēc
"dziedošais", ka tajā iemiesojusies dziedoša
cilvēka dvēsele.
Daudz
interesantu lietu var atrast par mūzikas instrumentiem un to izcelsmi, un
neparastus momentus var saskatīt pat tādā šķietami
nenozīmīgā lietā kā materiāls, no kā
instrumenti gatavoti. Piemēra pēc es gribētu minēt
ķīniešus, kam ir viena no pasaulē senākajām
mūzikas instrumentu klasifikācijas sistēmām, zināma
jau kopš 5. gs. p.m.ē. Ķīniešiem bija svarīgs
materiāls, no kā ir taisīta mūzikas instrumentu būtiskā
daļa. Viņi uzskatīja, ka dejošana ietekmē skaņas
avotu, savukārt, no tā ir atkarīgi vēji. Imperatora
Šuna laikā bija pazīstama 'pa yin' klasifikācija, kur visi
instrumenti tika iedalīti astoņās klasēs, katra
saistībā ar kādu no astoņiem materiāliem: metāls,
akmens, zīds, bambuss, ķirbis, māls, āda, koks. Metāla
instrumenti ir zvani, zvārguļi gongi. No akmens
ķīnieši mācēja gatavot īpašas formas
skanīgas plāksnītes, pa kurām spēlēja, sitot ar
koka āmuriņu. No zīda gatavoja stīgas, tādēļ
ar zīdu ir apzīmēti stīgu instrumenti. Bambusa - tie ir
pūšamie instrumenti. No sakaltuša ķirbja gatavoja gaisa
tilpni mutes ērģelēm. No māla gatavotām
apjomīgām svilpēm, mūsu latgaliešu svilpaunieku
līdziniecēm, ķīnieši mēdza piešķirt
dažādu fantastisku dzīvnieku apveidus. Ādas instrumenti -
tās ir dažādas bungas. Visbeidzot, koka instrumenti,
līdzīgi kā māla svilpaunieki, bija dobi un tika gatavoti
dažādu fantastisku dzīvnieku veidā, un pa tiem sita ar koka
āmuriņiem.
Tāpat
kā materiāls, nozīmīga ir arī skaņu rīka
gatavošanas tehnoloģija, kas nereti robežojas ar maģiju vai
rituālu. Tiek sagaidīts, ka mūzikas instrumenta skaņai ir
pārdabiska iedarbība, taču šādu rezultātu nevar
panākt ar kuru katru parastu rīku. Tā, piemēram,
Tibetā rituālās taures tiek gatavotas no vardarbīgā nāvē
miruša cilvēka stilba kaula. Cilvēka galvaskauss kā
rezonators ir inku rituālajām stabulēm. Varbūt attāla
līdzība ar minētajiem piemēriem ir Latvijā
dokumentētajai bungu gatavošanai: lai tās būtu
īpaši skanīgas, tām izraudzīto suni esot īpaši
kaucinājuši, ilgāku laiku pakarot auklā.
Ne
mazāk svarīga instrumenta neparasto īpašību vairošanā
izrādās forma. Tā var tieši vai netieši
norādīt uz skaņu rīka pārdabiskām
saistībām - ar viņpasauli, mītiskajiem senčiem,
valdniekiem u.tml. Kā piemēru varētu minēt tropiskās
Āfrikas bungas, kuras nereti gatavotas kā cilvēka atveids,
turklāt ar skaidri samanāmām dzimuma pazīmēm. Var
būt pat vesela bungu ģimene - vīrs, sieva un bērni.
Noteiktās ceremonijās ar šādām bungām veic
zināmu sociālo signalizāciju, izmantojot attiecīgā
instrumenta simbolisko spēku, kas iemiesojies arī tā formā.
Tomēr nav jādomā, ka šāda parādība rodama
tikai tālu ārpus Eiropas. Mūzikas instrumentu
antropomorfizācija diezgan spilgti izpaudās baroka laikmetā:
izciliem stīgu vai pūšamajiem instrumentiem deva cilvēku
vārdus, un to rotāšanā tika izmantoti antropomorfi
elementi. Un vai kādam ir nācies dzirdēt, kā savu
ģitāru raksturo latviešu flamenko meistars - Andris
Kārkliņš? Ģitāras apaļumi un stīgas kā
mati - tā taču ir mīļotā meitene!
Ikdienā
un svētkos nākas dzirdēt dažādus zvanus, tomēr
vai kāds ir aizdomājies mazliet dziļāk? Kāpēc
baznīcas tornī ir tieši zvans? Kādas īpašas
nozīmes to nosaka? Skaidrs, ka zvanam ir signalizācijas funkcija.
Zvans skolā vēsta stundas sākumu un beigas, zvanīšana
agrāk vēstīja ugunsgrēku vai kara sākumu. Tomēr
bez šīs zvanam raksturīgas arī citas funkcijas. Baltu
kultūras areālā zvaniņi ir bijuši sieviešu
tērpa sastāvdaļa, parasti pa trīs kopā. Šādi
zvaniņi nav bijuši kurai katrai sievietei, bet meitai precību
gados vai pat meitas kāzu tērpā. Zvani ir arī zirgu
iejūga sastāvdaļa, it sevišķi kāzās. Vienu
zvanu mēdza piestiprināt pie zirga loka, un zirgam ap kaklu lika
zvārguļu jostu.
Dažādi
kultūras fakti ļauj apgalvot, ka zvanu skaņām piemīt
maģiskas aizsardzības spējas - ciktāl skan zvani,
tiktāl telpa ir "tīra" no ļauniem spēkiem,
gariem. Zvans ne tikai attīra telpu, bet arī modina cilvēkā
garīgas vibrācijas, arī aizsargā šo cilvēku.
Zvani jaunavas tērpā, acīmredzot, veic tieši šo
aizsardzības funkciju: nodrošināt nākamo māti pret
ļaunu garu ietekmēm, sargāt viņas auglības
spēkus. Signalizācija un maģiska aizsardzība - tas viss
kopā padara zvanus par to, kas tie ir.
Kokles
latviešiem ir ļoti nozīmīgs un arī neparasts
instruments. Tradicionālos priekšstatus par koklēm pamatīgi
sagrozīja 20. gs. mūzikas dzīve, kad stipri pārveidotas
kokles daudz spēlēja koklētāju ansambļos, tautas
mūzikas instrumentu orķestros u.tml. Tomēr kokļu
būtība ir spēlēšanā pašam sev, ne citiem.
Parasti mūziku spēlē kaut kam. Simfoniskajā koncertā
orķestris spēlē klausītājiem, deju ansamblis
spēlē dejotājiem, ielu muzikants spēlē
garāmgājējiem, trubadūrs spēlē
iemīļotajai. Baltijas tautu kultūrā koklēm bija
pavisam citāda sūtība: koklēšana bija smalks veids,
kā ietekmēt dažādus dvēseles stāvokļus.
Krišjāņa Barona un citu autoru rakstos var atrast norādes
par kokļu izmantošanu senos bēru rituālos, droši vien
saistībā ar dvēseles pēcnāves ceļu. Ir izteikta
doma par kokļu stīgām kā smalku individuālās
dvēseles saiti ar kosmisko dvēseli. Lietuviešu organologs
Romualds Apanavičs savā pētījumā par kokļu
senvēsturi izsaka domu, ka kokļu forma ir saistīta ar vienkoci -
arheoloģiskās Narvas kultūras iedzīvotāju transporta
un rituālās apbedīšanas līdzekli.
Gribētos
zināt, kāda tad ir bijusi tā senā koklēšana.
Domāju, ka šeit itin noderīgas varētu izrādīties
ziņas, kas atrodamas par koklēšanu visās kokļu
areāla zemēs - no Karēlijas līdz Lietuvai.
Zīmīgi, ka gan Lietuvā, gan Karēlijā
koklēšana tiek saistīta ar zvanīšanu. Tā,
piemēram, viens no pazīstamākajiem karēļu kokļu
mūzikas skaņdarbiem ir "Valamoon kirkonkellot" -
"Valamo klostera baznīcas zvani". Turklāt, esot
jākoklē tikām, kamēr "galvā sāk zvanīt
baznīcas zvani". Līdzīgi ir arī Lietuvā:
Biržu un citos apriņķos līdz pat 20.gs. vidum saglabājās
koklēšana uz piecstīgu koklēm - šķietami
primitīva instrumenta. Tomēr to nevarētu teikt par mūziku -
kokļu sutartinēm, kas faktiski ir mūzika bez melodijas.
Sutartiņu koklēšanas rezultātam jābūt
sajūtai, ka zvana baznīcas zvani. Nu tieši tāpat kā
karēļiem. Un, droši vien, arī šajā
gadījumā diezgan nozīmīgs ir priekšstats par zvanu
skaņām kā par maģiskas aizsardzības un maģiskas
ietekmes līdzekli.
Turpmāko
apceri gribētu veltīt kādam latgaļu sakāmvārdam
un ar to saistītajai priekšstatu sistēmai. Šo
sakāmvārdu no Stefānijas Ulanovskas 1891. gada publikācijas
"Łotysze Inflant Polskich" savos "Latviešu tautas
ticējumos" ir pārņēmis Pēteris Šmits.
Ticējums ar numuru 21375 ir atrodams nodaļā "Mūzikas
instrumenti", un tas skan šādi: "Skripka ir nu valna,
kūkle nu Dīva, garmonika nu cītumnīka, stabule nu gona,
bubeneņš nu suņa."
Amerikāņu
zinātnieks Stīvens Reinoldss (Stephen Reynolds) šajā
ticējumā ir saskatīja t.s. trīsfunkcionālo
sistēmu, par ko ir runājis franču mītologs Dimezils
(Dumesil). Apcerēdams indoeiropiešu galvenās dievības,
Dimezils ir nonācis pie domas, ka dažādu indoeiropiešu
tautu kultūrā nozīmīga ir t.s.
trīsfunkcionālā sistēma. Tas nozīmē, ka ir
trīs galvenās dievības un ar tām saistīts
sabiedrības, kā arī dažādu kultūras
parādību trīsdalījums. Kā piemēru varētu
minēt indiešu sabiedrību, kur jau Manu likumi noteica
sabiedrības iedalījums trijās varnās (mēs parasti
lietojam no portugāļu valodas aizgūtu vārdu - 'kastas'):
brāhmana, kšatrija un vaišja. Brāhmanas - tie ir
svētnieki, kšatrijas - valdnieki un karotāji, vaišjas -
zemkopji un tirgotāji. Te jāpiebilst, ka Manu likumos
šūdras jeb kalpi netiek uzskatīti par pilnvērtīgu
kārtu. Stīvens Reinoldss minētajā latgaļu
sakāmvārdā ir saskatījis Dimezila
trīsfunkcionālās sistēmas atblāzmu.
Viņaprāt, pirmie divi teicieni: "skripka nu valna, kūkle nu
Dīva" ir saistīti ar pirmo funkciju, ar augstāko mītoloģisko
līmeni, turklāt, ar tādu šī līmeņa variantu,
kur, iespējams, kristietības ietekmē, ir izveidojusies
bināra opozīcija - Dievs un Velns. Parasti Dievs un Velns
pirmskristietiskajos priekšstatos netiek pretstatīti viens otram un
šādā pārī nav sastopami. Tajā pašā
ticējumā tālāk ir minēta "garmonika nu
cītumnīka". Garmonika jeb harmonikas - tas ir labi zināms
19. gs. otrās puses instruments. Ja pieņemam, ka ticējums ir pastāvējis
daudz agrāk nekā 19. gs., tad jāsecina, ka, acīmredzot, ir
notikusi veca, savu laiku pārdzīvojuša un tādēļ
nesaprotama priekšstata aizvietošana ar aktuālāku.
Garmonika kā aktuālāks instruments minētā
ticējuma tekstā ir nonācis kāda cita instrumenta
vietā. Zīmīgi, ka garmonika minēta saistībā ar
cietumu - valsts varas elementu, un tas, saskaņā ar Dimezila
sistēmu, būtu otrās funkcijas iezīme. Pirmā funkcija
ir saistīta ar garīdzniekiem, sakrālo sfēru, tur ir Dievs
un viņa binārais pretstats. Otrā funkcija ir saistīta ar
valdniekiem un karotājiem, un cietumnieks ar to ir saistīts
netiešā veidā. "Stabule nu gona" - gani, zemkopji,
tirgoņi ir tipiski trešās funkcijas realizētāji.
Visbeidzot, latgaļiem ir "bubeneņš nu suņa".
Bubeneņš jeb bubyns ir nelielas suņa ādas bundziņas,
kaut kas līdzīgs tamburīnam. Te vietā būtu
pieminēt, ka viena no indiešu varnām ir 'čandalas', un
šo apzīmējumu varētu tulkot kā "suņu
dīrātāji". Tas tad nu būtu norādījums uz
funkciju, kas ir ārpus trīsfunkcionālās sistēmas, uz
zemāko kārtu.
Runājot
par 'bubynu', ir jāpiemin, ka pats vārds ir slāvisms,
aizgūts no baltkrievu vai krievu valodas. No poļu valodas ir
aizgūta latviešu tautasdziesmās sastopama forma 'bambiņa'.
Slāvu valodās 'buben', 'bemben' ir bungu vai tamburīna
apzīmējums. Te gribētos minēt Bauskas apkārtnē
19. gs. pierakstītus vairākus vienas dziesmas variantus: "Sit
bāba baubenu / Ar bērna kāju, / Kam vīrs nepirka / Sudraba
trīdeksni." Pirmajā brīdī tā šķiet
diezgan grūti saprotama dziesma. Kas tā tāda 'bāba', to
vēl varam iedomāties. Toties 'baubenu' es neatradu nevienā
latviešu valodas vārdnīcā, pat
Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcā šis vārds
nebija pienācīgi skaidrots. Tur gan bija cits vārds 'baubiens',
kas nozīmē 'uzsitiens'. Kas ir trīdeksnis, to mēs
droši zinām - tas ir mūzikas instruments, kāta grabeklis.
Pēc minētās dziesmas konteksta iznāk, ka baubens un
trīdeksnis ir savstarpēji salīdzināmas vai pat
aizvietojamas lietas. Tātad, jādomā, ka baubens, tāpat
kā trīdeksnis, ir kāds mūzikas instruments. Te vietā
pieminēt, ka gandrīz visās slāvu valodās bungu vai
tamburīna apzīmēšanai tiek lietots vārds, kura
rekonstruētā senslāvu forma ir 'bąben', un tas ir
etimoloģiski saistīts ar vārdu 'baubens'.
Tādējādi doma par baubenu kā par bungveidīgu
instrumentu ir pamatoti arī etimoloģiski.
Paliek
neatbildēts jautājums, kāpēc "baubenu sit ar
bērna kāju"? Šajā sakarā gribētu
piedāvāt divas hipotēzes: pirmā - baubens ir arhaisks
mūzikas instruments, kura lietošanā ir samanāmas
šamanisma pēdas. Domājams, ka zināmā vēstures posmā
Latvijā, tāpat kā citās Ziemeļu reģiona
zemēs, šamanisms bija nozīmīga kultūras parādība.
Ziemeļos ir dokumentētas situācijas, kad šamaņu bungas
spēlē, tās sitot ar brieža bērna kāju, un tas
varētu izskaidrot dainā minēto "ar bērna kāju".
Jāatzīst gan, ka šāda versija ir nedaudz "aiz matiem
pievilkta". Otra hipotēze ir saistīta ar minētās
tautasdziesmas dzejiskā satura analīzi. Ļoti iespējams, ka
dziesmā ir attēlota šāda situācija: sieva jeb
bāba ir dabūjusi bērnu, bet "vainīgais" vīrs
viņu neprec. Bērns jau ir tik liels, ka sit ar kājām pa
vēdera ādu - baubenu. Vārdi "kam vīrs nepirka sudraba
trīdeksni" nozīmē, ka netiek rīkotas kāzas,
proti, tas ir ārlaulības bērns. Šāds tīri
sadzīvisks minētās dziesmas skaidrojums varētu būt
diezgan ticams.
Nobeigumā
- daži vārdi par dievu un velnu instrumentiem, un it īpaši
par dūdām. Jau minēju instrumentu iedalījumu Apolona un
Dionīsa instrumentos. Kas īsti ir dūdas, šis senais un
iespaidīgais latviešu un arī citu tautu instruments? Ar prieku
varu atzīmēt, ka dūdas nav tikai skotu vai īru instruments.
Tās zināmā laikaposmā bija izplatītas vai visā Eiropā
un arī citās zemēs. Skoti un īri savas dūdas
izplatīja galvenokārt ar tā saukto militārorķestru
palīdzību. Tomēr arī Latvijā jeb, pareizāk sakot,
Livonijā dūdas ir bijušas viens no visizplatītākajiem,
populārākajiem instrumentiem 16.-18. gs. Vēstures dokumenti
liecina, ka šajā laikaposmā nevienas kāzas nav
iedomājamas bez dūdinieka jeb stabulnieka. Latviešu valodā
šā instrumenta nosaukumi ir 'dūdas', 'dūkas' vai 'somas
stabules', un pēdējais nosaukums norāda uz svarīgu
konstrukcijas detaļu - gaisa rezervuāru jeb somu. Ir nepareizi teikt
'somu stabules', jo somi šo instrumentu gandrīz nemaz nepazīst.
Ilūkstē šā instrumenta nosaukums ir 'kulenes'. Tā
kā apzīmējums "somas stabules" ir samērā
grūti izrunājams, tad instrumentu nereti sauc vienkārši par
stabulēm. Parasti folkloras tekstos minētais 'stabulnieks', it
īpaši kāzās, ir domāts 'dūdinieks'. No Ventspils
apkārtnes ir teiciens "stabulnieks pūš dūdas".
Viena
no pirmajām liecībām par dūdām Livonijā ir 16.
gs. gravīra Sebastiāna Minstera grāmatā "Kosmogrāfija".
Salīdzinot ar folianta, kas glabājas Latvijas Akadēmiskajā
bibliotēkā rokrakstu un reto grāmatu nodaļā,
izmēriem gravīra šķiet pavisam niecīga -
sērkociņu kastītes lielumā. Tajā apļa
kompozīcijā ir attēloti velni, raganas un muzikanti -
dūdinieks, lautas un rata liras spēlmanis (rata lira ir
īpatnējs stīgu instruments, tam ir taustiņi, ar kuru
palīdzību maina skaņas augstumu, kā arī rokturis, kuru
griežot, tiek iekustināts koka rats, kas trinas gar stīgām
kā bezgalīgs lociņš). Pirmoreiz Minstera "Kosmogrāfija"
ir publicēta 1550. gadā, bet mūsu bibliotēkā ir
atkārtots - 1598. gada izdevums. Minēto gravīru Minsteram ir
iesūtījis Hanss Hāzentēters (Hans Hasentödter) 1547.
gadā, un domājams, ka attēlotos mūzikas instrumentus
viņš bija redzējis agrāk - 16. gs. pirmajā pusē.
Te
būtu vērts pieminēt kādu citu grāmatu - "Historia
de gentibus septentrionalibus", kas publicēta Romā 1555.
gadā. Šajā vēsturnieka Olava Magnusa Ziemeļu
zemēm veltītajā darbā ir atrodama kāda gravīra,
kas ir apbrīnojami līdzīga Minstera
"Kosmogrāfijā" atrodamajai. Tā pati apļa
kompozīcija ar dejojošiem velniem; aplis varētu būt kā
pagāniskās kultūras simbols. Redzams ir lautists un
dūdinieks, tādējādi arī šeit dūdas ir
attēlotas saistībā ar velniem.
16. gs.
Livonijas hronikā, ko sarakstījis Baltazars Rusovs, ir
aprakstīti krievu uzbrukumi Livonijai, kā arī tās
sagrāve. Šajā hronikā vesela nodaļa ir veltīta
livoniešu sadzīvei, kā arī raksturotas livoniešu izpriecas.
Mums īpaši vērtīgs ir dūdošanas apraksts:
"jau sestdienā saradās zemnieki no liela attāluma ar
sievām, meitām un kalpiem, un tūlīt ķērās
pie dzeršanas. Dūdas bija dzirdamas gandrīz jūdzi
tālu; tāda jautrība vilkās cauru nakti līdz rītam.
Pēc dievkalpojuma sākās no jauna dzeršana, dejas, dziesmas
un lēkāšana, ka no lielā trokšņa, sievu un meitu
dziedāšanas, un no daudzo dūdu skaņām, cilvēks
varēja zaudēt samaņu." Nav brīnums, ka pret
dūdām un dūdiniekiem tika noteikti bargi sodi. Tā 1753.
gadā somas stabuļu lietošanu aprobežoja mazākos gada
tirgos, bet 1760. gada 15. decembrī to noliedza pavisam, piespriežot
miesas sodu stabulniekam un naudas sodu saimniekam. Pret dūdām un
dūdošanu vērsās arī vēlākos laikos.
Brāļu draudžu laikā Vidzeme dūdas daudzviet tika
savāktas lielās kaudzēs un sadedzinātas.
Tomēr skaidrs, ka dūdas nav tikai "velnu
instruments". Par spīti nedaudz dēmoniskajai aurai un nepatikai,
ko instrumenta spēle ir izraisījusi zināmās aprindās,
dūdas minētas vairākos kristīgos tekstos kā Dievam tīkams
instruments. Ar cildinošiem un krāšņiem
apzīmējumiem somas stabules ir apveltītas pirmajā
latviešu Bībelē, ko sagatavojis Ernsts Gliks laikā no 1685.
līdz 1691. gadam. Pat vēl Bībeles 1825. gada izdevumā somas
stabules ir minētas kā instruments Dieva slavēšanai. Tur
paša pēdējā - 150. psalma 3. pantā ir teikts:
"Teiciet Viņu ar skanīgām bazūnēm, teiciet
Viņu ar soma stabulēm un koklēm." Diemžēl, tas
pats pants Bībeles 1877. gada izdevumā jau skan tā:
"Teiciet Viņu ar skanīgām bazūnēm, teiciet
Viņu ar stabulēm un koklēm." Nav pārsteidzoši, ka
mūsu kaimiņzemju - Dānijas un Zviedrijas - vecos baznīcu
sienu gleznojumos somas stabules ir attēlotas eņģeļu
rokās. Un patiesi, vai tad dūdas tik ļoti atšķiras no
ērģelēm? Tām tāpat ir daudzas stabules, gaisa rezervuārs,
tās tāpat tiek darbinātas ar gaisa palīdzību.
Gribētu piebilst, ka mūsdienās jau vairākkārt esmu
dūdojis kristiešu - luterāņu un katoļu -
baznīcās, un to atsaucīgi novērtējuši gan
draudžu dalībnieki, gan priesteri.