SKAŅAS MĪTOLOĢIJA

Labdien! Man likās, ka uz šejieni būtu jāatved kaut kas īpašs, tādēļ es gribētu runāt par skaņas mītoloģiju.

Skaņa kā parādība, šķiet, ir labi pazīstama. Vai tajā var atrast mītoloģiju, jo skaņa taču ir svārstības, ko sadzird ar ausi? Tomēr, kā izrādās, tas nav tik vienkārši. Viss sākas ar to brīdi, kad cilvēks mēģina apcerēt un iepazīt tuvāk šo skaņu. Skaņa izrādās vesela sarežģīta pasaule, un kā tāda tā ir saistījusi cilvēku uzmanību jau kopš seniem laikiem tik daudz, ka kļuvusi par būtisku nojēgumu dažādās reliģiskās, mītoloģiskās sistēmās.

Nereti skaņa tiek uzskatīta par visuma radīšanas spēku. Kur ir svārstības, kur ir enerģija, tur arī rodas pasaule, kosmoss. Te vietā būtu minēt seno indiešu sakrālos tekstus, kur izteikta doma par to, ka pasaules ir radušās, kad dižais Brahma ir izelpojis, un šī izelpa, būdama sava veida kosmiskā skaņa, radīja visas mūsu redzamās un neredzamās pasaules.

Arī citās domāšanas sistēmās skaņa tiek uzskatīta par radošu, sakrālu spēku, te lai pieminam sufijus - ezotērisku islama sektu. Mūzikai sufiju praksē un rituālos ir milzīga nozīme, viņuprāt mūzikas instrumentu spēle, ja to dara dziļi un pilnvērtīgi, ir līdzvērtīga Dieva lūgšanai. Pilnvērtību nodrošina skaņas piepildījums ar svaru, tieši tā sanskritā skan šis vārds - 'svara', un tas apzīmē dievišķās enerģijas, dievišķo trīsu klātbūtni.

Te būtu vietā, kā jau šādos gadījumos parasts, minēt arī senos grieķus. Zināms, ka Pitagors un dažs labs cits gudrais skaņu ir pētījis sīki un pamatīgi un ir šo to arī atklājis. Tāpat zināms, ka senajā Grieķijā ir izteikta ļoti loģiska doma: ja jau skaņa ir kāda priekšmeta regulāras svārstības, tad, acīmredzot, ikviena regulāra svārstība rada skaņu. Jautājums ir tikai par to, vai cilvēks ikreiz to spēj sadzirdēt. Priekšmets, kura lielums ir samērojams ar cilvēka augumu, piemēram, stīga, rada cilvēkam uztveramu skaņu. Ja kustīgais priekšmets ir, teiksim, planēta, kas atrodas regulārā kustībā, tad tā arī rada skaņu, vienīgi cilvēka ausij tā ir nedzirdama. Tomēr grieķi apcerēja arī šāda veida skaņu un radīja jēdzienu "sfēru mūzika", ar to apzīmējot kosmisko skaņu, ko savā kustībā rada visas planētas kopā.

Jūdu un kristiešu tradīcijā skaņas pārdabiskajam aspektam nav pievērsta tik liela uzmanība, tomēr ikvienam nāk prātā Vecajā derībā minētās taures, kas sagrāva Jērikas mūrus. Jaunās derības Jāņa evaņģēlijs iesākas tā: "Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur viņu viss ir radies, un bez viņa nekas nav radies, kas ir. [..] Un vārds tapa miesa, un dzīvoja mūsu vidū". Šeit minētais 'vārds', protams, grieķiski ir 'logos', un logoss - tā nav tikai skaņa. Tomēr netieši arī šajā tekstā ir iezīmēts skaņas kosmogoniskais vai pat teogoniskais aspekts.

Un nu pievērsīšos skaņas fizikālajai dabai. Es gribētu uzsvērt domu, ka arī šādā aspektā skaņa ir sarežģīta parādība, tēlaini izsakoties - vesela savdabīga pasaule.

Ieskandinot kādu instrumentu, piemēram, iestrinkšķinot stīgu, šķiet, ka ir dzirdama tikai viena skaņa, tomēr ikviens, kas ir mācījies fiziku, zina, ka reālu priekšmetu akustiskās svārstības ir saliktas, tās veido gan pamattonis, gan daudzi virstoņi, un tie visi skan vienlaicīgi. Ar īpašiem paņēmieniem var nodalīt saliktas skaņas sastāvdaļas - virstoņus. Stīgu instrumentu gadījumā tā ir flažoletu spēles tehnika, to lietojot, ir dzirdami atsevišķi virstoņi. Dažādu atsevišķu virstoņu izmantošana ir pūšamo instrumentu darbības pamatā. Piemēram, virstoņu svilpe, kas ir diezgan vienkāršs instruments - to veido gara cilindriska caurule ar īpaši veidotu svilpes spraugu. Mainot iepūtiena leņķi, stiprumu, kā arī pēc vajadzības aizspiežot vai atverot svilpes vaļējo galu ar rādītājpirkstu, var izspēlēt diezgan daudz dažādu virstoņu. Turklāt vienlaicīgi, vājāk vai stiprāk, skan arī pamattonis. Šādu svilpi mēdza gatavot no koka mizas, ko vēlā pavasarī vai agrā vasarā īpašā veidā "nobraucīja" no gara, taisna zara. Vēl nesen esmu vērojis šādas svilpes gatavošanu Latgalē, un instrumenta gatavotājs man stāstīja, ka to esot spēlējis savās ganu gaitās.

Spēlēšanās ar vienas skaņas sastāvdaļām ir arī citu mūzikas instrumentu darbības pamatā. Kā piemēru gribētu minēt vargas jeb vargānu. Šis instruments ir pazīstams visā Eirāzijā un vēl plašāk, arī Latvijā tam ir vairāku gadsimtu vēsture. Vargas ir viens no arheologu visvairāk atrastajiem instrumentiem Latvijā, atradumi parasti lokalizēti viduslaiku piļu tiešā tuvumā. Domājams, ka vargas Latvijā ir bijušas pilsētnieku deju mūzikas instruments, līdzīgi kā citās viduslaiku Eiropas zemēs. Instrumentu veido metāla rāmītī iestiprināta elastīga tērauda mēlīte, to iestrinkšķinot, ir vāji sadzirdams viens tonis. Lai pastiprinātu vargu skaņu, metāla rāmītis ir jāatbalsta pret spēlētāja zobiem, un tad ir lieliskas iespējas spēlēties ar dažādajiem virstoņiem. Visu daudzveidīgo vargu skaņu spektru veido pamattoņa un dažādo virstoņu kombinācijas.

Vēl 19. gadsimtā daudzi Vidzemes kalēji pratuši izkalt šo mūzikas instrumentu. Tā paša gadsimta valodnieka Kārļa Kristiāna Ulmaņa vārdnīcā šis mūzikas instruments nosaukts par 'zobu spēlēm', vēl cits tā nosaukums ir 'biuvas'. Arheologi šo instrumentu mēdz saukt arī par ducekli.

Nobeidzot tēmu par spēlēšanos ar vienu skaņu, es gribētu pievērsties vienam no vissarežģītākajiem mūzikas instrumentiem - balsij. Šā instrumenta darbībā apvienojušies gan stīgu, gan pūšamo, gan arī pašskanošo instrumenti elementi. Arī balss rada gan pamattoni, gan daudzus jo daudzus virstoņus, to kopums un savstarpējās attiecības ir svarīgas individuālā tembra veidošanā. Līdzīgi kā iepriekšapskatīto instrumentu gadījumā, arī balss skaņai iespējams "nodalīt" virstoņus no pamattoņa. Parasti ikdienā cilvēks to nedara, tomēr pasaulē ir zināmas dažas mūzikas kultūras, kur balss skaņas "sadalīšanas" tehnika jeb tā saucamā "virstoņu dziedāšana" ir nozīmīgs muzicēšanas veids.

Domāju, ka šobrīd mēs kopā jau varam atbildēt uz jautājumu: vai ir iespējams radīt mūziku, izmantojot vienu pašu skaņu

Jautājums: - Kas tad ir mūzika?

V.M.: - Nereti nākas dzirdēt, ka mūzika esot ritmisks noteikta augstuma skaņu sakopojums. Tiesa gan, vieni no svarīgākajiem mūzikas teksta veidošanas elementiem ir noteikta augstuma skaņas un ritms, tomēr arī troksnis var būt mūzikas radīšanas "izejmateriāls". Tā, piemēram, labi pazīstamā amerikāņu avangarda komponista D. Keidža kompozīcijās ir izmantota rakstāmmašīnu taustiņu klaboņa. Taču svarīgi, ka ar noteikta augstuma skaņām, trokšņiem, ritmu vien nepietiek, lai skaņu sakopojumu sauktu par mūziku. Te absolūti nepieciešama ir cilvēciskā faktora klātbūtne, sava veida kultūrpieredze, kas kādu noteiktu skaņu sakopojumu atšķir no citiem līdzīgiem vai nelīdzīgiem. Bez cilvēka līdzdarbības, bez viņa uztveres, pieredzes, estētiskajiem un citādiem uzskatiem neviens skaņu sakopojums nekad nebūs mūzika. Tādējādi jāsecina, ka tik lielā mērā, cik atšķiras cilvēki, tautas, kultūras, tik atšķiras arī priekšstati par mūziku. Naivi ir uzskatīt, ka mūzikas valoda ir universāla, saprotama visiem, vienmēr un visur. Tieši otrādi, nojēgums par to, kas attiecīgā vietā un laikā ir mūzika, arvienu mainās. Cilvēks jau kopš bērnu dienām iemācās, kas viņa kultūrtelpā tiek uzskatīts par mūziku, taču šie uzskati var vairāk vai mazāk mainīties pat viņa dzīves laikā. Piemēram, kāda avangardiska novirziena komponists publisko savu opusu, ko viņš pats uzskata par mūziku. Ja šis komponists ir gana atzīts, tad itin drīz arī citi pieņem to, ka līdzīga veida skaniskas parādības noteiktā situācijā uzskatāmas par mūziku.

Tas bija labs jautājums, bet nu es turpināšu savas pārdomas par skaņu vai, precīzāk, par tās radīšanu un radīšanā iesaistītajiem rīkiem - mūzikas instrumentiem. Turpinot iesākto skaņas mītoloģijas tēmu, vairāk mēģināšu pievērsties mūzikas instrumentu simbolikai un mītoloģiskajām sakarībām.

Pirmajā brīdī skaņu rīki šķiet parasti, līdzīgi daudzām citām lietām, tomēr tā tas nav. Ar katru mūzikas instrumentu ir saistīti noteikti priekšstati, atziņas, uzskati, tam ir sava veida mītiskā un laicīgā vēsture. Šie ārpusmuzikālie faktori būtu jāzina, lai spētu pilnībā novērtēt attiecīgo mūziku; pretējā gadījumā šī mūzika daudz ko zaudē, kļūst "plakana" un bezdvēseliska.

Vispirms es gribētu pievērsties jautājumam par mūzikas instrumentu izcelsmi. Pasaules tautu mītos mūzikas instrumenti tiek dievišķoti: dievi ir instrumentu radītāji vai arī viņi tos dāvina cilvēkiem. Tā, indiešu Sarasvati dāvātais instruments ir vīna - strinkšķināms stīgu instruments. Grieķu Apolona instrumenti ir lira vai kitāra, un, tā kā pats Apolons ir saistīts ar izsmalcinātību, kultūru, ar vīrišķo aspektu, tad attiecīgs oreols piemīt arī šiem mūzikas instrumentus. Turpretim pūšamais instruments auloss ir saistīts ar Dionīsu, ar stihisko un dabisko, ar pirmatnējās enerģijas neapvaldīto plūsmu. Par mūsu koklēm radniecīgās somu kanteles izcelsmi vēsta somu-karēļu rūnas, un tajās ir teikts par dievišķo varoni Veinemeinenu (Väinämäinen), kas savu kanteli ir pagatavojis no milzu līdakas žokļiem, par stīgām nostiepjot jaunas meitenes matus.

Latviešu tradicionālajos priekšstatos uzskati par mūzikas instrumentu mītisko izcelsmi nav retums. Visvairāk šāda veida liecību ir par koklēm. Zīmīgi, ka tautas valodā samērā izplatīts nosaukums ir "Dieva kokles". Varbūt tam pamatā ir pasaka, kurā vēstīts par to, ka Dievs dod kokles labsirdīgam jauneklim kā atlīdzību par rokas pasniegšanu grūtā brīdī. Bez tam, tautasdziesmās nereti ir vēstīts par mītiskajiem koklētājiem - vasaras saulgriežu Jāni vai dievišķajiem dvīņiem Dieva dēliem. Kokļu saistību ar debesīm un solāro sfēru pastiprina nereti lietotais instrumenta epitets "zelta kokles", kā arī solāro ornamentu "saulīšu" rotājums uz korpusa.

Folkloras pētniekiem ir zināms vesels pasaku cers par t.s. "dziedošajiem kauliem". Skan diezgan briesmīgi. Tas izrādās visā pasaulē labi pazīstams pasaku tips ar savu numuru starptautiskajā Ārnes-Tomsona (Aarne-Thomson) pasaku klasifikācijā - nr. 780. Pasakas latviskā versija ir līdzīga starptautiskajai, īsumā tas būtu tā:

"Jaunāko un skaistāko no trim māsām iemīl tautietis, par to vecākās māsas ienīst jaunāko. Vecākās māsas pretojas jaunākās izprecināšanai, tādēļ visām tiek dots uzdevums iet mežā lasīt ogas - kura pirmā salasīs, to precēs. Vecākās māsas jaunāko mežā nogalina un aprok, tajā vietā izaug koks. Tautietis, braukdams kokam garām, dzird dziedāšanu un pagatavo no koka stabulīti. Pūšot stabulīti, visi uzzina par slepkavību. Jaunākā māsa tiek atrakta un atdzīvināta, bet vecākās mirst (vai tiek izdzītas plašajā pasaulē)."

Šā sižeta dažādajās versijās visā pasaulē parasti ir divas māsas, vecākā nogalina jaunāko, iegrūžot viņu ūdenī, mūzikas instrumentu taisa tēvs un beigās vecākā tiek nogalināta tādā pašā veidā, kā jaunākā. Latviešiem ir zināmi arhetipiski līdzīgas dziesmas varianti - par pastarīti, kas noslīkst, tiek izskalota malā, tur uzaug liepa, no kuras Dieva dēli vai brālis gatavo kokles. Redzams, ka dziesmas versijā "dziedošo kaulu" motīvs ir krietni izmainījies, tur iztrūkst vardarbības, un sižets ir daudz vairāk mītoloģizēts. Jebkurā gadījumā, "dziedošo kaulu" motīvs mūzikas instrumentus cieši saista ar mīta sfēru.

Attiecībā uz kokļu gatavošanu būtu jāpiemin daži ticējumi, kas ir patāli no ticējumu žanram tik raksturīgās realitātes un kas tādējādi kokļu izcelsmes apstākļus "paceļ puscentimetru virs zemes". Tā, Latgalē un Sēlijā, tāpat kā Lietuvā, etnogrāfi ir pierakstījuši ticējumu, ka koklēm koks esot jācērt tad, kad mājās kāds nomiris, bet nav vēl apglabāts. Nezinātājam tas varētu šķist kā bezjēdzīgs aizspriedums,tomēr jāatzīst, ka pastāv kaut kādas sakarības starp šo ticējumu un tautasdziesmām par kokļu gatavošanu, kuru sižets būtu interpretējams kā miruša cilvēka dvēseles iemiesošanās kokā, no kura tad vēlāk tiek cirstas kokles. Domājams, ka minētie motīvi apstiprina priekšstatu par koklēm kā par dziedošo, "apdvēseļoto" koku. Varbūt arī pats kokļu nosaukums ir saistīts ar šo priekšstatu. Zināms, ka Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēs ir līdzīgi instrumenti mūsu koklēm, un tiem visiem ir radniecīgi nosaukumi: latviešu 'kokles', lietuviešu 'kanklės', igauņu 'kannel', somu 'kantele', karēļu 'kandeleh'. Ņemot tos par pamatu, valodnieki ir rekonstruējuši nosaukuma baltisko pirmformu 'kantlēs'. Indoeiropiešu valodās vārda sakne 'kan-' lielākoties ir saistīta ar dziedāšanu; te lai pieminam latīņu 'canere' - "dziedāt, spēlēt instrumentu", 'cantus' - "dziedāšana, dziesma", arī "buramvārdi, maģiska formula, skaņa, mūzika", senīru 'canim' - "es dziedu", bretoņu 'kentel' - "dziedāšana", gotu 'hana' - "dziedātājs, gailis", sanskrita 'kankanah' - "zvārgulīši". 'Kantlēs' - dziedošais koks, un droši vien tāpēc "dziedošais", ka tajā iemiesojusies dziedoša cilvēka dvēsele.

Daudz interesantu lietu var atrast par mūzikas instrumentiem un to izcelsmi, un neparastus momentus var saskatīt pat tādā šķietami nenozīmīgā lietā kā materiāls, no kā instrumenti gatavoti. Piemēra pēc es gribētu minēt ķīniešus, kam ir viena no pasaulē senākajām mūzikas instrumentu klasifikācijas sistēmām, zināma jau kopš 5. gs. p.m.ē. Ķīniešiem bija svarīgs materiāls, no kā ir taisīta mūzikas instrumentu būtiskā daļa. Viņi uzskatīja, ka dejošana ietekmē skaņas avotu, savukārt, no tā ir atkarīgi vēji. Imperatora Šuna laikā bija pazīstama 'pa yin' klasifikācija, kur visi instrumenti tika iedalīti astoņās klasēs, katra saistībā ar kādu no astoņiem materiāliem: metāls, akmens, zīds, bambuss, ķirbis, māls, āda, koks. Metāla instrumenti ir zvani, zvārguļi gongi. No akmens ķīnieši mācēja gatavot īpašas formas skanīgas plāksnītes, pa kurām spēlēja, sitot ar koka āmuriņu. No zīda gatavoja stīgas, tādēļ ar zīdu ir apzīmēti stīgu instrumenti. Bambusa - tie ir pūšamie instrumenti. No sakaltuša ķirbja gatavoja gaisa tilpni mutes ērģelēm. No māla gatavotām apjomīgām svilpēm, mūsu latgaliešu svilpaunieku līdziniecēm, ķīnieši mēdza piešķirt dažādu fantastisku dzīvnieku apveidus. Ādas instrumenti - tās ir dažādas bungas. Visbeidzot, koka instrumenti, līdzīgi kā māla svilpaunieki, bija dobi un tika gatavoti dažādu fantastisku dzīvnieku veidā, un pa tiem sita ar koka āmuriņiem.

Tāpat kā materiāls, nozīmīga ir arī skaņu rīka gatavošanas tehnoloģija, kas nereti robežojas ar maģiju vai rituālu. Tiek sagaidīts, ka mūzikas instrumenta skaņai ir pārdabiska iedarbība, taču šādu rezultātu nevar panākt ar kuru katru parastu rīku. Tā, piemēram, Tibetā rituālās taures tiek gatavotas no vardarbīgā nāvē miruša cilvēka stilba kaula. Cilvēka galvaskauss kā rezonators ir inku rituālajām stabulēm. Varbūt attāla līdzība ar minētajiem piemēriem ir Latvijā dokumentētajai bungu gatavošanai: lai tās būtu īpaši skanīgas, tām izraudzīto suni esot īpaši kaucinājuši, ilgāku laiku pakarot auklā.

Ne mazāk svarīga instrumenta neparasto īpašību vairošanā izrādās forma. Tā var tieši vai netieši norādīt uz skaņu rīka pārdabiskām saistībām - ar viņpasauli, mītiskajiem senčiem, valdniekiem u.tml. Kā piemēru varētu minēt tropiskās Āfrikas bungas, kuras nereti gatavotas kā cilvēka atveids, turklāt ar skaidri samanāmām dzimuma pazīmēm. Var būt pat vesela bungu ģimene - vīrs, sieva un bērni. Noteiktās ceremonijās ar šādām bungām veic zināmu sociālo signalizāciju, izmantojot attiecīgā instrumenta simbolisko spēku, kas iemiesojies arī tā formā. Tomēr nav jādomā, ka šāda parādība rodama tikai tālu ārpus Eiropas. Mūzikas instrumentu antropomorfizācija diezgan spilgti izpaudās baroka laikmetā: izciliem stīgu vai pūšamajiem instrumentiem deva cilvēku vārdus, un to rotāšanā tika izmantoti antropomorfi elementi. Un vai kādam ir nācies dzirdēt, kā savu ģitāru raksturo latviešu flamenko meistars - Andris Kārkliņš? Ģitāras apaļumi un stīgas kā mati - tā taču ir mīļotā meitene!

Ikdienā un svētkos nākas dzirdēt dažādus zvanus, tomēr vai kāds ir aizdomājies mazliet dziļāk? Kāpēc baznīcas tornī ir tieši zvans? Kādas īpašas nozīmes to nosaka? Skaidrs, ka zvanam ir signalizācijas funkcija. Zvans skolā vēsta stundas sākumu un beigas, zvanīšana agrāk vēstīja ugunsgrēku vai kara sākumu. Tomēr bez šīs zvanam raksturīgas arī citas funkcijas. Baltu kultūras areālā zvaniņi ir bijuši sieviešu tērpa sastāvdaļa, parasti pa trīs kopā. Šādi zvaniņi nav bijuši kurai katrai sievietei, bet meitai precību gados vai pat meitas kāzu tērpā. Zvani ir arī zirgu iejūga sastāvdaļa, it sevišķi kāzās. Vienu zvanu mēdza piestiprināt pie zirga loka, un zirgam ap kaklu lika zvārguļu jostu.

Dažādi kultūras fakti ļauj apgalvot, ka zvanu skaņām piemīt maģiskas aizsardzības spējas - ciktāl skan zvani, tiktāl telpa ir "tīra" no ļauniem spēkiem, gariem. Zvans ne tikai attīra telpu, bet arī modina cilvēkā garīgas vibrācijas, arī aizsargā šo cilvēku. Zvani jaunavas tērpā, acīmredzot, veic tieši šo aizsardzības funkciju: nodrošināt nākamo māti pret ļaunu garu ietekmēm, sargāt viņas auglības spēkus. Signalizācija un maģiska aizsardzība - tas viss kopā padara zvanus par to, kas tie ir.

Kokles latviešiem ir ļoti nozīmīgs un arī neparasts instruments. Tradicionālos priekšstatus par koklēm pamatīgi sagrozīja 20. gs. mūzikas dzīve, kad stipri pārveidotas kokles daudz spēlēja koklētāju ansambļos, tautas mūzikas instrumentu orķestros u.tml. Tomēr kokļu būtība ir spēlēšanā pašam sev, ne citiem. Parasti mūziku spēlē kaut kam. Simfoniskajā koncertā orķestris spēlē klausītājiem, deju ansamblis spēlē dejotājiem, ielu muzikants spēlē garāmgājējiem, trubadūrs spēlē iemīļotajai. Baltijas tautu kultūrā koklēm bija pavisam citāda sūtība: koklēšana bija smalks veids, kā ietekmēt dažādus dvēseles stāvokļus. Krišjāņa Barona un citu autoru rakstos var atrast norādes par kokļu izmantošanu senos bēru rituālos, droši vien saistībā ar dvēseles pēcnāves ceļu. Ir izteikta doma par kokļu stīgām kā smalku individuālās dvēseles saiti ar kosmisko dvēseli. Lietuviešu organologs Romualds Apanavičs savā pētījumā par kokļu senvēsturi izsaka domu, ka kokļu forma ir saistīta ar vienkoci - arheoloģiskās Narvas kultūras iedzīvotāju transporta un rituālās apbedīšanas līdzekli.

Gribētos zināt, kāda tad ir bijusi tā senā koklēšana. Domāju, ka šeit itin noderīgas varētu izrādīties ziņas, kas atrodamas par koklēšanu visās kokļu areāla zemēs - no Karēlijas līdz Lietuvai. Zīmīgi, ka gan Lietuvā, gan Karēlijā koklēšana tiek saistīta ar zvanīšanu. Tā, piemēram, viens no pazīstamākajiem karēļu kokļu mūzikas skaņdarbiem ir "Valamoon kirkonkellot" - "Valamo klostera baznīcas zvani". Turklāt, esot jākoklē tikām, kamēr "galvā sāk zvanīt baznīcas zvani". Līdzīgi ir arī Lietuvā: Biržu un citos apriņķos līdz pat 20.gs. vidum saglabājās koklēšana uz piecstīgu koklēm - šķietami primitīva instrumenta. Tomēr to nevarētu teikt par mūziku - kokļu sutartinēm, kas faktiski ir mūzika bez melodijas. Sutartiņu koklēšanas rezultātam jābūt sajūtai, ka zvana baznīcas zvani. Nu tieši tāpat kā karēļiem. Un, droši vien, arī šajā gadījumā diezgan nozīmīgs ir priekšstats par zvanu skaņām kā par maģiskas aizsardzības un maģiskas ietekmes līdzekli.

Turpmāko apceri gribētu veltīt kādam latgaļu sakāmvārdam un ar to saistītajai priekšstatu sistēmai. Šo sakāmvārdu no Stefānijas Ulanovskas 1891. gada publikācijas "Łotysze Inflant Polskich" savos "Latviešu tautas ticējumos" ir pārņēmis Pēteris Šmits. Ticējums ar numuru 21375 ir atrodams nodaļā "Mūzikas instrumenti", un tas skan šādi: "Skripka ir nu valna, kūkle nu Dīva, garmonika nu cītumnīka, stabule nu gona, bubeneņš nu suņa."

Amerikāņu zinātnieks Stīvens Reinoldss (Stephen Reynolds) šajā ticējumā ir saskatīja t.s. trīsfunkcionālo sistēmu, par ko ir runājis franču mītologs Dimezils (Dumesil). Apcerēdams indoeiropiešu galvenās dievības, Dimezils ir nonācis pie domas, ka dažādu indoeiropiešu tautu kultūrā nozīmīga ir t.s. trīsfunkcionālā sistēma. Tas nozīmē, ka ir trīs galvenās dievības un ar tām saistīts sabiedrības, kā arī dažādu kultūras parādību trīsdalījums. Kā piemēru varētu minēt indiešu sabiedrību, kur jau Manu likumi noteica sabiedrības iedalījums trijās varnās (mēs parasti lietojam no portugāļu valodas aizgūtu vārdu - 'kastas'): brāhmana, kšatrija un vaišja. Brāhmanas - tie ir svētnieki, kšatrijas - valdnieki un karotāji, vaišjas - zemkopji un tirgotāji. Te jāpiebilst, ka Manu likumos šūdras jeb kalpi netiek uzskatīti par pilnvērtīgu kārtu. Stīvens Reinoldss minētajā latgaļu sakāmvārdā ir saskatījis Dimezila trīsfunkcionālās sistēmas atblāzmu. Viņaprāt, pirmie divi teicieni: "skripka nu valna, kūkle nu Dīva" ir saistīti ar pirmo funkciju, ar augstāko mītoloģisko līmeni, turklāt, ar tādu šī līmeņa variantu, kur, iespējams, kristietības ietekmē, ir izveidojusies bināra opozīcija - Dievs un Velns. Parasti Dievs un Velns pirmskristietiskajos priekšstatos netiek pretstatīti viens otram un šādā pārī nav sastopami. Tajā pašā ticējumā tālāk ir minēta "garmonika nu cītumnīka". Garmonika jeb harmonikas - tas ir labi zināms 19. gs. otrās puses instruments. Ja pieņemam, ka ticējums ir pastāvējis daudz agrāk nekā 19. gs., tad jāsecina, ka, acīmredzot, ir notikusi veca, savu laiku pārdzīvojuša un tādēļ nesaprotama priekšstata aizvietošana ar aktuālāku. Garmonika kā aktuālāks instruments minētā ticējuma tekstā ir nonācis kāda cita instrumenta vietā. Zīmīgi, ka garmonika minēta saistībā ar cietumu - valsts varas elementu, un tas, saskaņā ar Dimezila sistēmu, būtu otrās funkcijas iezīme. Pirmā funkcija ir saistīta ar garīdzniekiem, sakrālo sfēru, tur ir Dievs un viņa binārais pretstats. Otrā funkcija ir saistīta ar valdniekiem un karotājiem, un cietumnieks ar to ir saistīts netiešā veidā. "Stabule nu gona" - gani, zemkopji, tirgoņi ir tipiski trešās funkcijas realizētāji. Visbeidzot, latgaļiem ir "bubeneņš nu suņa". Bubeneņš jeb bubyns ir nelielas suņa ādas bundziņas, kaut kas līdzīgs tamburīnam. Te vietā būtu pieminēt, ka viena no indiešu varnām ir 'čandalas', un šo apzīmējumu varētu tulkot kā "suņu dīrātāji". Tas tad nu būtu norādījums uz funkciju, kas ir ārpus trīsfunkcionālās sistēmas, uz zemāko kārtu.

Runājot par 'bubynu', ir jāpiemin, ka pats vārds ir slāvisms, aizgūts no baltkrievu vai krievu valodas. No poļu valodas ir aizgūta latviešu tautasdziesmās sastopama forma 'bambiņa'. Slāvu valodās 'buben', 'bemben' ir bungu vai tamburīna apzīmējums. Te gribētos minēt Bauskas apkārtnē 19. gs. pierakstītus vairākus vienas dziesmas variantus: "Sit bāba baubenu / Ar bērna kāju, / Kam vīrs nepirka / Sudraba trīdeksni." Pirmajā brīdī tā šķiet diezgan grūti saprotama dziesma. Kas tā tāda 'bāba', to vēl varam iedomāties. Toties 'baubenu' es neatradu nevienā latviešu valodas vārdnīcā, pat Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcā šis vārds nebija pienācīgi skaidrots. Tur gan bija cits vārds 'baubiens', kas nozīmē 'uzsitiens'. Kas ir trīdeksnis, to mēs droši zinām - tas ir mūzikas instruments, kāta grabeklis. Pēc minētās dziesmas konteksta iznāk, ka baubens un trīdeksnis ir savstarpēji salīdzināmas vai pat aizvietojamas lietas. Tātad, jādomā, ka baubens, tāpat kā trīdeksnis, ir kāds mūzikas instruments. Te vietā pieminēt, ka gandrīz visās slāvu valodās bungu vai tamburīna apzīmēšanai tiek lietots vārds, kura rekonstruētā senslāvu forma ir 'bąben', un tas ir etimoloģiski saistīts ar vārdu 'baubens'. Tādējādi doma par baubenu kā par bungveidīgu instrumentu ir pamatoti arī etimoloģiski.

Paliek neatbildēts jautājums, kāpēc "baubenu sit ar bērna kāju"? Šajā sakarā gribētu piedāvāt divas hipotēzes: pirmā - baubens ir arhaisks mūzikas instruments, kura lietošanā ir samanāmas šamanisma pēdas. Domājams, ka zināmā vēstures posmā Latvijā, tāpat kā citās Ziemeļu reģiona zemēs, šamanisms bija nozīmīga kultūras parādība. Ziemeļos ir dokumentētas situācijas, kad šamaņu bungas spēlē, tās sitot ar brieža bērna kāju, un tas varētu izskaidrot dainā minēto "ar bērna kāju". Jāatzīst gan, ka šāda versija ir nedaudz "aiz matiem pievilkta". Otra hipotēze ir saistīta ar minētās tautasdziesmas dzejiskā satura analīzi. Ļoti iespējams, ka dziesmā ir attēlota šāda situācija: sieva jeb bāba ir dabūjusi bērnu, bet "vainīgais" vīrs viņu neprec. Bērns jau ir tik liels, ka sit ar kājām pa vēdera ādu - baubenu. Vārdi "kam vīrs nepirka sudraba trīdeksni" nozīmē, ka netiek rīkotas kāzas, proti, tas ir ārlaulības bērns. Šāds tīri sadzīvisks minētās dziesmas skaidrojums varētu būt diezgan ticams.

Nobeigumā - daži vārdi par dievu un velnu instrumentiem, un it īpaši par dūdām. Jau minēju instrumentu iedalījumu Apolona un Dionīsa instrumentos. Kas īsti ir dūdas, šis senais un iespaidīgais latviešu un arī citu tautu instruments? Ar prieku varu atzīmēt, ka dūdas nav tikai skotu vai īru instruments. Tās zināmā laikaposmā bija izplatītas vai visā Eiropā un arī citās zemēs. Skoti un īri savas dūdas izplatīja galvenokārt ar tā saukto militārorķestru palīdzību. Tomēr arī Latvijā jeb, pareizāk sakot, Livonijā dūdas ir bijušas viens no visizplatītākajiem, populārākajiem instrumentiem 16.-18. gs. Vēstures dokumenti liecina, ka šajā laikaposmā nevienas kāzas nav iedomājamas bez dūdinieka jeb stabulnieka. Latviešu valodā šā instrumenta nosaukumi ir 'dūdas', 'dūkas' vai 'somas stabules', un pēdējais nosaukums norāda uz svarīgu konstrukcijas detaļu - gaisa rezervuāru jeb somu. Ir nepareizi teikt 'somu stabules', jo somi šo instrumentu gandrīz nemaz nepazīst. Ilūkstē šā instrumenta nosaukums ir 'kulenes'. Tā kā apzīmējums "somas stabules" ir samērā grūti izrunājams, tad instrumentu nereti sauc vienkārši par stabulēm. Parasti folkloras tekstos minētais 'stabulnieks', it īpaši kāzās, ir domāts 'dūdinieks'. No Ventspils apkārtnes ir teiciens "stabulnieks pūš dūdas".

Viena no pirmajām liecībām par dūdām Livonijā ir 16. gs. gravīra Sebastiāna Minstera grāmatā "Kosmogrāfija". Salīdzinot ar folianta, kas glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā rokrakstu un reto grāmatu nodaļā, izmēriem gravīra šķiet pavisam niecīga - sērkociņu kastītes lielumā. Tajā apļa kompozīcijā ir attēloti velni, raganas un muzikanti - dūdinieks, lautas un rata liras spēlmanis (rata lira ir īpatnējs stīgu instruments, tam ir taustiņi, ar kuru palīdzību maina skaņas augstumu, kā arī rokturis, kuru griežot, tiek iekustināts koka rats, kas trinas gar stīgām kā bezgalīgs lociņš). Pirmoreiz Minstera "Kosmogrāfija" ir publicēta 1550. gadā, bet mūsu bibliotēkā ir atkārtots - 1598. gada izdevums. Minēto gravīru Minsteram ir iesūtījis Hanss Hāzentēters (Hans Hasentödter) 1547. gadā, un domājams, ka attēlotos mūzikas instrumentus viņš bija redzējis agrāk - 16. gs. pirmajā pusē.

Te būtu vērts pieminēt kādu citu grāmatu - "Historia de gentibus septentrionalibus", kas publicēta Romā 1555. gadā. Šajā vēsturnieka Olava Magnusa Ziemeļu zemēm veltītajā darbā ir atrodama kāda gravīra, kas ir apbrīnojami līdzīga Minstera "Kosmogrāfijā" atrodamajai. Tā pati apļa kompozīcija ar dejojošiem velniem; aplis varētu būt kā pagāniskās kultūras simbols. Redzams ir lautists un dūdinieks, tādējādi arī šeit dūdas ir attēlotas saistībā ar velniem.

16. gs. Livonijas hronikā, ko sarakstījis Baltazars Rusovs, ir aprakstīti krievu uzbrukumi Livonijai, kā arī tās sagrāve. Šajā hronikā vesela nodaļa ir veltīta livoniešu sadzīvei, kā arī raksturotas livoniešu izpriecas. Mums īpaši vērtīgs ir dūdošanas apraksts: "jau sestdienā saradās zemnieki no liela attāluma ar sievām, meitām un kalpiem, un tūlīt ķērās pie dzeršanas. Dūdas bija dzirdamas gandrīz jūdzi tālu; tāda jautrība vilkās cauru nakti līdz rītam. Pēc dievkalpojuma sākās no jauna dzeršana, dejas, dziesmas un lēkāšana, ka no lielā trokšņa, sievu un meitu dziedāšanas, un no daudzo dūdu skaņām, cilvēks varēja zaudēt samaņu." Nav brīnums, ka pret dūdām un dūdiniekiem tika noteikti bargi sodi. Tā 1753. gadā somas stabuļu lietošanu aprobežoja mazākos gada tirgos, bet 1760. gada 15. decembrī to noliedza pavisam, piespriežot miesas sodu stabulniekam un naudas sodu saimniekam. Pret dūdām un dūdošanu vērsās arī vēlākos laikos. Brāļu draudžu laikā Vidzeme dūdas daudzviet tika savāktas lielās kaudzēs un sadedzinātas.

Tomēr skaidrs, ka dūdas nav tikai "velnu instruments". Par spīti nedaudz dēmoniskajai aurai un nepatikai, ko instrumenta spēle ir izraisījusi zināmās aprindās, dūdas minētas vairākos kristīgos tekstos kā Dievam tīkams instruments. Ar cildinošiem un krāšņiem apzīmējumiem somas stabules ir apveltītas pirmajā latviešu Bībelē, ko sagatavojis Ernsts Gliks laikā no 1685. līdz 1691. gadam. Pat vēl Bībeles 1825. gada izdevumā somas stabules ir minētas kā instruments Dieva slavēšanai. Tur paša pēdējā - 150. psalma 3. pantā ir teikts: "Teiciet Viņu ar skanīgām bazūnēm, teiciet Viņu ar soma stabulēm un koklēm." Diemžēl, tas pats pants Bībeles 1877. gada izdevumā jau skan tā: "Teiciet Viņu ar skanīgām bazūnēm, teiciet Viņu ar stabulēm un koklēm." Nav pārsteidzoši, ka mūsu kaimiņzemju - Dānijas un Zviedrijas - vecos baznīcu sienu gleznojumos somas stabules ir attēlotas eņģeļu rokās. Un patiesi, vai tad dūdas tik ļoti atšķiras no ērģelēm? Tām tāpat ir daudzas stabules, gaisa rezervuārs, tās tāpat tiek darbinātas ar gaisa palīdzību. Gribētu piebilst, ka mūsdienās jau vairākkārt esmu dūdojis kristiešu - luterāņu un katoļu - baznīcās, un to atsaucīgi novērtējuši gan draudžu dalībnieki, gan priesteri.