© Valdis Muktupāvels

STABULNIEKS LATVIEŠU MŪZIKAS DZĪVĒ UN FOLKLORĀ

Kad dzirdam vārdu "stabulnieks", tad prātā nāk šāda aina: rāmi ganās lopiņi, ganiņš izņem no savas tarbas stabulīti un, laiku īsinādams, uzstabulē kādu jauku dziesmiņu vai paša improvizētu melodiju. Stabule ganiņa rokās, bez šaubām, ir domāta svilpes jeb flautas tipa instruments ar klusu, maigu skanējumu, kas līdzīgs blokflautas vai šķērsflautas skaņām. Par tādu stabulnieku vēsta dziesmas teksts no 4. klases mūzikas mācības grāmatas:

Pirms vēl diena sapņus kliedē,

Ganiņš stabulīti spēlē.

Skan tā maigi, skan tā liegi.

Aizkustinoša aina redzama Anša Cīruļa ilustrācijā "Sējas un lapu mēnesis" Antona Austriņa krājumam "Saules grieži"[1]: ganās gotiņas, nosēdies zemē, stabulē stabulnieks, un viņa spēlē jūsmīgi klausās meitas. [01]

Stabulnieks kā neatņemams pastorālijas elements ir sastopams romantisma laikmeta mākslas mūzikā, glezniecībā, literatūrā. Tas nav svešinieks arī daudzos stadiāli jaunākos folkloras tekstos, jo sevišķi pasakās.

Kā šādu pastorālu stabulnieka traktējumu apstiprina konservatīvākā latviešu folkloras tekstu daļa – tautasdziesmas? Par kādām stabulēm ir dziedājuši mūsu senči?

Dažos folkloras tekstos saprast, kāda stabule ir domāta, var diezgan labi, īpaši, ja pieminēts kāds raksturīgs izejmateriāls. Par māla stabuli vai svilpaunieku vēsta šāda daina:

Vecs ar veci gonūs gōja, mōlu nese ozūtē;

Atsasāduš uz akmiņa, taisa mōla stabulītes.

Rz Silajāņi

Nākamajā dziesmā, savukārt, raksturota niedru stabule – vienkāršo mēlīšu instruments, ko gatavo, iegriežot mēlīti izkaltuša stobrauga (niedres) sieniņā:

Pavasar, na rudin', kolpam jemt ļaudaveņu:

Sulu buca, gōršu kotlys, vacu stībru stabulētes.

Dp Līksna

Toties nemaz nav skaidrs, kas tā par stabuli šādā dainā:

Stabulnīka leigaveņa ni kaziņas naturē;

Vīnu kazini turē, tū nūkōve stabulei.

Rz Andrupene

Latviešu etnogrāfijas materiāli klusē par stabuļu gatavošanu no dzīvnieku ragiem, kaut gan teorētiski tas būtu iespējams. Pie līdzīgi "neskaidriem" tekstiem būtu pieskaitāmas dainas, kur minētas stabules deju mūzikas spēlēšanai vai stabules kāzu situācijā:

Spēlman bāliņ, pūš stebulītes!

Jo manas kājiņas dīžāti dīžāj'.

Vp Zlēkas

Pieci vilki silā kauca, kad es dzimu māmiņai;

Visi pieci stabulēja, kad es ņēmu līgaviņu.

Ap Alsunga

Nereti šādā situācijā tautasdziesmu tekstos stabules ir minētas kopā ar bungām:

Sitat bungas, bundzenieki, sapūšat stabulītes!

Nu māmiņa godu dara pēdīgami dēliņam.

Rg Ķēči

Vakar mani māte kūla ar uguņ' pagalīt';

Šodien mani tautas veda ar bungām, stabulēm.

Tl Ārlava

… Kurzemes meitām pastalas kājās,

Kaŗavīriem zābaki, strupa mundierīte.

Sitat bundziņas, pūšat stabulītes,

Lai tik lustīgas kaŗavīra kāzas!

Lp Bārta

Ja būtu tā, ka stabules ir svilpes veida instruments, tad dainas ar stabuļu pieminēšanu kāzās vai deju situācijā būtu skaidrojamas kā no realitātes attālinājusies poēzija. Kas ir bijis kāzās, tas noteikti nojauš, ka svilpes veida stabuļu klusā, maigā skaņa un dejošana kāzās varētu būt pavisam nesavienojamas lietas.

Uzvedinošas domas par kāzās spēlēto stabuļu veidu piedāvā daina:

Panākšņi panākšņi, kur jūsu luste,

Kur jūsu bungas, kur stabulītes?

Noķēruši sivēniņu, padusē kvīcināja.

Rg Ķēči

Sivēna kvīcināšana padusē ir nepārprotama dūdu jeb somas stabuļu metafora, kas atspoguļo spēlēšanas tehniku – dūdu maiss spēlējot novietots padusē, un tam uzspiež ar elkoni, tādējādi liekot skanēt stabulēm. [02] Šādu secinājumu apstiprina diezgan attāls iepriekšminētās dainas variants, kur svešo ļaužu jeb panāksnieku instruments ir dūdas jeb dūkas, turklāt ar diezgan zīmīgu konstrukcijas elementu – ar plēšām gaisa pievadīšanai:

Parādiet, sveši ļaudis, kāda jūsu līksme bij!

Vai bij dūkas, vai bij plēšas, vai sivēnu kviecināt?

VKZ

Tikai ar somas stabulēm iespējama šāda dainā attēlota situācija:

Visas bungas, stabulītes pakārām vadzītī

Līdz citam rudeņam, līdz Jānīša kāziņām.

Rg Zaube

Somas stabuļu uzbūves elements ir lokana ādas soma, un šādu instrumentu var bez grūtībām uzkārt uz vadža, ko nu nekādi nevarētu teikt par svilpes veida stabuli.

Somas stabules ir burdona instruments: stabule ar skaņas caurumiņiem tiek izmantota melodijas spēlēšanai, un vienlaicīgi ar to skan burdons – vienas vai divu stabuļu radīts nepārtraukts skanējums uz viena toņa. Vārds "bourdon" franciski nozīmē "kamene", un šī kukaiņa nepārtrauktā, zemā zummēšana patiešām atgādina dūdu burdona stabules skanējumu. Šajā sakarā gribētu pievērsties dainai:

Circenīts kāzas dzēra, blusa lēca vedībās,

Suns sita bungas, kamenīte stabulēja.

Vk Smiltene

Nav nemaz pārsteidzoši, ka personificētajā kāzu ainā stabulētāja ir tieši kamene, nevis, teiksim, cīrulis vai strazds, jo, acīmredzot, dziesmas teicējas priekšstats par stabulēšanu kāzās saistījās ar somas stabulēm jeb dūdām.

Ko par somas stabulēm Latvijā liecina vēstures un etnogrāfijas dokumenti?

Fakts par somas stabulēm kā par izcilu kāzu mūzikas instrumentu ir apliecināts daudzos 17.–19. gadsimta vēstures avotos. Ādama Oleārija Maskavijas un Persijas ceļojuma aprakstā, kas pirmoreiz publicēts 1656. gadā, otrreiz – 1663. gadā, ievietota gravīra, kurā attēlota zemnieku kāzu procesija Vidzemē. [03]

Gribētu pieminēt pāris dainas, kuras lielā mērā saistītas ar šo situāciju:

Paklausies, bajāriņ, nu sērdiena meitu veda:

Aiz kalniņa raudiņš zviedz, lieknē pūta stabulītes.

Ventspils

vai ar daudz vairāk instrumentiem:

… Svētdien svētdien pats atvežu savu jaunu līgaviņ'

Ar tiem sešiem sirmiem zirgiem, ar tām vaŗa kamanām.

Divpadsmit bungas sita, sešas pūta stabulītes.

Pirmā danča galiņā noģībst mana līgaviņ' …

Vp Zūras

Somas stabuļu pūtējs Vidzemes zemnieku kāzās ir redzams Johana Kristofa Broces zīmējumā. [04]

Augusts Vilhelms Hupels 1777. gadā somas stabules raksturo kā latviešu un igauņu iemīļotāko mūzikas instrumentu. Mācītājs J. L. Bergers savā rokrakstā "Par latviešu kāzām un laulību" 18. gadsimta 80. gados raksta:

"Mūzika ir somu dūkas, to pavada desmit vai vairāk sieviešu koris. … Pēc tam pie dūku skaņām sākas deja."

"Latvju dainās" publicēts K. Treijera iesūtītais kāzu apraksts no Ventspils apgabala, kur somas stabules minētas visos svarīgākajos kāzu ieražas norises posmos[2].

Tātad, varam secināt, ka daudzos gadījumos, kur folkloras tekstos minētas stabules, īpaši kāzu situācijā, patiesībā ir domātas somas stabules jeb dūdas. Šajā sakarībā interesanti būtu pieminēt Fr. Reķa 19. gadsimta beigu Rendas puses kāzu aprakstā minēto teicienu: "Stabulnieks pūš dūdas."[3]

Kā iepriekšminētie dūdošanas fakti iekļaujas plašākā – reģionālā un Eiropas – mūzikas dzīves kontekstā?

Somas stabuļu izcelsme saistāma ar Mazāzijas kazkopības reģioniem. Instrumenta reducētās formas – pūslis ar vienu iestiprinātu stabuli tajā – Eiropā pazīstamas jau pirmā gadu tūkstoša vidū. Kā uzskata Entonijs Beinss, kopš 12. gadsimta vidus konstatējamas būtiskas izmaiņas Rietumeiropas mūzikas dzīvē, ieviešoties gotu pūšaminstrumentu mūzikas elementiem. Tie bija pipe and tabor dejošanai, šalmejas un taures ceremonijām un somas stabules – visiem gadījumiem[4]. Pipe and tabor – tas ir viens spēlētājs ar diviem instrumentiem: viņš vienlaicīgi spēlē vienrocīgu stabuli ar 2–3 skaņas caurumiņiem un īpašu menzūru, kas ļauj viegli lietot pārpūtiena tehniku, kā arī bungas. Svarīgi piebilst, ka pipe and tabor tradīcija nav izplatījusies ārpus Dienvidrietumeiropas zemēm.

Tieši Rietumeiropas zemēs vēlajos viduslaikos ieviesās burdona lietošana mūzikā, un tur atrodami tā laika ikonogrāfijas materiāli, kuros redzamas dūdas ar melodijas un burdona stabulēm. 15. gadsimtā somas stabules var konstatēt vai visās Eiropas zemēs, tomēr dūdošanas tradīcijas nav viendabīgas: izšķirami divi vai pat trīs galvenie reģioni. Rietumeiropas dūdu melodijas stabulēm raksturīgas dubultmēlītes un konisks urbums, kas ļauj spēlēt ar pārpūtienu; instrumenta skaņa ir spalga un spiedzīga. Austrumeiropas dūdu melodijas stabulei un dūcenei parasti ir vienkāršā mēlīte un cilindrisks urbums, līdz ar to nav iespējams pārpūtiens un instrumenta skanējums ir daudz maigāks, dūdojošāks. Austrumeiropas dūdu maiss nereti gatavots no veselas aitas vai kazas ādas, reizēm pat atstājot kazas ragus kā izrotājuma elementu.

Vairāki pētnieki (Per-Ulf Allmo[5], Igor Tõnurist[6], tostarp arī šo rindu autors[7]) Ziemeļeiropu uzskata par atsevišķu dūdošanas reģionu. Ziemeļvācijas, Skandināvijas, Prūsijas un Livonijas dūdām, līdzīgi kā Austrumeiropas reģiona instrumentiem, melodijas stabulēm un dūcenēm ir vienkāršās mēlītes, tomēr vairāki konstrukcijas un spēles stila elementi ļauj šos instrumentus raksturot atsevišķi no Balkānu, Karpatu, rietumu un austrumu slāvu zemju instrumentiem.

Vēstures avoti dūdošanas sākumu Ziemeļeiropā saista ar 15. gadsimtu. Kurts Zakss piemin faktu, ka ne vēlāk kā 15. gadsimtā savs somas stabulnieks Sackpfeifer ir bijis gandrīz vai katram firstam. Stabules ir bijušas ar sudraba vai pat apzeltītām detaļām un bieži spēlētas kopā ar katla bungām jeb paupenēm[8]. Acīmredzot, tajā pašā 15. gadsimtā dūdas sāka ievieties arī Livonijā, jo jau kopš 16. gadsimta to klātbūtne mūzikas dzīvē ir apstiprināta dokumentāli. Bāzeles zinātnieka Sebastiāna Minstera darbā “Cosmographey”, kas pirmoreiz izdots 1550., otrreiz – 1598. gadā, atrodams pirmais līdz šim zināmais publicētais instrumentālās muzicēšanas attēls no Livonijas[9]. Domājams, ka šo attēlu S. Minsteram no Livonijas nosūtījis apkārtceļojošs literāts Hanss Hāzentēters 1547. gadā. Velnu un raganu dejām pavadījumu spēlē trīs mūziķi: dūdinieks, lautists un rata liras spēlmanis. [05]

Cik lielā mērā S. Minstera publicētā gravīra ir unikāla, cik daudz tā atspoguļo laikmetam tipisku muzicēšanas praksi? Gan kompozīcijas, gan satura ziņā apbrīnojami līdzīgs attēls ir atrodams 1555. gadā Romā publicētajā Upsalas katoļu arhibīskapa Olava Magnusa (1494–1562) darbā "Historia de gentibus septentrionalibus"[10]. Tur, tāpat kā S. Minsteram, apļa kompozīcijā ir izkārtojušies dejojoši velni, vienīgi pavadījumu spēlē divi mūziķi – dūdinieks un lautas spēlmanis. [06] Nav apstrīdams, ka vairāk nekā trīsdesmit gadus ārzemēs dzīvojušā O. Magnusa darbos zviedriskās ainas mijas ar citzemju reālijām; zināma viņa izmantoto motīvu daļa ir radniecīga, piemēram, Francijā 1538. gadā publicētajiem Vecās Derības attēliem. Iespējams, ka minētajām muzicēšanas situācijām S. Minstera un O. Magnusa darbos varētu būt kāds kopīgs avots, tomēr zināmas situatīvas līdzības atrodamas arī citās publikācijās. Vācu autora A. Bartela 1499. gadā publicētajā darbā "Der Bauer" ir gravīra "Zemnieki svin ražas svētkus"[11], un tajā redzami trīs muzikanti – somas stabuļu, rata liras un kāda šalmejas tipa instrumenta spēlētāji. [07] Somas stabules, rata lira, lauta un vairāki citi mūzikas instrumenti ir redzami kādā gravīrā, kas atrodama 1683. gadā Rīgā publicētajā čehu pedagoga Jana Amosa Komenska grāmatā "Orbis sensualium pictus …"; zināms, ka šī darba oriģināls ir pabeigts Vācijā 1658. gadā. Tādējādi S. Minstera "Kosmogrāfijā" publicēto gravīru ar somas stabuļu, rata liras un lautas spēlmaņiem var skatīt noteiktā kopsakarā ar citu Eiropas zemju populārās vai deju mūzikas stiliem 15.–17. gadsimtā.

Dūdošana S. Minstera un O. Magnusa darbos ir interpretēta kā dēmoniska darbība, arī latviešu tautasdziesmās var atrast līdzīgas asociācijas:

Viens pats puišelis meiteņu barā,

Tas pats velnam stabuļu galā.

Nezināma vieta

Un kā nu nebūs, ja viņu laikabiedrs Baltazars Rusovs savā Livonijas hronikā raksta par livoniešu izpriecām: “Jau sestdienā saradās zemnieki no liela attāluma ar sievām, meitām un kalpiem, un tūlīt ķērās pie dzeršanas. Dūdas bija dzirdamas gandrīz jūdzi tālu; tāda jautrība vilkās cauru nakti līdz rītam. Uz dievkalpošanu zemnieki ieradās iedzērušies un piedzērušies; viņi sarunājās tik stipri, ka mācītājs no viņu trokšņa zaudēja vai samaņu. Un kad viņi, tik pat gudri, kā ienākuši, atkal atstāja baznīcu, tad sākās no jauna dzeršana, dejas, dziesmas un lēkāšana, ka no lielā trokšņa, sievu un meitu dziedāšanas, un no daudzo dūdu skaņām, cilvēks varēja zaudēt samaņu.”[12] [08]

Tomēr somas stabules izrādās ambivalents instruments, un tā velnišķīgo aspektu līdzsvaro saistība ar debesu sfēru. Ernsta Glika tulkotajā pirmajā pilnīgajā Vecās un Jaunās derības izdevumā latviešu valodā (1685–1691) ir ievērojams daudzums dažādu mūzikas instrumentu nosaukumu un spēlēšanas situāciju. Latviskojot bībeli, tulkotājs, acīmredzot, ir lietojis tautai zināmus un saprotamus terminus, tādējādi tulkojums ir interesants arī kā E. Glika laika mūzikas dzīves reāliju atspoguļojums. Līdzās tādiem instrumentiem kā bazūnes, stabules un kokles samērā bieži ir minētas somas stabules jeb dūdas: “Stabbules un Sohma=Stabbules skann krahschni”, “usmohstajtees Sohma=Stabules un Kohkles”, “Kad juhs dsirdeseet to Basunes Skaņņu, ir tahs Trummetes, Kohkles, Wijoles, Sohma=Stabules, jaukas Dseesmas un wissadus spehlejamus Rihkus …”. Nevar nepamanīt to dievišķo tīksmi, kas saistās ar dūdu spēli šajos tekstos. Interesanti, ka vairāku Dānijas un Zviedrijas baznīcu sienu un griestu gleznojumos somas stabules ir attēlotas eņģeļu rokās, tādējādi šā instrumenta saistība ar dievišķo sfēru apvieno latviešu un citu Ziemeļeiropas zemju tradīciju. [09]

Kā šādu eiropeisku mūzikas kultūras ainu nomainīja nacionālromantiskas zemnieciski pastorālas fantāzijas?

16.–18. gadsimtā somas stabules ir bijušas latviešu un igauņu iemīļotākais un godos, talkās, gadatirgos visvairāk spēlētais mūzikas instruments, to savos etnogrāfiskajos aprakstos vēl 1777. gadā atzīst Augusts Vilhelms Hupels[13]. Tomēr ar instrumenta spēli saistītā trokšņainība nav bijusi pa prātam zemes valdniekiem, un tad ar likumiem dūdošanu sāka ierobežot un pat aizliegt. Tā 1753. gadā somas stabuļu lietošanu aprobežoja mazākos gadatirgos, bet 1760. gada 15. decembrī to aizliedza pavisam, piespriežot miesas sodu stabulniekam un naudas sodu saimniekam[14].

Īstu karu pret mūzikas instrumentiem un visupirms jau pret dūdām inspirēja hernhūtieši: ļaudis instrumentus savāca, sameta kaudzēs un sadedzināja. Tajos Vidzemes apgabalos, kuros brāļu draudzes bijušas īpaši aktīvas, senie skaņu rīki apklusuši ātri un uz ilgu laiku.

Dūdošanai ejot mazumā, arvien retāki kļuva instrumenta pieminējumi rakstos. Dažos gadījumos somas stabuļu nosaukumam “pazuda” pirmais vārds, taču šādas pavisam vienkāršas pārmaiņas rezultātā tekstā uzradās pavisam cits denotāts. Piemēram, tā skan 150. psalma 3. pants vēl 1825. gadā publicētajā Bībeles izdevumā:

Teiceet viņņu ar skannigahm bazunehm, teiceet viņņu ar sohma=stabbulehm un kohklehm.

Tas pats pants Bībeles 1877. gada izdevumā jau skan tā:

Teiceet viņņu ar skannigahm bazunehm, teiceet viņņu ar stabbulehm un kohklehm.

Un līdzīgi ir arī Bībeles 1989. gada izdevumā:

Teiciet Viņu ar bazūnes skaņām, teiciet Viņu ar stabulēm un koklēm!

Visa tā rezultātā jau 19. gadsimta beigās dūdas Latvijā vairs tikpat kā neskanēja, tāpat no tautas atmiņas bija zuduši priekšstati par to spēli. Jurjānu Andrejs pēc sava Vidzemes ceļojuma 1891. gadā raksta: “… dabūjām zināt, ka šai apgabalā (Kraukļos – VM) vēl neilgi atpakaļ bijušas pazīstamas dūkas un ka vēl tagad lietojot kārkla stabules un taures.”[15] Tiesa gan, Alsungā viņam pat piedāvāja paklausīties dūdu spēli, diemžēl, kā izrādījās, instruments bija siena šķūnī dziļi aizkrauts ar sienu, un no iecerētās klausīšanās nekas neiznāca[16]. Pusgadsimtu vēlāk dažus dūdu meldiņus suitos pierakstīja Emilis Melngailis un Jūlijs Sproģis, tāpat 30. gados skaņuplatē ir ieskaņots viens Pētera Šeflera spēlēts dūdu gabals – “Četrpāru dancis”. [10] Citādi – no gadsimtu tradīcijas nav palicis pāri gandrīz nekas, vienīgi daži instrumenti muzejos un daži melodiju pieraksti Latviešu Folkloras krātuvē.

Nacionālā romantisma gaisotnē īpaša uzmanība tika pievērsta “īstajiem” latviešu mūzikas instrumentiem, un daudzi nonāca “ieviesušos”, tātad – “neīsto” instrumentu kategorijā. Tostarp arī dūdas kā Eiropas instruments izrādījās “nelatviskāks” par stabulēm, kaut gan arī dažādi stabuļu veidi un paveidi ir pazīstami vai ik visās Eiropas zemēs.

Protams, šāda vērtību maiņa gāja rokrokā ar svarīgāko priekšstatu izmaiņām, kuru starpā būtu jāpiemin viduslaikiem raksturīgā ideāla “pilsēta kā paradīze” nomaiņa ar nacionālajam romantismam raksturīgo paradigmu “lauki kā paradīze”. Latvieši ar rāvienu kļuva par zemnieku tautu, čaklu un tikumīgu, nomainot pirms tam zināmo livoniešu sabiedrību ar visām tās kārtām, ar tikumiem un netikumiem. Par jaunā laikmeta zīmēm kļuva tautasdziesma un lauku sēta. Nacionālā romantisma sapnim neērtās somas stabules pārveidojās par maigi skanošu stabuli, nu gluži kā tajā 4. klases mūzikas mācības grāmatas dzejolītī.

Attēli

01. Sējas un lapu mēnesis. A. Cīruļa gleznas reprodukcija.

02. Niedru mēlīšu stabule ar piepūšamu somu. Attēls no mūka Martina fon Hornava Gerbertsa darba “De Canti et Musica Sacra”, St. Blaise, Schweitz (1744).

03. Zemnieku kāzu procesija. Gravīra no Ā. Oleārija " Vermehrte Moscowitische vnd Persianische Reisebeschreibung" (1663).

04. Zemnieku kāzas Vidzemē. Zīmējums no J. K. Broces "Monumente" (18. gs. beigas).

05. Spēlmaņi un nešķīsta dejošana. Gravīra no S. Minstera "Kosmogrāfijas" (1550, 1598).

06. Spēlmaņi un nešķīsta dejošana. Gravīra no O. Magnusa "Historia de gentibus septentrionalibus" (1555).

07. Zemnieki svin ražas svētkus. Gravīra no A. Bartela darba "Der Bauer" (1499).

08. Krogus aina. Erharda Šēna kokgrebums (1527).

09. Eņģelis ar somas stabulēm. Rynkeby baznīcas griestu zīmējums.

10. Suitu dūdinieks Pēteris Šeflers.