Kad dzirdam vārdu "stabulnieks", tad prātā nāk šāda aina: rāmi ganās lopiņi, ganiņš izņem no savas tarbas stabulīti un, laiku īsinādams, uzstabulē kādu jauku dziesmiņu vai paša improvizētu melodiju. Stabule ganiņa rokās, bez šaubām, ir domāta svilpes jeb flautas tipa instruments ar klusu, maigu skanējumu, kas līdzīgs blokflautas vai šķērsflautas skaņām. Par tādu stabulnieku vēsta dziesmas teksts no 4. klases mūzikas mācības grāmatas:
Pirms
vēl diena sapņus kliedē,
Ganiņš
stabulīti spēlē.
Skan
tā maigi, skan tā liegi.
Aizkustinoša
aina redzama Anša Cīruļa ilustrācijā "Sējas
un lapu mēnesis" Antona Austriņa krājumam "Saules
grieži"[1]: ganās
gotiņas, nosēdies zemē, stabulē stabulnieks, un viņa
spēlē jūsmīgi klausās meitas. [01]
Stabulnieks
kā neatņemams pastorālijas elements ir sastopams romantisma
laikmeta mākslas mūzikā, glezniecībā,
literatūrā. Tas nav svešinieks arī daudzos stadiāli
jaunākos folkloras tekstos, jo sevišķi pasakās.
Kā
šādu pastorālu stabulnieka traktējumu apstiprina
konservatīvākā latviešu folkloras tekstu daļa –
tautasdziesmas? Par kādām stabulēm ir dziedājuši
mūsu senči?
Dažos
folkloras tekstos saprast, kāda stabule ir domāta, var diezgan labi,
īpaši, ja pieminēts kāds raksturīgs
izejmateriāls. Par māla stabuli vai svilpaunieku vēsta
šāda daina:
Vecs
ar veci gonūs gōja, mōlu nese ozūtē;
Atsasāduš
uz akmiņa, taisa mōla stabulītes.
Rz
Silajāņi
Nākamajā
dziesmā, savukārt, raksturota niedru stabule –
vienkāršo mēlīšu instruments, ko gatavo,
iegriežot mēlīti izkaltuša stobrauga (niedres)
sieniņā:
Pavasar,
na rudin', kolpam jemt ļaudaveņu:
Sulu
buca, gōršu kotlys, vacu stībru stabulētes.
Dp
Līksna
Toties
nemaz nav skaidrs, kas tā par stabuli šādā dainā:
Stabulnīka
leigaveņa ni kaziņas naturē;
Vīnu
kazini turē, tū nūkōve stabulei.
Rz
Andrupene
Latviešu
etnogrāfijas materiāli klusē par stabuļu gatavošanu no
dzīvnieku ragiem, kaut gan teorētiski tas būtu iespējams.
Pie līdzīgi "neskaidriem" tekstiem būtu
pieskaitāmas dainas, kur minētas stabules deju mūzikas
spēlēšanai vai stabules kāzu situācijā:
Spēlman
bāliņ, pūš stebulītes!
Jo
manas kājiņas dīžāti dīžāj'.
Vp
Zlēkas
Pieci
vilki silā kauca, kad es dzimu māmiņai;
Visi
pieci stabulēja, kad es ņēmu līgaviņu.
Ap
Alsunga
Nereti
šādā situācijā tautasdziesmu tekstos stabules ir
minētas kopā ar bungām:
Sitat
bungas, bundzenieki, sapūšat stabulītes!
Nu
māmiņa godu dara pēdīgami dēliņam.
Rg
Ķēči
Vakar
mani māte kūla ar uguņ' pagalīt';
Šodien
mani tautas veda ar bungām, stabulēm.
Tl
Ārlava
…
Kurzemes meitām pastalas kājās,
Kaŗavīriem
zābaki, strupa mundierīte.
Sitat
bundziņas, pūšat stabulītes,
Lai
tik lustīgas kaŗavīra kāzas!
Lp
Bārta
Ja
būtu tā, ka stabules ir svilpes veida instruments, tad dainas ar
stabuļu pieminēšanu kāzās vai deju situācijā
būtu skaidrojamas kā no realitātes attālinājusies
poēzija. Kas ir bijis kāzās, tas noteikti nojauš, ka
svilpes veida stabuļu klusā, maigā skaņa un dejošana
kāzās varētu būt pavisam nesavienojamas lietas.
Uzvedinošas
domas par kāzās spēlēto stabuļu veidu
piedāvā daina:
Panākšņi
panākšņi, kur jūsu luste,
Kur
jūsu bungas, kur stabulītes?
Noķēruši
sivēniņu, padusē kvīcināja.
Rg
Ķēči
Sivēna
kvīcināšana padusē ir nepārprotama dūdu jeb somas
stabuļu metafora, kas atspoguļo spēlēšanas tehniku
– dūdu maiss spēlējot novietots padusē, un tam
uzspiež ar elkoni, tādējādi liekot skanēt
stabulēm. [02] Šādu secinājumu
apstiprina diezgan attāls iepriekšminētās dainas variants,
kur svešo ļaužu jeb panāksnieku instruments ir dūdas
jeb dūkas, turklāt ar diezgan zīmīgu konstrukcijas elementu
– ar plēšām gaisa pievadīšanai:
Parādiet,
sveši ļaudis, kāda jūsu līksme bij!
Vai
bij dūkas, vai bij plēšas, vai sivēnu kviecināt?
VKZ
Tikai
ar somas stabulēm iespējama šāda dainā attēlota
situācija:
Visas
bungas, stabulītes pakārām vadzītī
Līdz
citam rudeņam, līdz Jānīša kāziņām.
Rg
Zaube
Somas
stabuļu uzbūves elements ir lokana ādas soma, un šādu
instrumentu var bez grūtībām uzkārt uz vadža, ko nu
nekādi nevarētu teikt par svilpes veida stabuli.
Somas
stabules ir burdona instruments: stabule ar skaņas caurumiņiem tiek
izmantota melodijas spēlēšanai, un vienlaicīgi ar to skan
burdons – vienas vai divu stabuļu radīts nepārtraukts
skanējums uz viena toņa. Vārds "bourdon" franciski
nozīmē "kamene", un šī kukaiņa
nepārtrauktā, zemā zummēšana patiešām
atgādina dūdu burdona stabules skanējumu. Šajā
sakarā gribētu pievērsties dainai:
Circenīts
kāzas dzēra, blusa lēca vedībās,
Suns
sita bungas, kamenīte stabulēja.
Vk
Smiltene
Nav
nemaz pārsteidzoši, ka personificētajā kāzu ainā
stabulētāja ir tieši kamene, nevis, teiksim, cīrulis vai
strazds, jo, acīmredzot, dziesmas teicējas priekšstats par
stabulēšanu kāzās saistījās ar somas stabulēm
jeb dūdām.
Ko
par somas stabulēm Latvijā liecina vēstures un etnogrāfijas
dokumenti?
Fakts
par somas stabulēm kā par izcilu kāzu mūzikas instrumentu
ir apliecināts daudzos 17.–19. gadsimta vēstures avotos.
Ādama Oleārija Maskavijas un Persijas ceļojuma aprakstā,
kas pirmoreiz publicēts 1656. gadā, otrreiz – 1663. gadā,
ievietota gravīra, kurā attēlota zemnieku kāzu procesija
Vidzemē. [03]
Gribētu
pieminēt pāris dainas, kuras lielā mērā saistītas
ar šo situāciju:
Paklausies,
bajāriņ, nu sērdiena meitu veda:
Aiz
kalniņa raudiņš zviedz, lieknē pūta stabulītes.
Ventspils
vai ar
daudz vairāk instrumentiem:
…
Svētdien svētdien pats atvežu savu jaunu līgaviņ'
Ar
tiem sešiem sirmiem zirgiem, ar tām vaŗa kamanām.
Divpadsmit
bungas sita, sešas pūta stabulītes.
Pirmā
danča galiņā noģībst mana līgaviņ' …
Vp
Zūras
Somas
stabuļu pūtējs Vidzemes zemnieku kāzās ir redzams
Johana Kristofa Broces zīmējumā. [04]
Augusts
Vilhelms Hupels 1777. gadā somas stabules raksturo kā latviešu
un igauņu iemīļotāko mūzikas instrumentu.
Mācītājs J. L. Bergers savā rokrakstā "Par
latviešu kāzām un laulību" 18. gadsimta 80. gados
raksta:
"Mūzika
ir somu dūkas, to pavada desmit vai vairāk sieviešu koris.
… Pēc tam pie dūku skaņām sākas deja."
"Latvju
dainās" publicēts K. Treijera iesūtītais kāzu
apraksts no Ventspils apgabala, kur somas stabules minētas visos svarīgākajos
kāzu ieražas norises posmos[2].
Tātad, varam secināt, ka daudzos gadījumos, kur folkloras tekstos minētas stabules, īpaši kāzu situācijā, patiesībā ir domātas somas stabules jeb dūdas. Šajā sakarībā interesanti būtu pieminēt Fr. Reķa 19. gadsimta beigu Rendas puses kāzu aprakstā minēto teicienu: "Stabulnieks pūš dūdas."[3]
Kā
iepriekšminētie dūdošanas fakti iekļaujas
plašākā – reģionālā un Eiropas –
mūzikas dzīves kontekstā?
Somas
stabuļu izcelsme saistāma ar Mazāzijas kazkopības
reģioniem. Instrumenta reducētās formas – pūslis ar
vienu iestiprinātu stabuli tajā – Eiropā pazīstamas
jau pirmā gadu tūkstoša vidū. Kā uzskata Entonijs
Beinss, kopš 12. gadsimta vidus konstatējamas būtiskas
izmaiņas Rietumeiropas mūzikas dzīvē, ieviešoties gotu
pūšaminstrumentu mūzikas elementiem. Tie bija pipe and tabor dejošanai, šalmejas
un taures ceremonijām un somas stabules – visiem gadījumiem[4].
Pipe and tabor
– tas ir viens spēlētājs ar diviem instrumentiem:
viņš vienlaicīgi spēlē vienrocīgu stabuli ar
2–3 skaņas caurumiņiem un īpašu menzūru, kas
ļauj viegli lietot pārpūtiena tehniku, kā arī bungas.
Svarīgi piebilst, ka pipe and tabor tradīcija nav izplatījusies ārpus
Dienvidrietumeiropas zemēm.
Tieši
Rietumeiropas zemēs vēlajos viduslaikos ieviesās burdona
lietošana mūzikā, un tur atrodami tā laika
ikonogrāfijas materiāli, kuros redzamas dūdas ar melodijas un
burdona stabulēm. 15. gadsimtā somas stabules var konstatēt vai
visās Eiropas zemēs, tomēr dūdošanas tradīcijas
nav viendabīgas: izšķirami divi vai pat trīs galvenie
reģioni. Rietumeiropas dūdu melodijas stabulēm raksturīgas
dubultmēlītes un konisks urbums, kas ļauj spēlēt ar
pārpūtienu; instrumenta skaņa ir spalga un spiedzīga.
Austrumeiropas dūdu melodijas stabulei un dūcenei parasti ir
vienkāršā mēlīte un cilindrisks urbums, līdz ar
to nav iespējams pārpūtiens un instrumenta skanējums ir
daudz maigāks, dūdojošāks. Austrumeiropas dūdu maiss
nereti gatavots no veselas aitas vai kazas ādas, reizēm pat atstājot
kazas ragus kā izrotājuma elementu.
Vairāki
pētnieki (Per-Ulf Allmo[5],
Igor Tõnurist[6], tostarp
arī šo rindu autors[7])
Ziemeļeiropu uzskata par atsevišķu dūdošanas
reģionu. Ziemeļvācijas, Skandināvijas, Prūsijas un
Livonijas dūdām, līdzīgi kā Austrumeiropas
reģiona instrumentiem, melodijas stabulēm un dūcenēm ir
vienkāršās mēlītes, tomēr vairāki
konstrukcijas un spēles stila elementi ļauj šos instrumentus
raksturot atsevišķi no Balkānu, Karpatu, rietumu un austrumu
slāvu zemju instrumentiem.
Vēstures avoti dūdošanas sākumu Ziemeļeiropā saista ar 15. gadsimtu. Kurts Zakss piemin faktu, ka ne vēlāk kā 15. gadsimtā savs somas stabulnieks Sackpfeifer ir bijis gandrīz vai katram firstam. Stabules ir bijušas ar sudraba vai pat apzeltītām detaļām un bieži spēlētas kopā ar katla bungām jeb paupenēm[8]. Acīmredzot, tajā pašā 15. gadsimtā dūdas sāka ievieties arī Livonijā, jo jau kopš 16. gadsimta to klātbūtne mūzikas dzīvē ir apstiprināta dokumentāli. Bāzeles zinātnieka Sebastiāna Minstera darbā “Cosmographey”, kas pirmoreiz izdots 1550., otrreiz – 1598. gadā, atrodams pirmais līdz šim zināmais publicētais instrumentālās muzicēšanas attēls no Livonijas[9]. Domājams, ka šo attēlu S. Minsteram no Livonijas nosūtījis apkārtceļojošs literāts Hanss Hāzentēters 1547. gadā. Velnu un raganu dejām pavadījumu spēlē trīs mūziķi: dūdinieks, lautists un rata liras spēlmanis. [05]
Cik lielā mērā S. Minstera
publicētā gravīra ir unikāla, cik daudz tā
atspoguļo laikmetam tipisku muzicēšanas praksi? Gan
kompozīcijas, gan satura ziņā apbrīnojami līdzīgs
attēls ir atrodams 1555. gadā Romā publicētajā Upsalas
katoļu arhibīskapa Olava Magnusa (1494–1562) darbā
"Historia de gentibus septentrionalibus"[10].
Tur, tāpat kā S. Minsteram, apļa kompozīcijā ir
izkārtojušies dejojoši velni, vienīgi pavadījumu
spēlē divi mūziķi – dūdinieks un lautas
spēlmanis. [06] Nav apstrīdams, ka
vairāk nekā trīsdesmit gadus ārzemēs
dzīvojušā O. Magnusa darbos zviedriskās ainas mijas ar
citzemju reālijām; zināma viņa izmantoto motīvu
daļa ir radniecīga, piemēram, Francijā 1538. gadā
publicētajiem Vecās Derības attēliem. Iespējams, ka
minētajām muzicēšanas situācijām S. Minstera un
O. Magnusa darbos varētu būt kāds kopīgs avots, tomēr
zināmas situatīvas līdzības atrodamas arī citās
publikācijās. Vācu autora A. Bartela 1499. gadā
publicētajā darbā "Der Bauer" ir gravīra
"Zemnieki svin ražas svētkus"[11],
un tajā redzami trīs muzikanti – somas stabuļu, rata liras
un kāda šalmejas tipa instrumenta spēlētāji. [07] Somas stabules, rata lira, lauta un
vairāki citi mūzikas instrumenti ir redzami kādā
gravīrā, kas atrodama 1683. gadā Rīgā publicētajā
čehu pedagoga Jana Amosa Komenska grāmatā "Orbis sensualium
pictus …"; zināms, ka šī darba oriģināls ir
pabeigts Vācijā 1658. gadā. Tādējādi S. Minstera
"Kosmogrāfijā" publicēto gravīru ar somas
stabuļu, rata liras un lautas spēlmaņiem var skatīt
noteiktā kopsakarā ar citu Eiropas zemju populārās vai deju
mūzikas stiliem 15.–17. gadsimtā.
Dūdošana
S. Minstera un O. Magnusa darbos ir interpretēta kā dēmoniska
darbība, arī latviešu tautasdziesmās var atrast
līdzīgas asociācijas:
Viens
pats puišelis meiteņu barā,
Tas
pats velnam stabuļu galā.
Nezināma
vieta
Un kā nu nebūs, ja viņu laikabiedrs Baltazars Rusovs savā Livonijas hronikā raksta par livoniešu izpriecām: “Jau sestdienā saradās zemnieki no liela attāluma ar sievām, meitām un kalpiem, un tūlīt ķērās pie dzeršanas. Dūdas bija dzirdamas gandrīz jūdzi tālu; tāda jautrība vilkās cauru nakti līdz rītam. Uz dievkalpošanu zemnieki ieradās iedzērušies un piedzērušies; viņi sarunājās tik stipri, ka mācītājs no viņu trokšņa zaudēja vai samaņu. Un kad viņi, tik pat gudri, kā ienākuši, atkal atstāja baznīcu, tad sākās no jauna dzeršana, dejas, dziesmas un lēkāšana, ka no lielā trokšņa, sievu un meitu dziedāšanas, un no daudzo dūdu skaņām, cilvēks varēja zaudēt samaņu.”[12] [08]
Tomēr
somas stabules izrādās ambivalents instruments, un tā
velnišķīgo aspektu līdzsvaro saistība ar debesu
sfēru. Ernsta Glika
tulkotajā pirmajā pilnīgajā Vecās un Jaunās
derības izdevumā latviešu valodā (1685–1691) ir
ievērojams daudzums dažādu mūzikas instrumentu nosaukumu un
spēlēšanas situāciju. Latviskojot bībeli,
tulkotājs, acīmredzot, ir lietojis tautai zināmus un saprotamus
terminus, tādējādi tulkojums ir interesants arī kā E.
Glika laika mūzikas dzīves reāliju atspoguļojums.
Līdzās tādiem instrumentiem kā bazūnes, stabules un
kokles samērā bieži ir minētas somas stabules jeb
dūdas: “Stabbules un Sohma=Stabbules skann krahschni”,
“usmohstajtees Sohma=Stabules un Kohkles”, “Kad juhs
dsirdeseet to Basunes Skaņņu, ir tahs Trummetes, Kohkles, Wijoles,
Sohma=Stabules, jaukas Dseesmas un wissadus spehlejamus Rihkus …”.
Nevar nepamanīt to dievišķo tīksmi, kas saistās ar
dūdu spēli šajos tekstos. Interesanti, ka vairāku
Dānijas un Zviedrijas baznīcu sienu un griestu gleznojumos somas
stabules ir attēlotas eņģeļu rokās,
tādējādi šā instrumenta saistība ar
dievišķo sfēru apvieno latviešu un citu Ziemeļeiropas
zemju tradīciju. [09]
Kā
šādu
eiropeisku mūzikas kultūras ainu nomainīja
nacionālromantiskas zemnieciski pastorālas fantāzijas?
16.–18.
gadsimtā somas stabules ir bijušas latviešu un igauņu
iemīļotākais un godos, talkās, gadatirgos visvairāk
spēlētais mūzikas instruments, to savos etnogrāfiskajos
aprakstos vēl 1777. gadā atzīst Augusts Vilhelms Hupels[13].
Tomēr ar instrumenta spēli saistītā
trokšņainība nav bijusi pa prātam zemes valdniekiem, un tad
ar likumiem dūdošanu sāka ierobežot un pat aizliegt.
Tā 1753. gadā somas stabuļu lietošanu aprobežoja
mazākos gadatirgos, bet 1760. gada 15. decembrī to aizliedza pavisam,
piespriežot miesas sodu stabulniekam un naudas sodu saimniekam[14].
Īstu
karu pret mūzikas instrumentiem un visupirms jau pret dūdām
inspirēja hernhūtieši: ļaudis instrumentus savāca,
sameta kaudzēs un sadedzināja. Tajos Vidzemes apgabalos, kuros
brāļu draudzes bijušas īpaši aktīvas, senie
skaņu rīki apklusuši ātri un uz ilgu laiku.
Dūdošanai
ejot mazumā, arvien retāki kļuva instrumenta pieminējumi
rakstos. Dažos gadījumos somas stabuļu nosaukumam
“pazuda” pirmais vārds, taču šādas pavisam
vienkāršas pārmaiņas rezultātā tekstā
uzradās pavisam cits denotāts. Piemēram, tā skan 150.
psalma 3. pants vēl 1825. gadā publicētajā Bībeles
izdevumā:
Teiceet
viņņu ar skannigahm bazunehm, teiceet viņņu ar
sohma=stabbulehm un kohklehm.
Tas
pats pants Bībeles 1877. gada izdevumā jau skan tā:
Teiceet
viņņu ar skannigahm bazunehm, teiceet viņņu ar stabbulehm
un kohklehm.
Un
līdzīgi ir arī Bībeles 1989. gada izdevumā:
Teiciet
Viņu ar bazūnes skaņām, teiciet Viņu ar stabulēm
un koklēm!
Visa tā
rezultātā jau 19. gadsimta beigās dūdas Latvijā vairs
tikpat kā neskanēja, tāpat no tautas atmiņas bija zuduši
priekšstati par to spēli. Jurjānu Andrejs pēc sava Vidzemes
ceļojuma 1891. gadā raksta: “… dabūjām
zināt, ka šai apgabalā (Kraukļos – VM) vēl neilgi atpakaļ bijušas
pazīstamas dūkas un ka vēl tagad lietojot kārkla stabules
un taures.”[15] Tiesa gan,
Alsungā viņam pat piedāvāja paklausīties dūdu
spēli, diemžēl, kā izrādījās, instruments
bija siena šķūnī dziļi aizkrauts ar sienu, un no
iecerētās klausīšanās nekas neiznāca[16].
Pusgadsimtu vēlāk dažus dūdu meldiņus suitos
pierakstīja Emilis Melngailis un Jūlijs Sproģis, tāpat 30.
gados skaņuplatē ir ieskaņots viens Pētera Šeflera
spēlēts dūdu gabals – “Četrpāru
dancis”. [10] Citādi – no
gadsimtu tradīcijas nav palicis pāri gandrīz nekas, vienīgi
daži instrumenti muzejos un daži melodiju pieraksti Latviešu
Folkloras krātuvē.
Nacionālā
romantisma gaisotnē īpaša uzmanība tika pievērsta
“īstajiem” latviešu mūzikas instrumentiem, un daudzi
nonāca “ieviesušos”, tātad – “neīsto”
instrumentu kategorijā. Tostarp arī dūdas kā Eiropas
instruments izrādījās “nelatviskāks” par
stabulēm, kaut gan arī dažādi stabuļu veidi un paveidi
ir pazīstami vai ik visās Eiropas zemēs.
Protams,
šāda vērtību maiņa gāja rokrokā ar
svarīgāko priekšstatu izmaiņām, kuru starpā
būtu jāpiemin viduslaikiem raksturīgā ideāla
“pilsēta kā paradīze” nomaiņa ar
nacionālajam romantismam raksturīgo paradigmu “lauki kā
paradīze”. Latvieši ar rāvienu kļuva par zemnieku
tautu, čaklu un tikumīgu, nomainot pirms tam zināmo
livoniešu sabiedrību ar visām tās kārtām, ar
tikumiem un netikumiem. Par jaunā laikmeta zīmēm kļuva
tautasdziesma un lauku sēta. Nacionālā romantisma sapnim
neērtās somas stabules pārveidojās par maigi skanošu
stabuli, nu gluži kā tajā 4. klases mūzikas mācības grāmatas dzejolītī.
01. Sējas un
lapu mēnesis. A. Cīruļa gleznas reprodukcija.
02. Niedru mēlīšu stabule ar
piepūšamu somu. Attēls no mūka Martina fon Hornava
Gerbertsa darba “De Canti et Musica Sacra”, St. Blaise, Schweitz
(1744).
03. Zemnieku kāzu procesija. Gravīra no Ā. Oleārija " Vermehrte Moscowitische vnd Persianische Reisebeschreibung" (1663).
04. Zemnieku kāzas Vidzemē.
Zīmējums no J. K. Broces "Monumente" (18. gs. beigas).
05. Spēlmaņi un
nešķīsta dejošana. Gravīra no S. Minstera
"Kosmogrāfijas" (1550, 1598).
06. Spēlmaņi un
nešķīsta dejošana. Gravīra no O. Magnusa "Historia
de gentibus septentrionalibus" (1555).
07. Zemnieki svin ražas svētkus.
Gravīra no A. Bartela darba "Der Bauer" (1499).
08. Krogus aina. Erharda Šēna
kokgrebums (1527).
09. Eņģelis ar somas
stabulēm. Rynkeby baznīcas griestu zīmējums.
10. Suitu dūdinieks Pēteris
Šeflers.
[1] Antons Austriņš. Saules grieži. Rīga: Liesma, 1979, 67. lpp.
[2] Seno Latviešu precību un kāzu parašas // Kr. Barons, H. Wissendorffs. Latvju dainas, 3. sēj. 1. grām. Pēterburga: Ķeizariskās Zinibu Akademijas spiestawa, 1904, 87.-89. lpp.
[3] Seno Latviešu precību un kāzu parašas, 81. lpp.
[4] Musical
Instruments through the Ages / ed. by Anthony Baines. Penguin Books, 1st
published 1961, p. 225.
[5] Per-Ulf Allmo. Säckpipan i Norden. Stockholm, Uppsala: AllWin hb, 1990.
[6] Igor
Tõnurist.
Pillid ja pillimäng eesti külaelus. Tallinn: Teaduste Akadeemia
Kirjastus, 1966.
[7] Valdis Muktupāvels. Latviešu mūzikas instrumentu historiogrāfija // Letonica. 1999, Nr. 2 (4), 7.-41. lpp.
[8] Curt Sachs. Handbuch der Musikinstrumentenkunde. Leipzig: Breitkopf & Härtel, 1930, S. 353.
[9] Sebastian Münster. Cosmographey: das ist, Beschreibung aller Länder, Herrschafften vnd für nemesten Stetten des gantzen Erdbodens, sampt jhren Gelegenheiten, Eygenschafften, Religion, Gebräuchen, Geschichten vnd Handtierungen, etc. Basel, 1598, S. 1152.
[10] Olaus Magnus. Historia de gentibus septentrionalibus. Roma, 1555.
[11] Latvijas Vēstures muzejs, Fotonegatīvu fonds Nr. 57776.
[12] Baltasars Rusovs. Livonijas kronika / Tulkojis cand. hist. Ed. Veispals. Grand Haven, MI: Aka, 1976, 60. lpp.
[13] August Wilhelm Hupel. Topografische Nachrichten von Lief- und Ehstland, II Bd. Riga, 1777.
[14] Deju pavadijumi un dažas ziņas par latviešu senajiem muzikas rīkiem // Elza Siliņa. Latviešu deja. Rīga: Latviešu Folkloras krātuve, 1939, 131. lpp.
[15] Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus krājot (Pa Vidzemi) // Jurjānu Andrejs. Raksti / sast. Laima Mūrniece. Rīga: Liesma, 1980, 100. lpp.
[16] Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus krājot (Pa Kurzemi), 116. lpp.